Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Satiktie Tenerifē

Satiktie Tenerifē

21.10.2012

Mairita un Ilmārs Znotiņi, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt ekioskā!

Tie ir tikai daži vilinājumi atpūtnieku miljoniem, kuri brīvdienas labprāt pavada lielākajā  no septiņām Spānijai piederošajām Kanāriju salām Atlantijas okeānā - Tenerifē. Taču ne tikai saules un mērena siltuma izslāpušos te var sastapt. Arī tautiešus, kuri jau vairākus gadus Tenerifi sauc par savām mājām. Viņu  meklējumi pirms ieplānotā  divu nedēļu brauciena uz salu sākas jau Rīgā. Apklaušinātie paziņas rausta plecus , bet uz Draugos. lv ievietoto aicinājumu „iepazīties" atsaucas vienīgi Edgars.

Gaidot iekāpšanu lēto aviolīniju lidojumam, lai sāktu ceļu uz salas dienvidu lidostu, kurā bāzējas mazbudžeta dzelzs putni, jau savlaicīgi nostājamies pie starta līnijas, kas nodrošina labākas pozīcijas vietu "ieņemšanai" lidaparātā ( tas ir gluži kā žurku skrējiens - pirmie uz skrejceļa nonāk tie, kas īpaši piemaksājuši, otrā kārta tiem, kas ieņēmuši rindu pie ejas uz skrejceļu pirms pārējiem lidot gribētājiem, un tad vēl taktika un stratēģija distancē, kas veicama līdz piebrauktajam trapam. Bez vietas jau neviens nepaliek, bet var gadīties, ka jāsēž šķirti no ceļabiedriem un nav kur īsti novietot rokas bagāžu, jo vietas nav numurētas). Kad stjuartes sāk pārbaudīt iekāpšanas talonus, kreisajā pusē uzrodas gara auguma puisis zilā treniņtērpā ar trim baltām strīpām baseina čībās, kas apautas brūnās vilnas zeķēs tērptām lielizmēra pēdām. Blakus gaidošās dāmas Šanel aromātu pārspēj vakardien dzerta šņabja dvinga.

Puisis bez kompleksiem grūžas dziļāk stāvošo pūlī, gluži kā krustnešu "cūka" uz Peipusa ledus, līdz iejaucas stjuarte. Noskaidrojam, ka Kostja lido no Rīgas uz Tenerifi. Viesojies pie vecākiem, tagad dodas atpakaļ . Latviski viņš nerunā, Tenerifē varot iztikt ar krievu valodu, kaut ko jau spāniski arī zinot. Ja mēs būšot Los Americos (atpūtnieku iecienīta izklaides un iepirkšanās vieta salas dienvidu daļā), tad jau tiksimies, viņš noslēpumaini nosaka. Kostju Tenerifē vairs nesatiekam, tomēr pēc aptuvenām aplēsēm te apmetušies ap tūkstoti bijušo Latvijas iedzīvotāju, kuri izmanto salas internacionālo gaisotni un savas zināšanas, lai mēģinātu justies laimīgi.

Latvieši un latvijieši šeit sadalījušies nelielās kopās, kuras savstarpēji tikpat kā  netiekas, bet ir informētas viena par otru. Grupēšanos zināmā mērā nosaka dzīves un iztikas iegūšanas veids.

Nešaubīgi, daļa Latvijas tenerifiešu pelna riskējot. Viens no populāriem rūpaliem ir cigarešu kontrabanda uz Īriju, kur katra aizgādātā paciņa ienes vismaz trīs eiro, jo paciņa tuvējā veikalā maksā ap septiņdesmit eirocentiem, Īrijā astoņi eiro. Ir arī tādi, kas pievērsušies "lauksaimniecībai" un audzē "zāli", likums atļauj kopt divus marihuānas krūmus piemājas dārziņā savām vajadzībām. Grams šīs "zāles", kura Tenerifē izaug īpaši piesātināta, ienes desmit eiro. Bagāts netiksi, bet dzīvošanai pietiek.

Salā raduši patvērumu arī tie, kurus Latvijā māc parādu, kredītu un aizņēmumu nasta. Esot arī tādi, lielo parādnieku sarakstā atrodamie, kas joprojām dzīvo zaļi un īpaši arī neslēpjas.

Mūsu stāsts ir par cilvēkiem, kuri atraduši nodarbi tūrisma jomā. No dzimtenes viņi aizbraukuši atšķirīgu iemeslu dēļ.

Edgara stāsts.

"24. februāris. Stāvu Uz "Monkey beach club" terases un baudu līdzpaņemto "Piebalgas" alu. Kad tikšu pie nākamā, vēl nezinu. Latvija palikusi 5200 km tālu, naudas atpakaļceļam nav, darba nav, angļu valoda arī ar "Dievu uz pusēm", spāņu - vispār nulle! Silti." tā savā dienasgrāmatā raksta Edgars, kuru satikām Tenerifē . Starp īstu  atpūtnieku ikdienu , kuras svarīgākais notikums ir izdomāt - kā pēc iespējas krāsaināk pavadīt dienu , izvēloties starp gozēšanos saulē un peldēšanos baseinā vai okeānā,  kādu no daudzajiem zooloģisko dārzu vai ūdens atrakciju parku apmeklējumiem, iespēju izstaigāt vienu no neskaitāmajām dabas takām un vēl citiem, dodamies uz jau iepriekš sarunātu „randiņu" ar Edgaru. Edgars skaidro, ka strādā kādā no tūrisma birojiem, kurā tirgo ceļojumus un tas atrodas tūristu blīvi apdzīvotajos salas dienvidos. Ilgi maldāmies, jo Edgara  nosaukto viesnīcu, kura varētu kalpot kā orientieris ( ielu nosaukumi Tenerifes dienvidos netiek lietoti - svarīgāk ir zināt lielāko viesnīcu atrašanās vietu ) , nemaz tik viegli atrast neizdodas.

Beidzot vienojamies tikties pie Olimpiskā stadiona. Edgars zina mūsu atrašanās vietu, piekodina, lai gaidām - pēc dažām minūtēm viņš būs klāt. Tā arī ir - Edgars ierodas uz divriteņa, kas šeit nav populārs pārvietošanās veids, kalnainā reljefa dēļ to gan ir iecienījuši sportisti. Viņa „vadīti" ierodamies Edgara darba vietā. Pirmais pārsteigums - pie ekskursiju biroja plakāts gandrīz cilvēka augumā, kurš vēsta , ka birojs savus klientus apkalpo arī latviešu valodā. Edgars skaidro, ka reizēm jau tādu privilēģiju var baudīt, taču reti, jo biežākie ceļojumu pircēji ir 35-60 gadus veci krievvalodīgie tūristi un  Edgara priekšrocība  darba tirgū, ka viņš var ar iebraucējiem no austrumu valstīm  sazināties viņu dzimtajā - krievu valodā. Spāņi un angļi, kam pamatā pieder tūrisma uzņēmumi, šajā valodā nerunā. Apsēžamies birojam blakus esošajā kafejnīcā un Edgars lēnām sāk klāstīt, kā šeit nokļuvis. Edgaram Talsos bijusi galdniecība. Darba netrūka - daudz pasūtījumu no celtniekiem, bet krīze pārsteidza nesagatavotu, eksporta iestrādes nebija. Arī ģimene bija izirusi un aizvien noteiktāk pārņēmusi doma doties prom un izmēģināt laimi citur. Nejauši  noklausīts stāsts ļāvis izšķirties par Tenerifi - mūžīgā pavasara salu. Edgars nopircis biļeti vienā virzienā un  faktiski bez jel kādiem naudas iekrājumiem devies ceļā.

Tālāko viņš piefiksējis rakstiskā formā un uzrakstīto ļauj mums turpat kafejnīcā viņa datorā arī izlasīt. Par to, kā sākumā nakšņojis patiltē, vēlāk uzgājis  pamestu krasta apsardzes poligonu, tur bijis militāristu pamests matracis , kuru palikt zem guļammaisa un pat dzelzs gulta, kurā var gulēt gandrīz kā mājās, par to, kā radusies iespēja bez maksas paēst kādā patversmē,  nomazgāties karstā dušā un izmazgāt arī piesvīdušās drēbes. Citiem nevajadzīgas, pamestas lietas Edgars veiksmīgi pielabojis un pārdevis Tenerifes galvaspilsētas  Santa Krusas tirgū - tas pārņem pilsētu ik svētdienu un visdažādāko pircēju tajā netrūkst. Tirgojot tabaku, cigārus, paša saliktus velosipēdus, arī suņus, apguvis spāņu valodu. Iepazīti citi laimes meklētāji ar līdzīgu dzīvesveidu un satikti pat tautieši - Gunārs un Terēze, kuri stopojot ceļo apkārt pasaulei, kā arī Harijs, viņa sieva Karma un viņu pirmsskolas vecumā esošie bērni  Pirāts un Feja Tenari, kuri arī meklējuši gan pajumti, gan iespējami lētāku ēdienu....

Edgara rakstītais ir emocionāls un krāsains un ļauj viņa piedzīvoto skatīt kā filmā. Turpinājumu Edgars nav fiksējis , jo tas, acīmredzot , ir ikdienišķāks - gadu ieilgusī bezpajumtnieka dzīve beidzot vainagojusies ar iespēju strādāt salas dienvidos. Izlīdzējis Māris, kurš salā dzīvo jau trešo gadu un palīdzējis ne vienam vien godīgam tautietim. Šobrīd Edgara ikdiena ir iepriekš paredzama - sešu  dienu  darba nedēļa , intensīvāks darbs vakara stundā, kad atpūtnieki, noguruši no saules, meklē kādas pārmaiņas sava atvaļinājuma laikā un biežāk iegriežas arī ekskursiju birojā, pēc darba ceļš mājup uz divriteņa, kurš nu jau ir pirkts, nevis no atrastajām detaļām paša meistarots kā iepriekšējie , pastaiga ar suni ... Katrā ziņā salas piedāvātais rimtums  neļauj kļūt stāvus bagātam, bet ļauj šobrīd mierīgi izgaršot dzīvi , brīvdienā ar salu iepazīstinot arī atbraucējus , kuri meklē personīgāku iespēju ceļojumam. Edgars stāsta par paša izstrādāto maršrutu , kurā iekļauti arī tādi nostūrīši, kuri biroja ekskursiju klāstā netiek ietverti.

Mēs, piemēram, uzreiz pēc tikšanās aizbraucam uz salīdzinoši netālo „spoku pilsētu" - reiz celtais leprozorijs okeāna krastā tā arī ne reizi nav izmantots, jo celtniecības laikā atklāti medikamenti, ar kuriem lepras slimniekus var izārstēt un viņu izolēšana atsevišķā ciemā tā arī nav bijusi nepieciešama. Pamestais ciemats ir pilnīgs kontrasts ultramoderno viesnīcu piedāvājumam baudīt dzīvi visos iespējamos veidos, nedomājot par to, kas būs rīt. Te sastopam ar ieroču replikām bruņotus jaunus vīriešus, kas nodevušies kara spēlēm. Puiši ir miermīlīgi, viņi ir beiguši spēli un labprāt pozē. Saruna gan nesanāk, es nerunāju spāniski, viņi angliski.

Atvadoties Edgars vēl aicina kādu no šī raksta lasītājiem, kuri tuvākā vai tālākā laikā ceļos uz Tenerifi, uzmeklēt viņu un nogādāt žurnālā publicēto rakstu. Iepriekš sazinoties epastā:

Ekskursiju vadītāja Zane un citi latvieši .

Zani pavisam nejauši satiekam pārtikas preču veikalā. Meklējot labākos salā augušos banānus ( to garša patiešām baudīšanas vērta, taču tie neatbilst Eiropas Savienības standartam nelielā izmēra dēļ, tāpēc tiek tirgoti Norvēģijā un Anglijā), izdzirdam jaunas sievietes un viņas dēlēna sarunu latviešu valodā.  Uzzinām, ka Zane Tenerifē dzīvo jau pusotru gadu, taču uz aicinājumu par savu ikdienu salā pastāstīt vairāk, uzreiz neatbild. Vajadzīgs laiks apdomāties un parunāties ar citiem latviešiem. Zane vēl izstāsta, kā gatavojams svaigs tuncis, kas veikalā nopērkams par nepilniem septiņiem eiro kilogramā un mūsu nejaušā tikšanās ir beigusies. Tomēr  pēc vairākām dienām atskan telefona zvans, aicinot vakariņās, kurās vietējie latvieši svinēšot Agneses - būšot vairākas salā dzīvojošo latviešu ģimenes ar  bērniem un viņi visi ir atvērti sarunai. Noteiktajā laikā Zane ierodas mums pakaļ ar savu automašīnu un dodamies uz ciematiņu, kurš „parāvies"  nostāk no tūristu biezi apdzīvotās teritorijas. Rindu mājas vienā no daudzstāvu dzīvokļiem mūs sagaida mājas saimnieki Māris un Agnese .

Piemājas dārziņā Māris grilē gaļu, uz galda jau sarindoti dažādi salāti, augļi un citi labumi, turpat draiskojas bērni. Uz svinībām ieradušies arī Rinalds un Dace- viņi par dzīvi Tenerifē sākuši sapņot tur baudot medus mēnesi uzreiz pēc kāzām un beidzot savu sapni īstenojuši, jo Rinaldam salā atradies darbs, kā arī  Santa- juriste, vadījusi būvniecības uzņēmumu, par aizbraukšanu izlēmusi trīs dienu laikā, jo darbs dzimtenē vairāk gurdinājis, nekā priecējis. Kamēr gaļa vēl cepas, uzsākam „sieviešu sarunas" un uz jautājumu, kāpēc Tenerife, visas atbild gandrīz reizē - klimats. Bija apnicis Latvijā cīnīties ar nerimstošajām bērnu angīnām, ausu sāpēm un citām slimībām, kuras maigais klimats vienkārši aizbaidījis uz visiem laikiem. Te gan bērni vairāk slimo ar dažāda veida vēdera vīrusiem - kā jau dienvidos, taču tie ir nesalīdzināmi vieglāk pārdzīvojami nekā elpošanas ceļu saslimšanas. Citādi - Latvijā bijis pat labi apmaksāts darbs, taču ienākumi kusuši nosedzot augstos apkures rēķinus , pērkot neskaitāmas drēbju kārtas, lai paglābtos no visa veida laika apstākļiem... Tenerifē  ir vienkāršāk - par apkuri nav jāmaksā, jo tā neeksistē, bērniem un pašiem ziemas drēbes nav jāpērk , benzīns ir nesalīdzināmi lētāks nekā Latvijā - litrā tas maksā ap eiro. Protams, sākums nav bijis viegls - spāņu valodas nezināšana apgrūtinājusi dzīvi, taču apmēram gada laikā visi to apguvuši vismaz sarunvalodas līmenī.

Viena no pieejamākajām darba vietām ir veikali, taču tad jāizvēlas starp nogurdinošu darba dienu pārtikas lielveikalā, kurā apgrozās daudz cilvēku un garlaicības pilnu kādā no apģērbu veikaliem, kurā iegriežas rets apmeklētājs. Tagad visi strādā tūrisma jomā - Mārim ir sava tūrisma firma, Agnese un Zane ir ekskursiju vadītājas, Rinalds strādā auto nomas birojā, kurā tūristi par salīdzinoši pievilcīgām cenām var iznomāt automašīnu salas apceļošanai. Patīkamām, jo no salas ar auto nekur tālu neaizbrauksi - faktiski nav nozagšanas riska. Saruna par gida darbu izvēršas plašāka. Izrādās , prasības šajā jomā strādājošajiem ir gana augstas. Jāzina ne tikai spāņu, angļu un krievu valoda. Noder arī vācu valodas zināšanas un reizēm gides vada ekskursijas vairākās valodās vienlaikus. Un tā, protams, nav sarunvaloda - kā tev iet, man iet labi. Jāzina viss par salas dabas daudzveidību. Un stāstu par katru salas koku, puķi vai putnu, kurš pirmo reizi ieraudzīts tikai pirms dažiem gadiem,  jāprot pastāstīt vismaz spāņu, angļu un krievu valodā. Informācija atrodama tikai spāņu valodā sarakstītajās grāmatās, tā kā , lai strādātu, jāmācās daudz. Taču pūles atmaksājas-tagad Zane vairāk laika var veltīt savam dēlam, jo pieklājīgu iztiku abiem var nopelnīt vadot divas ekskursijas nedēļā.

Sarunas šajā vakarā mutuļo par visu ko - par to, ka mazie, kaut arī labi zina latviešu valodu, spēlējoties tomēr lieto spāņu, par izglītības kvalitāti, kura nav pārāk augstā līmenī, taču mammām šķiet, ka to atsver miers un pateicīgais klimats, kurš ļauj dzīvot mierīgāk un līdzsvarotāk, par ārstiem, kuri nebaidās runāt tikai spāņu valodā un visiem, kuri to neprot, iesaka , ejot uz vizīti, līdzi ņemt tulku, kurš varētu palīdzēt saprasties,  par spēju te, svešatnē, problēmas risināt sadarbojoties. Gan meklējot darbu, gan nolīgstot , piemēram, aukli, kura pieskata nevis vienu, bet vairākus latviešu bērnus.... Taču tad, kad sarunas iegrozās par iespēju atgriezties dzimtenē, skan  viennozīmīgs nē. Vasarās, tad gan pie vecmāmiņām un vectētiņiem, bet pagaidām ne uz ilgāku palikšanu. Cik noturīga šī pārliecība, laiks rādīs . Bet mēs atvadāmies ar nelielu skaudības devu sirdī - laimīgie! Viņi ziemu arī šogad nepiedzīvoja!

Daži skaitļi.

Edgara budžets: vienistabas dzīvokļa īre 430 eiro mēnesī, pārtika 200 eiro mēnesī, internets un mobilais tālrunis 20 eiro mēnesī, ja gribas kaut kur aizbraukt noīrē auto par 30 eiro dienā.

Četru cilvēku ģimenei, lai nodrošinātu omulīgu dzīvi, jānopelna vismaz 1400 Eiro

Veselības aprūpe, tiem, kas maksā nodokļus un viņu bērniem ir bez maksas, arī par medikamentiem, ja izrakstīta ārsta recepte, jāmaksā tikai 10%

Blakusstāsts. Marina.

Marinai ar vīru Čio pilsētiņas apkārtnē pieder četrus hektārus liels vīna dārzs un neliela vīna rūpnīca - bodega - pirmajā stāvā ražotne, otrajā zāle  viesu uzņemšanai un dzīvojamās telpas.Viņi ir sibīrieši no Omskas. Par vīnkopjiem kļuva pirms trim gadiem, kad iegādājās šo īpašumu. Omskā Marina bija mājsaimniece, Viktors muzeja direktors, vēlāk vadīja restorānu. Pirmo gadu Marina saimniekoja viena, jo vīram bija jāvada restorāns. Tagad viņi ir pilnībā pārcēlušies. Bērni iet vietējā skolā, kur mācās spāņu valodā. Viņi paši kopj vīnogas un gatavo vīnu. Vietējais vīnzinis ieteicis apgūt vīnkopja darbus pašiem, jo tikai tā var kļūt par īstu vīndari. Pirmajā gadā algotais darbinieks lējis un mēslojis laikā, kad vīnogām jāļauj atpūsties, nekas ļauns jau nenotika, tikai jēgas nekādas. Pagājušā gada vīnu esot uzslavējuši vietējie un tā ir laba zīme. Sibīriešiem ir ambiciozi attīstības plāni - kā vīna blakusproduktu gatavot vīnogu kauliņu ekstraktu, kas ir pieprasīts kosmētikas ražošanā. No pērnā gada ražas iztecinājuši grapu ( vīnogu kandža), ko jau ir pārdevuši. Garšojot Tenerifes vīnus un pajautājam, kāpēc nolēma nodedzināt tiltus un aizbraukt no Krievijas? Pietrūcis drošības par rītdienu un arī bērniem šī vide ir daudz harmoniskāka. Vecākais dēls jau apguvis spānņu valodu tik labi, ka nāk talkā ar tulkošanu, kad jākārto, kas nopietnāks.

Paralēli vīnkopībai, ģimene uzņem tūristus, kuri vēlas nogaršot salā gatavoto vīnu. Degustācija un pusdienas vienam cilvēkam izmaksā 27 eiro. Stāsījums par dzīvi saldajā ēdienā. Mēnesī bodegu apmeklē pat līdz trīssimt ceļotāji, kuri runā krievu valodā.

Vairākās vulkāniskas izcelsmes terasēs, kas vērstas pret okeānu, spēku krāj vīnogas.

Vērojot kā saule pazūd okeānā kļūst skaidrs, kā var atbraukt, iemīlēties un palikt.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 1 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 0 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 4504 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas