Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Pret likteni stāvēdami

Pret likteni stāvēdami

25.11.2011

Brāļu Kokaru devums latviešu kora mākslā ir nepārvērtējams. Viņu raksturs un rūdījums ir apbrīnas vērts. Nosaukt Kokarus par dzīvu leģendu varbūt ir banāli, bet nav pārspīlēti ne drusciņas. Sestdiena pievienojas sveicējiem!

Raitis Strautiņš, autora foto un no Kokaru personīgā arhīva

Nedēļas žurnāls Sestdiena nodrukāja šo interviju, kad brāļi Kokari vēl bija kopā un svinēja dzimšanas dienas, šā gada 20.augustā.

Šonedēļ dzimšanas dienu svin brāļi Imants un Gido Kokari, divi latviešu kordiriģēšanas ozoli, kas savā 90 gadu ilgajā mūžā saknes laiduši dziļi, izaudzinot vairākas diriģentu un dziedātāju paaudzes. Jubilārus godināsim arī Rīgas svētku lielkoncertā Meistars. Dziesma. Leģenda Mežaparka estrādē, kur Gido diriģēs paša Dziesmu svētku repertuārā iebīdīto Zigmara Liepiņa dziesmu Svētī debesīs šo zemi no mūzikla Kapteiņa stāsti, bet Imants - jau par neatņemamu svētku sastāvdaļu kļuvušo Raimonda Paula Manai dzimtenei.

Vecākais un labākais

Publiski abu kordiriģentu dzimšanas dienas svinības bijušo koristu un draugu lokā tika apvienotas ar Kokariem veltīta raidījuma filmēšanu Imanta mājā pie Buļļupes, ko organizēja LTV režisore Maija Amoliņa, bijusī Ave sol koriste. Un pasākums izdevās patiesi sirsnīgs. Dziesmas, dāvanas, atmiņu stāsti. Ar savu fanātisko darbu un piemēru viņi prata aizraut. Un kori bija viņu dzīve. Ir joprojām. Saņemot labas veselības un ilga, ilga mūža vēlējumus, Gido savā stilā nosaka: «Nav iebildumu!» -  un šķelmīgi paskatās uz Imantu.

Zināma sacensība starp brāļiem bijusi visu mūžu. Interesanti, ka dvīņi dzimuši dažādos datumos. Imants ir vecākais, kas brāļu savstarpējās attiecībās it kā nodrošina līdera statusu. Gido to vienmēr puspajokam atzinis, parasti piebilstot, ka viņš toties esot gudrākais vai arī labāks. Pēdējos gados, kopš aizgājusi Imanta sieva Edīte un līdz ar viņu Imanta cīņasspars, runātīgāks kļuvis Gido, taču uzdzirkstīt joprojām spēj abi. «Āmen!» nosaka Imants pēc katras nodiriģētās dziesmas saviem bijušajiem koriem. Formāli Imanta panākumu saraksts ir garāks un amati skanīgāki, taču salīdzināt viņu devumu mākslā būtu lieki. Tikmēr privātajā dzīvē viņu izvēles un likteņi bijuši atšķirīgi. Imants visu mūžu dzīvoja ar sievu Edīti, viņiem bija divi dēli (vecākais, Juris, traģiski gājis bojā 1990.gadā), ir trīs mazdēli. Gido dzīvo ar trešo sievu Dainu, viņam no katras sievas ir pa meitai un kopā - piecas mazmeitas.

Foto: Dzimšanas dienas svinībās 2011. gada augusts

Plecu pie pleca

Kad 1969.gadā nodibināja kamerkori Ave sol, tas pavēra jaunus apvāršņus, jaunus uzdevumus komponistiem. Arī viņi sāka citādi raudzīties uz to, ko koris var izdarīt, kādas ir tā iespējas. Tur visi bija profesionāļi vai tuvu tam, korī dziedājušas daudzas izcilas personības un mūziķi, tostarp arī Ingus Pētersons, Aija Kukule. Solā nevarēja nokļūt tikai tāpēc, ka patīk dziedāt. Profesionālā latiņa tika turēta ļoti augstu. Imants bija kora mākslinieciskais vadītājs, Gido arī tajā strādāja kā diriģents, vēlāk ieņēma direktora amatu. Imanta dēls Uldis, kurš pats dziedājis Ave sol un vada šo kori tagad, gan teic, ka sāncensību starp Imantu un Gido nekad neesot jutis, brāļi vienmēr viens otram palīdzējuši. «Viņi kā cilvēki ir labi - abi divi. Atceros, kad 1985.gadā mēs, četri Kokari, noīrējām Universitātes aulu un ar pieciem saviem koriem viens otram dziedājām, turklāt Beverīna, Daile un Daina startēja vienā koru grupā. Imants un Gido viens otram palīdzēja ar padomu. Viņi vienmēr priecājušies viens par otra uzvarām un uz zoba pavilkuši tikai labdabīgi! Arī Solā, kur Gidis diriģēja mazāk, viņš varēja vērot no malas un juta, kas būtu vajadzīgs. Tēvs gan padomus ņem vērā ļoti smagi, bet bija izstrādāta sava sistēma (caur mammu, kura arī dziedāja šajā korī), kā to visu panākt. Ar tēva uzņēmību un despotismu nebija viegli tikt galā,» Uldis pasmaida. «Bet, kad repertuārā parādījās, piemēram, Imanta Kalniņa skaņdarbi, ar kori strādāja Gido, kurš Kalniņa mūziku jūt labāk. Katrā ziņā tā nebija cīņa, viņi vienmēr plecu pie pleca gājuši uz kopēju mērķi! Ja bijusi konkurence, tad tikai labvēlīga.»

Diriģēšana nav fizkultūra

Vaicāts, kā ir būt leģendas dēlam, Uldis Kokars samulst un ilgi klusē. Tāds jautājums viņam vēl neesot uzdots. «Attiecības ģimenē mums vienmēr bijušas citādākas nekā «normālā» ģimenē, jo pat atpūta allaž bijusi saistībā ar mūziku, cilvēkiem no koriem. Visu laiku bijis darbs. Protams, tēvs bija ļoti stingrs, bet visa tā audzināšana vienalga bija caur mūziku. Un cik tad viņš bija mājās? Strādāja Konservatorijā un vēl ar četriem koriem. Darbdiena bija no deviņiem līdz deviņiem, bieži vien arī ilgāk. No pieciem līdz sešiem tēvs parasti atpūtās un tad devās uz vakara mēģinājumiem. Viņam bija savs režīms, kam visi pārējie bija spiesti pakļauties. Kopš mazotnes kopā dzīvojot un darbojoties vienā lauciņā, viss notiek likumsakarīgi. Nu skaidrs, ka citādāka mana dzīve un profesijas izvēle nevarēja būt. Skola arī bija tuvu, dzīvojām Elizabetes ielā, bet Dārziņskola atradās Konservatorijas telpās, kur strādāja gan mamma, gan tēvs. Diriģēšanu esmu mācījies pie mammas, pēc tam pie tēva, jau skolas laikā dziedāju Dziedonī. No 1993.gada, kad aizgāju uz Ave sol, viss tika darīts kopā. Kā tēvu man Imantu nācās vērtēt mazāk. Bet profesionāli... īstenībā nemaz nevērtēju viņu, vienkārši pieņemu, ka tā ir. Ne jau tās kustības ir jāiemācās vai gudrie paņēmieni. Diriģēšanu tā nevar iemācīties. Roku kustības ir tīrā fizkultūra, bet iemācīties, kā jāstrādā ar kori, mākslīgi kaut ko pārņemt nevar. Vai nu tev sanāk, vai nesanāk. Varbūt ir lietas, ko, līdzdzīvojot tēva dzīvi, uzsūc nedomājot. Nepārtrauktā kustība, darbaspējas, izturība, veselība - tās ir viņu abu īpašības, ko var apbrīnot joprojām. No tēva esmu iemācījies precizitāti. Es nekad nekavēju, pēc manis var pārbaudīt pulksteni. Kopā ar viņu esam veikuši lielu darbu, izdodot Latviešu kordziesmas antoloģiju 12 sējumos, un ceru, ka tam būs arī turpinājums, lai uz Latvijas Republikas simtgadi varētu izdot vēl dažus sējumus, kas aptvertu arī XXI gadsimta latviešu kormūziku. Šis darbs šobrīd gan palicis uz pauzes finansiālu apstākļu dēļ,» stāsta Uldis.

Stāsti folklorizējas

Par Kokariem leģendas klīst gadu desmitiem. Rakstītā vārdā nav iespējams attēlot viņu šarmanto Gulbenes akcentu un izteiksmes formu, taču sarunās un atmiņu stāstos to gatavs darīt ikviens, kurš dziedājis Kokaru vadītajos koros. Ir stāsti, kas folklorizējušies tiktāl, ka tos stāsta kā notikušus ar Imantu un Ave sol, tā arī ar Gido un Daili, piemēram, par dziesmas Aiz ezera balti bērzi pieteikšanu krieviski koncertā Krievijā, Armēnijā vai Azerbaidžānā, kad diriģents, neatradis piemērotu konferansjē, nolēmis to darīt pats un pārliecinoši teicis: «U nas v Latvii ņet ņi kamennij ugoļ, ņi nafta, za to jesķ takoj krasivij belij berjoza, čto ņe rasskazaķ, ņe a'pisaķ!», uzsvaru pēdējā vārdā liekot uz vidējo zilbi. Balss tembrs un runas maniere abiem ir tik līdzīga, ka neviens vairs neatceras, kurš tad īstenībā bija vienas vai otras spožās runas paudējs. Sestdiena lūdza jubilejas reizē dažus no sveicējiem izteikties par brāļiem Kokariem, atcerēties kādus spilgtus kopīgus brīžus.

Juris Karlsons, komponists, bijušais LMA rektors:

Imants un Gido Kokari ar saviem koriem ir izdarījuši daudz vairāk nekā Latvijas Ārlietu ministrija - atvēruši Latvijai pasauli un pasaulei - Latviju. Ave sol bija kultūras un politiskā karoga, latviešu mūzikas un tautasdziesmas nesēji pasaulē. Tie nav skaļi vārdi, tā tas ir.

Kokaru šarms, manuprāt, nāk jau no viņu vecākiem, no gēniem. Droši vien tas būtu jāmeklē Latvijas ziemeļpusē, Gulbenē. Bet viņu individualitāte ir tik spēcīga pati par sevi, ka to nevar ielikt kādās koordinātās. Tās vienkārši ir unikālas personības. Jā, šarms un joki, bet būtībā tas bija milzīgs, ārprātīgs verga darbs, ko ir padarījuši šie diriģenti. Vadīt vienlaikus akadēmiju un visus tos korus! Gido tāpat. Tā ir fantastiska darba griba un gribasspēks! Viņi ir arī izcili pedagogi, Skolotāji. Lai kādas būtu manas kompozīcijas studijas, bet no Imanta esmu mācījies arī šajā jomā, jo tādas pieredzes, kāda ir viņam, nav nevienam. Tas ir piemērs, ko mācīju arī saviem studentiem - ej pie diriģentiem, pie atskaņotājiem, neraksti viens savā kaktā. Ir vajadzīga tā saite ar izpildītājiem.

Ciešāka sadarbība man bijusi ar Imantu un Ave sol. Vienmēr būšu pateicību parādā, ka viņš mani aicināja rakstīt tieši šim korim, piekodinot tādu pekstiņu, lai rakstu tādu gabalu, ko neviens cits nevar nodziedāt. Pēc kāda laika uzrakstīju, Imanta Ziedoņa dzeja tur vēl klāt. Imants Kokars paskatījās notis un teica: «To taču neviens nevar izdziedāt!» Es saku: «Bet tu tak man tādu prasīji!» Protams, Ave sol šo manu Kora simfoniju izdziedāja un izveda pasaulē.

Apsēsties Mūzikas akadēmijas rektora krēslā pēc Imanta bija ļoti grūti. Milzu bijība. Turklāt Imants kā rektors bija diezgan dzelžains vecis. Nekādi joki nebija, šķēla tādas dzirksteles, ka pa gaisu gāja ogles un pelni. Kā vadītājs - despots. Kad mēs mainījāmies vietām, prasīju viņam padomu, kā vadīt akadēmiju. Viņš teica: «Pateikšu vienu. Neizdod pavēles, kuras nevari realizēt!»

Raimonds Pauls:

Kokaru vārdi ir iekalti granītā. Ap viņiem koncentrējās latviešu kora mūzika, jaunie diriģenti, it sevišķi padomju laikā. Faktiski viņi ne no kā izveidoja un attīstīja veselu kordiriģēšanas skolu. Un ne tas vien. Gan Imants, būdams rektors, gan Gido, vienmēr bija aktīvi, vienmēr sabiedriskajā apritē. Ja mums būtu bijis vairāk tāda mēroga kultūras darbinieku, droši vien Latvijā kultūras līmenis būtu vēl augstāks. Apskaužu viņu fantastisko enerģiju.

Mārtiņš Brauns, komponists:

Kokari ir kaut kā liela sākums, pamats. Kā augi, kas dzen atvases, veidojot zarus un ziedus. Pazīstu ļoti daudzus viņu skolniekus, un arī pašam man bijis tas gods pusgadu būt Imanta skolniekam. Viņi spējuši atklāt latviešu kora mūzikā pilnīgi jaunas lietas. Esmu vairāk sadarbojies ar Ave sol, kas jau bija uzbūvēts, ar Uldi Kokaru. Bet es jūtu, ka tās saknes no brāļiem nāk. Tāds brīnums!

Valts Pūce, komponists:

Vārds «leģendas» ir briesmīgi nodrillēts, bet tā nu ir absolūta patiesība. Šie vīri sākuši savas apzinātās gaitas jau pirmajā brīvvalstī un turpinājuši caur laiku laikiem, lai kas te notiktu. Arī manas muzikālās gaitas sākās tieši šo kungu uzraudzībā. Sastapšanās ar Lielo mākslu, Lielajiem vīriem. Tas bija iespaidīgi, un līdz šim brīdim grūti atrast Kokariem līdziniekus - pēc stājas, pārliecības, pasaules izpratnes. Viņi bija gaismas rādītāji un lielo ceļu vaļā vērēji. Vaduguns. Viņi daudz ko darīja varbūt autoritatīvi, bet pareizi. Un kur nu vēl Kokaru radošais un eksperimentatoru gars, kas it kā nepiedien tādiem klasiķiem. Vairāk gaidām, ka viņi būs konservatīvi. Ne tuvu! Man liekas, ka viņi vienmēr bijuši radošāki par jaunatni, kas lepojas ar savu citādumu un opozicionāru garu.

Gadījums, ko atceros uz mūžu, saistās ar Konservatorijas laiku. Pēc kādas lustīgas studentu balles, kas bija ievilkusies līdz rītam, vēl vakarā bija grūti. Mēģināju ar savu ansambeli, citā telpā skanēja Dziedoņa spirgtās balsis. Bet man grūti. Pīppauzītē ielīdu kaktiņā, atvēru iepriekš sagādāto aliņu, un iemalkoju. Pēkšņi nāk tajā kabūzī iekšā profesors. Esmu stīvs un bāls. «Kas tev rokā?» Kokars prasa. Rādu viņam pusizdzerto aliņu. Viņš paņem to pudeli un saka: «Jaunekli, atcerieties - darbs nedrīkst maitāt dzīvi!» Un izdzer manu alu.

Romāns Apsītis, bijušais tiesībsargs, kora Daile dalībnieks un prezidents:

Gido pazīstu labāk, jo 32 gadus pie viņa dziedāju. Interesantas arī viņu attiecības savā starpā. Bet vienmēr cenšas viens otram izpalīdzēt. Vienos dziesmu svētkos jutām, ka būs ziepes - Dailei jākaro ar Imanta uzspicēto Beverīnu. Prasām Gido, kā tad rīkosimies, kāda būs taktika? Viņš saka: «Grūti būs, ar Imantu grūti! Ēee, bet Imantu mēs varētu nomaitāt tikai ar muzikalitāti!» Un tas vārdiņš «nomaitāt» skanēja tik mīļi, bez kāda ienaida. Iznākums bija neizšķirts - dalīta pirmā vieta. Muzikālā ziņā Gido vienmēr ir bijis ļoti prasīgs, bet tās viņa replikas, ko viņš izmet mēģinājumu laikā, mēs pat krājām un reiz norakstījām uz vienu kora balli veselu tapešu rulli. «Basi! Nerādiet man tumšas un netīras apakšas!» un tamlīdzīgi.

Ilze Tauriņa, Ave sol koriste 17 gadus, ZL Hotline grupas produktu pārdošanas vadītāja:

Pārliecība, ar kādu Kokari visu dara, ir apbrīnojama un paņemoša. Imants vienmēr uzņemas iniciatīvu un iziet no situācijas. To no viņa esmu mācījusies. Un pienākuma apziņu. Uz mēģinājumiem gāju pat ar kruķiem un ieģipsētu kāju, prātā neienāca, ka varētu arī neiet. Darbs jāizdara!

Kuriozi bijuši dažādi. Bijām aizbraukuši ar studentu kori uz Baireitu, uz Vāgnera festivālu. Imants, vadot meistarklasi vietējiem jaunajiem diriģentiem, tā aizrāvās, ka nemanīja, ka jau ilgāku laiku dara to latviski. Turklāt tik valdonīgi, ka nevienam nebija drosmes to pateikt. Viņš bļauj, kāpēc neviens nedara to, ko viņš saka. Un neviens neuzdrošinās šim majestātiskajam, pat despotiskajam diriģentam bilst vārdu. Beigās kāds saņemas. Maestro... Klusu! Maestro... Klusu!!! Ko tu gribēji teikt? Viņi taču nesaprot! Jūs latviski runājat...

Atceros uzstāšanos Maskavā, kur mums vajadzēja atrādīties komponistiem, augsta līmeņa profesionāļiem no visas Padomju Savienības. Atbildība ļoti liela.

Pēkšņi Imants saka man blakus stāvošajai Lienei Jakovļevai: «Ē, emņē, Ģirtameita, tev jāpiesaka dziesmas!» - «Maestro, es nevaru krieviski!» - «Nerunā pretī, jāpiesaka, un viss! Es visu varu, tu neko nevari! Pats pieteikšu!» Jādzied bija Tec, saulīte, tecēdama, man bija solo, es jau noskaņojos, ka esmu latviešu bārenīte, kam māmiņa nomirusi... Un tad viņš, kā nu krieviski mācēdams, piesaka: «Latišskaja narodnaja pesņa Kaķisj, solnce!» Visus sagrāba krampji, asaras jau lija aiz smiekliem. Vai arī slavenais stāsts krieviem par latviešu kordziedāšanas tradīcijām un koru kariem pirms dziesmu svētkiem, kas skanēja kā «U nas v auļe prohoģat boi korov»...

Liene Jakovļeva, Dailes teātra sabiedrisko attiecību vadītāja, Ave sol koriste 9 gadus:

Laižot skatu pāri tiem gadiem, nevaru izcelt kādu vienu spilgtu mirkli, tādu bijis daudz. Tas bija nemitīgu braucienu laiks, dzīvojām uz koferiem. Bieži ceļojām necilvēcīgos veidos, ar Ikarus autobusu, visām tām diennaktīm uz robežām, bez tualetēm. Braucot uz Ameriku, nakšņojām Habarovskā, parkā uz soliņiem, dzerot šņabi ar kondensēto pienu, jo viesnīcām nebija naudas. Mazgājāmies stacijas havajā. Šobrīd grūti noticēt, kādi toreiz bija ceļošanas apstākļi vienam pasaulslavenam korim. Varējām činkstēt, ka ir grūti, auksti, karsti, negulēts, paģiras, bet brāļi vienmēr bija priekšā, formā un staru spožumā. Un te jāatceras, ka Imants un Gido jau tad nebija vairs nekādi jaunieši, bet viņu sauklis bija: «Karā bija grūtāk!» Un pirms uzstāšanās katram uzsita uz pleca un teica: «Ar vēju!» Viņi bija daudz stiprāki un izturīgāki par mums. Ja arī bija veselības problēmas vai citas bēdas, un mēs zinām, ka tādas bija, viņi tās nekad neizrādīja publiski. Un mēs no viņiem mācījāmies. Tāpat kā to dzelžaino disciplīnu un precizitāti. Mēģinājumus kavēt, kā Imants teica, drīkst tikai divos gadījumos - savu kāzu vai bēru gadījumā. Viņi mums devuši baigo dzīves skolu! Man ir pilnīgi skaidrs - ja nebūtu šo gadu kopā ar brāļiem, es būtu pilnīgi citāda.

Andris Pundurs, RPIVA lektors un kormeistars, bijušais Tumes kora diriģents, Ave sol korists 9 gadus:

Varu palielīties, ka biju pirmais cilvēks, kam Imants Kokars oficiāli atļāva sevi parodēt. Saprata, ka labāk atļaut nekā aizliegt, jo tas vienalga notiks. Viņš savulaik pat presei teicis: «Viņš jau runā labāk nekā es!»

Korī ar mums noteikti nebija viegli. Mēs visi bijām individualitātes. Paraugoties tagad ar laika distanci, saprotu, ka Imanta nervus var apbrīnot - kā viņš spēja tikt ar mums visiem galā! Gido tajā audzināšanas darbā tik daudz nejaucās, laikam arī mūs saprata vairāk. Mēs gan viņu arī ķircinājām. Imantu neuzdrošinājāmies. Lai gan hohmu bijis šausmīgi daudz. Piemēram. Imants stāstīja, ka ļoti mīl savu sievu Edīti un labprāt ļauj viņai atpūsties. Tā viņš Toronto bija pats gludinājis savas mūžīgās dzeltenās krimplēna bikses un iegludinājis vienai kājai bukti pa taisno uz ķūli. Bet pats. Un Edīte varēja atpūsties. Imants patiesībā mums visiem bijis garīgais tēvs. Sigvards Kļava, Andris Veismanis, Mārtiņš Klišāns, Kaspars Putniņš, Sandra Šmate - visi Solā esam stāvējuši blakām un dziedot izauguši par diriģentiem, mums visiem ir labi kori. Apzinoties vai neapzinoties, esam no Kokariem mācījušies.

Foto: Imants Kokars koru konkursā Tallinā, 1972.gads.

Foto: Edīte un Imants dēla Ulda Dārziņskolas izlaidumā.

Foto: Edīte (no labās), Imants, koristes un dēli Frizūru ballē Ave sol nometnē 1971. gadā.

Foto: Imants un Gido masku ballē kora nometnē Zvejniekciemā 1972. gadā.

Foto: Kapteinis Imants Kokars ievedis savu kori visplašākajos ūdeņos, 1980. gads.

Foto: Diriģēt abiem vienlaikus brāļiem sanāk tikai buļļupē

Imants Kokars

Dzimis 1921.gada 16.augustā Gulbenē

Darbs: Docētājs Mūzikas akadēmijā (1963-2000), profesors (1976), rektors (1977-1990)

Diriģents:

Vīru koris Dziedonis (1955-1990),

Cēsu rajona skolotāju koris Beverīna (1966-1980),

Rīgas kamerkoris Ave sol (1969-2003).

 

Gido Kokars

Dzimis 1921.gada 17.augustā Gulbenē

Darbs: Mūzikas akadēmijas mācībspēks (1961-1996)

Diriģents:

Daile (1962-1990),

Bauskas rajona skolotāju koris Daina (1965-1998)

Ave sol mākslinieks un diriģents (1969-1987) un direktors (1987-2002)

 

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 11 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7476 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Ļoti žēl, tomēr likteni nepiemānīsi- 90 gadi ir cienījams vecums.

    Līdzjūtības tuvajiem, it īpaši brālim.

    lilija1710 Pirms 6 gadiem, 1 mēneša
  • Jā, skatos uz fotogrāfijām no Kokara albuma - it kā tas viss bijis pavisam nesen. Un nu nav cilvēka

    Lidija Pirms 6 gadiem, 1 mēneša

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas