Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Pieci mīti par piedošanu

Pieci mīti par piedošanu

15.02.2012

Māris Pļavnieks, „Zintnieks"

1. mīts: laiks sadziedē jebkuru brūci. Laiks - labākais dziednieks. Cik reižu šī frāze nav skanējusi kā mierinājums! Patiešām, ar laiku bijušie aizvainojumi zaudē savu asumu. Bet laika ārstnieciskās īpašības nevajag pārspīlēt. Laiks labi tiek galā ar sīkiem aizvainojumiem, bet apmāns, nodevība ievaino dvēseli uz ilgu laiku. Laiks palīdz tikai aizmirst, bet ne piedot pāridarījumu.

2. mīts: piedot - nozīmē izdzēst no atmiņas. Šo mītu aktīvi sludina tie, kas uzskata, ka pietiek tikai smadzenēm dot komandu, un tās, kā ar burvju nūjiņas vēzienu izdzēsīs atmiņas par nepatīkamu gadījumu vai cilvēku. Hop - un gatavs! Pašapmāns, nekas vairāk.

Kad O. izšķīrās ar savu draugu, viņa nolēma uz visu mūžu izsvītrot viņu no savas dzīves, aizmirst, uzlikt visam lielu un treknu punktu. Viņa rūpīgi iznīcināja visu, kas varētu par bijušo draugu atgādināt: fotogrāfijas, vēstules, viņa lietas, dāvanas. Kādā brīdī viņai likās, ka ir izdevies aizmirst, sāpes norima. Bet ieraudzīja viņu ar citu meiteni un vecie pāri darījumi uzliesmoja ar jaunu spēku. Viņas mēģinājumi aizmirst un saraut ar pagātni sabruka vienā mirklī. Mēs esam pārāk naivi, ja mēģinām kontrolēt savu atmiņu. Ir tāds psiholoģiskais triks: lai piespiestu cilvēku domāt par lielu sarkanu ābolu, viņam jāpasaka: „Nedomā par lielu sarkanu ābolu!", un viņš vairs netiks vaļā no šī tēla. Tiesa, atmiņa var „izlikties", ka ir paklausījusi mūsu komandām, bet tikai līdz pirmajai „izdevībai". Diemžēl šajā ziņā tā pavisam nav līdzīga datora „atmiņai", no kuras jebkura informācija var tikt neatgriezeniski izdzēsta ar pāris taustiņu komandām. Nē, tā drīzāk atgādina ar tinti aprakstītu lapu, kuru vairs nevar padarīt tīru. Vienīgais, ko var, tā ir iespēja pārskatīt šo lapu un pamēģināt ieraudzīt situāciju citā, pozitīvā griezumā. Atcerieties, kā tai teicienā: „Ja pie cita aiziet līgava, tad nav zināms, kuram paveicies".

3. mīts: piedot var sīkumus, nodevība nav piedodama. Tiešām, nodevību un nelietību piedot ir daudz grūtāk, kā sīkus aizvainojumus. Jo no tā cieš ne tikai pašcieņas jūtas, - tiek grauta ticība sev: cilvēks sāk kompleksot: ja ar viņu tā varēja izrīkoties, tātad viņā kaut kas nav tā. Vēl vairāk, ja nodevēju vidū ir draugs, radinieks vai mīļotais cilvēks. Pat Jēzum bija nodevēji un noliedzēji. No tā neviens nav apdrošināts. Bet kam vajadzīga dzīve, kas saindēta ar pārdzīvojumiem? Dvēselē, kas pilna ar aizvainojumu, nevarēs ieiet ne jauni draugi, ne jauna mīlestība, ne jauni prieki. Nesatikās divi likteņi? Neizveidojās attiecības? Pacentieties nemeklēt vainīgos, bet labāk pieņemiet situāciju kā mācībstundu un ejiet tālāk. Vajag iemācīties pieņemt jebkuru situāciju, pateikties par to, ka jums tika atvērtas acis, ka jums tika mācīts labāk iepazīt cilvēkus, un vēl pie reizes lika jums padomāt, vai jūs neesat tādi paši pret citiem cilvēkiem.

4. mīts: nedrīkst spert pirmo soli, citādi pāridarītājs neko neiemācīsies. Citiem vārdiem, ja piedot pa labi un pa kreisi, cilvēki uztvers to kā pienākošos un neapzināsies savu vainu. Tādēļ apvainotājam noteikti ir jāpamocas un jāsaņem mācībstunda. Paradokss ir tieši tur, ka beznosacījumu piedošana uz cilvēkiem var atstāt daudz lielāku iespaidu, kā jebkuri mēģinājumi spēlēt uz vainas apziņu. Piedot - tas nenozīmē sēdēt un gaidīt, kamēr pāri darītājs atnāks un lūgs piedošanu, - tas ir lēmums spert pašam pirmo soli pretī, atbrīvojot pāridarītāju no jums nodarītā ļaunuma smaguma. Piedošana ir gribas, bet ne jūtu akts. Jūtas vienmēr būs pret šo soli, tās ir jūsu pazemotā un aizvainotā „Es" sabiedrotās. Spert soli pretī un piedot būs vienkāršāk, ja mēģināsiet iejusties pāri darītāja vietā, pacentīsieties saprast, ko viņš domāja un juta konflikta laikā, salīdzināsiet viņa domas un jūtas ar savējām. Ļoti bieži sajūtas sakrīt. Šī sajūtu līdzība arī dos pamatu piedošanai. Beigu beigās, šodien piedevu es, rīt piedos man. Šādas savstarpējas piekāpšanās veido to, ko mēs saucam par harmoniskām attiecībām.

5. mīts: nevar piedot bezgalīgi. Atcerieties: „Piedevi vienreiz, piedevi otrreiz..."? Šāda „bērnišķīga" maldīšanās bija raksturīga arī apustulim Pēterim: „21. Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? 22. Jēzus sacīja viņam: Es nesaku tev: līdz septiņkārt, bet līdz septiņdesmitkārt septiņi." (Mt 18, 21-22). Ar to Kungs „neattaisnoja" sava mācekļa cerības, atbīdot „piedošanas limitu" gandrīz līdz bezgalībai un vēl tālāk. Bez tā, Jēzus mācīja jaunu attiecību tipu, kas veidotos ne uz ļaunatminīgu atmiņu pamata, bet uz savstarpējas un bezierunu piedošanas fundamenta. Citiem vārdiem - cik patiesi spēsim mēs piedot, tā tiks piedots mums.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7630 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Šis raksts būtu jāievieto portālos Apollo, Delfi un citos. Aktuāla tēma.

    apsara Pirms 6 gadiem
  • Jā, var jau nodevību piedot, bet rēta paliek. Rētas taču pat medicīniski ir grūti izdzēst.....

    labais00 Pirms 5 gadiem, 12 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas