Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Teātris ar seksa skandālu

Teātris ar seksa skandālu

02.11.2012

Andris Bernāts, žurnāls Leģendas, iespēja abonēt ekioskā

Filmai piešķirtais budžets bija tik niecīgs, ka nācies likt lietā izdomu un neierobežotu fantāziju. Filmas stāsts iesākās tālajā 1977. gadā, kad Rīgas kinostudija regulāri pildīja Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījumu uzņemt vismaz četras televīzijas mākslas filmas gadā. Repertuārs tika veidots pēc kinostudijas priekšlikumiem, kurus saskaņoja Maskavā. Par šo sadarbību bija atbildīga redaktore Irina Čerevičņika, kurai tas nemaz nenācās viegli. Nezaudējot pašcieņu, vajadzēja rīkoties pa spalvai kompartijai, kam bija noteicošā loma. Tāpēc priekšroku visbiežāk deva tēmām par šķiru cīņu, revolucionāro pagātni un sociālisma celtniecību un tikai paretam atļāva kāda ārzemju autora darba ekranizējumu.

Kad redaktore Čerevičņika kārtējo reizi lauzīja galvu, meklējot piemērotu tēmu, TV režisore Virdžīnija Lejiņa ieminējās, ka viņas sapnis ir ekranizēt Somerseta Moema romānu Teātris. Izlasījusi grāmatu, Čerevičņika saprata, ka tas piemērots Vijai Artmanei un Gunāram Cilinskim. Aktieris pēc veiksmes Ezera sonātē varētu būt gan filmas režisors, gan "skaistākais vīrietis Londonā" Maikls Goslins. Taču Cilinskis atteicās, jo nejutās īsti drošs, ka spēs nofilmēt Angliju. Līdz tam padomju filmās ārzemes bija sanākušas pārāk samocītas un pārspīlētas. Turklāt Cilinskis nezināja, kā parādīt Džūliju kā ģeniālu aktrisi. Tad Irīna uzrunāja Jāni Streiču, bet arī viņš... atteicās. Pēc Nenopietnā cilvēka panākumiem Streičs bija apmāts ar ideju par Gunāra Priedes lugas Zilā ekranizēšanu. Virdžīnijas Lejiņas kandidatūra atkrita, jo viņa nestrādāja kinostudijā. Ideja par Teātri palika karājamies gaisā.

Ar svina kurpēm

Lai uzrakstītu scenāriju ar ticamu Melnās jūras piekrastes Gagru vidi, kur notiek Gunāra Priedes lugas darbība, Jānis Streičs devās uz Gruziju un ķērās pie darba. Taču nacionālā kolorīta studijas, papildinātas ar gruzīnu viesmīlību, sita tik augstu vilni, ka rakstīšanai neatlika laika.

"Tās bija traģiskas, pašpārmetumu pilnas dienas, jo solītā scenārija vietā biju uzrakstījis tikai 14 lapu," atceras režisors. "Radās neaizmirstami draugi, kas mani vadāja pa Gruziju, klāja galdus un sauca tostus. Uzklausot tostus, auga arī mana daiļrunība šajā žanrā, līdz pēkšņi atjēdzos, ka jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Pēdējā bezmiega naktī kā kapu zvans man skanēja Raiņa vārdi: "Cik lēni vilkās/Kā svina kurpēm/Šī kūtrā nakts..." Man nenāca miegs, smagu sirdi klausījos dēla Kristapa sēcošajā elpā un mocījos neziņā par nākamo darbu. Mazais bija saaukstējies, tur bija arī mana vaina. Bija decembra sākums. Melnajā jūrā, kas šalca aiz loga, šūpojās divu tālu zemūdeņu signāluguntiņas, bet netālu no kinematogrāfistu radošā nama miegā krāca Brežņevs. Tās divas zemūdenes sargāja viņa miegu. Un tad gluži kā glābšanas riņķis manā galvā uzpeldēja studijas piedāvājums filmēt Teātri. Pie sevis rūgti iesmējos. Sapratu, ka bez varones iekšējā monologa un tikai ārējā darbībā atainots konflikts būs dūšu šķebinošs, banāls mīlas trijstūris. Bet tomēr - Somersets Moems! Šo rakstnieku mīlēju kopš jaunības, viņa autobiogrāfiskais apcerējums bija mana grāmata. Biju arī lasījis viņa Cilvēcisko kaislību jūgā, Mēness un penijs un stāstu krājumu Lietus. Turklāt virs mana rakstāmgalda karājās viņa portrets! Vai tas nav likteņa pirksts? Ja nu tomēr ķerties klāt šim Teātrim? Bet kā parādīt Angliju?

Bet ja nu otrādi!? Kāpēc mums jārāda Anglija? Mēs spēlēsim Angliju! Spēlēsim kā bērni! Un tad naktī nāca lielākais atklājums un filmas trumpis - paša Autora piedalīšanās un viņa sarunas ar Džūliju."

Viena maza turku pupa

Filmas patiesais nosaukums ir Teātris! Teātris! Teātris!. Tā arī rakstīts titros, un tas liecina par filmas daudznozīmīgumu. Pirmkārt, Teātris ir Somerseta Moema oriģināldarba nosaukums, otrkārt, filma vēsta par sabiedrības liekulību un uzspēlēto teātri, treškārt, arī pats inscenējums ir tikai teātris, ko režisors pašā sākumā mums paziņo un neslēpj, ka nemaz nepazīst Angliju.

"Iedvesmas pilnā nakts bija 1976. gada 9. decembrī, bet rakstīt scenāriju sāku vien nākamā gada 8. martā," stāsta Streičs. "Divarpus mēnešus nevarēju apsēsties pie rakstāmgalda un katru dienu jutu sirdsapziņas pārmetumus par minstināšanos, līdz pašam par lielu brīnumu tieši 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā, apsēdos un sāku rakstīt. Process ilga divus mēnešus. Tā ir pārbaudīta lieta: ja neuzraksti divos mēnešos, atmet ar roku, jo nekad vairs neuzrakstīsi. To man teica poļu režisors Kšištofs Zanusi. Tas ir tāpat kā ar valsts apvērsumu - ja divu stundu laikā nespēj pārņemt varu, esi izgāzies. Ar Teātri man saistās vairākas providences zīmes. Kaut vai pieminētā svina kurpju nakts, kad kā zibens uzplaiksnīja visas filmas iecere. Un vēl - kad man piezvanīja kinostudijas direktors, es atbildēju: "Jā, Somersets Moems klausās." Tas man paspruka gluži pašsaprotami, un es brīnījos, kāpēc otrā galā smejas."

Dzelžains standarts

Tolaik Centrālās televīzijas plānveidīgajiem pasūtījumiem piešķirtās naudas standarts stundu garai televīzijas filmai bija 150 000 rubļu. "Tas bija ļoti maz kostīmu filmai retrostilā," rezumē Streičs. "Lai dabūtu vairāk naudas, vajadzēja pierādīt, ka nepieciešamas divas sērijas. Tas nebija tik vienkārši, bet palīdzēja demagoģija. Pretstatā daudziem, kas šodien lielās, ka marksismā bijuši nesekmīgi, es ar lepnumu stāstu, ka arī šajā priekšmetā biju teicamnieks. Tas lieti noderēja darbā. Pārzināju ierēdņu ieročus un vinnēju ne reizi vien. Tā es izsitu divas sērijas. Protams, varēja visu saturu sabāzt vienā maisā, bet ar filmēšanu ir tāpat kā ar ēdiena gatavošanu ģimenei - kopā sanāk lētāk. Divām sērijām ir divreiz vairāk naudas, bet kostīmi, dekorācijas un aktieri - tie paši.

Maskava filmai atvēlēja 300 000 rubļu. Starp citu, manai nākamajai lielā ekrāna filmai Limuzīns Jāņu nakts krāsā piešķīra lielāku summu - 340 000 rubļu. Bet tā nauda bija no citas sistēmas, kas finansēja lielā ekrāna filmas. Tolaik lielajām filmām budžets bija elastīgāks, varēja izspiest no Maskavas arī prāvākas summas, bet televīzijas filmām diemžēl valdīja dzelžains standarts. Toreiz Rīgas kinostudijā pastāvēja laba sadarbība starp filmēšanas grupu direktoriem. Tie kopīgi lēma, kā kuram palīdzēt. Pārsviest naudu no vienas filmas uz citu nebija iespējams, tomēr varēja atrast dažādus variantus, kā apiet noteikto kārtību un izlīdzēt kolēģiem. Savukārt pārējais bija atkarīgs no manas un tuvāko palīgu - operatora Harija Kukela, mākslinieka Andra Merkmaņa un kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes - izdomas."

Jāatzīst, Večellas Varslavānes devums bija iespaidīgs - 150 kostīmskiču. Arī filmas personāžus skaits bija ne mazāk ievērojams. Sākuma scenārijā tika fiksētas desmit galvenās lomas, 41 otrā plāna loma, 29 epizodiskas lomas un vēl 16 dažādu kategoriju masu skatu dalībnieki.

Par godu Artmanei

Streičs neslēpj, ka bijušas problēmas ar scenārija apstiprināšanu, jo romāna Teātris autors Somersets Moems agrāk bijis angļu spiegs un 1918. gadā darbojies Padomju Savienībā. "Lielie priekšnieki ļoti piesardzīgi izturējās pret viņa darbiem, tāpēc bija bažas, ka Teātri neatļaus ekranizēt. Turklāt Maskavā sākās nelabas intrigas, jo pirms tam biju noraidījis kāda viņu redaktora grafomānisku darbu, ko man piedāvāja filmēt. Nu šim redaktoram Ivanam Vorobjovam bija izdevība nolikt mani pie vietas. Paldies dievam, mans skolasbiedrs Albīns Valujevs bija PSRS Valsts drošības komitejas kurators PSRS Radio un televīzijas komitejā. Viņš bija krietns puisis un savā garā pavisam ne komunists, kur nu vēl čekists. Tieši otrādi, uz turieni Aļiks aizgāja ar mērķi būt drošībā, jo viņa vecāki bija aktīvi mežabrāļu atbalstītāji. Pateicoties Aļikam, arī es jutos diezgan drošs, kaut gan mana biogrāfija tiem laikiem skaitījās nevēlama, kā nekā tēvs - leģionārs. Albīns mani izglāba arī šoreiz. Kopā gājām pie lielā priekšnieka, apvienības Ekran direktora biedra Hesina un visas šaubas likvidējām. Angļu spiegu reabilitējām, vismaz Maskavas Centrālās televīzijas redakcijas acīs. Kad Aļiks lielajā Ostankino mājā atklāja intrigu īsto iemeslu, viņš nolika pie vietas redaktoru, kurš filmai lika šķēršļus. Palīdzēja arī fakts, ka filma tiek veltīta Vijas Artmanes 50 gadu jubilejai. Viņas popularitāte Krievijā bija un vēl joprojām ir fenomens."

Režisors piebilst, ka jau scenārija rakstīšanas procesā viņam bijis skaidrs, kas atveidos galvenos varoņus: "Slavenākos aktierus scenārijā pat saucu viņu pašu vārdos, piemēram: "Artmane Džūlijas kostīmā ienāk vīra kabinetā, viņas vīrs ir jums tik pazīstamais latviešu aktieris Gunārs Cilinskis. Viņš saka: "Hello, Džūlij, vēl tikai pāris parakstu, un es būšu brīvs.""

Džūlijai tikai 37. Ko darīt?

Sākumā filmas redkolēģija iebildusi pret Ivara Kalniņa kandidatūru, jo uzskatījusi, ka viņš neatbilst vecuma dēļ. "Moema romānā Tomam ir tikai 17 gadu, bet Ivars Kalniņš, protams, bija daudz vecāks," saka Streičs. "Apstrīdot Kalniņa kandidatūru, redaktori piemirsa, ka arī Džūlija romānā ir daudz jaunāka - tikai 37 gadus veca. Bet Vijai tā bija jubilejas loma - dāvana 50. dzimšanas dienā.

Biju pārliecināts, ka Vijas vecums nāks varonei tikai par labu. Romānā sievietes novecošanas traģēdiju var izteikt vārdos, bet uz ekrāna to nevar parādīt. Šodien 37 gadus veca, labi kopta sieviete izskatās kā meitene. Kāda tur traģēdija? Pat ja viņa domā, ka tā ir traģēdija, uz ekrāna to nemana. Ar Artmani nolēmām neko nedarīt, lai Džūliju padarītu jaunāku. Aizstāvot Ivara Kalniņa kandidatūru, kinoprovēs nofilmēju epizodi, kurā 17 gadu vecs puisis maigojās ar Viju Artmani. Tas izskatījās komiski un piedauzīgi. Ja šādu pāri filmētu šodien, piesietu pedofilijas propagandu. Galu galā Mākslas padome vienbalsīgi apstiprināja Ivaru un pat slavēja, ka būšot brīnišķīgs pāris, un tā arī bija."

Uz kalpones Īvijas lomu pretendēja vairākas personas, arī Svetlana Bless, tomēr režisors jutis, ka nepieciešama citas faktūras aktrise. "Ilgu laiku meklēju šai lomai kundzi, kas atbilstu Autora kodolīgajam apzīmējumam lācene. Sūdzot bēdas asistentei Ilzei Līcei, teicu, kāpēc man vajadzīga tāda sieviete kā studijas rekvizitore Ilga Vītola. Ilze atbildēja: "Ja tu meklē kaut ko līdzīgu, ņem viņu pašu. Nešaubies! Tu Ilgu nepazīsti. Viņa ir dzejniece, sieviete ar mākslinieces dvēseli." Un tiešām Ilga bija veiksmīgs atradums. Pēc tam viņu aicināja uz vairākām studijām, piedāvājot lielas lomas, bet nekur neveicās. Tur ar viņu strādāja kā ar aktrisi, bet es - tikai kā ar tipāžu. Tā ir liela atšķirība. Pēc šīs metodes aktiera vietā es visu izdaru pats. Ne jau priekšā spēlējot, bet radot dziļi psiholoģiski pamatotu mizanscēnu un dodot konkrētu fizisku darbību, kurā mans personāžs ir tikai marionete. Un tā Ilga pie manis turpināja spoži filmēties arī turpmāk."

Dollijas lomā iecerētā Dzidra Ritenberga tobrīd bijusi aizņemta, jo veidojusi savu filmu Trīs minūšu lidojums. "Aicināju Tīnu Hercbergu, Latvijas Leļļu teātra galveno režisori. Tīna bija fantastiska sieviete, talantīga aktrise un labi iederējās šajā lomā, bet Maskavā viņu diemžēl neapstiprināja. Man teica, ka neesot īstais tipāžs. Maskavas priekšniekiem nepatika Tīnas tautība - viņa bija ebrejiete.

Kā stāsta aculiecinieki, Rīgas kinostudijas Mākslas padomē izvērtušās asas diskusijas par izvēlētajiem aktieriem. Spriests, vai Vijai Artmanei jaunības epizodēs nav nepieciešama dublante, bet beigās vienojušies, ka iztiks bez. Savukārt "Londonas skaistākajam vīrietim" Gunāram Cilinskim ierosināts veidot grimu bez ūsām, citādi viņš līdzinoties Nagainim, ko aktieris nesen bija veiksmīgi atveidojis Rolanda Kalniņa filmā Ceplis.

Nepārtraukta vilšanās

Streičam allaž paticis, ja tā var izteikties, ielikt kadrā kādu draugu vai paziņu. Sevišķi veiksmīgi tas izdevās filmā Mans draugs - nenopietns cilvēks, kur galvenā varoņa nerunīgo kaimiņu lieliski tēloja svarcēlājs Kārlis Pumpuriņš, kas tikai dzēra pienu un klusēja. Līdzīgi notika ar filmu Teātris. Iejusties fotogrāfa lomā tika uzaicināts īsts fotomeistars Gunārs Binde, bet teātra skatos darbojās režisors Kārlis Pamše un Dailes teātra sufliere. Starp skatītājiem redzam vēl pavisam jauno žurnālistu Andreju Volmāru, kā arī nākamo diplomātu, toreiz Streiča kolēģi Rihardu Pīku. Viena no režisora mīļākajām filmas epizodēm ir kāršu spēle, kur viņš vienkopus salicis paša sirdij tuvus cilvēkus - Ēvaldu Valteru, Lilitu Bērziņu, Aleksandru Leimani un Liliju Ameriku, kādreiz tik slaveno aktrisi, kuru daudziem par lielu brīnumu režisors izcēla no aizmirstības.

1978. gada pavasarī Mākslas padome vairākas reizes skatījās uzņemto materiālu un neslēpti pauda gandarījumu. Streičs tomēr uzsvēra, ka tā vēl ir tikai ķieģeļu kaudze un filma veidosies montāžas procesā. Te vietā uzsvērt, ka režisoram nepatīk filmas uzņemšanas procesā runāt par konkrēto darbu. Tādās reizēs viņš pret žurnālistiem ir stipri atturīgs un intervijas sniedz pirms vai pēc filmēšanas. "Filmēšana ir nepārtraukts vilšanās process, ko vēlāk laboju, to montējot un skaņojot," saka Streičs.

Nevar nepieminēt, ka savulaik filmas redaktore Irina Čerevičņika protestēja pret pašu Streiču Autora lomā, redaktorei nepatika arī viņa cilindrs - tas esot kā no Dikensa laikiem. Redaktore argumentēja, ka režisors viņai patīkot itin visur, izņemot uz ekrāna. Čerevičņika arī iebilda, ka Eduards Pāvuls, attēlojot Džimu Longtonu, esot pārāk uzspēlēts un teatrāls. Pēc filmas noskatīšanās kritiķi gan bija pilnīgi pretējās domās, jo uzskatīja, ka filmā Pāvuls atklājies kā liela mēroga traģikomisks aktieris. Pats Pāvuls vēlāk atzinās, ka Longtonu spēlējis kā Smiļģi - arī viņš esot raudājis, skatoties labu izrādi.

Streiča ieceri par Autoru aizstāvēja viņa skolotājs, režisors Aleksandrs Leimanis, kas Mākslas padomes sēdē pat ierosināja Autoram kā nereālai personai iznākt caur spoguli. Savukārt mākslinieks Uldis Pauzers šo domu tālāk papildināja ar savu vīziju - Autoram vajadzētu iznirt no tumsas!

Streičs neslēpj, ka darba procesā viņu arvien mazāk interesējusi iešana filmas kadrā, jo tas traucējis redzēt notiekošo no malas. Tāpēc otrajā sērijā viņš parādās tikai sākumā un finālā.

"Tomēr labi vien bija, ka uzņēmos šo lomu. Tas atraisīja rokas improvizācijai un ļāva būt paškritiskam. Mēs nebijām tik bagāti, lai katru dienu man pie rokas būtu aktieris, kam jāmaksā barga nauda. Pats par filmēšanos neko nesaņēmu."

Attapība un izdoma

"Bagātās aktrises Džūlijas vasaras rezidenci biju iecerējis filmēt Mežotnes pilī, bet, kad ar kolēģiem aizbraucām to apskatīt, sapratu, ka ar tik niecīgu budžetu Džūlija nevar atļauties dzīvot tik greznā vietā," stāsta režisors. "Blakus pilij atradās māja, kur agrāk, šķiet, dzīvoja pils kalpotāji. Mākslinieks Andris Merkmanis izdekorēja ēkas vienu pusi, ielika jaunus logus, uztaisīja terasi, verandu un izgreznoja ar vīteņaugiem. Vērīgāk skatoties filmu, var pamanīt, ka tie vietām nokaltuši. Ar tērpu mākslinieci Večellu Varslavāni aprēķinājām, ka Džūlijai nepieciešams 30 kostīmu, bet naudas trūkuma dēļ tie saruka līdz sešiem. Tāpēc Večella radīja kombinētus kostīmus, kuriem varēja mainīt detaļas un radīt ilūziju, ka Džūlijai ir ļoti daudz tērpu. Pāris epizodēs Artmane filmējās sadrapētā audumā, kas uz ekrāna izskatās kā kleita.

Kad Elza Radziņa runāja pa telefonu, viņu tāpat iedrapēja audumā. Daudzus vīriešus filmēja tikai līdz jostasvietai, jo frakai nebija bikšu un atbilstošu kurpju. Varslavāne deva man sarakstu, līdz kurai vietai aktieri drīkst filmēt, piemēram: "Vasaraudzi tikai līdz jostai, jo šodien viņa bikses ir Liniņam."

Interesanti, ka filmā ir tikai viena īsta glezna - Ludolfa Liberta darbs Džūlijas guļamistabā, bet pārējās - izkrāsotas fotokopijas. Toties pavisam īsts ir Džūlijas greznais automobilis - 1927. gada ražojums, ko rekonstruēja inženieris Oļģerts Orleāns.

"Naudas trūkums ārkārtīgi mobilizēja un trenēja mūsu atjautību," atzīst Streičs. "Andris Merkmanis uzbūvēja sfērisku laukumu, kas bija sadalīts segmentos. Mainījās tapetes, drapērijas, mēbeles. Visi brīnījās, kur esam atraduši tik greznu restorānu. Mūsu risinājums bija ļoti vienkāršs - pieci spoguļi puslokā, ar melnu samtu drapētas sienas, sarkanas portjeras un svečturi. Viss. Attapība, izdoma un pārgalvība. Bieži gadījās, ka, ierodoties paviljonā un raugoties grupas rosībā, mani pārņēma izbrīns: "Ko? Mēs vēl strādājam?! Paklausieties, mani mīļie, kāda tā filma sanāks, es tiešām nezinu. Vislielākais brīnums, ka to vispār būsim uzņēmuši." To varu teikt arī šodien, izsakot apbrīnu un pateicību maniem draugiem. Un tie bija operators Harijs Kukels, mākslinieks Andris Merkmanis, kostīmu māksliniece Večella Varslavāne, grima māksliniece Rasma Prande un mans tuvākais palīgs, otrā režisore Ilze Līce. Viņa bija daudzu manu ekrāna varoņu ieteicēja un jaunu talantu atklājēja."

Skandāls komunistu klosterī

"Gatavo un jau samontēto filmu aktieri ierunāja Maskavā," stāsta Streičs. "Tas bija daudz lētāk, nekā dublāžas meistarus saukt uz Rīgu. Viju vajadzēja dublēt, jo viņa ar savu latvisko akcentu lēktu ārā no ansambļa. Taču krievu aktrise, kuru man ieteica, tāpat neiederējās ar savu teatrālismu un nepiemērotību. Vajadzēja atteikties un meklēt citu. Lai to izdarītu, uzaicināju apvienības Ekran vadību noskatīties dažas ainas, kuras jau bijām ieskaņojuši. Pats neatlasīju. Kad sāka rādīt, man no šausmām vai kājas sastinga. Montāžistes bija paņēmušas ainu, kurā pie sienas visā krāšņumā gozējās Gistava Kurbē darbs Miegs, kas attēlo divas kailas, aizmigušas, savijušās dāmas. Šī bilde bija pārfotografēta no franču komunistu avīzes Humanite pirmās lappuses un ievērojami palielināta, kā arī ielikta zelta rāmī. Tā bija paredzēta tikai kā izplūdis, nekonkrēts krāsu mudžeklis, kas zemapziņā uzjundītu kaut ko juteklisku ainā, kad Dollija runā ar Džūliju pa telefonu. Nekas vairāk kā vien zemapziņas bombardēšana, kuru itin bieži izmantoju. Bet sava prieka pēc ainas beigās operators pārlika asumu uz bildi un pievilka to klāt visā kailumā. Arī mūsu Mākslas padomē tas radīja šoku, bet savējos nomierinājām, ka filmā tā nebūs, jo tas viss tikai joka pēc. Taču, braucot uz Maskavu, aizmirsu izgriezt... Kad uz lielā ekrāna parādījās Miegs, stingrā komisija šausmu korī iebrēcās un visi kā viens pagriezās pret mani. "Stop, pārtraukt! Kas tā par nelietību, Jan Janovič!?" kliedza pats direktors biedrs Hesins. "Jūs mūs piemānījāt! Solījāt sociāli asu darbu, bet atvedāt pornogrāfiju!"

Velti bija skaidrot, ka tas ir tikai joks un filmā šā kadra nebūs. "Ar tādām lietām pie mums nejoko, mēs esam klosteris, pie mums tas neies cauri!" brīdināja komisija. "Vai nu izmetiet visus mēslus, vai šķiramies uz visiem laikiem!"

Skandāls izskanēja visā Ostankino celtnē. Latvieši esot uzfilmējuši traku seksa ķinīti ar kailām meičām un visu pārējo tām klāt. Un nu kinomehāniķa būdā bez mitas nāca un gāja darbinieki no visām nodaļām, lai paraudzītos, ko mēs tur esam sadarījuši. Seksu ieraudzīt neizdevās, bet skaistumu gan. Skaisti aktieri, tērpi un vide. Tā runāja visur, tāpēc pirmizrādes dienā Maskavas milzīgais kinonams bija pārpildīts. Pirmizrāde bija mana zvaigžņu stunda, tomēr es jutos vientuļš, ar sāpi sirdī, jo to neredzēja mani tuvinieki un kolēģi, kas bija pelnījuši šīs ovācijas. To neredzēja arī direkcija, lai priecātos par mūsu kopējo uzvaru."

Cilvēks ar jēgu

Jau mūžībā aizgājusī aktrise Vija Artmane kādā no savām agrākajām intervijām atklājusi, ka Džūlijas lomā varējusi kārtīgi izspēlēties un bez skopošanās izlikt teātrī iegūto pieredzi. "Man bija pietiekami liela teātra bagāža, lai iejustos Džūlijas lomā. Pirms tam nebiju lasījusi Somerseta Moema romānu, un tā pat bija labāk. Izlasīju scenāriju un rāvu vaļā. Ja būtu lasījusi romānu, varbūt vēlētos uzlabot savu lomu, un tas bieži vien ir bīstami. Tā var arī sabojāt filmu," sprieda Artmane. "Ar filmas režisoru Jāni Streiču man bija laba saprašanās un savstarpēja uzticēšanās. Viņš ir sava amata profesionālis un cilvēks ar jēgu. Streičs daudz nemuld un nenoniecina citus. Izvēloties aktierus, viņš uzklausīja arī manas domas, mums nebija domstarpību."

Aktrise arī piebilda, ka toreiz nemaz neesot bijusi liela izvēle uz "Londonas skaistākā vīrieša Maikla" lomu. Piemēram, Harijs Liepiņš bijis pavisam cita žanra aktieris, kas labi atveidojis raksturlomas. Filmai bijis nepieciešams solīds vīrietis ar ironiju, un tāds bijis Gunārs Cilinskis. "Es viņu labi pazinu jau no jaunības laikiem, kad mūsu starpā bija lielas simpātijas, bet nebija ne iemīlēšanās, ne mīlēšanās," stāstīja aktrise. "Savu filmas dēlu Pēteri Gaudiņu es izprasīju viņa vecākiem, kurus pazinu. Pētera tēvs bija dakteris un ārstēja aktieriem balsis. Vecākiem lūdzu, lai uz filmēšanās laiku man aizdod savu dēliņu, un viņi ar prieku piekrita. Pēteris, tāpat kā Ivars Kalniņš, varēja turpināt aktiera karjeru Krievijā, bet viņam neveicās ar režisoriem. Ne vienmēr viss atkarīgs no aktiera spējām un profesionālisma, nepieciešams arī veiksmes moments."

Vija Artmane piebilda, ka Toma lomas atveidotājs Ivars Kalniņš tolaik bijis tāds nedaudz agresīvs ielas čalis, kas teātrī nespējis pilnībā izpausties. "Daudz kas atkarīgs no režisora, kam galvenokārt vajag nevis pamācīt aktieri, bet palīdzēt atbrīvoties. Toma lomā Ivars guva pārliecību par saviem spēkiem, kas bija režisora nopelns. Tieši pēc šīs filmas Ivaram atvērās Krievijas kino durvis. Ivaram veicās, jo viņš labi pārvalda to žanru, kas tagad ir pieprasīts. Es nedomāju, ka tā ir nejaušība, Ivars ir pietiekami talantīgs un karjeras ceļu sev sagatavoja pats."

Maestro izvēle

Filmā pie klavierēm redzams arī Raimonds Pauls, kurš sākumā gan esot atteicies filmēties. "Scenārijā līdzās Autora tēlam vēlējos filmēt arī Maestro ar mazu orķestrīti, kuru vadītu pats Raimonds Pauls, taču komponists kategoriski atteicās un uzskatīja to par māžošanos. Tikai tad, kad ieraudzīja jau puslīdz gatavu darbu, negaidot ierosināja, ka būtu ar mieru iekļauties mūsu kompānijā," atceras režisors. "Epizodi ar Paulu nācās piefilmēt studijas kinozālē pie klavierēm, pieliekot aizmugurē sarkanas drapērijas. Tā bija vieglāk, nekā stiept klavieres uz paviljonu."

Jāpiebilst, ka vēlāk filmas mūzika kļuva ļoti populāra visā Padomju Savienībā, tā skanēja gan televīzijas, gan radio raidījumos. PSRS izlases daiļslidotāji pat lūdza to iekļaut savā programmā.

Režisors stāsta, ka Rīgā filmas pirmizrāde notikusi VEF Kultūras pilī, kur gan viņš, gan Vija Artmane aizgūtnēm stāstījuši par grupas izdomu un attapību, pārvarot nabadzību. "Nākamajā dienā Latvijas kompartijas centrālkomitejā pienāca sūdzība par mums abiem, jo mēs nomelnojot padomju īstenību. Tur par sūdzību tikai pasmējās, jo filma patika visiem. Kad filmu rādīja ēkā, kur mitinājās Latvijas komunistu vadonis, biedrs Augusts Voss, viņš esot noskrējis uz kinozāli mājas čībās."

Kapitālisms padomju mērcē

Analizējot filmas Teātris fenomenu, nevar nepieminēt, ka 2004. gadā Holivudā ungāru režisors Ištvāns Sabo uzņēma savu romāna Teātris versiju ar nosaukumu Būt Džūlijai. Jānis Streičs smaida par ungāra centību darīt visu ačgārni, lai tikai viņa filma nebūtu līdzīga Streiča darbam.

"Sabo nodod pārlieku lielā centība visu taisīt ačgārni. Es biju uzticīgs romānam, bet viņš - ne, izņemot Dollijas traktējumu. Man neatļāva filmēt ebrejieti, bet Sabo šī loma ir vienīgā, kas atbilst romānam.

Daži brīnās, kā amerikāņu režisors varēja redzēt manu filmu. Pirmkārt, viņš nav Holivudas inventārs. Paskatieties internetā Vikipēdijā, tur Ištvāns Sabo minēts kā slavens ungārs, kam bijušas dziļas simpātijas pret Padomju Savienību. Tas redzams gan viņa darbos, gan sabiedriskajās aktivitātēs Maskavā. Vēlāk, kad viņš viesojās Rīgā, mūs iepazīstināja. Ne vārda nepārmijām par Teātri. Arī mūsu publika viņam par to nejautāja. Jāatzīst, ka citas Ištvāna Sabo filmas ir daudz pārākas un spilgti iezīmējas kā īsti notikumi kinopasaulē.

Kad Nacionālo filmu kinoteātrī pie Vaterlo tilta Londonā demonstrēja mūsu Teātri, skatītājiem nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir filma par Angliju. Viņi brīnījās, kā cilvēks, kas ne reizi nav bijis viņu zemē, uzņēmis filmu, kas nerada ne mazākās šaubas par ticamu Anglijas vidi un sadzīvi. Ungāru kolēģim Ištvānam nepaveicās tāpēc, ka viņš taisīja amerikāņu filmu īstajā Anglijā un neviļus nofilmēja komunistu propagandas klišeju par kapitālisma citadeli Ameriku."

Aicinājums uz Maskavu

"Kad Teātri parādīja televīzijā, vienā mirklī kļuvu populārs visā Savienībā," atceras režisors. "Radās daudz draugu gan Krievijas, gan citās Savienības kinostudijās. Maskavā mani sveicināja populārākie kinoaktieri un piedāvāja ekranizēt daudzus romānus. Tā izpaudās viņu slēptā cerība tikt pie galvenās lomas. Bet viņu gaume nesakrita ar manējo, un ne jau badā es dzīvoju. Septiņus gadus netiku atvaļinājumā, viena filma vēl nebija nodota, kad jau strādāju pie nākamās scenārija. Nereti tikai "ražoju produkciju", lai palīdzētu mūsu Rīgas kinostudijai turēties ritmā, un gadījās - ne par labu savai daiļradei. Centrālā televīzija man piedāvāja rakstīt scenāriju un filmēt vairākās sērijās Somerseta Moema romānu Cilvēka kaislību smagais jūgs. Bet tur liela loma ir konkrētai videi - Anglijai, Berlīnei, Parīzei. Kas mani, padomju cilvēku ar nepareizu biogrāfiju, uz turieni laidīs? Un par kādu naudu? Taisīt finiera Monmartru un Latīņu kvartālu? Paldies par uzticību. Atteicos."

Pēc Teātra triumfa režisoram piedāvāts darbs Viļņā, Minskā, Odesā, Sverdlovskā un, protams, arī pašā Mosfiļmā. "1981. gada vasarā pie mūsu kinokomitejas priekšnieka Oļega Rudņeva ieradās CK ārzemju daļas vadītājs Kostikovs un piedāvāja man realizēt PSRS-Indijas kopdarbu. Proti, uzņemt filmu par Nikolaju Rērihu - to paredzēja Indiras Gandijas un Leonīda Brežņeva noslēgtais līgums par sadarbību kultūras jomā. Tas bija ļoti vilinoši, bet sapratu, ka darbs būs jāveic nemitīgā politbiroja uzraudzībā, tāpēc atteicos.

Tā paša gada beigās Rudņevs, nu jau Soveksportfilm priekšnieks, mani aicināja darbā uz Mosfiļm. Direktors tikai gaidīja manu piekrišanu, taču es Latvijā nemitīgi strādāju. Vilcinājos ar atbildi, jo biedēja sadzīves grūtības. Latvijā biju populārs, visur bija blati, bet tur... Pat pazīšanās ar dakteriem man daudz ko nozīmēja, jo slimoju ar hronisku kuņģa čūlu.

Mēs, latviešu režisori, nebijām kāri uz Maskavu, kā tas notika ar dienvidu republiku kolēģiem. Piemēram, Gunārs Piesis Maskavā beidza studijas kā slavenība. Ja būtu gribējis, būtu palicis metropolē, bet viņš mīlēja Latviju. Arī Aloizs Brenčs - viņu jebkurā laikā tur saņemtu ar atplestām rokām, jo viņš bija labākais detektīvu meistars visā Savienībā. Bet Brenčs līdz pēdējam palika uzticīgs Latvijai. Arī Dzidra Ritenberga atgriezās dzimtenē. Un vai Viju Artmani Maskavā neuzņemtu? Bet viņa pāri visam bija dziļa un patiesa Latvijas patriote. Neslēpšu, ka daudz netrūka, lai es pārceltos uz Lietuvu, kur tiku dedzīgi aicināts. Un tas nebūtu grēks, jo Lietuva un Latvija manā sirdī ir kā viena ģimene. Bet nebija laika, jo nemitīgi biju noslogots. Tā es paliku Latvijā uz visiem laikiem."

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 14 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 9 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 10 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7277 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas