Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Ērika Hānberga Kolhozi

Ērika Hānberga Kolhozi

17.02.2012

Ivars Kleins, žurnāls Leģendas, iespēja abonēt e-koskā

Būdams talantīgs stāstnieks, Hānbergs uz papīra izlicis plašu situāciju spektru - no paģiru baltajām pelītēm līdz kartupeļu stādīšanai un zaļumballēm ar pūtēju orķestri. Lauku dzīves garšu viņš jūt. Imants Ziedonis grāmatā Tik un tā raksta: "Hānbergs laukos ir savējais. Viņš pazīst šo zemi no apakšas un no augšas. Viņš arī redz, cik nevienmērīgi vēl (kā vietām!) šie divi līmeņi sadarbojas. Viņš tos vienkārši mākslas līdzekļiem kabina kopā. Viņš skatās no augšas uz leju un rāda: "Tāda ir dzīve. Viss nokārtojas." Viņš skatās no apakšas uz augšu un mierina: "Tā ir dzīve. Ko tu padarīsi." Viņš skatās no vidus un dod padomus. Hānbergs ir lauku cilvēks no augšas līdz apakšai."

Janvārī klajā nāks Ērika Hānberga sastādītā grāmata par kolhoza Ādaži priekšsēdētāju Albertu Kaulu. Ideju šim darbam leģendārā priekšsēdētāja bērēs devis kinorežisors Jānis Streičs. Viņa domu uztvēris kādreizējais padomju saimniecības Blīdene direktors Aivars Andersons, kurš kopā ar Kaulu organizējis Lauksaimnieku savienību. Tagad Andersons apzinājis aptuveni astoņdesmit cilvēku, kuri snieguši liecības par bijušo Ādažu priekšsēdētāju, un tās visas iekļuvušas Ērika Hānberga sastādītajā grāmatā Alberts Kauls triumfā un traģismā. Atraitne, sekretāres, šoferi, kaimiņi, tālaika augstākā ešelona pārstāvji atceras, kāds bijis veiksmīgais latviešu padomju lauksaimniecības pīlārs. Mihails Gorbačovs viņa saimniekošanas sistēmā ieraudzīja principus, kādi būtu tiražējami visā Padomju Savienībā. Jāņa Petera rakstītajā grāmatas pēcvārdā lasāms: "Pārrijušies, - tādu apzīmējumu reiz sarunā ar augstu padomju Latvijas vadītāju man nācās dzirdēt par Kaulu un viņa darbiniekiem."

Tomēr kolhozu un sovhozu sākotnē Latvijā neviens nebija pārrijies, gluži pretēji - saimnieciskas neveiksmes sekoja cita citai. Veltījis savu profesionālo dzīvi lauku dzīves aprakstīšanai, Ēriks Hānbergs izjūt tās skumjos un priecīgos mirkļus. Tomēr viņš saglabā iekšējo līdzsvaru un Leģendām par dzīvē sastaptajiem kolhozu priekšsēdētājiem stāsta bez jebkādas eksaltācijas.

No vergiem līdz algādžiem

Kad Latvijā sākās kolhozu un sovhozu laiks, lauciniekus tajos ievilināja un iedzina - šo posmu varētu salīdzināt ar verdzību, jo saimniecības, kurās viņi strādāja, pamest nedrīkstēja. Dažos PSRS reģionos pat netika izsniegtas pases.

Vēlāk nāca brīvlaišana, pamest kolhozu varēja, bet vienalga biji tāds kā pusvergs. Ja lika, kopējās saimniecības teritorijā bija jāuzar ežas, jāaizar grāvji un jādara viss pārējais, bet ražas tik un tā sanāca zemas. Atceros ārprātu, kā no skolas kolektīvi gājām nokultā tīrumā lasīt vārpas. Šis darbiņš tika ļoti cildināts.

Kolhozu sistēma sākumā nefunkcionēja, ko piedzīvoju uz savas ādas, kad 1957. gadā devos uz jaunapgūtajām zemēm Kazahstānā. Mūsu pirmais darbs - atbrīvot milzīgus laukumus no iepriekšējā gada sapuvušo graudu grēdām, lai būtu kur bērt jauno kūlumu. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem tonnu bija sapūdētas! Ar to man saistās šis laiks - no vārpu lasīšanas līdz sapūdētu graudu tonnām.

Kad kolhozi sāka saimnieciski stiprināties un veidojās gan nopietns saimniecību vadītāju, gan jauno speciālistu slānis, arī kolhoznieki, tēlaini izsakoties, bija pārgājuši klaušinieku, bet vēlāk - pat algādžu statusā. Kolhozu vadītāji kļuva patstāvīgi un radoši domājoši. Šo periodu Imants Ziedonis aprakstījis grāmatā Tik un tā, parādot, ka mūsu priekšstati par darbošanos vienīgi pakļautībā un verdzībā nav absolūti precīzi. Padomju saimniecībās jeb sovhozos salīdzinājumā ar kolhoziem bija mazākas demokrātiskās izpausmes iespējas. Paradoksāli, ka tieši kolhozi Padomju Savienībā bija visdemokrātiskākā struktūra, ko nodrošināja statūti. Tie bija demokrātiski jau kolhozu attīstības sākotnē, bet, tāpat kā PSRS konstitūcija, vienkārši nedarbojās. Vēlāk gan notika citādi - ja rajona vadība aizsūtīja uz kolhozu jaunu priekšsēdētāju, bet tas kolhozniekiem nebija pieņemams, viņi pilnsapulcē varēja nobalsot pret. Un tam bija nozīme: priekšsēdētājam nācās atkāpties. Līdzīgi notika ar daudzām saimnieciski organizatoriskām lietām. Kolhoza uzbūves principi nodrošināja daudzu radošu izpausmju iespējas, un attapīgais latviešu zemnieks priekšsēdētāja vai speciālista statusā sāka strādāt kā savā saimniecībā un pašu ļaudīm. Izpausmes bija tik daudzveidīgas, nopietnas un humorpilnas, ka traks var palikt! Tik un tā par to laiku lasām: "Tāpat, kā paverdzinātājas muižas laikos bija arī turīgas latvju sētas un stipri saimnieki, tā arī tagad varēja būt! Kā pildīja visas klaušas toreiz, tā arī tagad nodos tos graudus valstij, pildīs plānu, virsplānu, tikai - saražos vēlvairāk, pratīs vēlskaistāk, apgūs vēlgudrāk. Atradās jauni puiši un meitas, kas bija ar mieru spēlēt šo mūžseno latviešu zemnieka pakļautības - nepakļautības spēli. Izauga jauna tā sauktā lauku speciālistu paaudze - agronomi, zootehniķi, mehanizācijas inženieri, melioratori un selekcionāri. Profesionāli talantīgākie, reizē politiski elastīgākie (tagad teiktu - pragmatiskākie) kļuva par lielu un vērienīgu kolhozu un sovhozu vadītājiem."

Ne izdzīvot, bet dzīvot!

Padomju Savienībā mēs bijām neizbēgamībā, važās, ko mums nokala Rūzvelta, Čērčila un Staļina vienošanās. Sākumā tā iedzina daudzus jaunus latviešus mežā varonībai un iznīcībai. Atceros, kā kaimiņi nāca kopā, klausījās radio Amerikas balsi un runāja: "Amerikānis un anglis mūs tā neatstās!" Taču notika citādi. Un šajā neizbēgamībā cilvēkiem vajadzēja ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Gudrie, viltīgie, radošie un neatlaidīgie latvieši kolhozu un sovhozu sistēmā paveica brīnumus. Visa tālaika kultūras dzīve un sabiedriskie procesi bija nodrošināti ar laucinieku palīdzību - atcerēsimies kaut vai pilnos autobusus pie Rīgas teātriem un Dziesmu svētku estrādes!

Tolaik daudziem kolhozniekiem kā algādžiem jau bija priekšstrādnieku atbildība, viņi ar savu saimniecību lepojās kā priekšdarbu vadītājs ar Brīviņa laukiem Andreja Upīša Zaļajā zemē. Labākie ieguva Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukumu vai Ļeņina ordeni. Tāda, piemēram, bija slaucēja, divkārtējā Sociālistiskā Darba Varone Marta Semule.

Tomēr Padomju Savienībā kolhozu un sovhozu sistēma ar savu tautsaimniecisko darbošanos nevarēja nodrošināt tālāku attīstību bez palīgnozarēm, piemēram, vīna ražošanas. Veidojās blata sistēmas un vispārēja dubultdzīve.

Visu mūžu esmu strādājis propagandas izdevumos: Liepājas pilsētas avīzē Komunists, Liepājas rajona avīzē Ļeņina ceļš, LKP CK izdevumā Cīņa, bet man laimējās būt lauku atzarā. Un turienes dubultdzīvi iesūcu savās asinīs. Daudz no redzētā un dzirdētā kā žurnālists nevarēju izpaust avīzē, tā radās mana darba blakusprodukts - stāsti. Tos nepārtraukti gan kritizēja, gan slavēja, bet es biju uz viļņa. Joprojām atzīstu, ka mani literārie darbi nav īsta daiļliteratūra, vairāk - publicistika.

Ja man kāds kolhoza priekšsēdētājs teica: "Biedri Hānberg, bet to gan avīzē nerakstiet!" - es lūgumu ievēroju. To republikā zināja, un cilvēki man uzticējās.

Gandrīz ikvienam priekšsēdētājam varēja kaut ko inkriminēt. Piemēram, bijušais kolhoza Tērvete priekšsēdētājs Viesturs Gredzens vēl nesen man atzinās, ka no krimināllietas saistībā ar alus ražotni viņu izglābis tālaika padomju un partijas darbinieks Pēteris Strautmanis.

Starp citu, pie Viestura Gredzena Tērvetē pirmo reizi izbaudīju medus pirti. Iepriekš nebiju iedomājies, ka var noziest visu ķermeni, bet lipīgums pēc brīža tiešām pazūd. Biju iztēlojies, ka tad jau mūžīgi jāstaigā apķepušam! Pārsteidzošo pieredzi vēlāk aprakstīju stāstā Medus pirts.

Esmu pateicīgs kādreizējā kolhoza Padomju Latvija, vēlākās akciju sabiedrības Tēvzeme priekšsēdētājiem Jānim Sologubovam un Edgaram Bānam. Sologubovs mani uzlādēja ar sava laika viltībām. Viņam bija teiciens: "Jo duļķaināks ūdens, jo zivis labāk ķeras!" Savukārt Bāns bija aizrautīgs kartupeļu audzētājs, no viņa guvu atziņas, kas iegūlās manu Kartupeļu stāstu pamatā.

Starp citu, labākajos saimniecību vadītājos ieklausījās arī rajona un republikas vadība, īpaši Rīgas un Saldus rajonā partijas pirmajiem sekretāriem ar izcilākajiem sovhozu direktoriem un kolhozu priekšsēdētājiem bija jāatrod kopīga valoda, pretējā gadījumā skaidrs, ka viņi kritīs. Republikas vadība uz šādām situācijām raudzījās uzmanīgi, pat tramīgi.

No Lielvārdes kolhoza Lāčplēsis tā priekšsēdētājs Edgars Kauliņš jeb Kauliņtēvs katru rītu uz Rīgu sūtīja Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmajam sekretāram rozes. Vienu rītu kaut kādu iemeslu dēļ rožu nebija, un Augusts Voss tūdaļ sūtīja savu pārstāvi noskaidrot, kas noticis. Satraucies...

Nepatikšanas

Lai gan tolaik mūsos bija iestrādājies iekšējais cenzors, gribējās kaut kādā veidā pietuvoties bīstamajai robežai. Saku lielu paldies ilggadējam laikraksta Cīņa redaktoram Jānim Britānam, kurš pret mani bija ļoti vēlīgi noskaņots. Viņš, piemēram, nodrukāja avīzē padomju dzīvei nekomplimentējošu stāstu par kartupeļu audzētāju - Čērčils Krimas dienvidu piekrastē. Kāds to bija pārtulkojis un aizsūtījis uz PSKP CK, kur pārbaudītājs preses sektorā, pa laimi, bija pazīstams ar Jāni Britānu, tāpēc viņš bez kādām nepatikšanām atdeva Britānam vēstuli. Bet tas varēja beigties arī pavisam citādi.

Stāstu Un atskrēja melns teļš nodrukāja literatūras mēnešrakstā Karogs. Partijas centrālkomitejas lauksaimniecības sekretārs Britānam pārmeta - viņa vadītās avīzes lauksaimniecības nodaļas vadītājs Ēriks Hānbergs atļaujoties paust nacionālismu, aizstāvot Latvijas brūnās govis!

Tas notika to trīs gadu laikā, kuros kopā ar Edgaru Liepiņu braucām ar koncertiem pa Latviju. Mums bija programma par cilvēkiem un lopiņiem lauku mainībā, kurā skanēja Jāņa Petera dzeja un Raimonda Paula mūzika, bet es runāju savus humoristiskos un sarkastiskos tekstiņus. Lai sevi pasargātu, par programmas konsultantu viltīgi uzaicinājām autoritatīvu personu un gotiņu speciālistu - Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta direktoru Edmundu Jaunsleini. Bet mums beigās uzstāties ar šo programmu vienalga aizliedza. Centrālkomitejas sekretārs Jaunsleinim bija pārmetis: "Kur tu lien?!"

Konkrētības manos stāstos bija tik tiešas, ka reizumis cilvēkiem nodarīju pāri. Kaut vai saldeniekiem. Kad uzrakstīju, kā rudenī ierodas katlu inspektors, lai pārbaudītu apkures sistēmu pirms sezonas sākuma, bet viņu vienmēr uzaicina uz zolītes partiju, ļaujot vinnēt, vīri man zvanīja: "Ērik, brauc šurpu, tas tev dārgi maksās!" Izrādās, inspektors bija izlasījis šo stāstu un atpazinis sevi...

Rotaļas ar aizliegto

Visi grēciņi ar laiku sasummējās. Piecdesmitajā jubilejā man bija paredzēts piešķirt Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu, saņēmu uzaicinājumu noteiktā dienā un laikā ierasties Augstākās padomes prezidijā. Dažas dienas pirms noliktā laika Jānis Britāns kautri paziņoja, ka pasākums ir atlikts. Kā vēlāk noskaidrojās, kāds bija devis varasvīriem ziņu, ka Hānbergs ar Liepiņu kaut kur ne to pateicis... Līdz šai dienai nezinu, kas to bija izdarījis. Liepiņš teica: "Neuztraucies, Ērik, tauta tevi mīl!" Un pēc kāda laika man piešķīra Nopelniem bagātā žurnālista nosaukumu.

Padomju gados bija jūtama milzīga piesardzība un modrība, vērojot tautiešu un laikabiedru darbus. Tas aizgāja līdz kurioziem. Jurija Andropova laikā PSRS radās pretalkohola vilnis, bet rakstnieku un lasītāju tikšanās nereti beidzās ar pieņemšanām. Reiz Talsu rajonā kādā krodziņā uzklāts galds, pie kura sēžu arī es, un visiem tiek piedāvāta kafija, bet uz šo dzērienu neesmu kārs. Visiem ielej, bet es atsakos. Piedāvā vēlreiz, atkal atsakos, jo vēl nesaprotu, kas ieliets kannā. Talsu rajona ideoloģiskā sekretāre kļūst tramīga, jo esmu ne tikai rakstnieks, bet arī laikraksta Cīņa, tātad partijas centrālā orgāna avīzes, pārstāvis un tendenciozi atsakos no kafijas, kuru visi te labprāt iedzer. Izrādījās, ka kanniņā patiesībā ieliets balzams. To uzzinājis, ļāvu ieliet arī savā krūzītē. Kad to iztukšoju, ideoloģiskā sekretāre jutās tik atvieglota un laimīga!

Andropova laikā Latgalē partijas komitejas pirmais sekretārs bija Alfrēds Čepānis. Vienā no tikšanās reizēm, kurā piedalījās arī Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks Vucāns, dzērām šņabi no kafijas tasītēm. Visi kļūst sarkani un runīgi, iedegtas sveces... Romantiski. Kārtīgi pavakariņojām. No rīta mirstam nost. Jau iepriekš norunāts, ka noteiktā laikā ieradīsies mašīna, lai vestu uz kolhozu. Drūmi aizbraucam, bet tur uzklāts paģiru brokastu galds! Čepānis par visu padomājis. Vai nav lielisks pirmais sekretārs?!

Mazi viltnieki un pašnāvnieks

Esmu apņēmies kopā ar padomju laiku lauksaimnieku Aivaru Andersonu izveidot grāmatu Jāsmejas un jāraud. Kolhozu un sovhozu lielās viltības un mazās blēdības. Runāju ar vairākiem kolhozu priekšsēdētājiem, kuri ir gatavi stāstīt savu pieredzi. Piemēram, satikos ar bijušo Saldus rajona Ezeres kolhoza priekšsēdētāju Jāni Sipenieku, kurš izstāstīja, kā noasfaltējis ciemata centru. Tolaik asfalts bija deficīts, jo trūka vienas tā sastāvdaļas - bitumena. Bet stacijā stāv ar bitumenu pilnas cisternas. Sipenieks vienojies ar stacijas priekšnieku, ka viena cisterna iztecēs. Tā arī notika - vien cisterna iztecēja, bet Ezerē parādījās asfalts!

Gadījās arī tā: ierodies pie ministra, izsit sev kādus fondu līdzekļus, taču faktiski jau tie tiek ņemti no rajona kopējiem fondiem, tātad kādam uz tava labuma rēķina tiek mazāk... Nav tāda veiksmīga saimniecības vadītāja, kurš nebūtu nevienam nekad nodarījis pāri. Kaut vai negribot.

Tam laikam izmanīgs un dižmanīgs bija Nīcas sovhoza direktors Ēriks Grasmanis. Viņš bija labs orators, kurš prata stāstīt par savu saimniecību. Nokļuva līdz partijas kongresam, kura laikā Staļinu iznesa no mauzoleja. Kukurūzas audzēšanas laikā, kad brauca pārbaudīt, kāda raža padevusies, Nīcai nebija, ar ko diži lepoties. Bet Bārtas upes otrā krastā pletās priekšsēdētāja Ivara Šalma vadītās saimniecības Zelta zvaigzne lauki, un tajos brigāde Jāņa Norkalna vadībā izaudzējusi lielisku kukurūzu! Ēriks Grasmanis vadā pārbaudītājus pa bagātīgajiem kaimiņu kukurūzas laukiem, uzdodams tos par savējiem. Atsauksmes brīnišķīgas. Karaliska kukurūza. Bet Ivars Šalms par to uzzināja. Viņš, protams, neziņoja partijas centrālkomitejai, bet pieprasīja Grasmanim uzklāt galdu un šo to izdarīt Zelta zvaigznes labā.

Manipulācijas un vella dzīšanas aizgāja līdz ārprātam. Atceros laiku, kad kolhoznieki no Liepājas brauca pieredzes apmaiņā uz Rjazaņas apgabalu. Hruščova mudināts, 1958. gadā Rjazaņas apgabala partijas komitejas pirmais sekretārs Aleksejs Larionovs bija apņēmies trīskāršot gaļas ražošanu. Par šo iniciatīvu Hruščovs viņu slavēja un piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. Gaļas un graudu Padomju Savienībā trūka vienmēr, ko izjutām arī Latvijā - mums palika šņukuriņi, kājas un iekšas, bet ķermeņi tika sūtīti projām.

Rjazaņas apgabalā notika dīvainas lietas. Tur bija dažas paraugfermas, toreizējais Liepājas Komunista redaktors Viktors Zariņš tās apmeklēja un vēlāk turpinājumos aprakstīja redzēto. Nebija nekā satriecoša, vienkārši laba darba organizācija. Bet gaļas Rjazaņas apgabalā aptrūkās, jo kopējās ražošanas potences bija izsmeltas. Kā pildīt solījumu? Sāka gaļu iepirkt kaimiņu apgabalos, kur to pamanīja vadība un uz ceļiem nolika milicijas posteņus. Tad Rjazaņas apgabala iedzīvotājiem tika uzdots pirkt gaļu veikalos un nodot valsts sagādē. Par šo idiotismu uzzināja Maskavā. Atbrauca komisija, bet Alekesejs Larionovs nošāvās. Kad vēlāk izdeva Ņikitas Hruščova kopotus rakstus, Larionovu slavinošās runas tajos nebija.

Leģendārie saimnieki

Neizmantojot blatus un viltības, kolhozs un sovhozs varēja noturēties zināmā saimnieciskā līmenī, piemēram, kā Bauskas rajona padomju saimniecība Progress Ilmāra Benta vadībā. Viņš centās pārtikt tikai no lauksaimnieciskās ražošanas, neattīstot palīgnozares.

Ja kāds gribēja dzīvot plašāk, bija jārīkojas vērienīgāk. Piemēram, Saldus rajona kolhoza Jaunais komunārs priekšsēdētājs Jānis Blūms lepojās ar ražu, meliorāciju, piena izslaukumu un kultūras dzīvi, uzbūvēja mūzikas skolu un kultūras namā ierīkoja grozāmo skatuvi. Taču papildus ienākumu gūšanai viena no viņa saimniecības palīgnozarēm bija darba apģērbu šūšana - produkcija gāja pa visu Padomju Savienību. Ar šo palīgnozari viņš gan nelielījās, bet pamatoja to pavisam eleganti: "Mehanizatoriem vajadzīgas līgavas, tāpēc mums nepieciešams šūšanas cehs."

Īpaši veiksmīgās saimniecības, piemēram, Alberta Kaula vadītais kolhozs Ādaži un Bauskas rajona kolhozs Uzvara Sociālistiskā Darba Varoņa Ivara Jansona vadībā, no palīgnozarēm iegūtos līdzekļus ieguldīja lauksaimniecībā un lopkopībā, jo lepoties varēja tieši ar tām. Saimniecības, kas par dominanti izvirzīja kādu no blakusnozarēm, nekopjot zemi un kūti, neviens necildināja. Kā visos laikos, arī padomju gados bija veiksmīgāki un neveiksmīgāki, vienkāršāki un gudrāki, uzņēmīgāki un bailīgāki saimnieki.

Runājot par blakusnozarēm, nāk prātā vispārsteidzošākais un vienlaikus arī absurdākais gadījums. Dobeles, vēlāk - Jelgavas rajona kolhoza Nākotne priekšsēdētājs, Sociālistiskā Darba Varonis Artūrs Čikste nodibināja agara cehu. Loģiski būtu, ja kas tāds notiktu Liepājā, jo agara ražošanai nepieciešamas jūraszāles, taču šajā gadījumā tās tika tālu transportētas, lai iegūtu konditorejā izmantojamo vielu. Tā tika sūtīta uz piecdesmit septiņām PSRS pilsētām. Agara ražošana bija ļoti ienesīga.

Artūrs Čikste bija vecākā Latvijas kolhoza priekšsēdētājs, turklāt viņš draudzējās ar visaugstākā līmeņa Latvijas un Maskavas militāristiem, kas veidoja viņa politisko aizmuguri. Ražas novākšanai viņš jebkurā laikā varēja dabūt palīgā armiju. Pateicoties šai aizmugurei, pat ideologi netika ar viņu galā. Nākotnē bija kažokzvēru audzētava, Čikste militāristu kundzēm dāvināja brīnišķīgas zvērādu cepures un apkakles.

Viņam nepatika Dobeles rajona partijas komitejas pirmais sekretārs, tāpēc Čikste savu kolhozu nolēma pievienot Jelgavas rajonam. Un viņam tiešām atļāva mainīt administratīvo piederību.

Bet Jāni Blūmu es saucu par leģendāru kolhoza priekšsēdētāju. Kad vēl nesen biju pie viņa ciemos, pievakarē pastaigājāmies pa ciematu un vairāki pretimnācēji cieņpilni uzrunāja: "Labvakar, priekšsēdētāj!" Joprojām. Tagad Blūms par saviem līdzekļiem uzstādījis Kalpaka karavīriem piemiņas zīmi, atjaunojis baznīcu un televīzijā paziņojis, ka viens pats atjaunos Oskara Kalpaka māju, ja visi citi ilgi tūļāsies. Bet, būdams priekšsēdētājs, viņš kabinetā sev aiz muguras nebija piekāris Ļeņina portretu, kā to prasīja padomju kārtība. Tā vietā pie sienas atradās glezna ar meža taku. Kad partijas centrālkomitejas sekretārs Vitālijs Čemms viņam jautājis: "A gde že Ļeņin?", Blūms neapdomādamies atbildējis: "Ušol po tropinke!"* Čemms kļuvis jocīgs, bet to kumosu norijis. Agrākos laikos par tādiem vārdiem varēja aizsūtīt uz Sibīriju.

Cepts belsons

Krājumiņā Taka rudzu laukā ir stāsts Gladiatori, kuram iedvesmu devusi situācija Saldus rajonā - poligona brīvā zeme tur tikusi sadalīta starp saimniecībām. "Tajā auga labu labā zāle. Karavīriem siena nevajadzēja, toties kolhoziem liekas piepļāves nenāca par ļaunu. Sešas saimniecības samērīja poligonu līdzīgi un izlozēja. Arī šogad darīja tāpat, neizlozētus atstāja divus - vislabāko un vissliktāko gabalu. Lai dižkolhozu priekšsēdētāji izlemj no spēka un izveicības pozīcijām. Šoreiz ne ar viltības, bet muskuļu piepalīdzību. Tā abi vienojās."

Kolhozu priekšsēdētāji patiešām brauca no sanāksmes Rīgā un cīkstoties pļavā noskaidroja, kurš dabūs labāko gabalu. Pavisam reāla situācija.

Vispār saimniecību vadītāji cits citu nesa cauri visādiem paņēmieniem. Lūk, piemērs! Kolhoza Pampāļi priekšsēdētājs bija Vilis Belsons, un viņa uzvārds nonāca Saldus restorāna ēdienkartē. Pampāļu konkurenti tur ierakstīja - "Cepts belsons". Arī cena bija klāt. Lieta aizgāja līdz rajona partijas komitejai, un tur konstatēja, kuri ir vainīgie. Toreiz lauksaimniecības ministrs bija Vladimirs Stroganovs, tāpēc veči taisnojās: "Ja jau ēdienkartē var rakstīt stroganovu, tad jau var arī belsonu!"

Pareizi, nepareizi...

Par saimniecību jukšanu vislabāk teikts grāmatā Cilvēks Godmanis. Tur aprakstīts, kā notika kolhozu un sovhozu demontāža, un šis process nenoritēja pareizi, taču tajā brīdī Godmanis nevarēja neko apturēt, pretējā gadījumā būtu kritusi valdība. Jurista Andra Grūtupa daudzinātais sauklis "Privātīpašums ir svēts!" tolaik bija ļoti iedarbīgs.

Latvijā bija pieņemts lēmums likvidēt kolhozu un padomju saimniecību sistēmu, tika slēgti to konti, taču turpināja pastāvēt izņēmumi. Viestura Gredzena savulaik veiksmīgi saimniekojušais kolhozs Tērvete nu jau Modra Gobas vadībā turpināja darboties statūtu sabiedrības ietvaros. Prokuratūra viņiem vairākkārt sankcionāli uzbruka, bet viņi pilnsapulcē visus pārmetumus noraidīja. No 1992. līdz 1995. gadam saimniecībā izcēlās seši tīši ugunsgrēki. Nelabvēļi dedzināja barības novietnes. Pa nakti ceļi tika aizšķērsoti ar šlagbaumiem un fermas - prožektoru izgaismotas. Daudzviet stāvēja sargi. Būtībā veidojās kara situācija. Tomēr statūtu sabiedrība Tērvete izdzīvoja un gadu no gada piepirka papildu zemi, tāpēc kļuva spēcīga. Ar saviem zirgiem un alu Tērvete turpina pastāvēt joprojām.

Arī kolhozs Naukšēni Visvalža Skujiņa vadībā transformējās par statūtu sabiedrību un turpina pastāvēt. Tur šis process noritēja mierīgāk un klusāk. Skujiņš izrunājās ar katru, kurš vēlējās privātīpašumā atgūt zemi: ja cilvēkam bija nākotnes plāni, viņš netraucēja, bet tos, kuriem saimniecisku ideju nebija, priekšsēdētājs atturēja. Tā tika saglabātas fermas un kolhozā iekoptā saimniecība. Unikāli, ka Naukšēnos tika pabeigta iesāktā vidusskolas celtniecība!

Pierīgā kolhozs Padomju Latvija pārtapa akciju sabiedrībā Tēvzeme, taču bijusī saimniecība tika saplosīta. Tās priekšsēdētājs Edgars Bāns man teica: "Es saimniekoju pēc citiem principiem un ar citu varēšanu, bet tagad visi rauj visu uz visām pusēm un nevaru vairs kopā saturēt." Tā notika daudzās vietās. Vēstures griežos aizgāja bojā ne tikai ar varu uzspiestais, bet arī pašu iekoptais, daudzu gadu gaitā sūros sviedros veidotais. Vai tas bija pareizi? Lai katrs pats izsver un atbild sev uz šo jautājumu.

* "Bet kur tad Ļeņins?" - "Aizgāja pa taciņu!"

SKĀBBARĪBAS MEISTARS

Jānis Sologubovs bija Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, tad nodzērās un brauca jūrā kā matrozis, vēlāk Sātiņos vadīja zivsaimniecību un beidzot kļuva par kolhoza Padomju Latvija priekšsēdētāju. Tolaik viens no augstākā ranga padomju darbiniekiem bija Rūdolfs Verro. Viņš lauciniekiem daudz palīdzēja. Jānis Sologubovs ar savu brigādi vienmēr brauca uz Rūdolfa Otoviča Verro dienesta vasarnīcu sakopt teritorijas lauksaimniecisko daļu. Kamēr brigāde strādā, viņš ar Rūdolfu Otoviču tērzē, ieņem pa mazam un sarunā kaut ko fondiņiem - mašīnu, būvmateriālus... Citā reizē Padomju Latvija tiek ieteikta Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādei Maskavā. Viņš prata vadīt omulīgas sarunas.

Jānis Sologubovs republikā kļuva slavens ar skābbarību - viņa ražotā kukurūzas skābbarība smaržoja, nevis smirdēja. Izrādās, viss atkarīgs no blietēšanas blīvuma, un smagā kolhoza tehnika te lieti noderēja. Sologubovs savu saimniecību balstīja ne tikai uz blatu, bet arī panākumiem. Talantīgs saimnieks.

Ēriks Hānbergs

[1933]

NODARBOŠANĀS: žurnālists, publicists, rakstnieks

VECĀKI: zemnieki Irma un Kārlis Hānbergi

SIEVA: žurnāliste Anna Hānberga [1929 - 1999]

BĒRNI: Oskars Hānbergs [1961], Una Hānberga [1964]

POPULĀRĀKĀS GRĀMATAS: Pirmā grēka līcis [1977], Plikie un pusplikie [1983], Kartupeļu stāsti [1989], Mirklīši [2000], Jaušības un nejaušības [2008]

APBALVOJUMI: LPSR Valsts prēmija [1987], ordenis Goda zīme [1984], LPSR Nopelniem bagātā žurnālista goda nosaukums [1989], prēmija Sējējs [1990], Trīszvaigžņu ordenis [2003]

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 9 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 11 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 7 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 6 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 6575 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Laikam ejot, cilvēki atceras tikai to labāko. Protams, bija kaut kādas labas lietas padomju laukos, bet arī daudz nejēdzību. Tagad nejēdzību nav palicis mazāk - bet tās diktē paši cilvēku neprašana pielāgotis brīvajam tirgum.

    Valdis Pirms 4 gadiem, 12 mēnešiem
  • Jā, rindas pēc pārtikas ir visiem atmiņā. Toties, re, kādi nākotnes "kolhozi" būs Zviedrija jau uzcelšot pēc gada.

    Valdis Pirms 4 gadiem, 12 mēnešiem
  • Galvenais trūkums tajos laikos bija tas,ka cilvēkam nebija izvēles brīvības.Bija lietas,par ko pat sapņot nevarēja.Skaidri zinājām savu iespēju robežu,kas attiecas uz ceļošanu,iespējām mācīties ,vienkārši dzīvot.Tas bija faktiski liels cietums,bez perspektīvas tikt brīvībā.

    ezer Pirms 4 gadiem, 12 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas