Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Laternas sīc un dzied viņam līdz

Laternas sīc un dzied viņam līdz

21.02.2012

Ivars Kleins, žurnāls Leģendas

Laiku lokos Viktors Lapčenoks strādājis kopā ar vairākiem izciliem muzikālajiem kolektīviem, kuru vidū īpaši ir divi - Rīgas Estrādes orķestris un ansamblis Modo, ar kuriem Viktors piedzīvoja visspožākos skatuves mirkļus un šodienas kontekstā grūti iedomājamu publikas mīlestību. Abos ansambļos viņu ieveda maestro Raimonds Pauls.

Plaša klausītāju daļa Viktoru atminas kopā ar viņa kādreizējo dzīvesbiedri un dueta partneri Noru Bumbieri, tāpēc pašsaprotami, ka, par dziedātāja karjeru runājot, bieži viņu pieminam. Viktors no šādiem jautājumiem nebaidās, lai gan viņa privātā dzīve kopš tā laika būtiski mainījusies. Sieva Indra, bērni un mazbērni ir vistuvākie cilvēki, kuri nav greizsirdīgi uz ģimenes galvas spožo un raibo biogrāfiju.

Ja tev jāstāsta par savu dziedātāja mūžu, laikam jau jāsāk ar skaļo balsi - zīdaiņa vecumā tu esot bļāvis tik skaļi, ka visa māja skanējusi!

Jā, tiešām, mamma tā man stāstījusi. Nopietnāk runājot, par nošu saklausīšanu un pareizu dziedāšanu līdz skolai vispār neko nesapratu. Mammīte gan dziedāja koros, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā piedalījās dziesmu svētkos, man pašam skolā bija dziedāšanas stundas un koris, bet tas man nemaz nepatika. Biju kustīgs puika un domāju, ka tādas lietas vairāk piestāv meitenēm. Tolaik nezināju, ka patiesībā dziedāšana ir grūts un arī fiziski smags darbs. Mani draugi to tagad saprot, bet publika joprojām domā: "Vai dieniņ, kas tad tur, izej un nodziedi! Ja iedzeru simt gramu, pats varu visu nakti šitā ņemties..." Dziedāt pie galda tomēr ir viens, bet iziet uz skatuves un uzstāties kaut vai trīssimt cilvēkiem - pavisam kas cits. Sporta manēžās Latvijā un Krievijā esmu dziedājis arī vairāku tūkstošu lielai auditorijai! Turklāt ir vēl viena svarīga prasība - dziedāt pareizi, nevis tā kā pie galda, kad pats sevi nekontrolē un domā, ka skan ļoti labi. Bet man, to klausoties, nereti ausis vīst.

Raimonds Pauls bieži stāstījis, ka jums abiem ar Noru Bumbieri visas dziesmas vajadzēja iestudēt pie klavierēm, jo notis nelasījāt. Kā tur īsti bija ar nošu tīrību?

Nekādu problēmu, mēs par to pat nedomājām! Strādājām ar dabas doto dzirdes atmiņu. Raimonds tikai divas vai trīs reizes nospēlēja, un mums meldiņš jau galvā. Smejos, ka tas ir meldiņu dzirdes magnetofons. Sākumā Raimonds rakstīja katram savas notis, bet drīz vien saprata - priekš kam?! Visu vienalga apguvām, tikai klausoties.

Savulaik maestro pārmeta, ka neskolojat savas balsis, tāpēc tagad gribu jautāt - ko jums savās balsīs vajadzēja attīstīt, ja reiz virzienā, kurā strādājāt, viss tik labi skanēja?

Es pats šādus pārmetumus neesmu dzirdējis. Ja varēju atcerēties meldiņu, man nekāda speciāla izglītošanās nebija vajadzīga. Sarežģīti, gandrīz neiespējami ir atcerēties operas partijas, tur nepieciešamas mūzikas teorētiskās zināšanas, bet ar dziesmām ir pavisam citādi, nav jāprot dziedāt no lapas.

Varēju izdziedāt garas frāzes, neņemot elpu, un šajā ziņā man ļoti palīdzēja sports. Tas deva labu veselību, attīstītas plaušas un stipru presīti, ar ko veči izspiež augstās notis.

Divus gadus mans vokālais pedagogs bija Leonīds Zahodņiks, kurš iemācīja ne tikai dažādus tehniskus paņēmienus, bet arī principu obligāti pirms katra koncerta divas stundas iesildīt balsi. Tas ir ļoti svētīgi, par ko pārliecinājos uz savas ādas. Sadarbojoties ar Raimondu Paulu, otrajā gadā viņš man bija uzrakstījis vairākas solodziesmas diezgan plašā diapazonā, bet pirms kāda brīvdabas koncerta burzmā nesanāca pie klavierēm iedziedāties, tāpēc paspruka gailītis. Kopš tās reizes balsi iesildu vienmēr, vienalga, vai jādzied divas vai četras dziesmas. Arī sportā neviens taču nesāk skriet simt metru sprintu, iepriekš nepārģērbies un pusotru stundu neiesildījies. Pirms basketbola spēles notiek līdzīgi.

Laikā, kad ar basketbolu nodarbojies vairāk nekā ar dziedāšanu, tavai māsai Annai izrādījās lielāka nozīme nekā vecākiem, jo tieši viņa tevi gandrīz provokatoriski aizveda mūzikas virzienā, vai ne?

Principā, jā. Dziedāšanas skolotāja savulaik gan nāca pie vecākiem un centās iestāstīt, ka dēls jāsūta mūzikas skolā, taču viņi to tomēr neizdarīja. Nebija tādu materiālo iespēju, turklāt es nemaz nevēlējos. Mani vairāk saistīja sports, it sevišķi, kad sāku ar to nopietni nodarboties. Vēlāk māsa bija aktīvāka par vecākiem un savu panāca. Es šo situāciju tomēr saucu par liktenīgu - kad man bija lemts sākt nopietni dziedāt, tā arī notika.

Neraugoties uz citām jaunības interesēm, man tomēr šķiet, ka visa tava dzīve ir mūzikā, bet viss pārējais - tāda pievienotā vērtība.

Pilnīgi pareizi. Lai gan sākumā pretojos skatuvei, sadzīvē esmu dziedājis vienmēr. Mums basketbolā bija pat dziedošā komanda! Kopā daudz braukājām, svinējām Jāņus, dzimšanas dienas un vienmēr dziedājām, pat vairākās balsīs. Biju iemācījies uz ģitāras akordus, varēju spēlēt pavadījumu. Mūzika gāja basketbolam blakus.

Šogad aprīlī vari svinēt profesionālās karjeras jubileju, jo Filharmonijas štatā kā REO solists tiki pieņemts 1971. gada 1. aprīlī.

Pagājis četrdesmit gadu!

Vai pirms iziešanas uz skatuves joprojām uztraucies?

Vairs ne tik daudz kā sākumā, bet - jā, protams.

No savas paaudzes dziedātājiem esi vienīgais, kurš joprojām koncertē.

Jā, lai gan dzied arī Ojārs Grīnbergs un Margarita Vilcāne, tiesa, ne tik aktīvi. Es jau esmu bišķiņ jaunāks [smejas].

Kāds ir tavs balss uzturēšanas noslēpums? Varbūt biežāk to trenē?

Acīmredzot. Ojārs, kamēr bija deputāts, nedziedāja vispār.

Pauls presē izteicies, ka esi visu laiku izcilākais latviešu estrādes dziedātājs. Vairāku paaudžu cilvēki tevi klausās ar īpašu jūsmu, bet ir arī tādi, kuri vīpsnā.

Jā, diemžēl abējādi. Tāda ir mākslinieka dzīve.

Balss diapazons ar gadiem laikam patiešām sašaurinās...

Salīdzinājumā ar laiku, kad sāku dziedāt un piedzīvoju karjeras virsotnes, tas tiešām sašaurinājies, bet es savā profesijā joprojām gūstu baudu. Ar gadiem vienīgi rūpīgāk jāizvēlas piemērots repertuārs.

Savulaik Uldis Pūcītis teica, ka bez teātra spēlēšanas neko citu dzīvē darīt neprot. Vai tev ir līdzīgi ar dziedāšanu?

Jā, arī šāda iemesla dēļ turpinu strādāt - citādi es patiešām naudu pelnīt neprotu. Vēl mazliet jāpalīdz bērniem, un nekādus iekrājumus līdz šim neesmu izveidojis. Man daži puiši no biznesa aprindām ierosināja kaut ko darīt uzņēmējdarbības virzienā, solīja iedot naudiņu, lai es varētu atvērt kafejnīcu, taču ar manu raksturu tur nekas nesanāktu. Biznesā ir vilku noteikumi, bet es uzticos cilvēkiem.

Var jau teikt, ka gļēvulīgi esi atteicies no izaicinājuma...

Nezinu, vai to var saukt par gļēvulību. Es domāju, ka par skaidru saprātu.

Tātad labāk dari to, kam Dievs tevi radījis.

Tieši tā! Man ir sava publika, kas mani vienmēr mīlēs, es viņiem dziedāšu no visas sirds un dvēseles.

Turklāt šis paaudžu loks ir diezgan plašs.

Draugi teikuši, ka viņu bērni tagad klausās manas plates. Kad ar koncertiem atzīmēju piecdesmito jubileju Operā un sešdesmito - Nacionālajā teātrī, zāle bija pārpildīta. Tas ir kritērijs. Joprojām jūtos publikas mīlēts - un kuram cilvēkam tas nepatīk?! Uz ielas puišeļi uzsauc: "Viktoronkuli!" Tātad arī viņi mani pazīst, par ko droši vien jāpateicas šo bērnu vecākiem. Paaudzes tiešām dažādas...

Tas nozīmē, ka savu darbu uz skatuves esi izdarījis un to labi apzinies.

Apzinos. Tie mākslinieki, kas ap šādiem jautājumiem koķetē un liedzas, liekuļo. Ja man nebūtu piecu lielo un sešu vai septiņu mazo plašu, varbūt es justos citādi. Kad Radio sāka inventarizēt ierakstus izdzēšanai, meitenes teica, ka man no estrādes dziedātājiem esot vislielākā fonotēka. Tas nozīmē, ka kaut ko tiešām esmu izdarījis. Turklāt piedalījos trijos starptautiskos festivālos, kur visas reizes ieguvu otro vietu. Lai tajos laikos, neuzpērkot žūriju, Maskavā iegūtu otro vietu, uz skatuves vajadzēja izdarīt patiešām ko īpašu.

Uznākšana uz profesionālās skatuves pilnīgi mainīja arī tavu privāto dzīvi. Vai ar Noru tā bija pirmā absolūti laimīgā mīlestība?

Lielā mīlestība tiešām ir tikai vienreiz dzīvē, un tā ir - pirmā. Tad aiziet ciet širmis, un viss, ko tev kāds no malas saka, ir pie kājas. Tu jūties pats gudrākais un pats vien zini, ko dari.

Tad jau tomēr pirmā sieva Regīna bija tavā lielā mīlestība...

Protams! Diemžēl tā bija nelaimīga. Vēlāk ar Noru diendienā bijām kopā, mūs vienoja ļoti laba saprašanās, kopīga gaume. Nekādu problēmu. Ja gribēju iet paspēlēt ar puišiem basketbolu, viņa nekad neprotestēja un nāca līdzi.

Dažviet lasāms, ka Nora gan profesionāli, gan cilvēciski diktējusi tavu dzīves kārtību.

Tā gan nebija. Profesionāli viņa nekad necentās mani ietekmēt, jo juta, ka tas nav vajadzīgs. Arī duetus dziedot, Nora nekad neuzspieda savu variantu. Darbā mums nebija problēmu. Pavisam cita lieta - sadzīvē.

Pats tikko teici, ka jums nebija cilvēcisku pretrunu...

Nora bija šausmīgi greizsirdīga, tas sagādāja milzīgas problēmas. Viņa bija greizsirdīga pat uz saviem radiem, pareizāk sakot, par sevi jaunākām radiniecēm, ja viņas man veltīja mazliet vairāk uzmanības. Skandāls mājās.

Vai tev bija Noras žēl vai tomēr dusmojies?

Sākumā mēģināju visu mierīgi pārrunāt, bet vēlāk uznāca dusmas. Mēs taču diendienā bijām kopā, tāpēc greizsirdībai nebija ne vismazākā iegansta. Labi, dažreiz pamētāju jokus, taču uzskatīju, ka esmu populārs, tāpēc šāda uzvedība ir pavisam normāla. Turklāt es jau nedzinu jokus ar svešām meitenēm, bet gan labi pazīstamiem cilvēkiem kopīgās kompānijās.

Kā jūs no sadzīves strīdiem varējāt attālināties uz skatuves?

Tur tas notika pats no sevis, kā slēdzis ieslēdzas un izslēdzas. Taču, tikko dziesma beidzās, man vajadzēja skatīties, vai kāda meitene nenes puķi, jo tad atkal draudēja pārmetumi.

Tie, kas pieredzējuši tavus ziedu laikus, jūs abus ar Noru kopā saista līdz šai dienai.

Loģiski. Un mēs patiešām tolaik visur bijām kopā, pat ejot uz veikalu vai hokeja spēlēm. Cilvēki mūs redzēja tikai divatā.

Kad mūžīgie strīdi tev bija apnikuši, droši vien sākās arī kreisie gājieni...

Dabiski.

Kāpēc tik ilgi tomēr palikāt kopā - vai publikas dēļ?

Domāju, tā arī bija. Kad man viss bija pāri galvai, paliku kopā ar Noru publikas dēļ. Un es apzinājos, ka mums kopā ideāli skan balsis. Es vēl tagad klausos ierakstus un pats brīnos, cik fantastiski tas bija.

Daži tev pārmet, ka izvēlējies popmūziku, nevis kļuvi par rokdziedātāju, jo jaunībā esot varējis ko tādu darīt. Vai uzskati sevi par konjunktūras upuri?

Tā gan es neteiktu. Pateicoties Raimondam, esmu atļāvies to, ko citi nevarēja, biju privileģētākā situācijā. Tolaik daudzi spēlēja Bītlu repertuāru un roku tikai pagrabu mēģinājumos, bet uz lielās skatuves netika.

Labi, ka šīs privilēģijas adekvāti novērtēji, jo, piemēram, Nora aizskrēja no Paula ar augsti paceltu galvu.

Gandrīz tieši tā arī notika, bet patiesībā viņa pati šādu lēmumu nepieņēma - ansamblis atteicās strādāt ar Noru. Viss. Raimonds piekrita Modo puišiem, jo redzēja saspringto situāciju.

Bet viņa taču bija izcila dziedātāja - kā to vispār varēja pieļaut?!

Viņa bija diezgan šerpa.

Vai cilvēkam ar tādu balsi nav jāpiedod pilnīgi viss?

Pie mums notiek citādi. Attieksme bija apmēram tāda - ja tu šitā, mums arī nevajag! Un atteicās. Raimonds teica, ka pret mani viņam nav nekādu pretenziju, tomēr aizgāju līdzi Norai.

Kad abi kopā turpinājāt strādāt Ādažu ansamblī, tas izskatījās pēc upura. Kā tev šodien šķiet - bija vērts? Ko tu toreiz glābi?

Tobrīd savā naivumā, neskatoties uz attiecību vēsturi, domāju, ka varēsim palikt kopā. Esmu tā audzināts.

Bet Nora jau bija atteikusies no jūsu iespējamajiem bērniem, aizskārusi tevi kā vīrieti nopietnā jautājumā.

Neraugoties arī uz to. Mani vecāki nāk no Latgales, kur paši audzināti katoļu kultūras garā. Tas saturēja cilvēkus kopā. Neraugoties uz dažādām dzīves peripetijām, viņi neskrēja katrs uz savu pusi. Pavisam neapzināti tas ietekmēja arī mani. Ne tikai mana sirds, viss biju pārpildīts ar Noras greizsirdību, tomēr bija jāpaiet laikam, līdz sapratu, ka mums nekas nesanāks.

Tev bija brīnišķīgi vecāki, bet pastāv diezgan pamatots pieņēmums, ka skatuves cilvēki milzīgās aizņemtības dēļ saviem bērniem ir slikti tēvi un mātes.

Es nepiedalījos savas pirmās meitas audzināšanā, taču tas notika nevis skatuves, bet gan manas otrās sievas Noras rakstura dēļ - viņa arī uz Janu bija greizsirdīga. Tāpēc ar meitu tolaik tikos slepus, bet ar dažām tikšanās reizēm nepietiek, lai to uzskatītu par audzināšanu.

Kad apprecējos ceturto reizi - ar Indru, situācija mainījās. Indra veicināja attiecību uzlabošanos, kādu laiku Jana pat dzīvoja kopā ar mums.

Atgriežoties pie tava jautājuma, gribu pateikt: esmu no tiem, kuri sadzīvi uz skatuves nenes, un otrādi. Ģimene un skatuve man vienmēr ir nodalītas. Jā, dažreiz mājās pastrādāju, gatavojot jaunu repertuāru, bet tad mani neviens netraucē, nenāk klāt un nesaka, ka jāiznes spainis. Tāpat nedomāju, ka no šīs mana darba daļas kāds mājinieks būtu cietis.

Kopdzīvē ar Noru droši vien bija citādi...

Atšķirīga bija mana pirmā laulība - ar Regīnu. Ja viņa bija mājās, tad bieži iedzērusi, radās nepatīkamas vārdu pārmaiņas, tāpēc sirds mani turp nevilka.

Tad jau tava laulība ar Indru ir vispiepildītākā.

Jā, mums ir trīs bērni, nu jau lieli. Vecākais dēls Madars strādā ar datoriem, labi pelna, tāpēc domā, ka visu dzīvē jau ir sasniedzis. Es gan saku: "Puika, atceries veco labo teicienu - mūžu dzīvo, mūžu mācies!" Viņam ir par daudz laba galva - skolotāji brīnījās, kā Madars varēja pabeigt vidusskolu, jo gandrīz nemaz nemācījās, bet saņēma apmierinošas atzīmes. Domāju, viņam jāatsāk studijas.

Tev nešķiet, ka dēls ir gudrāks par tevi, jo viņš dara ko tādu, par ko vari tikai pabrīnīties?

Sadzīvē - jā. Madars perfekti pārzina, ko un kā vajag darīt. Bet ar mākslu saistītus jautājumus un manu darbu mēs neapspriežam.

Kādas attiecības tev ir ar meitu?

Viņa man kā tēvam ir mīļākā, lai gan bērnus es nešķiroju. Elīna dažreiz atnāk uz maniem koncertiem, šad tad parunājamies par dzīvi. Viņa šogad beigs Baltijas Starptautisko akadēmiju. Savukārt jaunākais dēls Rūdolfs pašlaik Universitātē studē ekonomiku un uzņēmējdarbību. Es dodu viņam rīcības brīvību, neko nevēlos uzspiest.

Laikam ar Indru saskanīga kopdzīve tev veidojās arī tāpēc, ka viņa, būdama kultūras darbiniece, labi zināja skatuves darba specifiku, tomēr nebija kolēģe.

Jā, diviem skatuves cilvēkiem ļoti reti veidojas harmoniska mājas dzīve. Es parasti saku, ka labāk, ja mājās ir tikai viens dullais. Nezinu, vai ar Noru mēs spētu ilgi būt kopā. Mums savulaik varbūt bija diezgan normāla dzīve, taču - ne uz visu mūžu.

Tev kā ikvienai slavenībai droši vien simtiem cilvēku grib uzmesties par draugiem, vismaz vienas pasēdēšanas ilgumā. Bet vai viņi visi nav patērētāji?

Dažādi, bet lielākā daļa bija un ir pavisam normāli cilvēki. Savulaik pēc koncerta vienmēr bija saklāti galdi, pie tiem sanākušie ar sajūsmu un vienlaikus bijību skatījās uz māksliniekiem, taču es momentāni centos šo distanci sagraut. Nedomāju, ka viņi gribēja mani patērēt, drīzāk juta tādu kā lepnumu, ka ir pazīstami ar slavenību, tā sakot, var pieskarties dzīvam māksliniekam. Domāju, tas ir pavisam cilvēciski.

Nejuti, ka viņi tev atņem enerģiju?

Nekad par tādām lietām nedomāju. Tev šķiet, ka tajos laikos, kad vēl iedzēru, jutu, cik enerģētiski tukšāks vai pilnāks kļūstu? Toreiz pēc koncertiem bieži tikām aicināti uz somu pirtīm, turpat pie galdiem pavadījām augas naktis, un nākamajā dienā divi koncerti. Pagulēju dažas stundas un bez kāda noguruma atkal varēju strādāt uz skatuves.

Kurā brīdī tad nodomāji, ka alkohola patēriņš traucē tavam darbam?

Kad jutu, ka bez tā vairs nevaru. Jau Modo laikos, kad Raimonds bija prom un ansambli vadīja Zigmars Liepiņš, pusgadu nedzēru nemaz. Tas gan nebija pēdējais punkts. Vēlāk sapratu, ka otrās dienas deva sāk arvien vairāk palielināties, tas ietekmē koncertu - balss skanēja, bet dažreiz parādījās šļupstēšana, sajuka tekstiņi. Man kļuva neērti savā un publikas priekšā. Johaidī ar' ārā, tu esi cūka! - pats sev teicu.

Kad iepazinos ar Indru un sapratu, ka mums veidojas nopietnas attiecības, nolēmu vispār nelietot alkoholu. Tolaik dziedāju Inversijā. Jutu, ka pats vairs apstāties nevaru, bet no tā cietīs ģimenes dzīve un pats varu aiziet renstelē. Ja atturējos, meklēju mājā piekto stūri. Nepatīkamas sajūtas, kas man pašam nebija pieņemamas. Un tad es arī tam visam pieliku punktu. Redzi, dakteri jau var tikai palīdzēt apstāties, bet tālāk jātiek galā pašam.

Vai sievietes tev blakus bijušas arī tavas mūzas, esi no viņām iedvesmojies, guvis enerģiju darbam iekšēja iztukšojuma brīžos?

Nedomāju, ka šādi būtu ekspluatējis sievietes. Ar šādām problēmām visu mūžu esmu centies tikt galā pats. Godīgi sakot, par to nekad neesmu pat aizdomājies.

Kurus brīžus savā karjerā un privātajā dzīvē tu dēvētu par zvaigžņu stundām?

Nezinu, vai to var dēvēt par zvaigžņu stundu, bet par nozīmīgāko dziedātāja mūžā uzskatu brīdi, kad Raimonds ieraudzīja manī to, ko citi neredzēja, tam noticēja un paņēma pie sevis. Tas pārvērta manu dzīvi par simt astoņdesmit grādiem. Iepriekš pats neaptvēru, ka kaut ko varu. Daudzi bija teikuši, ka man jāveido mūziķa karjera, bet es līdz galam neticēju. Par visu, kas vēlāk manā dzīvē notika, jāpateicas Raimondam.

Privātajā dzīvē būtiskākais bija iepazīšanās ar tagadējo sievu. Tikai tad beidzot stabili nokārtojās mana ģimenes dzīve.

Dzīvojot kopā ar Noru, jūsu ģimenes ligzda bija diezgan sabiedriska, bet pašlaik tavas mājas laikam ir plašākai sabiedrībai slēgtas...

Mājas ir mans cietoksnis un pils, tur svešie iekšā netiek.

Vai ģimene tev palīdz tikt galā ar tā dēvēto publiskas personas piespiedu vientulību?

Tādu es neesmu jutis. Un patiesībā viens jūtos diezgan labi, ar to gan nedomājot vientuļā vilka sajūtu. Man patīk būt vienam mājās, paspēlēt spēlītes, kaut ko savā nodabā paveikt saimniecībā. Nejūtu to kā piespiedu izolētību vai īpašu vairīšanos no cilvēkiem. Turklāt mani joprojām aicina dziedāt, tātad viss ir kārtībā!

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 2 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 4973 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • paldies par pārpublicēšanu,
    ļoti jauka intervija :)

    dadzz Pirms 3 gadiem, 10 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas