Piesit pie koka!

13.02.2012

Gunita Nagle, žurnāls Citādā Pasaule par pasauli mums apkārt, ko tikai nojaušam

Konsultējusi Latvijas Universitātes profesore, folkloras pētniece Janīna Kursīte

Neviens nav izmērījis dažādu tautu māņticību kādās mums zināmās mērvienībās, bet uzdrošinos apgalvot, ka latvieši bez tās ir tikpat grūti iedomājami kā bez bērzu sulām, saulgriežu trakuma vasarā un kopīgas dziedāšanas reizi četros gados. Neviens no mums nav izaudzis, nedzirdējis desmitiem būtībā neizprotamu aizrādījumu. Nobučo maizes šķēli, kas nokritusi! Nesit zirnekli, tas nes laimi! Neslauki galdu ar plaukstu! Piesit pie koka! Turklāt latvieši ar lielu prieku pieņēmuši arī no citām kultūrām un tautām ticējumus, kas saistīti ar aizspriedumiem, piemēram, pret skaitli 13 vai melniem kaķiem. Kāpēc mēs tam ticam, ja uzskatām, ka tas viss ir tikai māņi?

Vai ticēt māņiem?

Lai gan vairākumam ticīgo gribētos domāt, ka ticību no māņticības šķir tūkstošiem gaismas gadu, patiesībā visu izšķir tas, no kuras puses mēs uzlūkojam šos ar dažādiem rituāliem saistītos ticējumus. "Kas vienam ir māņticība, otram - ticība," uzsver Latvijas Universitātes profesore, folkloras pētniece Janīna Kursīte. "Tiem, kas kristīgo ticību uzskatīja par vienīgo īsto, visas citas reliģijas, arī latviešu dievticība, bija māņticība. Piemēram, pēc kristiešu domām, ticība Dievmātei Marijai bija īsta, bet Mārai - māņticība. Turpretī latvieši domāja citādi - viņi ticēja Mārai un izpildīja dažādus rituālus, lai izpelnītos viņas labvēlību."

Ticējumi ir katras ticības atsevišķi pavedieni jeb ļoti konkrēti rituāli, kas jāizpilda, lai mums labi klātos. Piemēram, latvieši, būdami pagāni, ticēja dzīvei pēc nāves, un viņiem bija vairāki ticējumi par to, kas jādara, lai veļiem viņā saulē labi klātos. Ticējumi saistās ne tikai ar ticību vai reliģiju, bet arī ar praktiskiem paņēmieniem, zināšanām, ko darīt, kā rīkoties, kā izzināt, lai labi klātos, lai viss atrisinātos pēc iespējas labāk. Kūma, šūpojot pādīti, augstu cilā rokas, lai pādīte ātri aug. Jāņos, saulei noejot, meitai jāmet no trejdeviņām puķēm novīts vaiņags ozolā vai vītolā: ja tas paliks, karājoties zaros, meita apprecēsies, ja ne, tad ne tik drīz. Ziemas saulgriežos jāapvelk bluķis ap sētu un jāsadedzina, lai kopā ar to sadeg visas pagājušā gada nebūšanas.

Racionālu izskaidrojumu katram ticējumam grūti atrast, jo ikviens no tiem sakņojas nevis zinātniskos pierādījumos un likumsakarībās, bet gluži citā loģikā - mītiskajā, kur viss notiek tāpēc, ka tā pieņemts. Ticējumi visbiežāk pieder mutvārdu daiļradei, kas no paaudzes paaudzē tiek nodota tikai ar vienu dzelžaini stingru argumentu: "Tā vajag!" Jo tam ticēja mamma, vecmamma un viņas mamma. Tikai daļa ticējumu ir saistīti nevis ar ticību, bet ar novērojumiem dabā, piemēram, Mēness fāzēm, dzīvnieku un putnu uzvedību.

Pārspēlēt nelaimi kokam

No latviešu ticējumiem līdz mūsdienām vislabāk saglabājušies tie, kas saistīti ar slimībām, aiziešanu viņsaulē un veļiem. Nav jau tā, ka mēs, gluži kā mūsu senči, ticētu, ka veļu laikā mirušo dvēseles nāk mūs apciemot un jāpaēdina, taču joprojām ir saglabājies ticējums: ja bērēs kādam kaut kas nokrīt zemē no mielasta galda, to nedrīkst celt, jo tas ir aizgājējam. Ja kāds paceļ, aizgājējs var uzsūtīt slimību, no kuras var atbrīvoties, nesot viņam uz kapiem ziedus un lūdzot piedošanu.

Kad cilvēks nomirst, mēs atveram logu, lai viņa dvēsele var aizlidot. Agrāk ticēja, ka cilvēku dvēseles un gari iemājo kokos, tāpēc lapu kokus bez īpašas vajadzības nedrīkstēja cirst. Cik nav pasaku un dainu par bārenīti, kas pieglaužas ābelei kā savai māmuliņai! Kokus cirta tikai tad, ja patiešām bija tāda vajadzība, un pirms tam tiem ziedoja. Mūsdienās šādi ticējumi nav praktiski īstenojami, tāpēc arī nav saglabājušies, tomēr mēs gluži neapzināti ar bijību izturamies pret ozoliem, liepām un ābelēm.
Paradums piesist pie koka, lai tikai kaut kas slikts nenotiktu, nav vienīgi latviešu ticējums, to zina daudzas tautas. Koks ir garu patvēruma vieta ne tikai latviešiem. Piesitot kokam, cilvēks cenšas atdot iespējamo neveiksmi vai nelaimi kokam un tiem gariem, kas tajā mājo. Savukārt Lielbritānijā piesit pie koka, kad vēlas, lai kaut kas no teiktā piepildās, kļūst par patiesību.

Ļoti daudzās kultūrās pāra skaitlis saistās ar tukšumu. Ja, piemēram, divi dala ar divi, pāri nepaliek nekas. Iespējams, šā iemesla dēļ izveidojies priekšstats, ka dzīvam cilvēkam nedrīkst dāvināt pāra skaitļa ziedus.

"Es šad tad mēdzu nospļauties pār kreiso plecu," atzīstas Janīna Kursīte, jautāta, vai viņa ievēro kādus ticējumus. "Kreisā puse tradicionāli nozīmēja pazemi, garu valstību. Nospļauties pār kreiso plecu nozīmēja sūtīt ļaunu domu, bailes, šaubas uz turieni, no kurienes tās uzsūtītas, vai neļaut tām nonākt šeit."

Latvieši, būdami vieni no retajiem Eiropā, kas mīļuprāt turas pie seniem māņiem un vēl līdz mūsdienām saglabājuši saulgriežu svinēšanas tradīcijas ar visiem auglību vairojošiem rituāliem un zīlēšanu, vienlaikus nav laiduši garām iespēju piesavināties ticējumus no citām tautām un kultūrām. Nevienam taču nav jāpaskaidro, ka nevajag iet pa ceļu, kam pārskrējis melns kaķis!

Kāpēc kaķis kritis nežēlastībā?

Ļoti grūti izsekot, kāpēc mazam, pūkainam, mīlīgam dzīvniekam uzkrauta tik smaga nelaimes nesēja nasta. Šķiet, līdz pat viduslaikiem kaķi, lai kāda būtu tā spalvas krāsa, prom nedzina. Lielbritānijā melns kaķis joprojām ir veiksmes simbols. Skoti tic - ja mājās ierodas liels, melns, spīdīgs minka, tas nes bagātību. Anglijā uz daudzām dzimšanas dienas apsveikuma kartītēm gozējas mīlīgs, labi paēdis, melns peļu junkurs.

Taču Rietumu kultūrā melns kaķis bieži vien ir ļaunuma pareģis vai kāda slikta notikuma vēstnesis. Piemēram, daudzi spēlmaņi tic - ja pār ceļu pārskrien melns kaķis, jāgriežas vien atpakaļ, jo spēļu zālē vai kazino nekāda veiksme nav gaidāma.

Melno runci aizdomās par sakariem ar raganām un velniem sāka turēt viduslaikos, kad plauka un zēla bailes no visa nesaprotamā un katrā gudrā sievietē varēja saskatīt dedzināmu raganu. Viduslaikos daudzviet bija pat atļauts nogalināt melnu kaķi; saglabājušies pieraksti, ka tie arī dedzināti. Tomēr jūrnieku vidū valdīja uzskats, ka uz katra kuģa jābūt vismaz vienam kaķim, un, ja tas ir melns, vairāk nekā skaidrs, ka nekādas kataklizmas nedraud. Ne viena vien zvejnieku sieva turēja mājās melnu kaķi, ticot, ka viņš pasargās mīļoto jūras bangojošajos viļņos. Tikai pirāti 19. gadsimtā mainīja savu attieksmi pret melno kaķi, gluži kā sauszemes žurkas nospriezdami: ja reiz melns kaķis šķērso ceļu, gaidāma nelaime, tāpēc ņaudētāja parādīšanās uz kuģa nozīmē tikai vienu - nogrimšanu.

Līdzīgi ir ar skaitli 13. Rietumu kultūrā vēstures gaitā izveidojušies daudzi aizspriedumi pret šo visādi citādi parasto skaitli. Atlika viduslaikos kādam izkalkulēt, ka Kristus nodevējs Jūda Jēzus un viņa apustuļu pēdējās vakariņās bija trīspadsmitais, kurš sēdēja pie galda, lai gluži kā ar vēju pāri visai Eiropai aiznestos ziņa, ka 13 ir dēmonisks skaitlis. Modernā baznīca vēršas pret šo aizspriedumu, jo Jēzus kopā ar saviem mācekļiem veidoja 13 cilvēku kopienu.

Savukārt senie persieši uzskatīja, ka 12 zvaigznāji debesīs kontrolē katru gada mēnesi, savukārt skaitlis 13 tika identificēts kā haosa un nekārtību zīme. Vēl viens izskaidrojums tam, kāpēc šis skaitlis kritis nežēlastībā, - saskaņā ar leģendu 1307. gada 13. oktobrī, piektdienā, Francijas karalis Filips IV lika arestēt visus Tempļa ordeņa bruņiniekus, kas faktiski nozīmēja šīs varenās reliģiskās organizācijas galu.

Laimes pakavs, spogulis un sāls

Daudzas tautas uzskata, ka pakavs nes laimi. Pieliec to pie ārdurvīm U burta formā, lai tas būtu kā burvju kauss, kur laimei ielīt. Turpretim, ja pakavu vienkārši pakarina uz nagliņas ar "ragiem" uz leju, laime izlīst ārā un pazūd. Iespējams, laime saistīta ar pakavu tāpēc, ka tas atgādina pusmēnesi. Bet tikpat labs izskaidrojums pakava kā laimes nesēja simbolam ir fakts, ka zirgs lielākajā daļā indoeiropiešu tautu mitoloģijas ir Dievam mīļš un tuvs dzīvnieks. Arī latviešu folklorā zirgi tiek saukti par Dieva kumeliņiem, kuriem ir sudraba, zelta un dimanta iemauktiņi. Vācijā pagājušajos gadsimtos bijusi tradīcija piesiet Jaunavas Marijas attēlu dābolainai ķēvei un ļaut tai klejot. Kur ķēve apstājusies, tur cēluši jaunu baznīcu. Trešais minējums - pakavi parasti ir no dzelzs, kas gadsimtiem ilgi bija viens no visplašāk izmantotajiem metāliem un kam piedēvēja spējas atvairīt visādus mošķus un rēgus.

Pakavs spēj nodrošināt laimi, turpretim saplīsis spogulis nozīmē septiņus nelaimīgus gadus. Iespējams, tas saistīts ar tālajiem viduslaikiem, kad spogulis, kas bija ļoti dārgs sadzīves priekšmets, liecināja par labklājību. Šā paša iemesla dēļ īsts negals ir izbērt sāli, kas vēl ne tik senā pagātnē bija dārga, zemniekiem un vienkāršajiem amatniekiem nepieejama garšviela. Taču vienlaikus jāatzīst, ka jau sen pirms spoguļa izgudrošanas cilvēki jebkurai atstarojošai virsmai piedēvēja maģiskas īpašības; senajos mītos un pasakās dievi un arī burvji skatās nekustīgā ūdenī, lai spētu pareģot nākotni.

Ir arī viedoklis, ka spogulis spēj sagūstīt dvēseli. Tāpēc daudzi aizsedz spoguli, kad mājā ienāk slimības vai nāve, lai mirušā dvēsele neiekļūst aizspogulijā un nekļūst par tās gūstekni. Par spoguļiem ir ļoti daudz ticējumu, piemēram, ja spogulis pats no sevis nokrīt un saplīst, kāds mirs. Taču var arī novērst gan nāvi, gan septiņus nelaimīgus gadus - atliek tikai samalt spoguļa lauskas putekļos tā, lai nevienā no lauskām nebūtu iespējams ieskatīties. Tāpat var mēģināt vienu no saplēstā spoguļa lauskām mērcēt upē, kas tek uz dienvidiem, lai tā aizskalo visas nebūšanas septiņu stundu laikā.

Ja māņticība balstās ticībā, jebkuru nejaucību var aizbaidīt ar rituālu, kas izpildīts vislielākajā pārliecībā par tā suģestējošo spēku. Ja tic, tad var kaut vai kā Tomuļu māte Skroderdienās Silmačos noriebt Bebenes vaigu: "Pret rītiem, pret vakariem, pret tukšajiem ziemeļiem..." Jo Bebenei taču kļuva labāk, vai ne?

Pazīstamākie latviešu ticējumi

* Ja, izejot no mājas, kaut kas ir aizmirsies, atgriežoties jāieskatās spogulī.

* Istabā nedrīkst svilpot! Velns atskries!

* Asus priekšmetus (nažus, šķēres) nedrīkst dāvināt, lai dāvinātājs ar apdāvināto nesastrīdētos. Ja tomēr dāvina, dāvanas saņēmējam par to jāsamaksā, pretim dodot kaut vai simboliski mazu naudas summu.

* Ja nokrīt maize, tā jāpaceļ un jānobučo, tad svētība nepametīs šo māju.

* Jaunā gadā jāēd zivs un zvīņas jāliek makā, tad visu gadu būs nauda.

* Cimdus nedrīkst likt uz galda, tad nebūs naudas.

* Maku nekad nedrīkst turēt tukšu - tajā jābūt kaut vai santīmam, lai naudai būtu, kam piesaistīties.

* Ja uzvelk kreklu otrādi, piedzersies.

* Pēc ēdienreizes galdu nedrīkst slaucīt ar roku un drupačas mest zemē. Tā mājā ieslauka nabadzību.

* Neatstāj nazi ar aso malu uz augšu, lai mājā neizceltos asi strīdi.

* Somu, kurā ir maks, nedrīkst likt zemē, lai nauda neaizplūst.

Senu rakstu liecības, kas vēsta, ka latvieši bijuši māņticīgi

* "Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļa līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana (Dwessel-Maley), kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu, un visu svēto dienā dvēseles tīrīšana un mazgāšana." (Kurlandische Kirchenordnung, 1570)

* "Tāpat mūsējie viņus dažās vietās pamācīja, lai viņi atmestu kādu māņticību: mirušo dvēselēm dot ēdienu, kur katrs, kā spēdams, sataisa ēdienus un vispirms izlej pagaldē ūdeni, tad ieliek stāvu bļodās karotes, tad ēdot aizdedzina gaišā dienā vīraku un vaska sveces, pēdīgi aiznes ēdienus uz kapu, pēc zīlēšanas piesauc mirušā vārdu un atstāj tur traukos ēdienu, lai naktī mirušo dvēseles pārnākdamas varētu ēst. Par to laiku tur jau gadās suņi, kas ēdienus norij; bet viņi domā, ka dvēseles tos apēdušas." (Rīgas jezuīti no Latgales, 1598)

* "Kā no elkdievības relikvijām vēl pietiekami noprotams, līdzīgi kā viņi kalpoja bezkaunīgiem dieviem, tā arī tādus pašus bezkaunīgus un rupjus svētkus noturēja. Un vēl tagad viņi mūsu Kristus naktī un iepriekšējā vakarā notur bezkaunīgus svētkus ar rīšanu, piedzeršanos, dancošanu, lēkšanu un bļaušanu, kuros tie no vienām mājām uz citām ar tādu briesmīgu bļaušanu iet, ka tādēļ tad savā starpā tie Kristus vakaru nesauc citādi kā par danču vakaru, jo tie šo vakaru un visu nakti ar dancošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šo pašu vakaru sauc arī par bluķvakaru, tas ir, bluķa vakaru, jo tie arī kādu bluķi ar lielu bļaušanu apkārt valkā, to vēlāk sadedzinot, par ko tie priecājas." (Mācītājs Pauls Einhorns, 1636)

* "Kad vista dzied kā gailis, tad daudzi tai durvīs nospiež galvu. Bet tā ir māņticība. Vistas dzied tikai tad, kad tās pārāk taukas." (Pierakstījis S. Gūberts, 1688)

* "Ziemassvētku naktī lopi runā cilvēku valodā par nākošām lietām cilvēku dzīvē." (Austrums, 1889)

Mazliet profesionālas māņticības

Attēlā: Regīne Devīte seriālā Ugunsgrēks.TV3 publicitātes foto

Valmieras teātra aktrise Regīna Devīte:

"Visi jaunie aktieri, sākdami strādāt teātrī, uzzina vienu mums visiem svarīgu lietu - ja uz grīdas nejauši nokrīt lugas manuskripts, to nedrīkst celt augšā, pirms neesi uzsēdies tam virsū. Ja manuskriptu vienkārši paceļ, aktieris savu lomu izgāzīs. Neviens neriskē pārbaudīt, vai tā ir taisnība, tāpēc visi, pirms pacelt nokritušos papīrus, uzliek tiem virsū savu dibenu. Reizēm gan mēģinājumu laikā tas izskatās visai smieklīgi, taču neviens neapšauba šo izdarību nepieciešamību. Vēl viens ticējums ir saistīts ar skatuves iekārtojumu pirms izrādes - kad tas ir gatavs, kategoriski aizliegts pāriet pār skatuvi vai šķērsot to."

Zagts labāk aug

Attēlā: Jolanta Cielava

Žurnāla Dārza Pasaule redaktore Jolanta Cielava:

"Tas ir viens no populārākajiem dārzkopju ticējumiem - no apstādījumiem vai svešiem puķupodiem nočiepts spraudenītis ieaugs un zaļos labāk nekā godīgi nopirkts. Patiesībā tas ir viens no vienkāršākajiem augu pavairošanas veidiem, kas nevienam ļaunu nenodara, - nokniebta zariņa dēļ neviens nabagāks nekļūst. Es pati ievēroju ticējumu, saskaņā ar kuru pupas un zirņi ir jāsēj gada 100. dienā, kas parasti ir 10. aprīlis. Citi sēj tajā nedēļas dienā, kuras nosaukumā nav r burta - lai tārpi nemestos! Viņuprāt, pirmdienā, otrdienā, trešdienā, ceturtdienā sētos pākšaugos noteikti iemetas tārpi."

Skūties pēc tam!

Attēlā: Aivars Visockis

Vairākkārtējs Latvijas, Eiropas un pasaules čempions kultūrismā Aivars Visockis:

"Man pašam nav īpašu rituālu, ko ievērotu, bet zinu, ka daudzi sportisti pirms izšķirošām sacensībām vai nozīmīgiem mačiem neskujas. Pašā sacensību dienā var noskūties un sakārtoties, bet pirms tam - nē! Zinu, ka daudzi hokejisti to ievēro, ticot, ka tas nodrošina veiksmi. Daudziem sportistiem ir talismani. Par tādu var kļūt arī kāds apģērba gabals, kurā piedzīvota ļoti svarīga uzvara. Ja esmu izcīnījis uzvaru, treniņtērpu, kurā esmu tai gatavojies, ņemu līdzi uz nākamajām sacensībām. Regbistiem veiksmei ir savas uzvaras dejas, basketbolistiem arī ir rituāli komandas gara uzturēšanai, taču katram sportistam ir savi noslēpumi, kā piesaistīt veiksmi."

Pirmais pircējs

Puķu stādu pārdevēja Jelgavas tirgū Dace:

"Skaidri zinu - ja mans pirmais pircējs būs vīrietis, tajā dienā visus stādus pārdošu. Ir pat pārdevēji, kuri neapkalpo sievieti, ja viņa atnāk pirmā, piemēram, pasaka pārlieku augstu cenu vai citādi izlokās, lai tikai pirmais pircējs būtu vīrietis. No pirmā pircēja saņemtā nauda ir īpaša - tai jāuzspļauj, lai tajā dienā būtu peļņa, vai ar to jāpiesit pie koka. Tirgotāji ir māņticīgi. Zinu vairākas tirgus sievas un vīrus, kas brauc pie vārdotājas, lai tā piebur veiksmi. Pēc viņu vārdiem, tas patiešām veicina labāku tirgošanos un palīdz tikt pie lielākas naudas."