Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Latviešu valodas ķēniņiene

Latviešu valodas ķēniņiene

27.02.2012

Egīls Zirnis. Žurnāls Sestdiena, iespējams abonēt e-kioskā!

Viņas dzejoļus vieglāk klausīties dziesmās - «uz aci» lasot, tie var izrādīties arī par smagu vai pat par nepieejamu. Turpretim, viņas stāstus lasot, šķiet, ka tos rakstījis pavisam cits cilvēks un ar minētajiem dzejoļiem tiem ir kopīga tikai izcili laba latviešu valodas izjūta. Tomēr cilvēks ir viens - Vizma Belševica. XX gadsimta otrās puses lielākā latviešu rakstniece. Tie, kas viņu pazina, atceras, ka spoža humora izjūta un metafiziska dzīves traģisma apjausma Vizmai piemita jau kopš viņas Billes bērnības, un tāpēc viņa spēja gan būt sabiedrības dvēsele, gan nelokāmi norobežoties no sabiedrības uzmanības. Tikai ar atteikšanos no Triju Zvaigžņu ordeņa neākstījās, pieņēma asarām acīs, ar savu likteni papilnam izbaudījusi, kā teicis viņas kolēģis, dzejnieks Jānis Rokpelnis, «gadus, kad pie varas jau bija Saskaņas centrs», proti, padomju okupācijas konsekvences (lai gan savas dzejnieces gaitas bija sākusi kā sirdsšķīsta un labticīga padomju saules un Staļina apdziedātāja). Toties intervijām mūža pēdējos gadus ļāvās reti, un šajās retajās intervijās apgalvoja, ka tauta viņu gan ciena, bet nemīl, turpat uzreiz piebilzdama, ka mīlēt var tikai tādu cilvēku, kas pats sevi mīl, bet viņa sevi vienkārši neciešot.

Tad nu gandrīz vai loģiska šķita viņas nāves vēsts parādīšanās 2005.gada 6.augusta TV Panorāmā starp izklaides un laika ziņām, it kā Latvija todien nebūtu zaudējusi savu lielāko rakstnieci. Arī šogad, kad Belševicai būtu astoņdesmit, izrādās, ka akadēmiskās vides interese par tās vienīgās latvietes arhīvu, kura acīmredzot tikusi nominēta Nobela prēmijai literatūrā, šo sešu gadu laikā, kopš rakstniece aizsaulē, nav bijusi diez ko liela, lai neteiktu, ka nekāda. Viņas jaunākais dēls, dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs to attaisno ar krīzi, kas valstij neļauj apmaksāt literatūrpētnieku darbu.

Zudis kratīšanā

Žēl gan, jo ne tikai Belševicas literārais mantojums, bet arī viņas dzīvesstāsts ir viela aizraujošiem pētījumiem, te ir gan jaunības vērtību pārvērtēšana, gan pašnāvības mēģinājums, gan nežēlīgi likteņa sitieni. Taču gadi rit, un laikabiedru, kas varētu palīdzēt likt kopā «vislatviskākās rakstnieces» dzīves puzli, kļūst arvien mazāk. Šajā puzlē ir daudz nezināmu detaļu, it sevišķi no viņas mūža aktīvākā posma 50.-60.gados, kas palīdzētu izprast rakstnieces ceļu un stāju. Lai gan Belševica uzskatīja, ka viss, kas sabiedrībai jāzina par viņas jūtu dzīvi, ir pateikts dzejoļos, viņa visu mūžu ar pārtraukumiem rakstīja dienasgrāmatu. Tomēr daudz kas ir zudis divās čekas kratīšanās. Otrajā, kuru 1972.gadā veica Ukrainas PSR Valsts drošības komitejas darbinieki, viņi aizstiepa sev līdzi trīs lielus maisus - ne tikai ar grāmatām, galvenokārt trimdas rakstnieku sūtītām, bet arī rokrakstiem. Kļuvusi par padomju varai neērtu dzejnieci, Vizma Belševica attālinājās arī no sabiedrības - vieni izvairījās no kontaktiem, kas viņus varas acīs varētu kompromitēt, citus šāda paša iemesla dēļ nevēlējās apgrūtināt viņa pati. Tikām Belševicai iestājās tas mūža posms, par kuru viņa reiz man intervijā izteicās, «kad sirds vairs nesalūst ikreiz, kad redzu, kā kuģis dodas prom no ostas». Sekoja viņas vecākā dēla, dzejnieka Klāva Elsberga noslepkavošana līdz galam nenoskaidrotos apstākļos 1987.gada 6.februārī Dubultu rakstnieku namā - Belševica to uzskatīja par politisku slepkavību un, lai gan pēc dēla nāves spēja vēl saņemties un uzrakstīt autobiogrāfiskās Billes, dzejoļus vairs nerakstīja. Tad arī kļuva skaidrs, ka runas par viņas vājo veselību nav tikai pašaizsardzības diktēta koķetērija.

Tomēr Belševicas sarakstītā apjomu vairāk ietekmēja nevis trauslā veselība, bet drukas aizliegums viņas rakstnieces mūža auglīgākajā posmā - kopumā faktiski septiņus gadus, bet pavisam konsekventi no 1971. līdz 1974.gadam, uzskata Jānis Elsbergs: «Ja būtu iespēja publicēties, domāju, viņa būtu sarakstījusi gan kādu grāmatu vairāk un kādu grāmatu mazāk iztulkojusi - piemēram, Heilija Lidostu.»

 

Dzejnieces 80.dzimšanas dienā tika atklāta viņai veltīta izstāde Ojāra Vācieša muzejā, tā būs apskatāma līdz 20.oktobrim. Gatavojoties izstādei un arī režisores Mārītes Balodes filmai Vizma Belševica (tā LTV tika rādīta 31.maijā), Jānis Elsbergs kārtojis viņas arhīvu un stāsta, ka puzles trūkstošās daļas visvairāk attiecas uz 50.-60.gadiem: «Kādi bija viņas pārdzīvojumi, personiskie mezglu punkti, par to ir ļoti grūti spriest.» Vēstules, ko Vizma Belševica saņēmusi, liecina, ka veselības problēmas viņu ir vajājušas visu mūžu, un viņas spēcīgie darbi ir tapuši, pārvarot fiziskus grūtumus - šajās vēstulēs redzama rakstītāju reakcija uz rakstnieces žēlošanos par savām slimībām, uzmundrinājumi, mierinājumi un ieteikumi, kādas tējiņas dzert. Leģenda par Belševicas ārkārtīgi stipro rakstnieces mugurkaulu, radošo un idejisko konsekvenci un perfekcionismu ir pamatota, bet medaļas otra puse ir fizisku grūtību mākts cilvēks, un tas varēja ietekmēt arī viņas dzejoļu skarbumu.

Belševicas arhīvā ir daudz melnrakstu, dzejoļu uzmetumu. Lielākais atradums ir 1973.gadā sarakstītais dzejoļu cikls Sadegusi balss, kas tagad lasāms portālā satori.lv. Jānis Elsbergs saka: var tikai minēt, kāpēc Belševica to nav publicējusi 80.gados, kad drukas aizliegums viņai jau bija noņemts. Lai gan pēc dēla Klāva nāves Belševica dzejoļus vairs nerakstīja, atsevišķas rindas arhīvā ir atrodamas. «Ir arī redzams, ka viņai nebija spēka, tāpēc nekas nav sanācis,» Jānis Elsbergs apstiprina mātes reiz teikto, ka dzejoļu rakstīšana viņai nākot ļoti grūti un to viņa darot tikai tad, kad nevar nerakstīt.

Patiešām Bille

Bille tiešām ir pati Vizma, saka dzejniece Olga Lisovska, kas ar Belševicu iepazinās jauno autoru seminārā 1947.gadā. Ne velti pirmais Billes izdevums 1992.gadā iznāca Amerikā, nevis Latvijā: rakstniece nevēlējās to rādīt savai mātei, kuru Billē bija attēlojusi kā valdonīgu būtni. Kad galu galā tomēr parādīja, māte Billi akceptējusi, gan piebilzdama, ka dažas lietas bijušas citādas. «Man pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka un stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu,» savas bērnības izjūtas Belševica raksturoja intervijā Rīgas Laikam.

Tomēr 1947.gadā, kad no Rīgas strādnieku rajona Grīziņkalna nākusī sešpadsmitgadīgā arodskolniece parādās jauno autoru seminārā, laikabiedri viņu ierauga citādu. Viens no tālaika semināristiem, dzejnieks Valdis Rūja Andas Kubuliņas monogrāfijā par Belševicu raksturojis viņu ar jūsmu, kas liktu apvainoties pārējām jaunajām dzejniecēm: «Viena no retām smukiņām semināristēm - Vizma Belševica - tūdaļ mums visiem krita acīs. Vizmai bija glīts, vijīgs augums, gari, glāsmaini mati, ļoti dzīvas, izteiksmīgas acis un nekad neizplēnējošs, mazliet ironisks smaids lūpu kaktiņos.» Tādu viņu rāda arī fotogrāfijas Belševicas arhīvā. Visfascinējošākās tajās vienmēr ir viņas lielās acis.

Vizma bija ne tikai smuka, bet arī aktīva un ar strādnieku vidē mantotu tiešumu. Rakstnieku sanāksmēs, kur jaunie dzejnieki parasti klausījās vecbiedrus, Vizma vienmēr runātājos. Jau tajā laikā ļoti daudz lasījusi. 1950.gadā viņa apprecējās ar Ļeņingradas kara žurnālistu un trīs gadus vēlāk izšķīrās, ieguvusi labas krievu valodas zināšanas.1955.gada pavasarī iznāca Belševicas pirmais dzejoļu krājums Visu ziemu šogad pavasaris. Taču savos 1999.gadā iznākušajos Rakstos viņa no tā neievietoja nevienu dzejoli. «Māte atzina, ka jaunībā ir ticējusi komunismam, taču fakts, ka viņai ir šī grāmata, viņai izteikti nepatika,» saka dēls Jānis.

Nepadomju dzejniece

Idejiskais lūzums Vizmai Belševicai notika Maskavā, kur viņa 1955.gada sākumā iestājās klātienē M.Gorkija Literatūras institūtā. Te viņa iemācījās pīpēt, lai remdētu izsalkuma sajūtu (pīpēšana ietekmēja Belševicas balsi; Jānis Elsbergs, nesen uzgājis mātes jaunības gadu balss ierakstu, bijis pārsteigts, cik ļoti tā atšķīrusies no viņam pazīstamās balss). Belševicas kursa biedri bija tolaik populārākie krievu jaunie dzejnieki - Jevgeņijs Jevtušenko, Bella Ahmaduļina, Andrejs Vozņesenskis. Gaisotne Maskavā 50./60.gadu mijā bija daudz brīvdomīgāka nekā Latvijā, it sevišķi pēc nacionālkomunistu sagrāves 1959.gadā, kad pie varas nāca Arvīds Pelše un atbilstoši 1961.gadā deklarētajam kompartijas uzstādījumam jau šīs paaudzes laikā sasniegt komunismu sāka forsēt rusifikāciju un cīnīties pret «buržuāzisko nacionālismu». Pelšes režīms cilvēkus darīja apolitiskus, tāpēc daudzi Latvijas inteliģenti saglabāja liberālkomunistisku ieraugu. Tikai ne Belševica. Atšķirībā no dažiem citiem 60.gadu redzamākajiem latviešu dzejniekiem, viņa kļuva par nepadomju dzejnieci, kas nedomāja piezemētajās padomju-pretpadomju kategorijās. Tāpēc Belševica varai kļuva īpaši neērta, jo viņas daiļradei nevarēja piesiet pretpadomju nostāju, saka Jānis Rokpelnis.

Represētā ķēniņiene

Par Vizmu man bija pilnīgi skaidrs, ka konjunktūriste no viņas nebūs, tā nupat intervijā Rīgas Laikam, runājot par 60.gadu sākumu - gadiem pirms savas apcietināšanas un izsūtīšanas uz pārmācības nometni Mordovijā -, Belševicu raksturo dzejnieks Knuts Skujenieks. Vingrinājumi demokrātijā, proti, darbs kopā ar Belševicu 1962.gada pavasarī ar mērķi izbalsot vecos staļinistus Latvijas Rakstnieku kongresā, arī bija galvenais iemesls, kāpēc Skujenieks tika arestēts. Belševica tika cauri ar kratīšanu. Iebiedēšanai. Jo no Maskavas bija atgriezusies pavisam cita Belševica - disidente, kas literāro klimatu Latvijā ietekmēja ļoti spēcīgi. Kā atceras Olga Lisovska, Vizma rakstniekiem bija vadonis, ar kuru visi ļoti rēķinājās. K.Valdemāra ielā 34 (tolaik Gorkija ielā) notika «Vizmas ceturtdienas» - dzīvokļa durvis šajās dienās bija vaļā nepieteiktiem ciemiņiem, gaisā griezās cigarešu dūmi, tika lasīti dzejoļi, spēlētas kārtis līdz rīta gaismai. Belševica bija viena no azartiskākajām spēlmanēm, kurai ļoti nepatika zaudēt.

Pret draugiem Belševica bija tikpat prasīga kā pret sevi. Transformējies pasaules izjūtā, šis prasīgums viņas dzeju dara par vienu no skarbākajām latviešu literatūrā atšķirībā no vēlākajiem ironiskā monologa meistardarbiem prozā, kaut vai 1977.gadā pirmoreiz publicētā stāsta Tās dullās Paulīnes dēļ. 60.gadu sākuma Belševicu Skujenieks atceras kā ļoti principiālu un diezgan paskarba rakstura. Viņai piemitis ķēniņienes majestātiskums. Nevienam Belševica nedeva nolaides: ja viņai bija kas sakāms, tad to arī uzreiz pateica acīs, pat labākajiem draugiem. (Vēlāk arī dēli, sākdami dzejot, dabūja just mātes prasīgumu. Jānis Elsbergs atklāj, ka vienu laiku juties mātes literāri traumēts: «Kad sāku ar dzejošanu nodarboties un rādīju viņai pirmās publikācijas, viņa mani ļoti saslavēja. Tas man deva milzīgu grūdienu. Bet pāris gadu vēlāk, kad iznāca mana pirmā grāmata ar tiem pašiem dzejoļiem, to viņa izkritizēja lupatās. Tagad redzu, ka tas bija pamatoti, tikai nesaprotu, kāpēc viņa mani tad tā saslavēja.»)

Protams, šāda ķēniņiene apdraudēja latviešu padomju rakstnieku vecās gvardes pozīcijas un kļuva tiem nevēlama. Pēc pirmās kratīšanas draugu loks sāka sarukt. Tad 1969.gadā tiem laikiem mistiskā kārtā dienas gaismu ieraudzīja leģendārais krājums Gadu gredzeni ar slavenajām Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām - literatūrzinātnieces Ievas E.Kalniņas vārdiem runājot, «liela patiesība par lielu netaisnību» un vienlaikus apsūdzība kā svešajai varai, tā tautas gļēvumam un padevībai. Sekoja gadi, kad Latvijā ar kompartijas cekas lēmumu pat Belševicas vārdu nedrīkstēja publicēt, viņas paziņu loks kļuva pavisam šaurs. Turklāt vēl nebija norimušas kaislības ap Gadu gredzeniem (laikrakstā Literatūra un Māksla «diskusijas» turpinājās piecus mēnešus), kad Belševica piedzīvoja otru čekas kratīšanu, kurā tika meklēta ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manifesta Internacionālisms vai rusifikācija? manuskripts, ko viņa bija sākusi tulkot. Pēc pusgada Belševica Dzjubas tiesā Kijevā neizmantoja iespēju tikt vaļā no drukas aizlieguma, jo pateica: ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, viņam par to jāraksta. Ukrainā Belševica tajos gados tika uzlūkota kā nacionālā varone.

Vinnija Pūka latviskotāja

Nav ļaunuma bez labuma. Kad Vizmas Belševicas pozīcija Dzjubas lietā izraisīja viņas publicēšanas pilnīgu aizliegumu Latvijas presē no 1971.gada vidus līdz 1974.gada augustam, viņa vienubrīd pat itin nopietni domāja, vai nestrādāt Krimuldā par cūkkopi, bet tad sarunā ar Latvijas kompartijas cekas instruktoru piedraudēja - ja viņai neļaus pelnīt maizi ar tulkošanu, tad ies par saldējuma pārdevēju un stāvēs ar savu saldējuma kasti pie cekas mājas. Tolaik Belševicas vārds jau bija izskanējis Rietumos, un saspīlējuma atslābuma gaisotnē tik demonstratīvu skandālu vara acīmredzot nevēlējās pieļaut, tāpēc publicēt tulkojumus Belševicai tika atļauts. Tā nu esam ieguvuši latviski gan Milna Vinniju Pūku, kas folklorizējies veselām lappusēm, gan Hemingveju, Po un vēl vairākus izcilus tulkojumus. Tos Belševica rakstīja ar roku, pārrakstīja tīrrakstā un deva mašīnrakstītājai. Liela autoritāte latviešu valodas ziņā Belševicai bija Andrejs Upīts.

Savukārt Belševica bija laikam gandrīz vai vienīgā Latvijas rakstniece, kas bija ieguvusi neformālu autoritāti Rietumos. Zviedrijā 1981.gadā iznāca dzejoļu izlase Lakstīgalu infarkts. Nobela prēmijas sakarā Vizmas Belševicas kā iespējamās kandidātes vārds ir vairākreiz parādījies pasaules lielākajās ziņu aģentūrās. Informācija par lemšanu ir konfidenciāla, bet baumas vēsta, ka tai gadā, kad prēmiju dabūja poļu dzejniece Vislava Šimborska, izvēle bijusi starp viņas un Belševicas kandidatūru. Zviedrijā dzīvojošais dzejnieks Juris Kronbergs vienugad prēmijas piešķiršanas reizē pat bijis izsaukts uz Zviedrijas radio studiju, lai gadījumā, ja prēmija tiek Belševicai, uzreiz varētu komentēt, taču togad balva aizceļoja uz Dienvidāfriku. Vizma Belševica pati attieksmē pret «Nobela lietu» nezaudēja humora izjūtu, baumu sakarā citēdama Bernardu Šovu, kurš teicis: par dinamīta izgudrošanu Nobelam vēl varētu piedot, bet par prēmiju - nekad.

Uzrakstījusi trešo Billes turpinājumu, ar kuru pati neesot bijusi īsti apmierināta, Belševica pēc 1999.gada vairs nerakstīja neko - veselība bija kļuvusi pārāk slikta. Rakņāšanos viņas privātajā dzīvē rakstniece nepanesa, taču pati nomira aiz ziņkārības. Tā vis nebija tenku līmeņa ziņkāre: lasīdama Ulda Lasmaņa grāmatu par Staļina laika deportācijām Jēkabpils apkaimē, Belševica bija pati no plaukta izņēmusi trīs smagus Latviešu padomju enciklopēdijas sējumus, bet nolikt tos atpakaļ vairs nespēja. Viņas pēdējie vārdi bijuši: «Laikam vajadzēs mirīt nost.»

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7620 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas