Cilvēks top klusumā

02.10.2012

Romāns Koļeda, žurnāls Citādā Pasaule, par pasauli, ko tikai nojaušam. Iespēja abonēt e-kioskā!

Vladimirs, tas pats Valdis

Kā mēs visi, arī Valdis nāk no bērnības, tikai tad viņu sauca pavisam citādi - par Vladimiru Šatrovski. Vārdu un uzvārdu Vladimiram nācās mainīt vēlāk politisku iemeslu dēļ. "Kolaboracionisma laikmetā, kad latvieši godīgi kalpoja partijai, mēs ar Haraldu Sīmani un Arvīdu Ulmi restaurējām Cēsu baznīcas torni. Ik pa brīdim mums piespēlēja kādu čekistu. Viens no viņiem uzrakstīja apmelojumu, un ar to sākās. Beigās, kad visa lieta bija savākta, man piesēja bandītismu. Toreiz man bija 27 gadi. Būtībā biju sava laikmeta produkts, tāds kautrīgais bezkauņa. Pēc horoskopa esmu Strēlnieks, bet ģenētiski no mātes mantojis tiešumu, varbūt pat zināmu pļāpīgumu, tāpēc visas idejas, kas galvā, man bija uz mēles. Sagadījās, ka nacionāli pārliecināti cilvēki mani noskaņoja antisovjetiski. Tas notika jau Valmierā, kad tur dzīvoju. Piemēram, mākslinieks un mūziķis Gundars Putniņš savu laiku bija nosēdējis un nebaidījās ar mani runāt par režīmu un piedzīvojumiem lēģerī. Kā zināms, liktenī eksistē matemātiska precizitāte, un mēs savā energolaukā darbojamies tik precīzi, ka šādus negadījumus jeb ļoti labus gadījumus nevar izslēgt - ja notiktu pretēji, es neietu savu ceļu. Tēlaini izsakoties, ja man paredzēts nazis mugurā, tad iešu, līdz sameklēšu, kurš to ietrieks. Atāls ir fatāls.

Tiesā prokurors man prasīja deviņus gadus, bet iedeva tikai piecus. Gadu nosēdēju "stūra mājas" pagrabā, pārējo laiku pavadīju izsūtījumā Tālajos Ziemeļos, nometnē Labitnangu ciemā, kas atrodas uz salas Obas lejastecē. Vietējie iedzīvotāji tur bija hanti, mansi un seļkupi."

Joki ar čekistiem

Jauno vārdu un uzvārdu Vladimirs pieņēma pēc atgriešanās no izsūtījuma, taču tā izvēli provocēja paši čekisti. "Saviem biedriem biju lasījis Vizmas Belševicas un Māras Zālītes darbus. Par to man čekā viens teica: "Zini, laikam esi bišķiņ iedomīgs, bet Zālīte jau tu nekad nebūsi." Atbildēju: "Zālīte es nebūšu, nopļausiet mani, bet tad es būšu atāls!" Pie tā arī paliku. Savukārt par Valdi mani uzrunāja kopš bērnības, tāpēc izvēlējos šo vārdu."

Ar "stūra mājas" pagrabiem Valdim, protams, saistās ļoti nepatīkamas atmiņas. "Biju ārkārtīgā depresijā, sevišķi tos četrus mēnešus, kamēr sēdēju vieninieka kamerā. Domāju, ka drošībnieki dzīvu mani ārā nelaidīs. Darīšu sev galu. Tad noskaidroju, ka nemaz tik drosmīgs gala darītājs neesmu. Meklēju Kristu, sarunu ar viņu, bet sapratu, ka tas ir gļēvulības akts, jo nevaru pieņemt lēmumu un gaidu, lai Dievs dotu atļauju šādai rīcībai, pats gan zinādams, ka viņš teiks "nē". Viņš man arī teica "nē". Vēlāk Augstākās Tiesas procesa laikā uztaisīju teātri - griezu vēnas, bet griezienā palīdu zem artērijas, lai nebūtu tik bīstami. Paņēmu savus matus un vēl novilku gar kaklu. Advokāte gandrīz noģība, bet tagad man viņas priekšā jāatvainojas, jo izrādījās, ka viņa bija stāvoklī."

Dzeguzes skolā

Saka jau, ka cilvēka personība veidojas viņa dzīves pirmajos gados un tad arī beidzas pamatu formēšanās. Kāds bija Vladimirs, pirms kļuva par Valdi? "Man bija trīs māsas un divi brāļi. Gadījās, ka vecaistēvs aiz mīlestības pret bērniem vai savas traģēdijas dēļ (padomju vara manu tēvu Vaclavu pārpratuma un skolasbiedra nodevības dēļ gribēja ietupināt cietumā, bet nepaguva, jo spīdzināšanā viņš sajuka prātā) mums ļoti pieķērās. Vecaistēvs man ļoti agri iemācīja lasīt, jau četru gadu vecumā. Viņš man jautāja: "Tu gribi redzēt plašo pasauli? Ja gribi, jāprot lasīt, tāpēc sākumā iesi dzeguzes skolā." Domāju - kas tā tāda? Izrādījās, ka dzeguzes skola ir apmācības sistēma, kurā māca lasīt pa zilbēm. Aita blēj "bē, bē", dzeguze dzied "ku kū", govs mauj "mū mū" un tā tālāk. To visu uzrakstot un dzeguzes skolā mani sūtot, vecaistēvs iemācīja zilbes, līdz ar to viss nāca viegli. Vēlāk viņš izlikās, ka pazaudējis brilles, tāpēc vajadzīga mana palīdzība - lai palasu priekšā. Tas bija atraktīvi. Tā vecaistēvs ņēmās tieši ar mani, jo biju traģēdijas brīdī un nelaikā dzimušais bērns, nācu pasaulē septiņos mēnešos."

Dalīties desā ar Jēzu

Par Dievu Valdis domājis visu mūžu, taču bērnībā izrīkojies pavisam ķecerīgi. "Vecāmāte bija dievbijīga, bet vecaistēvs pret Dievu izturējās, ievērojot subordināciju, viņš to pacieta kā vecāsmātes mīļāko. Manā bērnībā, sagaidot Lieldienas, pēc gavēņa vecāmāte virtuvē pie svētbildes klāja galdu. Man vēderā kurkstēja vardes, bet galdā pēc katoļu tradīcijas uz dvieļa nolikta svaigi cepta maize. Tas noveda pie prāta apjukuma. Tur bija arī desa un no Aglonas vesta pudele ar svēto ūdeni. Vērodams notiekošo, vecaimātei prasīju: "Kam tas?" Viņa atbildēja: "Kristus augšāmcelsies, un tas ir viņam." Kā mūžību gaidīju pienākam nakti, man bija gatavs plāniņš. Sagaidīju pirmos vecātēva krācienus, lēni, lēni norāpoju no krāsns mūrīša, izgāju virtuvē, kur pie svētbildes iedegts kvēpeklis, skatījos - Kristus liesmiņās vaiksta seju! Man tā kā drusku bail. Zem galda paslēpies, sēdēju un gaidīju. Ar roku aizsniedzos līdz maizes kukulim, nolauzu gabaliņu. Grauzu klusiņām kā pele. Beigās domāju - bet desa taču arī ir. Grauzu arī to un pie sevis domāju - tas bija domāts Kristum... Kas no rīta notiks? Uzkāpu uz ķebļa un ar atlikušo desas gabaliņu nosmērēju Kristum visu seju, lai izskatās, ka viņš ēdis. No rīta vecāmāte baroja lopus, grabinājās ar spaiņiem, un es no krāsns augšas viņai saucu: "Bet es redzēju, kā Kristus desu ēda!" Vecāmāte ieturēja pauzi un tad jautāja: "Nu, un vai garšīga bija?" Teicu: "Jā!" Nebija ne pēriena, ne pārmetumu, bet es priecājos, ka visus esmu labi piemānījis. Daudz vēlāk nodomāju, ka šo stāstu varētu nosaukt Kā es ar Jēzu desā dalījos."

Mīklainie pavedieni

Valda vecaistēvs pats nesmēķēja un nedzēra, toties viņam kā kolhoza priekšsēdētājam vienīgajam ciemā bija kandžas aparāts - lai ziemā piesaistītu latgaliešus meža darbiem, jo par tiem maksāja tikai kapeikas. Bet ciema skola līdz īpašas ēkas uzcelšanai atradās paša mājās, lielajā viesistabā. "Es tur, sīks būdams, rāpoju un visā klausījos."

Vecātēva celtajā skolā Valdis gan sāka mācīties tikai trešajā klasē. Uz pirmo klasi viņš tika aizvests piecu gadu vecumā, bet lielie puikas viņu piekāva, mācības nācās pamest. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā. Tikai ar trešo piegājienu viss nokārtojās.

"Varbūt dzimšanas traumas dēļ biju ārkārtīgi jūtīgs bērns. Šis jūtīgums iet cauri visam manam mūžam. Pat cietuma kamerā piekopu masu hipnozi, vienu divpadsmit seansos izārstēju, viņam bija vaiga roze, bet otrs izlauzās no kameras, jo baidījās, ka no viņa izvilkšu informāciju par to, ka viņš ir stukačs. Līdz hipnozei aizdomājos nejauši, lai gan ezoterika jau iepriekš mani interesēja, biju lasījis Nikolaja Rēriha un Riharda Rudzīša darbus. Biju arī piedalījies Straupes slimnīcas galvenā ārsta Edmunda Rudzīša vadītajos hipnozes seansos."

Ieslodzījuma vietā Valdim veica tā dēvēto psihiatrisko ekspertīzi. "Man par visām varītēm gribēja piesiet atamana statusu, it kā es būtu grupas barvedis. Mani aizsūtīja uz desmito nodaļu, kur notika psihiatriskā ekspertīze. Starp citu, tur zīmēju maza formāta ieslodzīto portretus. Ārsti izdomāja man veikt elektroencefalogrāfiju, bet daktere Muze, līdzjūtīga būdama, pabrīdināja: "Valdi, tu esi iekritis! Skaidrs, ka tev piesies bandas vadoņa statusu, jo encefalogramma uzrāda, ka tev ir interesantas smadzenes. Rezultāti liecina, ka tu varētu nodarboties gan ar hipnozi, gan citādi ietekmēt cilvēkus." Tiesai tomēr neizdevās neko pierādīt.

Toties Rēriha personība Valda dzīvē joprojām ir svarīga. "No sociuma viedokļa viņš bija neveiksmīgs, no otras puses - kosmiska parādība. 1983. gadā, kad Maskavā notika Nikolaja un viņa dēla Svjatoslava darbu kopīgā izstāde, aizbraucu to apskatīt. Tur bija izkārts PSRS un Indijas karogs, jo gaidīja ierodamies Svjatoslavu. Viņš piebrauca, sniedza visiem roku, arī es tur stāvēju. Atgriezies mājās, stāstīju par šo izstādi sievai, jo abi sekojām līdzi šīm lietām, interesējāmies par Rēriha ētisko mācību. Ivonna aizbrauca uz Maskavu, lai apmeklētu izstādi. Viņa tolaik bija stāvoklī ar mūsu meitu Elizabeti un pēdējā zālē pie Svjatoslava gleznas Pasaules bojāeja sāka šausmīgi raudāt un noģība. Sievu aizveda uz slimnīcu. Nav brīnums, ka Elizabete tagad studē mākslas pedagoģiju un psiholoģiju - viņa tās spēku piedzīvojusi, būdama mātes miesās."

Absolūti brīvais

Katram nav lemts visu mūžu augt, taču Valdis zina, ka tas ir iespējams. "Mana ideālistiskā personība faktiski varēja formēties tikai izsūtījumā, jo kontrasti, pretmetu cīņa visu liek skaidrāk saskatīt.

Kad ierados kriminālistu nometnē, neviens nevarēja saprast, kāpēc esmu tur aizsūtīts. Politdaļas priekšnieks pārlasīja manu lietu un iesaucās: "Kādu pasažieri mums atsūtījuši, kur lai mēs viņu grūžam?! 72. pants!" Pēc Krievijas Kriminālkodeksa tas nozīmēja antisovjetčinu, bet pēc Latvijas - bandītismu. Viņi uztraucās: "Atsūtījuši mums te antisovjetistu, lai sabojā mūsu normālos kriminālistus!" Un tad viņi izdomāja ielikt mani ceturtajā barakā, kur dzīvoja tie, kam atcelts nāvessods, pašas padibenes.

Jaunībā biju nodarbojies ar Austrumu cīņām, tāds ašulis, un baiļu man nebija. Lēģerī man dažreiz pat aizrādīja: "Valdi, tu laikam nesaproti, kur atrodies!" Bet man bija, tā sakot, pie vienas prievītes - biju pieņēmis nāves likumu, iekšēji jau vairākkārt miris, un arī ceturtajā barakā dzīvojošajiem bija atcelts nāves spriedums, tāpēc viņi bija piedzimuši no jauna. Kas man ko nedzīvot starp jaundzimušajiem!

Lēģerī valdīja čečenu un gruzīnu mafija, kas man teica: "O, gosķem buģeš!"* Tie bija miljonāri, kas nekad nebija strādājuši, un viņi gulēja pēļos. Cietuma priekšnieks pie viņiem sūtīja ziņnesi, lai darītu zināmu, ka nāks apciemot. Šie meklē konjaku, jo priekšnieks ieradīsies. Tā kā nebiju nevienu nodevis un izrādījos tīrs, man atļāva dzīvot brīnišķīgu dzīvi - es tikai rakstīju un radīju gleznas. Gruzīni un čečeni tā bija par mani parūpējušies, ka staigāju pa visu zonu, kas bija sadalīta četrās lokālās daļās, jo es vienīgais simbolizēju viņiem brīvību."

Mistiskā pieredze

Tieši ieslodzījumā sākās Valda mistiskā pieredze, jo nometnē viņš satika hantu šamani, kurš jau pašā sākumā teica: "Būsi mans draugs. Tu esi šeit atbraucis, lai uzrakstītu par mums grāmatu. Šo vietu sauc Labitnangi, un tu apsēdies tieši svētajā vietā, tātad tevi atsūtīja Dievs." Tajā brīdī sēdēju nokalnītē, netālu no improvizēta futbola laukuma. "Labitnangi nozīmē - trīs koki, un tie auga tieši tur, kur šobrīd sēdi." Grāmatu Valdis nav uzrakstījis līdz šai dienai, bet nometnē viņš ieguvis tiešām mistisku pieredzi. "Lai gan liktenis ir racionāls, mums šķiet iracionāls, jo mēs to nesaprotam. Tas tāpēc, ka nespējam redzēt visu dzīvi vienkopus. Ar dzīvi ir kā ar gleznu - kopumā to redzam tikai no atstatuma. Tad atklājas viss simboliskais."

Tomēr mēs sarunā atgriežamies pie pagaidām neuzrakstītās grāmatas. "Rakstīt par ētisko var tikai vislielākajā mēslainē, jo kā vissmalkākā dzirkstelīte tas labāk pamanāms tumsā. Nometnē biju garīgi tīrs, man nebija baiļu, iekšējas pretestības, un es nevienu netiesāju. Man visi noziedznieki šķita kā asinsbrāļi, kas nonākuši tādā pašā ķezā, kādā biju es. Draudzīgums un goddevība, ar kādu mani uzņēma, ļāva justies kā koncertturnejā. Nometnes dzīvē ieraudzīju visas cilvēciskās kvalitātes: godu, vīrišķīgumu, taisnīguma izjūtu."

Apmaldījies cilvēks

Runājot par dzejas un mūzikas ceļiem, Valdis saka: "Man šķiet, ka nekas pie cilvēka tīši neatnāk. Piemēram, pavērtēsim atombumbas ideju. Vairākos kontinentos tā saistīta ar enerģētikas jautājumiem, bet enerģētika ir kā Saules enerģijas pieraksts: zāle šifrē savu daļu, vabolītes - savējo, vanags, vista un bruņurupucis - savu, un tieši tāpat ir ar cilvēku. Ja cilvēks ir atvērts, viņš spēj uztvert to informāciju, kurai uzskaņots. Jo cilvēks vaļīgāks, brīvāks, mazāk sociāls, jo vairāk absolūtas informācijas viņš spēj iegūt un realizēt. Viņš spēj uztvert savu uzdevumu. Bet principā jau cilvēki noņemas ar sociumu, savstarpēju sacensību - kurš skaistāks, ātrāks. Tas ir tāds zooloģiskais ceļš. Ir arī otrs - intelektuālais ceļš. Garīgumā ir tikai klusuma zona, un tajā cilvēks spēj realizēt savu uzdevumu. Domājams, ka šis uzdevums ir nolikts, turklāt tikpat precīzi, cik reizrēķins. Tikpat precīzi, cik suņa neiejaukšanās vārnas ķērcienu melodiskajos labojumos. Dabā katrs uztver savu enerģētisko spektru un izpilda uzdevumu. Cilvēks ir visvairāk nomaldījusies būtne, jo viņš grib laika gaitā zaudētos, bet savulaik instinkta līmenī piešķirtos aktus, kā gaišredzība un telepātija, aizstāt ar prātuļošanu. Viņš grib prognozēt nākotni, taču tā nav jāprognozē, jāsarežģī. Lai cik tas būtu dīvaini, pagātne, tagadne un nākotne būtībā pastāv vienlaikus. Vai šo fenomenu atrisinās zinātne, vēl ir neatbildams jautājums. Es domāju - jā. Tas ir tikpat abstrakti, cik telefonā pajautāt: "Cik Tokijā šobrīd pulkstens?" Samulsīsi - dzīvojam uz vienas Zemes, bet atšķirīgos laikos, turklāt tie visi eksistē vienlaikus."

Pats savā cietumā

Valdis savā klusuma zonā ir jau ilgi, bet reizēm viņš no tās iznāk. "Publiskā telpa momentā liek sev kalpot, un es pieķeru sevi pie sajūtas, ka šī kalpošana ir pavedinoša. Gribas lielam būt. Un atkal sevi pieķeru: o, nu jau tu ej atbalsis lasīt... Patiesībā tā tu pazaudē savu balsi. Un tad ir jāatsakās. Faktiski cilvēks ir būtisks tikai sev un kosmosam. Ja rīt no rīta tevis nebūs, pret vakaru jau tiksi aizmirsts, neviens nemeklēs ceļu pie tevis. Bet tas, ko es esmu domājis, slēpis, ar ko starojis, ir un paliek ierakstīts visos energolaukos. Mēs saprotam elektromagnētisko lenti, kurā ieraksta balsi, tāpat ir ar ciparu sistēmu un disku, taču jābūt diezgan plānprātīgam, lai neiedomātos, ka mūs neieraksta viss apkārt starojošais kosmoss. Lai kā tas arī būtu, esam ļoti reāla kosmosa sastāvdaļa, un tas, ko izstarojam, atnāk pie mums pašiem atpakaļ. Sabiedrība tur neko nevar palīdzēt. Sākumā gribam sabiedrību, lai izrādītos, bet patiesībā katram jāiepazīst pašam sevi, un tas var notikt tikai klusuma zonā, kur viegli nonākt kā cietumā, jo tajā katram ir garantēta brīvība.

Lai kaut ko darītu, vispirms vajag nedarīt neko. Pats smejos, ka slaistos, līdz mani iztraucē iekšējā dzirkstele, un tad es dodos to satvert, lai ieliktu kādā kopējā zīmējumā. Ja cilvēks visu laiku ļoti cītīgi strādā, viņš dziļi iestrādā savas kļūdas, aklimatizē tās un padara pamatīgas, vairs neatgriežoties pie sākuma. Mēs pārāk daudz domājam kopā ar sabiedrību, nevis paši saskaņā ar savu kosmisko būtību. Domājam horizontāli, nevis vertikāli un sabiedrībā kā spogulī meklējam sevi, taču tur kā zooloģiskas būtnes pēc konkurences principa saplosām cita citu."

Mīlestības gadalaiki

Taisnības labad jāteic, ka Valdis nav nekāds eremīts, viņam ir pavisam normāla ģimenes dzīve, ko piepilda sieva Ivonna un meita Elizabete. "Ivonna man ir jestra pele. Kad viņu apprecēju, teicu: "Vecumdienās tu izskatīsies vēl labāk nekā tagad!" Ivonnai ir ļoti sievišķīga figūra un seksuāls temperaments.

Mēs apprecējāmies pirms manas notiesāšanas, kad man bija 23, Ivonnai - 22 gadi. Sieva mani gaidīja no izsūtījuma. Tas bija nopietni."

Uz jautājumu, kas ir mīlestība, Valdis atbild pārliecinoši: "Ir teikts: mīli sevi! Ja tu sevi nemīli, kāpēc man tas būtu jādara?! Mīlestībā ir dažādi gadalaiki: pavasaris, kad kājstarpes pumpuru briedums uzlauž gurnu dobi, jo runā sugas turpinājuma aicinājums, atveras kaislības, bet vēlāk, kad caur sievu un bērnu atnāk ģimeniskā apziņa, sākas īstā, tēva mīlestība, un pats kļūsti vasarīgāks, savukārt rudens mīlestībā saproti, ka kalendāri lido kā dzērves uz dienvidiem, un dziestošās jūtas kļūst ārkārtīgi izmisīgas, tu redzi, kā aiziet cilvēki, un saproti, ka pat kapsēta ir mīlestības vieta. Tieši tad caur mīlestību pret tuvākajiem, dzimtu, sākas dzimtenes mīlestība. Tāpēc es saku, ka var mīlēt dzimteni, nemīlot valsti."

Nosapņotās dziesmas

Lai būtu kā būdams, savā pasaules izpratnē un personiskās pieredzes pamatos Valdis ir mistiķis. "Radikālos dzīves brīžos esmu redzējis sapņus. Kad pamostos, saprotu, ka tas, ko redzēju, patiesībā nav sapnis, un vēlāk piedzīvoju šā noredzējuma piepildīšanos stundu pēc stundas, dienu pēc dienas. No tā var samulst, jo nesaprotu, kāpēc jau iepriekš visu redzēju. Lai sagatavotos? Piemēram, nosapņoju dziesmu, kuru izpildu koncertā, un man no tās visa dvēsele piepildās ar skumjām, mīlestību un ekstāzi. Raudu. No rīta pamostos izmisis, jo šo dziesmu neatceros. Tad atminos hantu šamaņa teikto, jo viņš man mācīja identificēties ar sevi un vidi. Kā hanti uzmin enerģijas un medījuma atrašanās vietu? Šamanis man atklāja rituālu, kā sasniegt to, ko indieši sauc par meditāciju. Tas līdzinās stāvoklim, kādā bērni met kūleņus vai derviši griežas ap savu asi. Viņš man teica: "Apgulies uz muguras, aizver acis un ar atmiņas redzi ieraugi vietu, kurā esi apgūlies! Ja esi to ieraudzījis, vēlreiz aizver acis! Kad tās aizver, jau aizvērtas, acis apgriežas otrādi, kā miegā. Tad vēlreiz ieraugi šo vietu, lai to mierīgi atstātu. Celies augšā!" Man sākumā traucēja griesti, jo cēlos ne tikai augšā, bet it kā izplūdu miesā pa visu telpu līdzīgi piepūstam balonam. Tikai vēlāk iemācījos izsprukt ārā. Pēc tam, kad esi izkļuvis no telpas, jāpaskatās uz to un viss jālikvidē, jāizslēdz, jāpadara par tumšu ainavu. Tad jāstāv pilnīgā tumsā. Aiz muguras atrodas enerģijas lauks, kurā tev jāiekļūst, bet tas tumsā projicējas kā vēl tumšāka vieta, bedre, bezdibenis. Nemetot kūleņus, tev jāatsperas, jāmetas otrādi un ar muguru pa priekšu jākrīt šajā bezdibenī. Galvenais - noturēties līdz pēdējam! Pārņem aukstums un šaušalas, bet tajā brīdī vari nolasīt visu, kas tavā dzīvē bijis. Manā gadījumā - arī redzēto sapni ar dziesmu. Šim kritienam jāļaujas, lai gan jau ceturtajā sekundē gribas to pārtraukt. Tiklīdz izdzirdu dziesmu, varu celties, paņemt ģitāru un to spēlēt. Šādā veidā tapusi lielākā daļa manu darbu."

* Būsi viesis! - krievu val.

Foto: www.austrasbiedriba.lv, www.lu.lv, www.ropazi.lv