Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Padomju biznesmeņi -spekulanti

Padomju biznesmeņi -spekulanti

22.11.2012

Zane Zālīte, žurnāls Leģendas, iespēja abonēt e-kioskā.

PSRS ekonomika bija slavena ar lozungiem par grandioziem piecgades plāniem, tuksnešu apūdeņošanu un upju straumju pavēršanu uz pretējo pusi, ar strādniekiem triecienniekiem un gigantiskām rūpnīcām. Tautsaimniecība tomēr bija vien milzis uz māla kājām, jo tajā nedarbojās elementāri ekonomikas pamatprincipi. Atalgojuma sistēma nemudināja ražot kvalitatīvu preci, bet to, kas bija pieprasīts, nekad nesaražoja tik daudz, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam: par spīti pieckārt un desmitkārt izpildītajiem plāniem, pastāvīgi kaut kā trūka. Deficīts bija gan pārtikas un saimniecības preces, gan apģērbs un apavi, gan arī darbarīki, būvmateriāli, automašīnas un to rezerves daļas, mēbeles, paklāji, kristāla trauki, zeltlietas, veļas pulveris, šampūns un pat grāmatas. Šo visai plašo nišu aizpildīt steidza spekulanti - izdarīgi cilvēki, kuriem bija pieejamas deficīta preces. Šodienas izpratnē šos ļaudis uzskatītu par tirgoņiem, bet padomju laikā spekulanti bija ēnu ekonomikas darboņi. Kaitnieki, kas pelnījuši tikt atmaskoti un sodīti.

Gribējās labākas šmotkas

Mūsdienās padomju laika veikalu pat grūti iztēloties - tukšas vitrnīnas, bet aizpildītajos plauktos preces vienveidīgas un bieži vien tik nepievilcīgas, nekvalitatīvas, ka tās neviens nepērk. Zābaki - tādi, ka drīz vien nolobās krāsa vai iestrēgst rāvējslēdzējs, bet fabrikās šūtais apģērbs - bezformīga, atbaidoša masveida produkcija. Kāds tur brīnums, ka vairāk nekā 40% priekšmetu, ko pirka un pārdeva spekulanti, veidoja tieši apģērbs un apavi: cilvēkiem gribējās izskatīties nevis kā no konveijera noņemtiem, bet glīti un eleganti, kā redzēts Rietumu žurnālos. Propaganda gan vēlmi pucēties un sekot modei centās mazināt ar kaunināšanu, apspīlētus džinsus, platformenes un to valkātājus, stiļjagas, karikatūrās un sienasavīzēs cenšoties padarīt smieklīgus, bet nekas nelīdzēja: tas, kuram bija izdevies tikt pie deficīta vai importa šmotkām, pūlī izcēlās un tika apbrīnots un apskausts, nevis nosodīts.

Zināmākās vietas, kur spekulanti meklējami, Rīgā bija pie Laimas pulksteņa, Centrāltirgū un ostas tuvumā, bet sīkāki spekulantiņi bija atrodami vai katrā vidusskolā. Arī žurnālists, tagadējais Saeimas deputāts Kārlis Seržants skolā šad tad kaut ko pircis vai pats notirgojis kādu košļājamo gumiju, ko viņam atvedis tēvs. "Mans tēvs bija jūrnieks, zvejnieks. Viņš gandrīz neko neveda speciāli tirgošanai, ja nu vienīgi kādu paklāju, bet arī tā skaitījās spekulācija," atceras Seržants. Jūrniekiem, kā arī citiem Padomju Savienības pilsoņiem, piemēram, diplomātiem vai militārpersonām, kuri strādāja ārvalstīs, alga tika maksāta PSRS Iekšējās tirdzniecības bankas izdotos sertifikātos jeb tā dēvētajās bonās. Tās bija ieviestas, lai izvairītos no darījumiem ar valūtu, taču arī šis naudas surogāts kļuva par spekulāciju objektu. Viena bona bija aptuveni desmit rubļu vērta, toties par bonām varēja iepirkties specializētajos valūtas veikalos, kur tirgoja gan labu audio un video tehniku, gan deficīta pārtiku, piemēram, pupiņu kafiju vai bulgāru kompotus. Ārzemnieki, PSKP augstākā līmeņa funkcionāri un citi īpaši pietuvinātie valūtas veikalos varēja norēķināties arī skaidrā naudā, proti, ārvalstu valūtā.

foto:www.spoki.lv

Dēliņš - spekulants

PSRS atmiņu stāstiem veltītā interneta portālā kāds Maskavas iedzīvotājs dalījies atmiņās par diezgan vērienīgu uzņēmējdarbību skolā. Būdams pusaudzis, viņš pats ļoti kārojis pēc labākām mantām - tādām, kādas nekur nebija nopērkamas, tomēr bija mugurā daudziem: modernas kurtkas, džinsi, botas. "Tās varēja nopirkt tikai no rokas. Pazinu meiteni, kuras brālis bija jūrnieks un bieži ceļoja uz ārzemēm. Viņš mani nodrošināja ar dažādām foršām šmotkām, ko es pa kluso skolā pārdevu klasesbiedriem. Levis, Wrangler vai Montana džinsi gāja par 150 rubļiem, Adidas vai Puma botas pārdevu par 100 rubļiem, visādas sieviešu blūzītes par 35 rubļiem, amerikāņu vīriešu kreklus par 25." Skolā daudzi zinājuši par puiša nodarbošanos, bet nav nodevuši, jo paši bijuši viņa klienti. Pārdevējs nav centies izdibināt, kā viņa vienaudži dārgās lietas var atļauties, turklāt viņš visu tirgojis uz pusi lētāk nekā rūdīti farcovščiki, kā mēdz dēvēt spekulantus. Labas klientes bijušas meitenes, kuras sākušas izdarīt pasūtījumus - lūgušas pagādāt kosmētiku, smaržas, apakšveļu, somiņas, kurpes un zābakus, kas padomju laikā bija deficīts.

Bizness turpinājies līdz brīdim, kad vecākiem radušās aizdomas, ka dēla pirktspēja kļuvusi trīs četras reizes lielāka nekā tētim inženierim un mammai bibliotekārei kopā un ka tādu to nav padarījusi senču piešķirtā paknapā kabatas naudiņa. Kad vecāki uzstājuši, dēls visā atzinies; tēvs nekavējoties devies pie zināmā jūrnieka un šmotku kanālu piegriezis. Šādi rīkoties licis nevis skopums, bet gan gluži saprotama piesardzība un bažas par dēla nākotni, jo spekulantiem draudēja sods līdz diviem gadiem cietumā, jo Kriminālkodeksa izpratnē dažādu labumu pirkšana un tālākpārdošana peļņas gūšanas nolūkā bija ekonomiskais noziegums. Cīņai ar tamlīdzīgiem pārkāpējiem pastāvēja pat īpaša milicijas daļa - tā dēvētā OBHSS, kas vērsās pret sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem, pie kuriem pieskaitīja arī spekulantus.

Par spīti riskam, spekulācija bija plaši izplatīta; gandrīz katrs padomju pilsonis savulaik kaut ko vismaz nopircis, ja ne pārdevis. Par tirgošanos stāstīja arī anekdotes ar politisku nokrāsu. Maskavā iebrauc ASV prezidents Kārters un tiekas ar Brežņevu. Brežņevs jautā: "Džinsus atvedi?" - "Atvedu." - "Kāds izmērs?" - "42." - "Āāā, tās derēs Kosiginam..." Bija arī anekdotes iz dzīves. Divas sievietes tirgū reiz mēģinājušas pārdot importa apģērba gabalus. Viena stāvējusi, turēdama rokās džemperi, otra - viņai pretī ar naktskreklu rokās, abas vienlaikus vērodamas, vai netuvojas miliči. Kad kārtības sargātāji pēkšņi uzradušies, sieviņas taisnojušās: "Es viņai tikai rādu, kādu džemperi esmu noadījusi, bet viņa lielās, kādu skaistu naktskreklu uzšuvusi!" Starp citu, tirgū bija visai liela iespēja uzrauties un tikt apkrāptam, jo, steigā un bailēs no pieķeršanas pērkot celofānā iesaiņotu pievilcīgu džemperīti vai džinsus, bet, tos atnesot un izsaiņojot mājās, varēja izrādīties, ka maisiņā ielikta tikai viena bikšu stara vai džempera fragments. Bet kāda 70. gadu anekdote tagad kļuvusi par realitāti: farcovščiks naktī murgo, ka Maskavas universālveikalā GUM visi plaukti pilni ar importu, nav neviena cilvēka, un viņš tikai pērk, pērk, pērk...

foto:www.spoki.lv

Gan mašīnas, gan mājas

Gandrīz 10% no kopējā spekulāciju tirgus veidoja nelegālie darījumi ar alkoholiskajiem dzērieniem. Kaut gan alkohols PSRS bija brīvi nopērkams, labākus konjakus vai ārzemju marku dzērienus varēja dabūt tikai no rokas. Šo rūpalu vēl ienesīgāku padarīja Mihaila Gorbačova antialkohola kampaņa 80. gados. Plašs bija arī automašīnu rezerves daļu melnais tirgus, jo tā vien šķita - automašīnas speciāli ražo tik neizturīgas, lai tām nemitīgi būtu kaut kas jāremontē un jāmaina. Spekulanti pārdeva pašas automašīnas, jo arī tās, protams, bija deficīts. "Darbavietā varēja iestāties rindā, cerot, ka kaut kad dzīvē varēs iegādāties savu auto," stāsta LU profesore, krimināltiesību eksperte Ārija Meikališa. "Visa mūža garumā varēja nopirkt vienu, augstākais - divas automašīnas. Tas, kuram automašīna jau bija, melnajā tirgū veco braucamo varēja pārdot pat divreiz dārgāk, nekā oficiāli maksāja jauna mašīna. Tā nu cilvēki, kuriem bija pieeja automašīnām, varēja tās pirkt un izdevīgi pārdot, lai atkal tirgotos tālāk."

Tirgoja arī būvmateriālus, piemēram, pastāvīgs deficīts bija sarkanie māla ķieģeļi, bet ķieģeļu mājas īpašnieku uzskatīja par biezo. Daudz ko noteica pazīšanās ar dažādu ražošanas uzņēmumu direktoriem, kā arī veikalu noliktavu vadītājiem. Tad deficīta preces varēja nopirkt tieši no viņiem, līdz ar to daudz kas veikalos nemaz nenonāca. Šeit slēpās krimināli sodāmas rīcības būtība. Proti, PSRS, kur visi ražošanas uzņēmumi piederēja valstij, arī mazumtirdzniecības cenas bija valsts noteiktas un fiksētas, nereti - zem preču pašizmaksas. Starpību sedza valsts, bet, ja ķēdītē iesaistījās spekulanti, kuri preces vai pārtikas produktus tirgoja dārgāk, uzskatīja, ka šie cilvēki iedzīvojušies uz valsts rēķina.

Valūta kamīnā

Padomju likumi ļoti bargi vērsās pret valūtas tirgoņiem - jau par tās atrašanos mājās vien draudēja daudzi gadi ieslodzījumā, bet sevišķi vērienīgiem citzemju naudas mijējiem varēja piespriest pat nāvessodu. "Ja pareizi atceros, Latvijā gan ne, bet Padomju Savienībā tas arī tika piespriests," stāsta Kārlis Seržants, paskaidrojot, ka padomju valstī rubļus uzskatīja par vienīgo īsto naudu; tiesa gan, citās valstīs tie nebija nekādā vērtē. Tieši tas valūtas tirgošanu padarīja tik ienesīgu - pagrīdes valūtas kurss bija rublim ārkārtīgi nelabvēlīgs, bet par pārdesmit dolāriem varēja iegūt inženiera mēnešalgai līdzvērtīgu summu rubļos. Tikt pie valūtas varēja visai šaurs cilvēku loks: jūrnieki, prostitūtas, kas apkalpoja ārzemju tūristus, taksisti, kuri meitenes piegādāja un pildīja suteneru funkciju, lepnāko restorānu un bāru personāls, kuriem ārzemnieki šad tad iedeva dzeramnaudu citvalstu banknotēs.

"Krievijā Brežņeva laikā bija ļoti veiksmīgs valūtas tirgonis," kādu Maskavas leģendu atminas Seržants. "Šim spekulantam Valsts drošības komiteja [VDK] jau sen sēdēja astē, jo bija zināms, ka viņš krāj naudu, lai varētu emigrēt uz Izraēlu. VDK vēlējās nogaidīt līdz pēdējam brīdim, tad šo valūtas tirgoni noķert un visu naudu atņemt. Runāja, ka viņš esot sakrājis trīs miljonus dolāru. Specdienests arī zināja, ka aizbraukšanas diena tuvojas, jo vīrs jau bija sagādājis aviobiļeti un vīzu. Vēl pēdējā vakarā viņš pie sevis dzīvoklī sarīkoja lepnu atvadu balli ar teju vai visa Maskavas sabiedrības krējuma piedalīšanos, dažādus ārvalstu diplomātus un vēstniekus ieskaitot. Bet, kad VDK vīri valūtas tirgoni lidostā apturēja un pārmeklēja mantas, nekādu naudu neatrada - nācās vien viņu atlaist, lai lido uz Izraēlu." Drošībnieki nekavējoties metušies pārmeklēt spekulanta dzīvoklī, taču arī tur no naudas ne miņas. Nejauši kāds pamanījis kamīnā dīvainus pelnus, kas izrādījušās sadedzinātu banknošu atliekas. Tad arī kļuvis skaidrs valūtas spekulanta gudrais plāns. Viņš saaicinājis vēstniekus, kuriem parādījis sakrāto naudu, kā arī sarakstu ar visu viņam piederošo banknošu numuriem. Diplomāti devuši rakstisku apliecinājumu, ka viņu redzētās banknotes un sarakstā uzskaitītās sakrīt, un tad gudrais tirgonis viņu klātbūtnē visai naudai pielaidis uguni. Vēlāk, būdams jau citas valsts iedzīvotājs, viņš ar vēstnieku apstiprināto sarakstu rokās devies uz kādu no ASV bankām, kur saņēmis visu apaļo summu.

Jāceļ spēkstacijas, nevis jāpelna

Spekulantu un farcovščiku darbošanos uzskatīja par noziegumu ne tikai no ekonomiskā viedokļa. Tā bija nosodāma rīcība arī tāpēc, ka neatbilda padomju ideālam par strādnieku, kurš visu nopelna savām rokām, sūri, grūti strādājot un pildot piecgades plānu. 1960. gada dokumentālajā filmā Ēnas uz trotuāriem sīkie spekulanti, kuri tirgo skaņu ierakstus un apģērbus, attēloti kā nožēlojami ļautiņi bez morāles un ētikas. Kāds milicijas brīvprātīgo palīgu, tā saukto družiņņiku par spekulēšanu aizturēts jauneklis filmā vaļsirdīgi stāsta, ka pašlaik tā īsti nedzīvojot, bet tikai gaidot. Viņam pašam domu pabeigt neļauj aizkadra balss: "Ko tu gaidi? Ka bez tevis tiks uzbūvētas hidroelektrostacijas un vārpas sazels tuksnesī? Kad tavi vienaudži būs paveikuši šos brīnumus, tev nebūs vietas viņu vidū!" Spekulanti, kuri uzpirka un izdevīgi pārdeva, bija padarīti par dīkdieņiem, kuri pelna, neko nedarīdami, gūst bezstrādes ienākumus. Viņu noziegums pret valsti bija nošķiršanās no tautas masām, no kopīgā darba - komunisma celtniecības, sīko, personisko interešu likšana augstāk par kolektīvajiem ideāliem.

Mūsdienu tiesību pētnieki, analizējot spekulācijas, secinājuši, ka farcovščikiem sods būtībā draudējis nevis par darbību - pārdošanu ar uzviju -, bet gan par psiholoģisku stāvokli, proti, par vēlēšanos iedzīvoties. Mūsu laikos tas šķiet gluži pašsaprotami: kurš gan veic kādu darījumu, lai ciestu zaudējumus, nevis nopelnītu? Turklāt secināts, ka spekulācijas jēdziena robežas bija stipri izplūdušas - ja kāds bija dārgāk pārdevis zābakus, kas pašam izrādījušies par mazu vai par lielu, viena OBHSS nodaļa to uzskatīja par noziegumu, turpretī cita - ne. PSRS pastāvēšanas pēdējā desmitgadē pašu vajadzībām iegādātu, bet nevajadzīgu mantu tirdzniecībai pat tika izveidoti speciāli komisijas veikali. Arī sezonas strādniekiem, kuri algas dienā saņēma nevis naudu, bet ābolus, netika piespriests sods par spekulāciju, kaut gan viņi šos augļus bija pārdevuši par rubli kilogramā - tirgū tādi maksāja 30 kapeikas.

No Kriminālkodeksa

Spekulācija - privātpersonu īstenota lauksaimniecības produktu un plaša patēriņa preču uzpirkšana un tālākpārdošana iedzīvošanās nolūkā. Sods - brīvības atņemšana līdz diviem gadiem ar mantas konfiskāciju vai bez tās, vai labošanas darbi uz laiku līdz vienam gadam, vai naudas sods līdz 300 rubļiem.

Vārdnīca

Farcovščiki, farca - krievu valodas slenga vārdi, kas apzīmēja spekulantus. Tie cēlušies, izkropļojot angļu for sale - pārdošanai.

Stiļjaga - stilīgais, tāds, kura ģērbšanās stils uzkrītoši atšķīrās no pieņemtā funkcionālā stila, piemēram, it kā pārmēru spilgtas apģērba krāsas, ļoti šauri vai ļoti plati apģērba modeļi, apavi ļoti šauriem vai platiem purngaliem, gari mati vīriešiem.

Šmotkas - importa apģērbs, importa lupatas.

Kurtka - neilona vai ādas virsjaka (vējjaka). 80. gados modē bija īsās kurtkas, kas vidukļa apvidū sašaurinātas ar gumiju joslu.

Botas - sporta apavi, krosenes.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7675 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas