Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Medicīna ir aptaukojusies

Medicīna ir aptaukojusies

06.12.2012

Egīls Zirnis, Anija Pelūde, foto - Matīss Markovskis, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt ekoskā!

Aizrautīgais gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, kas ik uz soļa iedveš optimismu gan pacientiem, gan saviem kolēģiem un gadu desmitus bija slavens ar to, ka teju katru dienu ceļu no mājām Bruņinieku ielā uz Stradiņa slimnīcu mēroja kājām, nu ir nomainījis dzīvesvietu uz Pārdaugavu. Bet ne tikai! Oktobrī viņš par fundamentālu ieguldījumu medicīnā saņēma mediķu vidē prestižo sava skolotāja profesora Ilmāra Lazovska balvu. Starp citu, Lazovskis mēdza sacīt: «Ārstam vienmēr jāpatur prātā, ka viņš pieskaras slimnieka dvēselei.»

Profesor, vai jūs esat labs ārsts?

Domāju, ka jā. Kādām īpašībām jābūt labam ārstam? Labai atmiņai, loģiskai spriestspējai - to daži ārsti neprot. Un no dabas apveltītam ar intuīciju. Visbeidzot, ārstam jāprot vest sarunu ar slimnieku. Taču ārsts nedrīkst būt ar pacientu draugos. Tuvam cilvēkam slimnieks ne visai tic. Kad jaunībā strādāju Preiļos, kur visi mani pazina, konstatēju, ka man sāka labāk veikties, kad uzaudzēju bārdu.

Tātad tuviniekus ārsts nevar ārstēt?

Mediķi neiesaka. Es sievai nopūdelēju apendicītu, laime, ka vēl laikus paspēja izlabot, lai gan apendicītu pazīstu labāk par daudziem citiem ārstiem. Sevi arī ārstam nav jāārstē, es tā sev «ārstēju» plaušu karsoni, domādams, ka tas ir starpribu nerva iekaisums.

Senāk sabiedrība vairāk pazina ārstus - vaigā un pēc uzvārda, tagad jaunos vairs nepazīst.

Es zinu, kāpēc mani pazīst - tāpēc, ka dalos ar zināšanām.

Un tāpēc ne tikai pacienti, bet arī žurnālisti jūs bieži ekspluatē.

Bet es jau zinu, ka jums, pareizāk sakot, sabiedrībai, to vajag.

Cik tāda atsaucība atņem jums naudas, ko jūs būtu varējis saņemt par konsultāciju?

Oficiāli man 20 minūšu laikā nāk 50 latu. Uz rokas saņemu mazāk. Taču nestrādāju naudas dēļ, lielāku maksu slimnīca profesoram uzlika tikai tāpēc, ka ir garas rindas, es to vienkārši nevarēju pavilkt. Manas dzīves mērķis ir dalīties pieredzē, pats arī priecājos, uzzinājis ko jaunu. Man šķiet, ka kolēģu atsaucība rodas no tā, ka viņi jūt: es netiecos kādu izspiest no vietas, aizlīst priekšā vai aizmuguriski ko ļaunu izdarīt.

Par kolēģu atzinību - profesora Ilmāra Lazovska balvu - esat lepns?

Neesmu īpaši godkārīgs...

Kādā intervijā gan teicāt, ka esat lielīgs.

Neesmu bailīgs. Vai to var saukt par lielību? Var jau būt, ka tā ir tāda gailēna lielība, kā jau maza auguma cilvēkam, bet tā nav ļauna lielība - «ka tik kādam garām». Par balvu esmu ļoti priecīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, man patika Lazovskis. Es viņu ļoti cienīju, viņš tiešām bija mans skolotājs, 4.kursā pasniedza iekšķīgās slimības. Toreiz viņš vēl bija jauns puisis, docents, un visas meitenes bija viņā iemīlējušās, mana tagadējā sieva skrēja uz viņa nodarbībām (smaida)... Otrkārt, patika tas, ka balvu man piešķīra nevis kāda komisija, kas sanāk un gudri nospriež, kam nu dot, bet aizklātā balsošanā plašā starpdisciplinārā ārstu konferencē. Turklāt man, izrādās, bija stipri konkurenti, un viņus apdzinu par kādām 500 balsīm.

Mans skolotājs Lazovskis, cita starpā, arī mira manās rokās. Manā nodaļā viņš gulēja, es viņu ārstēju... Nē, ko nu ārstēju - palīdzēju, jo viņš jau zināja, ka mirs. Teica man: «Anatolij, tikai izdari tā, lai man nebūtu grūti.» Kad ar viņu diskutēju, kā tas ir, kad zini, ka jāmirst, Lazovskis teica: «Pirmajā brīdī, kad uzzināju, ka man ir ļaundabīgas asinsslimības neārstējama forma, bija šoks. Bet tad nāca tāds kā sitiens atpakaļ, drusciņ samierinājos, sakārtojos un tagad skaidri apzinos, kas būs.» Lazovskis nodzīvoja dažus mēnešus ilgāk, nekā parasti ar šādu slimību dzīvo. Vienīgais, ko mēs viņam devām pēc viņa lūguma, bija medikamenti, lai nesāp, lai viņš nezaudē dzīves kvalitāti. Bija arī no narkotikām, bet ne ar domu, ka viņš kļūtu narkomāns. Dažreiz ļoti kritizēju savus kolēģus - cilvēks jau ar metastāzēm, bet viņi izvairās dot viņam promedolu: «Ai, nu tomēr narkotika...» Veseliem cilvēkiem no tādām zālēm jābaidās, bet, ja jau neārstējami slimam cilvēkam tās ir paredzētas, lai tā dzīvīte uz zemītes viņam kaut cik gaiša būtu, tad es pat saku: lai viņš paliek narkomāns. Bet Lazovskis tāds nepalika.

Vai ārstam pacients ir jāinformē par neārstējamu slimību?

Man nav atbildes. Amerikas Savienotajās Valstīs ir viena skaidra atbilde: slimniekam ir jāzina, kas viņam kaiš, bet nedrīkst teikt tuviniekiem. Tādai pieejai ir savs pamats - tā ir mana veselība, mana dzīvība, es varbūt negribu, ka mani tuvinieki to zina, tā ir mana brīva izvēle. Laikam amerikāņiem ticība palīdz šādu ziņu panest. Es neesmu no ticīgajiem, nevaru nāvi uztvert tikai kā pārcelšanos uz citu valsti, nieka pārbraucienu. Diemžēl tam nespēju noticēt, uzskatu, ka pēc nāves vairs nekā nebūs, par trusīti nepārdzimšu. Tādam ir grūtāk.

Šajā sakarā varu jums izstāstīt divus pretējus gadījumus. Pirmais: es biju jauns dakteris, 60.gadu vidū strādāju Preiļos. Tur bija labs kolhoza priekšsēdētājs - jūs taču zināt, kas ir kolhozi? Darba ražīgums tik un tā bija zems, bet kaut ko tas kolhozs nopelnīja. Man, jaunam dakterim, laimējās tam priekšsēdētājam atrast kuņģa vēzi...

Laimējās?

Labi, veicās, jo ar tālaika miglas bildēm varējām arī nepamanīt. Toreiz es tam priekšsēdētājam neteicu, ka viņam ir vēzis. Sacīju: jums ir nejauka čūla, tā noteikti ir jāoperē, liela daļa kuņģa jāņem ārā. Viņš: nē, un cauri! Man kļuva tā jaunā cilvēka žēl. Vienu vakaru nodaļā paaicināju viņu uz sarunu un teicu: «Ziniet, es jums uzreiz nesacīju, bet jums ir ļaundabīgs audzējs, vēzis, kā tautā saka, un vienīgais glābiņš ir operācija.»

Kā tagad atceros, ka viņš jauki pasmaidīja un teica: «Dakterīt, es jau to visu zināju. Jūs man neteicāt, bet es nojautu. Taču es tā esmu izlēmis, man vēl šādas tādas lietas jāpadara. Jūs tagad teicāt, ka man vēl kādi mēneši vai gads ir palicis. Es neiešu operēties.» Neko darīt - ja jau cilvēks stingri nolēmis, izrakstīju zālītes, lai viņam vieglāk, un šķīrāmies.

Pēc sešiem mēnešiem viņš atkal atnāca pie manis - pilnīgi cits cilvēks, agrākais stiprinieks bija galīgi sagrauzts. Laikam viņu grauza tās naktis, domājot par to, ka jāmirst. Viņš teica: «Dakterīt, esmu ar mieru, dariet, kas jādara!» Veicām vēlreiz izmeklējumus pirms operācijas, redzam - metastāzes... Tagad operēt jau būtu pēdējā muļķība. Tad es viņam sameloju otrreiz. Teicu: ai, jums nav vēzis, ir tuberkuloze, nav jāoperē. Ņemiet tik zālītes un dzīvojiet. Un viņš laimīgi nodzīvoja vēl nepilnu gadu ar domu, ka viņam nav vēža. Es viņam uzdāvināju tos deviņus mēnešus.

Vēl viens piemērs. Bija tāds dietologs Pokrovskis, ļoti gudrs profesors. Piedalījos konsilijā, kad viņam bija atrasts kuņģa vēzis. Mēs ar krievu kolēģiem spriedām, teikt viņam vai neteikt, un kopā nolēmām neteikt. Es paliku drusku tādā neziņā, bet viņam tika pateikti šādi vārdi: nav jums nekā ļaundabīga, brauciet uz Krimu atpūsties, jūs esat pārstrādājies, jums vajag savākt spēkus. Satiku viņu pēc diviem mēnešiem - brūni iedegušu, enerģisku, smaidošu! Protams, galu galā viņš nomira, bet cilvēkam tika uzdāvināti laimīgi atlikušie mēneši. Nu, kura atbilde ir pareiza?

Vai jūs gribētu, lai jūs informē, ja jums atklātu neārstējamu slimību?

Sevi uzskatu par diezgan spēcīgu. Lai cik dīvaini izklausītos, nebaidos nāves, lai gan kā profesionālis zinu, ka viņa būs. Acīmredzot cilvēki ir dažādi, vieniem vajag teikt, otriem noder, ka nepasaka. Bet, ja jūs jautājat, vai es gribētu, lai man pasaka, atbildēšu: nezinu. Sakiet, Dievs ir vai nav?

Nu, ne Dieva esamība, ne neesamība nav pierādāma.

Cits saka, ka noteikti ir. Lai viņš paliek pie savām domām. Ticīgajam ir vieglāk, viņam var arī pateikt. Neciešu ne karojošus materiālistus, nedz arī man patīk, ka katoļu tantītes (mana mamma ir katoliete) man pārmet: «Kāpēc jūs neticat? Ejiet pie altāra, metieties ceļos, lūdzieties!» Man nepatīk, ka uzspiež. Mana atbilde par Dieva esamību ir: nezinu.

Tagad medicīna tiek uzskatīta par tik spēcīgu, ka cilvēki uzskata: tai jātiek galā ar visu!

Tā ir kļūme. Medicīna nav visvarena.

Bet cilvēki pieprasa, lai tā spētu izārstēt visu.

Kāpēc kasīties ar pacientu? Ja viņš pastāv uz aplamu pieņēmumu, es viņam piekrītu, tā ir viņa brīva vaļa. Bet skaidri zinu, ir brīži, kad nevar palīdzēt. Arī diagnostika nav visvarena, nav tā, ka pieredzējis ārsts visos gadījumos atrod pareizo ceļu, pareizo ārstēšanu. Es kļūdos, kaut arī retāk nekā jauns ārsts. Bet ir brīži, kad man jāizvēlas viens no diviem ceļiem. Tad es nevaru gulēt, domādams, vai esmu paņēmis pareizo lēmumu. Jo bieži viens ceļš izslēdz otru, piemēram, jāņem iekšējie orgāni ārā vai tomēr jāatstāj un jāmēģina ar zālēm, lai krasi nemainītu cilvēka dzīves kvalitāti.

Radio dzirdēju frāzi: «KNAB darbinieki, tāpat kā ārsti, nedrīkst kļūdīties.»

Paviršības dēļ pieļaut kļūdas, protams, nedrīkst. Bet ir brīži, kad medicīna tomēr ir māksla. Cits ar nojautu pareizo ceļu noķer biežāk. Citreiz brīnos, ka jauns kolēģis aizskrien pa diagnozes šķietami nepareizo, blakus taciņu (diagnoze ir kā ceļš), bet viņam beigās viss sanāk smuki pamatots, lai gan es redzu, ka lieta ir aplama...

Starp citu, Hipokrāta zvērestu neesmu devis. To ārstiem tikai piesien. Hipokrātam jau bija cita ideja: ārsts un slimnieks kopā pret slimību! Ja pie manis atnāk kāds un saka: «Profesor, es jums samaksāšu lielu naudu, dodiet man kādas kapsuliņas,» - un taisās pats neko vairāk nedarīt, tad tur nekas nebūs. Abiem diviem jāstrādā, to teica Hipokrāts, un pareizi teica. Ārsts viens pats ir bezspēcīgs. Nesen man neparko neizdevās pārliecināt vienu meiteni, viņa nomira.

Ko tā meitene tādu darīja?

Smēķēja un lietoja nesteroidālos pretiekaisuma līdzekļus. Tas viņas kaiti - Krona slimību - dzina uz priekšu. Es pat ķēros pie paņēmiena, kuru izmantoju ļoti reti, - sāku rāties. Viņas mamma prasīja: profesor, kāpēc jūs uz mums baraties? Teicu, ka daru to tikai tādēļ, lai meita paklausītu. Meita uzreiz: «Es nevaru nesmēķēt, es nevaru nelietot tos līdzekļus!» Šoreiz slimnieks nebija ar mani kopā pret slimību, un vienam pašam man nesanāca. Nav tā, kā dažs domā: atnākšu pie Danilāna, nopirkšu dzīvību vai veselību. Nē taču, daudz kas būs jādara pašam! Ja mani klausīsi, ir liela varbūtība, ka būs labi.

Ārsti visi kā viens apgalvo, ka mūsdienās cilvēku mūža ilgums palielinās. Kas lielā vecumā notiek ar gremošanas sistēmu?

Ja nav slimības, viss ir normāli! Tautā ir doma, ka briesmīgi jāuzmanās no kādām ēdiena vielām, citādi vecs paliksi vai kādu vainu sadabūsi. Taču mūsu kuņģa un zarnu trakts ir ļoti stiprs, nav ko baidīties. Kas ir lielākā vaina? Lieka ķermeņa masa. Bet tur tu nevaino kuņģa un zarnu traktu! Tas savu darbu ir darījis, savācis iekšā liekus taukus. Gremošanas sistēma ideāli strādā, bet jūs esat apēdis liekas kalorijas.

Kāpēc vieni var ēst, cik lien, bet nav resni?

Mēs atšķiramies ģenētiski. Organismā ir ļoti spēcīgs svaru un ēstgribu regulējošs mehānisms. Ir cilvēki, kas labprāt uzņem enerģiju un to arī taupa. Tādu cilvēku līdz mūsdienām ir saglabājusies lielākā daļa, kādi 80 procenti.

Caurbiras izmiruši?

Tieši tā. Māte daba ir atlasījusi, jo izdzīvot varēja tikai tie, kas spēja taupīt enerģiju. Vienu dienu viņš skrēja pakaļ antilopei, saēdās un tad taupīja, jo ne jau katru dienu viņam bija iespēja tikt pie antilopes. Taču māte daba nevarēja paredzēt, ka mūsdienu cilvēks tiks iebāzts tik šausmīgos apstākļos, kad nevajag nekur skriet un ledusskapis pilns garšīgu produktu! Daba nebija paredzējusi, ka cilvēks dzīvos Leiputrijā!

Jūs pats esat no tiem, kas var ēst, cik lien?

Varbūt, lai gan cenšos arī daudz kustēties. Bet formulēsim jūsu jautājumu mazliet citādi - ar ēšanas ierobežojumiem nekas no svara mazināšanas neiznāks. Radio un televīzija mums tik stāsta par visādām diētām. Galīgi tukšs šāviens! Protams, badodamies katrs var nomest svaru - mēnesi būsiet bez svara, tikai trīcošām kājām, meitenes bez mēnešreizēm, dabūsiet žultsakmeņus, galva reibst, pastrādāt nevar, bet tie desmit kilogrami nost... Ar gadiem tas atspēlēsies, pēc badošanās enerģijas taupīšanas mehānisms kļūs vēl stiprāks, vēl vairāk taupīs. Cilvēki, kas ir veikuši mēnešiem ilgas bada kūres, kopumā ir daudz apaļīgāki nekā tie, kas nav badojušies.

Cik veselīgs ir veģetārisms?

Īsi sakot, arī veģetārietis var nodzīvot ilgu mūžu (smaida). Cilvēks ir visēdājs. Bet veģetāriešus es cienu, viņi aktīvi interesējas par savu dzīvi, ja vien nav veģetārieši ticības dēļ. Veģetārieši nesmēķē, daudz kustas svaigā gaisā, labi izguļas, jo tas viņiem ir nepieciešams, ir slaidi. Ņemsim 10 000 veģetāriešu, kam ir šīs labās īpašības, un pretī 10 000 Danilānu, kuri arī dara to pašu, ko veģetārieši, un paskatīsimies, kuras grupas mūža ilgums būs lielāks. Medicīna pierāda, ka caurmērā tomēr ilgāk dzīvo visēdāji. Veģetārisms nav pārāk veselīgs, bet, ja cilvēkam patīk, es ļauju.

Kāda ir jūsu attieksme pret Latvijā tagad modē nākušo vīna kultūru?

Latvijā - negatīva. Galvenais nosacījums ir deva: nepilna glāze sarkanvīna pie pusdienām, un viss! Bet Latvijā jau cilvēki diemžēl nemāk dzert.

Jūsu kolēģi profesori Jāzeps Keišs, Ludmila Vīksna, Baiba Rozentāle tikko saņēmusi patentu par akūta alkohola hepatīta gaitas prognozēšanas paņēmienu. Analīzēm vajadzīgas tikai slimnieka asinis.

Bet lai viņi pasaka, kurš kļūs dzērājs, kurš nekļūs! Tādu datu pasaulē nav. Latvijā diemžēl nemāk dzert jauni cilvēki.

Vai jums nekad neuznāk dusmas, redzot, kā medicīna spiesta auklēties ar dzērājiem, kas netaisās mainīt savu dzīvesveidu?

Ir jau taisnība tiem ārstiem, kas uz viņiem dusmojas, bet nepalīdzēt es tomēr nevaru.

Cik bieži cilvēkam jāiet pie ārsta? Jūs pats ejat?

Ja man vajag, protams, eju pie kolēģiem. Nesen, starp citu, atbraucis no Ķīnas, diezgan smagi saslimu. Biju pieslēgts pie mākslīgās nieres un vēl neesmu atveseļojies, bet no tā lielu traģēdiju netaisu, tikai daru visu, kas vajadzīgs.

Kad bijāt vesels, sevi regulāri pārbaudījāt?

Es biju aktīvs donors, vismaz trīs spaiņus asiņu esmu nodevis, tātad arī pārbaudījies. Domāju, tā robeža, no kuras būtu jāsāk pārbaudīties arī tad, ja jūties labi, ir 55-60 gadi, vismaz analīzes jāuztaisa.

Nesen bija helikobaktēriju bums, visiem, kam slikti ar kuņģi, to meklēja. Vai tagad ir kādas modes parādības medicīnā?

Tā ir visās dzīves jomās, kā ar Fuko svārstu - atrod kaut ko jaunu, aizsvārstās uz vienu pusi, tad uz otru, kamēr nostājas līdzsvarā. Visu parāda laiks. Tagad, piemēram, tā ir ar D vitamīna aktīvajām formām. Ļoti labs vitamīns, var pagarināt cilvēka mūžu, daudzas slimības ārstēt... Taču man liekas, pašlaik jau ar to tiek mazliet pārspīlēts. Gaidīsim, lai laiks noliek visu savā vietā.

Kā jūs izskaidrojat Zilākalna Martas un citu tautas dziednieču panākumus?

Neesmu bijis pie Zilākalna Martas, bet pacienti stāstījuši: «Aizbraucu naktī, gaidu lielā rindā, viņa tomēr mani pieņēma, veica tādas un tādas darbības, vēl paskatījās uz mani...» Pacients stāsta, un es redzu, ka tā ir placebo ietekme. Es arī placebo labvēlīgo efektu dažreiz izmantoju - jaunībā kautrējos, tagad vairāk. Vārdotāji jeb pūšļotāji ir divu veidu. Pirmie grib nopelnīt, tie mani nebaida. Bet otri, kā Zilākalna Marta, paši svēti tic, ka viņiem piemīt pārdabiskās spējas - gājuši, te zibens blakus spēris, un spējas klāt. Kāpēc tad viņi no tā spēriena neieguva lidotspēju? Man jāmācās un ar pacientu jāstrādā gadiem ilgi, lai viņš atveseļotos, bet dziednieks uzreiz «izārstē». Tagad televīzijā visi tie pareģi...

Ak tad skatāties tomēr!

Sieva skatās... Man nāk ņirdziens, saku: ko tu āksties!

Kā vērtējat ideju ieviest Latvijā obligāto veselības apdrošināšanu?

Kad kļuvām brīva zeme, aizbraucu uz Ameriku palasīt lekcijas, un skatījos arī, kā viņi ārstē. Viņiem ģimenes ārsts ir sena institūcija. Toreiz es biju pret ģimenes ārstu sistēmas ieviešanu Latvijā, jo nebija naudas tādai mainīšanai. Kāpēc mest visu veco ārā un sākt no jauna? Tagad jau esmu par ģimenes ārstiem. Bet Latvijā līdz pat šai dienai ģimenes ārstu sistēma nav pabeigta. Pacients te nav aizsargāts pret ārsta patvaļu vai aplamu rīcību. Ārsts var pateikt, ka negrib sūtīt uz kādu izmeklējumu, un pacients var izstiepties vai sarauties, jo sistēmas, kā ārstu ietekmēt, nav. Vienīgā iespēja ir meklēt citu ģimenes ārstu. Ir daudzi simptomi, kas rāda, ka ģimenes ārstu sistēma ir slima. Kur tas der, ka cilvēkam, lai tiktu pie sava ģimenes ārsta, jāgaida vairākas nedēļas?!

Bet ir arī otra lieta - ārstam nav aizsardzības pret pacientu. Piemēram, ārsts ir kļūdījies negribot. Viņu var iesūdzēt tiesā un piespriest kompensāciju. Es vēl brīnos, ka šādu procesu ir tik maz, jo kļūdu ir vairāk. Vārdu sakot, mūsu pagaidām esošajā sistēmā nav aizsargāts ne pacients, ne dakteris. Jo sistēma līdz galam nav pabeigta. Jābūt apdrošināšanai no abām pusēm. Latvijā neviens ārsts nevar samaksāt pensiju tiem pacientiem, kurus ārstējot viņš ir kļūdījies.

Vai Stradiņa slimnīca nezaudē savas pozīcijas, auru iepretim Austrumu slimnīcai, kas tagad aktīvi  attīstās, kamēr Stradiņiem jāmaksā vecie parādi, desmit miljoni...

Stradiņiem tomēr ir spēcīga tradīcija. Par pārējo nevarēšu atbildēt, tikai kopumā teikšu, ka medicīnai tas procents no kopprodukta tomēr ir pamazs. Ir arī otra puse - tā nauda, kas tiek piešķirta medicīnai, netiek lietderīgi izmantota. Slimnīcai ir vesela plejāde dažādu nodaļu un apakšnodaļu, par kurām pat īsti nezinu, ko tās dara - visādi plānu stādītāji, kontrolieru kontrolieri, papīru skatītāji. To ir tik daudz, ka tur arī aiziet daudz līdzekļu. Medicīna ir drusciņ aptaukojusies.

Bet jūs jau arī nemetaties iekšā sistēmas pārveidošanas lietās!

Es to nevaru ietekmēt. Cilvēki ir dažādi - esmu laimīgs savā vidē, kur varu cilvēkiem palīdzēt. Piemēram, pasaules čempions šahā Mihails Tāls, kurš mira manās rokās - viņam šahs bija hobijs un dzīvesveids.

Esat ar viņu spēlējis?

Dažreiz pat iekabinājis. Protams, ne nopietnā turnīrā... Diez vai mana vieta būtu arī politikā, un neesmu to gribējis. Man arī nav tāda rakstura, kas ar elkoņiem izbrīvē vietu. Ja kāds ļoti cenšas tikt man garām, es paeju malā.

Anatolijs Danilāns.

Dzimis 1943.gada 24.martā Kārsavā lauku skolotāju ģimenē

Sieva Irēna Danilāne, Valsts asinsdonoru centra donoru nodaļas vadītāja. Dēls un meita, četri mazbērni

Mācījies Pieniņu pamatskolā, Rīgas 2.medicīnas skolā

Studējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē

1966.-1969.gads: Preiļu rajona centrālās slimnīcas ārsts

1969.-1973.gads: aspirants RMI

Kopš 1973.gada: RMI asistents, docents, profesors

Rīgas P.Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras profesors, praktizējošs gastroenterologs P.Stradiņa slimnīcā

Bijis LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais terapeits

Latvijas Gastroenterelogu asociācijas prezidents

Pētījis kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas izcelsmi, patoģenēzi un ārstēšanu

2009.gads: saņēmis Gada balvu medicīnā

2012.gada 11.oktobris: saņēmis prof. Ilmāra Lazovska balvu medicīnā

Daudzu medicīnas grāmatu autor.

Vaļasprieki: kustīgs dzīvesveids, garas pastaigas, niršana āliņģī, sudoku minēšana

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 0 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 3442 seniori.lv lietotājiem!

Atrast


  • hi dear
    kā jūs darāt šodien, es ceru, ka naudas sods mans mīļais esmu tik priecīgs, iet caur savu profilu šodien es biju tik laimīgs, es mīlu jūsu dvēsele mate, un jūsu sapņu sieviete gaida, lai lasītu no jums paldies un palikt svētīt Vivian.pleas rakstiet man ar mana e-pasta adresi šeit (vivian_ailamudu@yahoo.com)

    vivianolove Pirms 10 mēnešiem, 3 nedēļām
  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( serinajohnson2x2@yahoo.com )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. (serinajohnson2x2@yahoo.com)
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 6 mēnešiem, 3 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas