Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
 Laikmeta ainas Saktas dzīvē

Laikmeta ainas Saktas dzīvē

11.12.2011

Ivars Kleins, žurnāls Leģendas, abonējiet par īpašām senioru cenām ekioskā!

Daudzas pasaules pilsētas lepojas ar leģendāriem veikaliem, kuru nosaukumi ir populāri vairākās paaudzēs, bet Rīgas saktai bija lemts puķes mūžs ar savu plaukumu, vītumu un bojāeju.

No pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat 21. gadsimta sākumam Merķeļa un Ļeņina, vēlāk ­- Brīvības ielas krustojumā bija atvērts veikals, kuru zināja ne tikai rīdzinieki un lauku rajonu iedzīvotāji, bet arī tūristi no daudzām bijušās PSRS republikām, tostarp pircēju kategorija, kurus tolaik mēdza saukt par pauniniekiem. Mūsdienās droši vien teiktu, ka cilvēki atbraukuši šopingot, taču deficīta laikos lielā tautas daļā bija naids pret pilsētas viesiem, kas bariem stāvēja rindās un izpirka daudzumā ierobežotās preces. Un Sakta bija viens no veikaliem, kurā deficīta preces patiešām varēja iegādāties! To Leģendām apliecina arī bijušā veikala darbinieces Skaidrīte un Vineta Lapiņas, Jautrīte Viļuna un kāda pārdevēja, kura savu vārdu nevēlējās publicēt, tāpēc sauksim viņu, piemēram, par Aivu.

Attēlā: Saktas tirdzniecības zāle 60.gadu beigās

Labākais Latvijā

Skaidrīte Saktā strādāja no 1964. līdz 1991. gadam veikala trauku, vēlāk - trikotāžas un visbeidzot arī somu nodaļā. Bijusi gan pārdevēja, gan nodaļas vadītāja. "Jau bērnībā domāju, ka nav skaistāka darba, kā būt pārdevējai, un Saktā pavadītie gadi man bija brīnišķīgs laiks," viņa apgalvo. "Kolektīvs bija jauks, ne par vienu nevaru teikt sliktus vārdus. Protams, katrā vietā ir savi plusi un mīnusi, tāpēc gadījās arī rīti, kad pa ceļam uz darbu domāju, kaut tā Sakta būtu nogrimusi! Tās gan bija dažas reizes, jo nogurst jau visi. Šodien man šķiet, ka Sakta bija labākais veikals Latvijā. No citiem atšķīrāmies ne tikai ar preču klāstu, bet arī izkārtojumu - ar to nodarbojās augsta līmeņa profesionāli dekoratori. Prece nekad nebija krustu šķērsu sasviesta, plaukti - vienmēr tīri, jo putekļus slaucījām katru rītu. Domāju, ka Sakta tiešām bija visskaistākais veikals. Piemēram, vieni no brīnišķīgākajiem iekārtotājiem bija māksliniece Ērika Bruka ar savu audzēkni Juri Cekulu. Juris pēc dienesta armijā sāka strādāt par transporta strādnieku, bet ar dabas dāvāto talantu ātri pārtapa māksliniekā.

Par Saktas īpašo veiksmi jāpateicas direktores vietniekam Izrailam Feigelsonam, kurš sešdesmito gadu pašās beigās vai septiņdesmito sākumā aizbrauca uz Ameriku. Viņš izklapatoja veikalam lielākas telpas, jo sākumā tās bija daudz par mazām. Zāles daļa, kas atradās augšā pa kāpnītēm, tādā kā beletāžā, savulaik piederēja Universitātes Vēstures fakultātei, taču Feigelsons to atkaroja. Arī blakusēkā, kur tika iekārtota suvenīru nodaļa, sākotnēji atradās smaržu veikals, bet Feigelsons šīs telpas pievienoja Saktai. Starp citu, sākumā strādāju tieši smaržu veikalā, taču reizē ar telpu pievienošanu Feigelsons darbam Saktā izvēlējās dažas pārdevējas, arī mani. Biju tumšiem matiem, lai gan lielākoties viņš deva priekšroku blondām meitenēm.

No Universitātes Vēstures fakultātes Feigelsons gribēja Saktai iegūt otro stāvu, taču pirms aizbraukšanas to vai nu nepaspēja, vai gadījās kādi šķēršļi. To nevaru pateikt."

Attēlā: Daudzi rīdzinieki nāca aplūkot Saktas skatlogus, kas bija skaistākie pilsētā.

Skaidrītes meita Vineta jaunībā gāja mammas pēdās. "Varu gandrīz teikt - Saktā dzimu, Saktā augu, Saktā mūžu nodzīvoju!" Par mūžu gan stipri pārspīlēts, jo Vineta patlaban vēl nav pat pusmūžā, taču viņas mamma, meitu gaidot, šajā veikalā aiz letes tiešām stāvējusi.

Vineta Saktā vasarās strādājusi jau skolas laikā. "Mamma teica, ka dzīvē nevar būt nekā skaistāka par darbu aiz letes, un es domāju tieši tāpat. Tāda esmu piedzimusi. Pateicoties mammai un manam garajam augumam, līdzko sasniedzu piecpadsmit gadu vecumu, sāku strādāt veikalā. Tas bija astoņdesmito gadu beigās, kad rindas bija šausmīgas. Miliči turēja letes, lai pircēji tās neapgāztu. Katru rītu diena sākās ar milzīgu pūli pie Saktas durvīm, kas pulksten desmitos pēc atvēršanas ar triecienu metās iekšā.

Sāku strādāt somu nodaļā pie mammas, vēlāk mani pārcēla uz juvelierizstrādājumu nodaļu. Pēc pāris mēnešiem izsauca direktore un vaicāja: "Vai tevi uztrauc, ja cilvēki skatās uz rokām?" Atbildēju, ka ne. Mani ielika dāvanu saiņotavā, bet tur ilgi neizturēju - kolēģes veidoja šedevrus, un blakus viņām jutos kā baltais zvirbulis. Teicu: "Nē, nē, laidiet mani no šejienes prom!" Sapratu, ka tā nav īstā vieta, jo Saktai mans darbs šajā nodaļā nenāks par labu.

Sākumā saiņoja tikai mūsu veikalā nopirkto preci, bet vēlāk ņēma arī citur iegādātas dāvanas. Rindas šajā nodaļā nemazinājās ne mirkli. Cilvēki reizēm jautāja saiņotājām: "Kā jūs te neģībstat?" Nodaļa atradās beletāžā, kur bija zemi griesti un trūka svaiga gaisa. Meitenes strādāja varonīgi un neģība, bet atvilktnē viņām bija ožamais spirts apmeklētājiem - tie gan dažreiz nogāzās..."

Attēlā: Pārdevējas parfimērijas preču nodaļā, 70.gadi.

Dzelžaina disciplīna

Veikalā valdīja stingra kārtība, un dažreiz gadījās gandrīz kuriozas situācijas. Skaidrīte atminas: "Skatlogiem vajadzēja būt kristāltīriem, bet es vienreiz dabūju brāzienu, jo tiem pa vidu nepamanīju naktī nobeigušos mušu." - "Par beigtu mušu arī es esmu dabūjusi pa galvu," smejas Vineta. "Pienāca direktores vietniece un teica: "Tev muša logā!" Es tā biju aizstrādājusies, ka pat īsti nesapratu, ko man saka, un atbildēju: "Nu un tad?" Domāju, ka viņa runā par manām mājām, un par to viņai nevarētu būt nekādas daļas. Pilnīgi apjuku. Vēlāk mani izsauca pie direktores, gandrīz dabūju rājienu." Skaidrīte iesaucas: "Vēl trakāks gadījums - kāds mūsu veikalā bija nopircis somu un tukšo kasti iesviedis skatlogā. Nebiju to laikā pamanījusi, un sanāca nepatikšanas. Savulaik pārdevējām pašām vajadzēja tīrīt skatlogus, bet vēlāk to darīja dekoratori."

Vineta piesauc citus situācijas nopietnību raksturojošus piemērus: "Disciplīna Saktā bija stingra - kasieres pat pačurāt nevarēja aiziet, kad vēlējās, to drīkstēja darīt tikai pārtraukuma laikā. Vienreiz kasiere pat vēma savā papīrgrozā, jo saprata, ka vairs nepaspēs aizskriet līdz tualetei.

Arī pārdevējām nebija viegli. Ja noteikts, ka aiz letes jābūt divām, tā arī jābūt. Manai kolēģei kļuva slikti, viņa apsēdās zemē, bet prom iet baidījās. Sacīju, lai dodas uz noliktavu un pasauc kādu, bet viņa attiecās: "Nē, es tevi vienu neatstāšu, nedrīkstu taču!" Lūk, tāds apzinīgums."

Attēlā: Trikotāžas kleitas tekstilpreču nodaļā

Jautrīte, kura Saktā strādāja no 1995. līdz 2004. gadam, neslēpj: "Manās atmiņās tas ir veikals ar dzelžainu disciplīnu. Ja Saktas darba laika sākums bija astoņos, jāierodas pusstundu agrāk, lai paspētu sagatavoties. Arī tad, ja pircēju nebija, nedrīkstēji apsēsties, tev bija jākārto plaukti vai jāslauka putekļi. Jāatrodas nepārtrauktā darbībā. Gluži kā armijas režīms, ne pa labi, ne kreisi. Ļoti stingri.

Biju nodaļas vadītāja, un direktore man pateica: "Tev tā prece ir jāsameklē!" Atrodi, kur gribi. Ja viņas mazdēlam kaut ko vajadzēja, tas noteikti jādabū. Kad direktores vietniecei piedzima bērniņš, Saktā tika atvērta bērnu nodaļa. Tā personiskā dzīve atspoguļojās darbā."

Aiva šajā veikalā nostrādājusi trīsdesmit trīs gadus un vadības stingrību izbaudījusi pilnībā. "Nedrīkstējām ne apsēsties, ne atbalstīties - visu laiku stalti jāstāv kājās. Rokas nedrīkstēja ne sakrustot uz krūtīm, ne atbalstīt pret gurniem, jo tām bija jāatrodas gar sāniem vai uz letes. Veikala administrācija nāca kontrolēt. Mums pašām bija jānoslauka katrs puteklītis. Dresūra drausmīga, bet, pateicoties tai, par bijušajām Saktas pārdevējām visur dzirdamas tikai labas atsauksmes. Esam pieradušas pie kārtības un nežēlīgas disciplīnas."

Attēlā: Populārā Saktas dāvanu saiņošanas nodaļa.

Deficīta neceļi

Veikala vadības stingrības dēļ Saktas pārdevēju stājai un uzvedībai piemita izturēts stils, ar ko šis veikals bija populārs. Taču ne tikai - te varēja nopirkt preces, kādas citos veikalos nebija atrodamas, protams, ja tās nonāca Saktas tirdzniecības zāles plauktos, jo deficītam padomju laikā bija savi neceļi. Skaidrīte par veikala precēm zina daudz, jo, būdama nodaļas vadītāja, pati tās pasūtīja. "Izvēlēties preci braucām uz Somdara noliktavām, savukārt pēc trikotāžas precēm devāmies uz Māru, kas tolaik bija ļoti populāra fabrika. Zeķes tirgošanai ņēmām no Auroras, bet džemperus un kostīmus - no Ogres trikotāžas fabrikas. Astoņdesmitajos gados vietējo preču klāsts kļuva šaurāks, un tad veikalā vairāk nonāca imports, taču visu varēja dabūt tikai pa blatu. Tiesa, importa preču tolaik bija diezgan daudz, bet mēs tās tirgojām partijas centrālkomitejā, ministrijās, arī radošajām savienībām Benjamiņa namā.

Daudzas priviliģētas padomju laika personas pašas ieradās Saktā, arī Alla Pugačova un Raimonds Pauls pie mums bija. Šādi cilvēki gāja uz kantori pie direktores vai tirdzniecības daļu, viņiem atnesa no noliktavas preci, parādīja un ļāva brīvi izvēlēties pirkumu. Tajos pašos kabinetos, ja vajadzēja, kostīmi tika pielaikoti. Nekādu īpašu pielaikošanas kabīņu, kā baumoja, Saktas dienesta telpās nebija.

Parasti preču piedāvāšanai piesauca uzticamākās pārdevējas, lai būtu droši, ka viņas nepalaidīs muti."

Padomju ēra ir beigusies, un šodien gaismā nāk daudzas toreiz slēptas situācijas. Aiva stāsta: "Deficīta preces tika atliktas malā, jo mēs apkalpojām dažādus priekšniekus visā Rīgā. Pati esmu bijusi izbraukuma tirdzniecībā pie Vosa un Pugo. Tirgojām labākās preces, kas līdz pārdošanai veikalā, protams, nenonāca. Tās vedām uz Ministru padomi, partijas centrālkomiteju, izpildkomiteju, ja kāds pasākums notika Kongresu namā, braucām arī turp. Izbraukuma tirdzniecībā tika pārstāvētas visas Saktas nodaļas: parfimērijas, trikotāžas, trauku, somu un pārējās. Arī tur vispirms iepirkās augstākā vadība, tad nāca mazāk svarīgie, līdz beidzot, kad maz kas bija palicis pāri, tika ielaistas ēdnīcas darbinieces un apkopējas. Līdzīgi notika veikalā: Saktas vadība dzīvoja labi, bet pārdevējiem deficīta sadalē bija maza teikšana. Pirmā preces iegādājās augstākā vadība, tad - nodaļu vadītāji un visbeidzot - pārdevēji. Ja bija kas palicis pāri.

Attēlā: Saktas pārdevēju kolektīva jaunākās pārstāves

Īpašās personas visbiežāk tika apkalpotas veikala direktores kabinetā. Mēs uz sudrabotām un pītām paplātēm nesām viņiem preci. Atceros, bija ieradusies japāņu delegācija, un viņiem tika piedāvāti dzintara suvenīri, par ko viņi bija sajūsmā."

"Pašas varējām nopirkt importa smaržas, bet dažreiz bija jālozē, jo visām gribētājām veikalā tās netika. No tālaika populārākajiem aromātiem atceros Fiji un Black Magic," savā pieredzē dalās Skaidrīte. "Lai iegādātos preci, pēc tās bija jāstāv rindā tāpat kā citiem pircējiem. Novilkām formas apģērbu, jo tajā stāvēt rindā nedrīkstēja. Ja biji aizņemta savā nodaļā, paliki bešā, jo pie kolēģēm iet aiz letes nedrīkstēja. Dažreiz gan pielavījāmies un mums izrakstīja čeku, ko apmaksājām, kad drūzma bija beigusies.

Ar nodaļu vadītājiem nebija iespējams vienoties, lai viņi līdz dienas beigām preci atstāj noliktavā, jo veikalā staigāja obehaesņiki* un tad būtu nepatikšanas. Obehaesņiku tiešām bija daudz - bet ko tas līdzēja? Viņi nolasīja mums lekciju un paši aizgāja lejā uz noliktavu nopirkt, ko gribēja!

Dažreiz arī mums direktore atļāva noliktavā nopirkt deficīta preci. Lielu iespēju nebija, piemēram, desmit trikotāžas kostīmi vai kleitas visam veikalam taču nav liels skaits.

Par Saktu tika rakstītas sūdzības, dažreiz tās bija pamatotas, citreiz - ne. Cilvēki bija novērojuši, ka veikalam atved preci, bet līdz letei tā nenonāk... Informāciju par preču pievedumu varēja uzzināt no ražotāju noliktavām, tirdzniecības uzņēmumiem jeb torgiem un tamlīdzīgi.

Vislabāk par preces pievedumu zināja transportstrādnieki. Veikalam bija savs mikroautobuss Latvija preču piegādei un volga, ar kuru galvenokārt veda direktori."

Priekšnieces un padotās

Visā Saktas pastāvēšanas laikā bijušas divas leģendāras direktores - Marga Dzelme un Zigrīda Rātfeldere. Par pirmo no viņām Aiva izsakās cildinoši: "Dzelme bija ļoti stingra, bet laba direktore. Godprātīga. Par viņu vecie darbinieki labi atsaucās." Skaidrītes simpātijas, šķiet, ir aptverošākas. "Vēlākā direktore Rātfeldere uz Saktu atnāca strādāt prečzines amatā, kad veikals jau bija diezgan attīstījies. Tolaik direktore bija Dzelme, un tikai pēc viņas aiziešanas pensijā Rātfeldere ieguva šo amatu. Viņa bija diezgan dzīvespriecīga sieviete, turklāt iejūtīgi uzklausīja darbiniekus." - "Rātfeldere bija īsta direktore!" iesaucas Vineta. "Ja viņa izgāja cauri tirdzniecības zālei, visiem momentāni bija skaidrs viņas amats. Tieši tāpēc Rātfelderei neizdevās joks - ja kādreiz bijām veikalā kaut ko nepareizi izdarījušas, viņa teica, ka labprātāk uzdotos par apkopēju, jo pircēju priekšā jūtas neērti. Taču viņai bija direktores stāja! Šarmanta dāma. Savukārt Dzelme bija direktore ar stingru skatienu. Ģērbšanās stilā konservatīva, vienmēr kostīmā. Un vienlaikus vienkārša."

Tomēr direktors nav nekā vērts, ja viņam nav laba kolektīva, un ar to Sakta varēja lepoties. Veikala ziedu laikos te strādāja aptuveni 200 cilvēku. Mazliet jokojot, var teikt, ka tas īpaši izdevīgi bija rudens un pavasara plūdu laikā, jo tad ielas notekūdens tecēja veikala pagrabā, noliktavās, tāpēc vajadzēja darbiniekus, kas ar spaiņiem to izsmeļ. "Atceros, ka mēs, kuras ar plikām kājām pa pagrabu ņēmāmies un ūdeni smēlām, dabūjām trīsdesmit rubļu lielu prēmiju," saka Skaidrīte. Bet, nopietni runājot, viņai svarīgākas kolektīva izjūtā šķiet pavisam citas situācijas. "Saktas pārstāvji brauca pavadīt pēdējā gaitā visus bijušos darbiniekus, lai kādā Latvijas malā viņi, pensijā aizgājuši, dzīvotu. Tas bija goda rituāls. Arī tad, ja kādam no veikala kolektīva nomira tuvs radinieks, kolēģi gāja uz bērēm. Šādā situācijā nevienam netika atteikts lielāks vai mazāks pabalsts. Tas tika maksāts arī pirms atvaļinājuma, tiesa, tikai nodaļu vadītājiem, ne pārdevējiem. Prēmijas divdesmit vai divdesmit piecu rubļu apmērā visbiežāk saņēma visi.

Svētku reizēs veikalā notika dažādi pasākumi, piemēram, atceros Voldemāra Šoriņa un Zigurda Neimaņa viesošanos Saktā - Lūcijas dienā viņi tirdzniecības zālē ar savu programmu veikala darbiniekus sasmīdināja tā, ka jāsaka: tie veči bija traki!

Saktā bija pieņemts vērienīgi svinēt personāla apaļās jubilejas. Arī es šādi atzīmēju piecdesmito, piecdesmit piekto un sešdesmito dzimšanas dienu. Galds bija jāklāj pašam jubilāram, toties viņš saņēma vērtīgas dāvanas. Piemēram, es tādā veidā dabūju deficīta preces - radiouztvērēju, vilnas segas un termosu. Vienu lielu dāvanu pasniedza no visa kolektīva, bet direktore un no nodaļām pasniedza vēl atsevišķas dāvaniņas, piemēram, palagus, smaržas, ziedus. Man reiz bija pilna vanna rožu! Sešdesmito jubileju nosvinēju veikala sarkanajā stūrītī, bet biežāk atzīmēšanas notika noliktavās."

"Nekad nebija tā, ka par galdu esi izdevis vairāk, nekā dabūjis atpakaļ," neslēpj Vineta. "Arī es esmu saņēmusi no Rātfelderes pabalstu - to viņa man piešķīra bērna iekārtošanai dārziņā. Varu apliecināt, ka šādu palīdzību no viņas daudzi dabūja. Dažiem darbiniekiem Rātfeldere, izmantojot savus sakarus, palīdzēja tikt pie dzīvokļa."

Alkohols un nāve

Kā smejies, kur darbs ar cilvēkiem, tur problēmas. Ar tādām saskārušās arī Saktas pārdevējas, piemēram, Aiva. "Parfimērijas nodaļā mums bija cīniņš ar dzērājiem. Trīskārtīgais par 47 kapeikām, Bērzūdens par 57 kapeikām un losjons Citruss bija topā, turklāt katram dzērājam - sava marka. Mēs jau zinājām, ko kurš dzer. Kad lētie odekoloni bija izpirkti, viņi ņēma Russkij ļes par rubli un 20 kapeikām. Nāca nopuņķojušies, smirdīgi, bet vaļā netikām - jau no rīta, tiklīdz veikals atvērts, sadauzīti, asiņainām rokām stāv pie letes. Nonāca tik tālu, ka devāmies uz pieņemšanu pie izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika, un tur nolēmām, ka stipros odekolonus tirgosim kā alkoholu - no pulksten diviem dienā. Pie plaukta tika piekārts aizkariņš, kas līdz noteiktajai stundai bija aizvilkts, un, kad radiostacijā Majak noskanēja signāls, dzērāji bija sastājušies rindā... Būtībā jau nekas nemainījās.

Bet divas dienas pirms 8. marta mūs gāza apkārt - viena pārdevēja turēja galdu, otra automātiski apkalpoja, jo cilvēki pirka visas smaržas pēc kārtas. 7. marta vakarā ierāvuši vīri nāca no darba, kur sievietes viņus bija uzcienājušas, un atcerējās par savām sievām; tad viņi Saktas puķu tirgū pirka tulpes celofānā, bet pie mums - Russkij ļes, jo paši vairs nesaprata, ko iegādājas. Bija odekolons Sreģi ļip par 70 kapeikām, bet viens prasīja: "Man odekolonu Sreģi nog!" Nākamajā dienā nāca sievas: "Vecais man vakar nezin ko nopircis! Samainiet, meitenīt, pret kādām smaržām! Es piemaksāšu, ja vajadzēs.""

Nebija jau arī pašas Saktas pārdevējas bez grēka, piemēram, laikā, kad PSRS bija izdots sausais likums, dažas atnesto mājas vīnu degustējušas darbinieku tualetē. Citas bijušas drosmīgākas un paslepus malkojušas turpat tirdzniecības zālē. Vineta atceras: "Tikko Latvijā bija parādījusies sangrija, un mēs vīriešu galantērijas nodaļā nolikām pudeli aiz letes - ik pa brīdim pietupjoties, varēja iedzert. Bet gadījās, ka pudele apgāzās, vīns lēni iztecēja zem letes apakšas un parādījās uz grīdas pircēju pusē. Skrējām ar lupatiņām, taisnodamās: "Vai, mums te kaut kas izlija! Un kas te tā smird?" Bet cilvēki laikam saprata... Atklāti sakot, aiz letes varēja gan iedzert, gan vistu apēst. Īpaši laikā, kad pircēju veikalā kļuva mazāk."

Ar šo starpgadījumu cunduri Saktā, protams, neaprobežojās. Vineta atceras citus: "Pirms Ziemassvētkiem bija liels pircēju pieplūdums, rāvāmies vaiga sviedros, bet fonā skanēja radio ar attiecīgu repertuāru. Tā pagāja vairākas dienas, līdz vienā brīdī kolēģei teicu: "Viss, es vairs nevienu Ziemassvētku dziesmiņu negribu dzirdēt!" Viņa aizgāja līdz radioaparātam, ātri pagrozīja, un sāka skanēt kaut kas cits, pat nebija svarīgi, kas īsti. Mēs, protams, laimīgas, bet pēkšņi abas saskatījāmies, jo attapāmies, ka fonā skan krievu častuškas! Ja to šajā Ziemassvētku laikā būtu pamanījis kāds no priekšniecības, mūs droši vien gandrīz ar pantu atlaistu, jo Saktā dominēja nacionāls noskaņojums. Arī padomju laikā nebija nevienas pārdevējas, kura neprastu runāt latviski.

Ar krievu valodu gan man gadījās pārpratums. Nesen biju sākusi strādāt, kad kāds vīrietis pajautāja: "Gģe možno babočki posmotreķ?"** Pastāvēju, padomāju un aizsūtīju viņu uz Dabas muzeju...

Bija vēl trakākas lietas! Saktā gandrīz nomira viens pircējs, bet viņš uzticējās mūsu veikala personālam - pirms braukšanas ātrajā palīdzībā uz slimnīcu atdeva pārdevējām visus savus dokumentus un telefona numuru, lai sameklējam viņa radiniekus. Protams, mēs to izdarījām.

Reiz gan pie Saktas durvīm pusi dienas līķis gulēja, jo morga mašīna nebrauca to savākt. Beigās kāds ieskrēja virsvalkā un kliedza: "Kur ir tas līķis?" Iespaidīga situācija."

Savukārt Vinetas mamma atceras, ka veikalā nomiris transportstrādnieks Pēteris - aizgājis uz tualeti un tur arī palicis. Atmiņas raisās vārds pa vārdam. Arī par to, kā sētnieces Mildiņas dēls, iešņabotājs, pārbiedējis pircēju. Skaidrīte stāsta: "Bija jau vēls vakars, ap pusastoņiem, kad viņš ienāca veikalā aizņemties naudu, ko parasti atdeva. Radio skanēja laba mūzika, un viņš pustukšajā veikalā pie kases pēkšņi no mugurpuses saķēra kādu tantiņu, aicinādams padejot. Tantiņu gandrīz trieka ķēra..."

Attēlā: Sakta bija viena no tām retajām vietām Latvijā, kur tika vesti arī ārzemnieki.

Giganta nāve

Saktas pastāvēšanas pēdējais gads, kā jau ikvienas labas lietas beigas, bija skumjš. Patiesībā pircēju plūsma veikalā mazinājās pakāpeniski un plašās tirdzniecības lejupslīde sākās agrāk. Vineta šajā procesā saskata kopsakarības. "Deviņdesmito gadu beigās Saktas preču klāsts bija konservatīvs, pārdevām tādas pamatīgas lietas, un mums bija sava pircēju niša. Daudzi līdz šai dienai lielveikalos jūtas pazuduši, jo viņiem vajag pārdevēju, kurš parāda preci un visu par to izstāsta. Kad strādāju vīriešu apģērbu nodaļā, nācās saskarties ar kungiem, kuri nemaz nezināja, kāds ir viņu izmērs. Profesionāla pārdevēja to varēja pateikt, paskatoties vien, bet lielveikalos šāds cilvēks apjūk.

Saktu vadīja sievietes gados, tāpēc veikalā bija attiecīgai gaumei atbilstīgas preces, bet nezinu, vai veikals no tā zaudēja. Pati aizgāju tāpēc, ka man kļuva garlaicīgi - letes neviens vairs apkārt negāza, nekādas pircēju drūzmas, taču uzticīgais pircēju loks turējās. Tiesa, tuvumā nebija, kur atstāt mašīnu, tāpēc Saktā iegriezās tikai kājāmgājēji. Nāca tantes un onkuļi, izstāstīja mums par saviem bērniem un dzīvnieciņiem. Varētu teikt, ka Sakta novecoja kopā ar saviem pircējiem. Ģimenes nāca iepirkties vairākās paaudzēs - atceros vienu no tādām. Kad viņiem piedzima ceturtais bērniņš, es no Saktas aizgāju. Mēs viņus redzējām veikalā kāzu tērpos, pēc tam ik pa gadam skaitījām, cik bērneļu piedzimis.

Mums nebija reklāmas. Direktore Rātfeldere teica: "Saktas vārds pats par sevi ir reklāma!" Nezinu, cik pareizi tas bija... Reizēm veikals rītos izrādījās pavisam tukšs. Atceros gadījumu: ienāk kāda sieviete, var dzirdēt kurpju papēdīšu klaudzienus, kas pēkšņi apklust. Saprotu, ka sieviete vēl nav izgājusi, tāpēc ar skatienu sāku meklēt un redzu - viņa iet uz pirkstgaliem, lai netraucētu klusumu... Tas bija briesmīgi.

Beigās klīda dažādas baumas, piemēram, kāds no vadības taisot mājās remontu par Saktas naudu, bet tas jau neko būtiski nemainīja."

Savus pārmetumus izsaka arī Jautrīte: "Sistēma ar čeku izrakstīšanu un sūtīšanu uz kasi bija novecojusi. Tās nepieciešamība tika motivēta ar izvairīšanos no zādzībām - ja kase atrastos nodaļā, pārdevējai varētu neizsist čeku un naudu paņemt sev. Kad atklātos iztrūkums, atrast vainīgo nebūtu iespējams, tāpēc maksātu visi nodaļā strādājošie pārdevēji. Taču tas bija cits laiks - varēja kases automātus nolikt nodaļās un apmācīt pārdevējas ar tiem rīkoties, bet direktore to negribēja."

Lai gan bija acīm redzams, ka ziedu laiki Saktai beigušies, daudzi līdz pēdējam brīdim neticēja veikala slēgšanai. Vineta Leģendām saka: "Kad Sakta kā gigants mira, tā līdz beigām izturēja savu stilu - ne mirkli tur nebija tukšu plauktu un vienaldzīgu pārdevēju. Pati no veikala aizgāju apmēram gadu pirms tā slēgšanas un tobrīd nenojautu, ka Sakta drīz vien tiks aizslēgta uz visiem laikiem kā nerentabls uzņēmums."

Žēl, ka leģendārā veikala mūžs beidzās tik neglīti, - Aiva līdz šai dienai nevar aizmirst skumjo ainu. "Pārdevējas sēdēja pagrabā pie svecēm un gaidīja, kad viņām aprēķinās pēdējo naudu. Viena trāpīgi teica: "Cirk ujehal, a klouni ostaļis...""***

 

* OBHS bija padomju laika iekšlietu nodaļa cīņai pret spekulāciju un saimniecisko izšķērdēšanu.

** "Kur var paskatīties tauriņus?" - krievu val.

*** "Cirks aizbraucis, bet klauni palikuši..." - krievu val.

 

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 11 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 14 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 9 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 10 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 6895 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas