Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Visnopietnākā spēle ar ripu

Visnopietnākā spēle ar ripu

03.12.2011

Latvija pasaulei šodien devusi vairākus izcilus hokejistus, pirmais no viņiem vienmēr paliks leģendārais uzbrucējs Helmuts Balderis, kuru arī redzēsim vecmeistaru tikšanās reizē. (Attēlā otrajā rindā pirmais no labās)

Ivars Kleins, ikmēneša žurnāls Leģendas, abonē e-kioskā!

Padomju Rīgā dzimušam puikam viņš sporta pasaulē pratis sasniegt ļoti, ļoti augstus rezultātus. Helmuts Balderis spēlēja tā, ka vienaldzīgs nepalika neviens - skatītāju apbrīnots, labu treneru novērtēts, viņš ieguvis zelta un sudraba medaļas, saņēmis čempiona kausus, 1998. gadā ievests Starptautiskās hokeja federācijas Slavas zālē. Talantīgs sportists, kurš par veiksmes pamatu uzskata mežonīgu darbu. Uz ledus viņš ir kopš četru gadu vecuma.

Ašais puika

Mazs Rīgas zēns, kas vēlāk izaug par vienu no labākajiem hokejistiem visā padomju impērijā, nodarbojas ar daiļslidošanu - izklausās diezgan romantiski. „Nekā romantiska tur nebija. Tēvs vienkārši gribēja, lai iemācos slidot, viņš mani četru gadu vecumā pirmo reizi aizveda uz Māras dīķi. Tur gadījās Lokomotīves treneris Auziņš, kurš man iemācīja pirmās kustības uz ledus. Vēlāk tēvs iedomājās mani vest uz daiļslidošanas nodarbībām tuvāk mājām - Daugavas stadionā, kur trenējāmies grupā. Mājas pagalmā vienmēr bija uzliets ledus, un es spēlēju hokeju, bet hokeja grupas tolaik Rīgā nebija. Tēvam pašam patika sports, vasarā viņš spēlēja futbolu, ziemā - hokeju, uz visām spēlēm ņēma mani līdzi, un man iepatikās tas, ko redzēju.

Mana bērnība pagāja Grīziņkalnā, kur atradās arī Vārnu ielas republika, tur bija sava publika, bet mums Pērnavas ielas rajonā - savējā. Kopā uzspēlējām futbolu un šaudījāmies ar kaķenēm. Gadījās, ka sakāvāmies vai apmētājām viens otru ar akmeņiem. Vakaros uz parku Grīziņkalnā bija bīstami iet, varēja būt nepatīkamas tikšanās.

Ar vecākiem dzīvoju diezgan trūcīgi mājā, kas atradās avārijas stāvoklī. Tēvs bija smagā taksometra šoferis, klientiem līdz piektajam stāvam stiepa klavieres un ledusskapjus, bet mamma strādāja pie darbagaldiem dažādos nelielos cehos.

Kad man bija desmit gadi, pārcēlāmies uz Juglu, kur pagalmā tāpat spēlējām hokeju. Vārtus iezīmējām pavisam vienkārši - ar ķieģeļiem."

Puika būdams, Helmuts ne reizi vien savārījis ziepes. „Biju diezgan ātrs. Kur gadījās nepatikšanas, tur izrādījos pirmais vainīgais. Saņēmu visas bultas. Vasarās vecāki mani sūtīja uz pionieru nometnēm, kur naktīs gadījās visādi brīnumi, gājām zagt ābolus. Pīpēt gan neiemācījos - pamēģināju, un kļuva slikti.

Atklāti sakot, gan bērnībā, gan vēlāk dzīvē esmu bijis saistīts ar attiecīgu kolektīvu, un katrs no tiem mani ietekmējis, liekot pielāgoties."

Vecāki Helmutam nav ļāvuši puiciski izlaisties. „Man mājās bija tikai viens, bet liels pienākums - mācīties, izpildīt mājas darbus, kas vakarā tēvam jāatrāda. Diezgan stingri." Tajā pašā laikā Helmuta tēvs atbalstīja dēla intereses sporta virzienā. „Viņš man jau toreiz, četru gadu vecumā, nopirka slidas! Ne tikai veda uz daiļslidošanu, bet arī atbalstīja hokeja spēlēšanu pagalmā."

Nekas tur nebūšot...

Kad Helmutam bija apritējuši desmit gadi, spēle ar ripu viņa dzīvē pirmo reizi ienāca nopietni - iestājoties Rīgas Vagonu rūpnīcas hokeja skolā. „Tolaik treneri teica, ka no manis nekas nesanākšot. Vienīgi nākamā sievasmāte Ruta Kraukle-Būmane, pati būdama aktīva sportiste un trenere, aizgāja pie mana tēva un teica: „Šitam puikam jāiet uz hokeju, viņš nebūs daiļslidotājs, bet hokejists gan!" Pārējie runāja gluži pretējo: „Nekas nebūs, viņš ir bailīgs." Atklāti sakot, man tā daiļslidošana negāja pie sirds, tēvs teica: „Tu tikai aizej, uzstājies, nekas vairāk nav vajadzīgs!" Par to viņš man deva šokolādi - lai stimulētu.

Mani nevienā hokeja meistarkomandā neņēma līdz piecpadsmit gadu vecumam, lai gan trīspadsmit un četrpadsmit gados spēlēju jau diezgan rezultatīvi kopā ar divdesmitseptiņgadīgajiem. Iespējams, meistarkomandu treneri neieredzēja mani rakstura dēļ. Biju spītīgs. Nelaiķis treneris Šūlbergs vēlāk teica: „Es tev tos radziņus nozāģēšu!" Viņam tas neizdevās. Nevienam neizdevās."

Karjera un nauda

„Kad komandu Daugava trenēt atbrauca Viktors Tihonovs, to pārdēvēja par Dinamo. Viņš redzēja, kā trenējos un spēlēju republikas meistarības spēlēs, tāpēc teica: „Viņam jānāk pie manis!" Tā sešpadsmit gados iekļuvu meistarkomandā un sākās nepārtraukta izaugsme." Sākumā ikdienas treniņi bija jāapvieno ar mācībām skolā, pēc tam - izglītošanos Tirdzniecības tehnikumā. Helmutam sagribējās naudu! „Domāju, ka braukšu uz kuģiem, tā sakot, šniceles cepšu. Strādādams par kuģa pavāru, varētu ārzemes redzēt. Saņēmu piektās kategorijas pārtikas tehnologa diplomu, bet aizgāju pavisam citu ceļu."

Lai gan treniņu slodze bija liela, meistarkomandu spēlētāji tika uzskatīti par amatieriem un algu viņiem valsts nemaksāja. „Es biju noformēts par Dinamo stadiona strādnieku, un tā septiņpadsmit gadu vecumā sāku saņemt sešdesmit rubļus mēnesī. Mēs visi bijām noformēti kādos amatos. Kur tikai vēlākos gados neesmu fiktīvi strādājis - pat par ugunsdzēsēju! Tāda bija padomju sistēma: Dinamo biedrības priekšsēdētājs vienojās ar uzņēmumu vadību par spēlētāju pieņemšanu darbā, lai gan faktiski mēs nodarbojāmies tikai ar sportu. Daži tika formāli ieskaitīti Sarkanajā armijā, viņiem deva zvaigznītes un maksāja algu."

Mājas - tikai pa vidu

Protams, ka darbošanās tā dēvētajā lielajā sportā cilvēka dzīvē ietekmē pilnīgi visu. „Apprecējos astoņpadsmit gados, un kopš jaunības mūsu ikdienas dzīve bija savā veidā saraustīta. Jau agrāk, kad sāku nopietni trenēties un braucu uz nometnēm, tēvs bija vienojies ar Tirdzniecības tehnikuma vadību, lai ļauj man neapmeklēt lekcijas ik dienu, bet nokārtot tikai ieskaites un eksāmenus. Astoņpadsmit gados bieži piedalījos gan mājas, gan izbraukuma spēlēs; tad pie sievas netiku. Daudz laika pavadīju nometnēs, un varēja gadīties, ka mēnesī mājās pavadu trīs dienas, turklāt ne visas pēc kārtas. Brīvdienas bija atkarīgas no trenera ieskatiem. Kad zaudējām spēli, vecākie komandas biedri bija deleģēti iet pie viņa un pārliecināt, ka spēsim vinnēt, ja atpūtīsimies un tiksim mājās."

Lūk, kādu vasaras posma dienas kārtību atceras Helmuts Balderis: „Celies septiņos, seko stundu ilga rīta rosme, tad nomazgājies, vēlāk ar autobusu tevi aizved brokastīs. Ja ēdināšana notiek salīdzinoši tuvu, jāiet kājām - tā, piemēram, mēs Kandavā no kopmītnēm devāmies uz restorānu. Pēc brokastīm ej atpakaļ. Pusstundu nosnaudies. Vienpadsmitos sākas divu stundu ilgs treniņš, un vienalga, cik stipri spīd saule. Nomazgājies. Atkal ar kājām dodies uz restorānu pusdienot, paēd un atnāc atpakaļ. Paguli, līdz puspiecos tevi ceļ augšā, jo no pieciem līdz septiņiem gaida vēl viens treniņš. Nomazgājies. Tad ir brīvais laiks, kad vari paskatīties televizoru vai palasīt. Un tā - katru dienu pusotra mēneša garumā. Tolaik sestdienās mājās nekad nelaida, sieva brauca ciemos uz Kandavu, kur vienu nakti varējām pavadīt kopā."

Helmuta sieva saprata vīra dzīves kārtību un ilgo prombūtni, jo pati bija sportiste - trīskārtēja Latvijas čempione daiļslidošanā. Viņa tolaik mācījās Fiziskās kultūras institūtā un trenēja jaunos sportistus. „Mana sieva zināja, ar ko precas. Mēs dzīvojam kopā līdz šai dienai, acīmredzot abas puses šajā savienībā ir apmierinātas," Helmuts smejas. „Kad spēlēju CSK komandā, sieva ar jaunāko meitu reizi vai divas mēnesī varēja atbraukt pie manis uz Maskavu, bet vecākā meita palika Rīgā."

Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, Helmuts Balderis saka: „Dienas, kurās notika spēles, salīdzinoši bija kā atpūta, jo no rītiem treniņš ilga tikai stundu, pusotru, vēlāk sekoja sapulce ar hokeja video analīzi. Trenerim Tihonovam patika gari un plaši runāt, tāpēc stundu, pusotru sēdējām un tikai klausījāmies. Dienas beigās - spēle. Un pēc tās gaidi, kā būs: ja nākamā tikšanās paredzēta ar spēcīgu pretinieku, varbūt treneris palaidīs mājās, bet varbūt notiks tieši pretēji?"

Tādas hokejistu gaidas ir saprotamas, jo mākslas filmu demonstrēšana sporta nometņu zālēs vai īpašu seansu organizēšana nespēj apmierināt vēlmi dzīvot pašam savā ģimenē, apmīļot sievu un bērnus.

Parasti cilvēkiem kolektīvā, kas tik daudz laika spiests pavadīt kopā, veidojas dažādi attiecību sarežģījumi, uzplaiksnās naids, uzvirst intrigas. „Neko tādu dzīvē neatceros. Varbūt kāds skrēja pa klusam ko stučīt, bet es to nejutu. Tāpat visi kopā pasēdējām. Kad nometnēs nebija, ko darīt, pa kluso aizgājām un ātri iedzērām. Dažreiz līdzīgi atzīmējām vinnētu vai, gluži otrādi, muļķīgi zaudētu spēli. Tas gan vienmēr notika prātīgi, atšķirībā no sezonas slēgšanas sapulces, kam sekoja bankets - tur treneri kopā ar spēlētājiem un viņu ģimenēm varēja atbrīvoties. Tas notika maijā, un komandai uz mēnesi tika iedots atvaļinājums.

Vispār gaisotne komandā bija atkarīga no trenera, piemēram, Voskresenskas Himika treneris Epšteins bija ļoti cilvēciski noskaņots, viņš uzskatīja, ka komandai pietiekami bieži jābūt mājās, pie savas ģimenes, savukārt Maskavas CSK pie Tarasova viss laiks pagāja nometnēs."

Dažādās privilēģijas

Viens karjeras pavērsiens Helmuta Baldera biogrāfijā ir mulsinošs - ne tikai hokejista izdarītās izvēles, bet arī ētiskās motivācijas dēļ: 1980. gadā pēc trim veiksmīgām sezonām CSK viņš atgriezās Rīgas Dinamo, jo bija to apsolījis bijušajam LPSR Ministru padomes un LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam, tobrīd - PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētājam Vitālijam Rubenim. Vienkārši tā - vīrs un vārds. „Viņam patika hokejs un tas, kā es spēlēju," atceras Helmuts. „Mēs jutām savstarpēju cieņu.

CSK gribēja mani paturēt, taču Rīgā gaidīja ne tikai dotais vārds, bet arī jauns, plašāks dzīvoklis. No Teikas rajona pārcēlos uz Zaļo ielu - vienā mājā ar Imantu Ziedoni, kurš dzīvo pāris stāvu virs manis. Tobrīd vecākajai meitai Diānai bija astoņi, bet jaunākajai - Signei - pieci gadi. Neesmu viņas īpaši lutinājis, piemēram, apģērbu vienmēr vedu Diānai, bet Signe to vēlāk nēsāja bez kurnēšanas. Domāju, ka meitas ir jutušas manu tēva plecu, jo centos būt kopā ar viņām, cik vien tas iespējams."

Padomju laikā salīdzinājumā ar mūsdienām panākumi sportā nenozīmēja lielu finansiālu veiksmi, taču zināmas privilēģijas bija. „Ja spēlēji PSRS izlasē, saņēmi 350 rubļu, savukārt Rīgas Dinamo, ja komanda vinnēja, par uzvaru katrs saņēma simts rubļu. Dažreiz Rubenis, kad bija atnācis skatīties Dinamo spēli, paziņoja: „Šoreiz saņemsiet vēl simts rubļu vairāk!" Tad dabūjām divus simtus.

Par labiem rezultātiem sportā varējām bez rindas saņemt dzīvokļus un nopirkt vieglās mašīnas, bet par to lēma treneris, kurš iesniedza dokumentus valdībai, un Ministru padomes priekšsēdētājs lūgumu apstiprināja.

Par vēl vienu privilēģiju var uzskatīt ārzemju komandējumus, kuros nereti slepus paņēmām līdzi kontrabandu, piemēram, ikrus. Izbraucot saņēmām komandējuma naudu, kādus pārsimts dolārus. Ja vinnējām spēli, tikām uz četrām stundām brīvsolī, kura laikā jāpaspēj realizēt kontrabanda, iegūstot par to valūtu, vai kas jānopērk. Pastāvīgā stresā. Turklāt, atpakaļ braucot, nedrīkst pieķert muitā!" Vienā sezonā naudu mašīnas iegādei neesot bijis iespējams sakrāt, bet divās gan. Helmuts Balderis savu pirmo vieglo braucamo, žiguli, iegādājies divdesmit divu gadu vecumā. „Pirms pāriešanas uz Maskavas CSK, 1976. gadā, man atļāva nopirkt volgu. Spēlējot tur, lielākās privilēģijas bija biežāki ārzemju komandējumi un prestižs. Mans mērķis bija spēlēt zvaigžņu komandā un pašam sev pierādīt, ka esmu ar viņiem vienā līmenī. Ne katrs tur varēja iedzīvoties. Visu mūžu bijis smagi jāstrādā. Jā, ar sievu dzīvojām tam laikam labi, nevaru sūdzēties, bet vienalga pirmo televizoru un ledusskapi pirkām uz nomaksu. Visam dzīvē esmu gājis cauri."

Aizvainojums

Zināmu rūgtumu sportista sirds glabā par nepiepildītajiem sasniegumiem, kurus izcilajam Balderim liedzis paša treneris. „Uz divām olimpiskajām spēlēm mani nepalaida - acīmredzot Tihonovs baidījās, ka aiziešu uz citu komandu. 1976. gadā pēc zelta iegūšanas Izvestijas turnīrā man jau bija atsūtīts izsaukums piedalīties PSRS izlases pamatsastāvā olimpiskajās spēlēs, Latvijas Sporta komitejā pienāca telegramma. Tihovovs, kurš laikam bija dzirdējis par man izteiktu aicinājumu pāriet uz Krilja Sovetov, pateica: „Nē, Balderi nelaist!" Un telegrammu, par kuru nekā nezināju, izmeta, atbildot Maskavai, ka es par daudz lietojot alkoholu. Pēc kāda laika Krilja Sovetov atbrauca uz Rīgu, kur iesitu viņiem trīs vārtus. Pienāca treneris Kulagins un jautāja: „Kāpēc tu tik daudz dzer?" Atbildēju - kā, es taču nedzeru! Viņš turpināja: „ Es redzu, ka ar tevi viss kārtībā, bet man uzrakstīja, ka nelaidīs tevi uz olimpiskajām spēlēm dzeršanas dēļ." Lūk, cik atkarīgi no trenera mēs bijām.

Vēsture atkārtojās 1984. gadā. Kad mani izsauca uz Maskavu, Rubenis piezvanīja Tihonovam, lai pārjautātu, vai Balderis spēlēs. „Jā!" treneris apgalvojis. Bet pēdējā dienā tiku izsvītrots, jo es neesot pietiekami labā fiziskajā formā. Ārsti pēc izmeklēšanas gan apgalvoja pretējo - mani rādītāji esot vieni no labākajiem komandā. Treneris darīja, kā gribēja."

Japānas pieredze

Nākamajā gadā Helmuts Balderis aizbrauca uz Japānu, lai tur strādātu par treneri. „Man vairs nebija intereses spēlēt PSRS čempionātā. Toreiz aicināja Somija un Šveice, bet Padomju Savienība mani nelaida, jo gribēja, lai spēlēju vēl šeit. Biju labā sportiskajā formā. Bet trenēt mani laida, tāpēc braucu uz Japānu. Vienalga priecājos, jo strādāt ārzemēs tolaik bija mans mērķis.

Aizceļoju kopā ar sievu, bet bērnus līdzi ņemt mums neļāva, meitas palika pie sievas vecākiem. Viņas drīkstēja atbraukt tikai nākamā gada vasaras brīvlaikā.

Jāatzīst, ka Japānā visa dzīve bija atšķirīga. Lūk, viens piemērs! Mums ar sievu gribējās japāniski iemācīties vismaz sadzīvē nepieciešamās frāzes, un krieviski runājošais tulks piekrita palīdzēt. Vienojāmies, ka vakarā viņš pie mums atnāks. Gaidām, gaidām, bet - nekā. Nākamajā dienā aizgāju uz darbu, jautāju vēlreiz: „Vai šodien atnāksiet?" Viņš atbildēja: „Jā." Taču vakarā no tulka ne vēsts. Man bija līdzi grāmatiņa par japāņu tradīcijām, kur izlasīju - viņi nekad nesaka „nē" , bet ļauj tev pašam nojaust, ka lūgums netiks izpildīts. Tad sāku domāt - pareizi, kāpēc viņam mācīt valodu, ja pats tādēļ riskē zaudēt darbu?!

Japāņu sportistiem bija specifiska attieksme pret hokeju: viņi izdarīs visu, ko liec, vienalga, desmit reizes pacelt svarus vai attiecīgi rīkoties uz ledus, bet hokejā situācijas neparedzami mainās, savukārt viņi vienmēr darīs tā, kā esi iepriekš teicis. Nekādas individuāli radošas rīcības. Tomēr visumā komanda bija laba, vinnējām vairākos čempionātos un vadība visus četrus gadus, ko tur nostrādāju, bija ar mums apmierināta."

Divi gadi Amerikā

Pēc atgriešanās no Japānas 1989. gadā Helmutu Balderi nozīmēja darbā par Rīgas Dinamo galveno treneri, taču viņam pavērās pavisam cita perspektīva. „Amerikā dzīvojošais sporta ārsts Visvaldis Georgs Nagobads bija ielicis mani NHL draftā Minesotas North Stars. Atnāca izsaukums, bet mani negribēja laist. Mēnesi biju trenējis Dinamo, novadījis treniņnometni, bet augustā man būtu jābrauc prom. Vīzu dabūju, pateicoties sievastēva Ilmāra Būmaņa palīdzībai, mani atbalstīja arī LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Savukārt Dinamo vadība gribēja, lai parakstu līgumu, saskaņā ar kuru pēc iekļūšanas NHL man no algas vajadzētu maksāt komandai procentus, jo vēl trīsdesmit septiņu gadu vecumā viņiem šķita, ka ieguldījuši manī milzu darbu, kas nav līdz galam atmaksāts. Starp citu, Japānā saņēmu tikai dažus procentus no savas algas, jo pārējā nauda aizgāja PSRS Sporta komitejai. Japāņi teica, ka mana alga ir aptuveni deviņdesmit tūkstoši dolāru sezonā, bet es saņēmu divarpus tūkstošus.

Dinamo komandai tomēr nepiekritu maksāt, Sporta pilī tika sasaukta īpaša sapulce, un visi nobalsoja par manu atlaišanu uz Ameriku bez finansu klaušām.

Caur Maskavu, kur mums ar sievu iedeva vīzu, braucām ar prāmi līdz Helsinkiem, un tālāk lidojām uz Ameriku. Dzīvojām tur pie Visvalža Nagobada. Izgāju treniņnometni, pēc kuras North Stars ar mani parakstīja līgumu uz gadu. Četrus gadus nebiju spēlējis. Necerot uz īpašiem rezultātiem, gribēju sev pierādīt, ka varu spēlēt NHL." Tomēr par rezultātiem šajā kontekstā varam runāt, jo Helmuts Balderis savos trīsdesmit septiņos bija vecākais hokejists, kurš guvis pirmos vārtus NHL.

„Sākumā manas meitas uz Ameriku nelaida. Sievastēvs palīdzēja arī šoreiz. Vienu gadu nospēlēju, divdesmit sešās spēlēs iemetu trīs vārtus un izdarīju sešas veiksmīgas piespēles. Tā sakot, atzīmējos NHL tik solīdā vecumā. Otru gadu paliku Amerikā, lai meitas varētu labāk apgūt angļu valodu. Algu turpināju saņemt, bet vēl piestrādāju, Minesotā trenējot bērnus. Tobrīd domāju, ka Eiropā pats vēl uzspēlēšu. Palikt Amerikā negribēju, jo tādā vecumā riskēt nav prātīgi, turklāt arī bērniem tur nemaz nepatika. Tobrīd North Stars bija sarunājuši, ka es varētu braukt strādāt par treneri Šveicē, bet gribējās vēl spēlēt. Mani aicināja Augsburgas komanda Vācijā, pat nezinu, spēlēt pirmajā vai augstākajā līgā. Viņi gribēja parakstīt ar mani līgumu, bet vēl pastāvēja PSRS Sporta komiteja, kas prasīja transfēra atlīdzību - simts tūkstošus dolāru. Klubs nebija tik bagāts, lai varētu atļauties par mani maksāt šādu summu. Tā atgriezos Latvijā."

Šodien dzimtenē

Vēl dažus gadus Helmuts Balderis spēlēja, lai gan ne vairs pašos lielākajos mērogos. „Es biju iekšēji gatavs aiziešanai no aktīvajām sporta gaitām. Ko vēl - iesist kādus vārtus, kļūt par rezultatīvāko PSRS čempionātā? Tas viss man bijis. Agrāk puiši beidza spēlēt jau divdesmit septiņu vai astoņu gadu vecumā, tagad dažs turpina līdz trīsdesmit pieciem gadiem," situāciju hokejā apraksta Helmuts Balderis. Viņš vēl paspēja būt Latvijas izlases spēlējošais treneris un dažādās komandās aktīvi sportoja līdz četrdesmit pieciem gadiem, bet paša priekam ar juristiem un ārstiem uz ledus uzkāpjot arī tagad. „Savulaik veiksmīgai spēlei esmu sevī ieguldījis lielu darbu, un tā ir bāze, kas ilgi ļauj justies labi. Talants hokejā ir vajadzīgs, taču arī mežonīgs darbs."

Nekur tālu no sporta pasaules Helmuts Balderis neaizgāja arī vēlāk - pēc privatizācijas kādu laiku viņš bija lielākais Rīgas Sporta pils akciju turētājs un direktors, līdz pārdeva to Jānim Naglim. Kādu brīdi pavadījis Rīgas domnieka krēslā, tajā atgriezties Helmuts Balderis vairs nevēlas. „Lielas jēgas no tā nebija, jo visu jau nosaka tirgus. Netīras lietas."

Šobrīd leģendārais hokejists savu naudu ieguldījis Olainfarm un ir šīs akciju sabiedrības padomes priekšsēdētājs. Uzņēmējdarbībā, tāpat kā sportā, veiksmīgs. Un vispār - viņš jūtas laimīgs, jo arī privātā dzīve Helmutam Balderim ir izdevusies: „Esmu līdz šim brīdim nodzīvojis ar vienu sievu, un tas pierāda, ka mūs vieno mīlestība. Saprotamies ļoti labi, varam padiskutēt, bet katrs paliekam pie savas patiesības. Nekādu traču. Kopā aizbraucam paslēpot, pasauļoties. Tagad jāpalīdz audzināt mazmeitas, vecākajai no viņām ir piecpadsmit gadi, jaunākajai - četri. Galvenais ir dot labu izglītību, ko vienmēr atgādināju arī tiem vecākiem, kas veda bērnus uz manu hokeja skolu: „Visi domā, ka iznāks Irbe, Ozoliņš un Greckis. Bet - ja nu neiznāks..." Dzīvē jābūt arī citam pamatam."

Helmuts Balderis-Sildedzis

[1952]

NODARBOŠANĀS: hokejists, treneris

VECĀKI: strādniece Biruta Baldere-Sildedze un šoferis Guntars Balderis-Sildedzis

SIEVA: daiļslidotāja, trenere Anita Baldere-Sildedze

MEITAS: Diāna Etmane [1972] un Signe Baldere-Moligina [1975]

LIELĀKIE SASNIEGUMI: Eiropas junioru zelts [1970/71], Izvestijas turnīra zelts [1975, 1976, 1978, 1979, 1980], PSRS čempiona kauss [1978], Eiropas kauss [1977, 1978, 1979], Pasaules un Eiropas zelts [1978, 1979, 1983], olimpiskais sudrabs [1980], labākā uzbrucēja tituls Pasaules hokeja čempionātā Vīnē [1977]

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7667 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • O, jā, toreiz šķita, ka nevien formas tērpi, bet arī meistarība ir visaugstākajā līmenī. Tagad grūti saprast, vai tiesām tā bija, vai mums tikai to stāstīja, un mēs ticējām. Bet starptautiskajos mačos taču bieži uzvarējām!

    Valdis Pirms 6 gadiem, 3 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas