Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Tur guļ, šauj un amiezējas

Tur guļ, šauj un amiezējas

24.03.2012

Ingus Bērzons, žurnāls Leģendas tagad vēl lielāks!, iespēja abonēt ekioskā

"Cik jaukas ir mūsu Latvijas lauku kapsētiņas! Nevienā citā zemē neatradīsit tik jaukas. Svešās zemēs es arvienu esmu tās atcerējies un pārmetis cittautiešiem, ka viņi neprot savas kapsētas ne ierīkot, ne padarīt tās skaistas. [..] Latvis grib, lai mirušie atdusas jaukā ēnā un puķu ziedu kuplumā. Tas pierāda, ka viņš sirdī nav vēl tik sauss kā ļaudis citās zemēs. Uzceļ dažreiz tikai lepnu krustu vai akmeni, bet tas vairāk pašiem dzīvajiem par lepošanos nekā mirušajam par piemiņu," 1936. gada pavasarī Jaunākajās Ziņās jūsmoja literāts Kārlis Ieviņš. Taču tas bija pārāk romantizēts skats.

Nemaz nerunājot par atsevišķiem demoralizētiem subjektiem, patiesībā latviešu attieksme pret senču atdusas vietām ne vienmēr bijusi goddevīga. "Tos nevar saukt par kapiem, bet gan par kādu atkritumu jeb mēslu bedri. Kādreiz tur izcirstas resnākās priedes, zari atstāti turpat - pa vasaru kapsētā ganās govis," 1924. gada decembrī par Neretas Ķišku kapu stāvokli ar sašutumu rakstīja kāda Jēkabpils Vēstneša lasītāja. Tiesa, 30. gados situācija uzlabojās, jo kapsētu jautājums tika pacelts visaugstākajā līmenī. Sakopti kapi, jo īpaši romantiskās lauku kapsētiņas, tika pasludināti par vienu no "latviskās Latvijas" sastāvdaļām. Šajā sakarā paziņojumus izteica pats Kārlis Ulmanis, un nācijai tos klājās ielāgot. "Pēdējos gados mūs sāk lauzt kopā atkal viens jauns ļaunums, ka mēs, runādami gan par dzimtenes saitēm, gan par ģimenes stiprumu, ārdām tomēr savas ģimenes, bēgam prom dzīvi un pat miruši no savas dzimtenes, sava tēva pagasta, no tās kapsētas, kur guļ mūsu tēvi un mātes. Pavisam jauni cilvēki, padzīvojuši pāris gadus svešā malā, aizmirst, ka viņu vieta pēc nāves ir dzimtā kapsētā blakus tēvam un mātei. Ja mēs mīlam mūsu zemi, ja mums svēta mūsu pagātne un nākotne, ja mums mīļa mūsu tauta un mēs gribam to uzturēt dzīvu un stipru, - tad paliksim uzticīgi savai dzimtajai vietai, savam pagastam, savai ģimenei un savai dzimtās zemes kapsētai pēc nāves," 1937. gada septembrī Bērzmuižas skolas karoga pasniegšanas ceremonijā runāja tautas vadonis. Viņš pats rādīja piemēru, publiski paužot, ka grib atdusēties tieši Bērzmuižas kapos. Atceroties, ka agrāko gadsimtu latvieši par aizgājēju atdusas vietām un to regulāru kopšanu nemaz tādu degsmi neizrādīja, jājautā - kāpēc gan Ulmanī pēkšņi modās tāda vēlme pāraudzināt tautu, turklāt tik stipri, ka latvieši sevi joprojām uzskata par kapu mīļotājiem? Atbilde meklējama prominentā ulmaņlaiku mākslinieka Jūlija Madernieka vārdos, kas izlasāmi 1934. gada Atpūtā: "Vēsture rāda, ka tautas ar augsti attīstītu gara cēlumu vienmēr atcerējušās un mīlestībā godinājušas savus mūžībā aizgājušos, izcilos nacionālos varoņus un tautas darbiniekus." Ja latvieši gribēja būt "garā cēli", viņiem bija jāgādā par savām kapsētām.

Cienības vēl par maz

Nekārtības kapos, kaut vai svešos, vairumam latviešu vienmēr šķitušas derdzīgas. Krustpils pilsētas valde 1934. gadā pat vērsās pie Iekšlietu ministrijas Rīgā ar lūgumu likvidēt pilsētiņas ebreju kapsētu, jo tās kokos ieperinājušās vārnas, bet "pati kapsēta ilgāku laiku nekopta un ļoti netīra". Tāpat tika gādāts, lai apbedīšanas vietās nevazātos mājdzīvnieki. Kad 1938. gada pavasarī Liepājā katastrofāli savairojās klaiņojoši kaķi, policija Vecajā kapsētā Kaiju ielā sarīkoja īpašas kaķu medības, jo dzīvnieciņi "iznīcina putnus, izkašņā kapu kopas, noposta puķes un naktīs sarīko negantus koncertus". Medībām par upuri krita astoņi kaķi. Vēl pirms tam 35 klejojoši kaķi tika izšauti pašā pilsētā. Tā bija reakcija uz presē publicētajām sūdzībām, ka "Liepājas ielās redzami klejojam apkārt daudz novārgušu kaķu, kas, bada dzīti, rakņājas pa atkritumu kastēm un mēģina nozagt kaut ko no saimnieču kurvjiem, tām atgriežoties no tirgus. Bijuši gadījumi, kad kaķi bada dulnumā pat ielēkuši no tirgus nestos pārtikas kurvjos, pārbaidot nesējas."

Kaķu sirojumi Liepājas kapos bija nieks, salīdzinot ar 1938. gada 9. jūnijā rakstīto Jēkabpils Vēstnesī. Tur tika uzsākta cīņa pret suņu staidzināšanu kapos: "Bezbērnu ģimenēm joprojām suņi ir pavadoņi pastaigās pa kapsētu. Suņu ierašas mums nevienam nav svešas, un, liekas, nevienam negribēsies, lai suņi apstājas pie viņa piederīgo jauki uzkoptā kapa, krusta vai piemiņas plāksnes. Ir novērots, ka daži pastaigātāju suņi jaunības un pavasara priekā rīko kapsētā "meža skrējienus", drāzdami pāri puķēm un košuma krūmiem." Taču ne jau suņi darīja lielākās raizes daiļrunīgā raksta Kapsēta nav priekš šlāgeriem! autoram. Avīze sūdzējās, ka vispār esot vērojams, "cik maz cienības mums vēl pret saviem senčiem un pagājušajiem mūžiem". Jēkabpils Vēstnesis bija ievērojis, ka "pāris jaunekļi, dižodamies tikpat daudzu jaunkundzīšu priekšā, kas sasēdušās uz kāda ģimenes kapu žoga, kulsta kājas, imitē suņu riešanu, kaķu ņaudēšanu un smejas par savām asprātībām kā par sevišķu varonību". Avīze tāpat sodījās, ka kristīgo kapsētu par savu pastaigu vietu izmantojot sveštautieši. Kāda sieviete saviem trim melnsprogainajiem puikām pastaigas laikā skaļi mācījusi nebēdnīgas dziesmiņas tango ritmā, un Mīlu tevi, mīlu tevi skanējis jo skaļi. "Šlāgerus mēs jau dzirdam rītā, dzirdam vakarā un naktī, ja nu tos sāk ievazāt arī kapsētā, tad pat vismiermīlīgākajam jāizsaucas: kapsēta nav priekš šlāgeriem!" aizrādīja laikraksts.

Huligāni uzdarbojas

Bet ko nu par jauniešiem vai nesaprātīgiem mājdzīvniekiem runāt, ja pat pieauguši latvju vīri un sievas kapos atļāvās absolūti nepiemērotu uzvedību. 1929. gada novembra vidū Lielplatones kapos nezināmi ļaundari atkārtoti nodarīja postu - norāva kapsētas zvana saiti, salauza kapu soliņus, izbradāja kopiņas. Nākamā gada aprīlī divi iereibuši huligāni izārdīja visus Slokas kapus: sāka ar luterāņu sektoru, tad pārgāja uz Brāļu kapiem un grautiņu beidza pareizticīgo kapos. Tika lauzti krusti, plēstas vainagu lentes un tamlīdzīgi. Abi izrādījās vietējie ļaudis.

1937. gada oktobrī grautiņu Biržu pagasta Muižgala kapos sarīkoja vīrs, kurš bija devies palīgā izrakt kapu mirušai radiniecei. Grādīgais lietots gan pirms tam, gan rakšanas laikā, līdz minētā persona tiktāl sareibusi, ka sākusi zirgu vilktos ratos braukāt no kapiem iekšā un ārā, kliegt, dziedāt, spārdīt kājām krustus un vainagus. Kungu par kapu postīšanu bargi sodīja ar trim mēnešiem cietumā. Ap to pašu laiku Ērģemes kapsētā līdzīgi uzvedies kāds Vilis Taučs no Omuļu pagasta. Tas kapsētai līdzās esošajā smēdē vispirms sadzēris kopā ar kalēju un tad turpinājis uzdzīvi pašā Ērģemē. No rīta Taučs pamodies kapos. Viņa pajūgs bija izārdījis sešas kapu kopiņas un nolauzis vairākus krustus. Vīrs taisnojās, ka nezin kā nokļuvis kapsētā, kur viņu it kā velns visu nakti esot vadājis apkārt. Arī Taučam nācās atbildēt par kapu bojāšanu.

Tikmēr Aizupē, Trenču kapos, diviem brašuļiem, kas atgriezās no saviesīga pasākuma, izaicinošs šķita barona Hāna kapa krusts. "Tā kā bijuši stipri iereibuši, iegājuši kapsētā un apsēdušies. Tur abi sākuši gudrot - cik stipri krusts turoties. Kad Alfrēds Edolfs mēģinājis to pakustināt, tas nekustējies, tad ķēries klāt arī Andrejs Riekstiņš, un krusts nolūzis. Riekstiņš savu vainu stūrgalvīgi noliedz, jo kapos neesot bijis un, kad devies uz izrīkojumu, tad bez viņiem bijuši ari vēl citi," vēstīja Brīvā Zeme. Abiem piesprieda dažus mēnešus cietumā.

Neapzinīgi elementi jampadračus sarīkoja pat cienījamajos Rīgas Meža kapos. 1938. gada maija naktī tur uzdarbojās bariņš Čiekurkalna un Grīziņkalna iedzimto, kas bija iesaistīti kapu sakopšanas darbos. Kad pievakarē viņi no kapu pārziņa Perlbaha saņēma dienā nopelnīto, nekavējoties tika iegādāts degvīns, desas un sākās uzdzīve. Skaļo dziedāšanu un šaušanu gaisā ar tukšām patronām izdzirda karavīru patruļa no netālajām armijas noliktavām, kas nāca dauzoņas saukt pie kārtības.

Pavisam muļķīgi izrīkojās un simt latu naudassodā iedzīvojās arī kāds Augusts Riksis. Viņš 1937. gada ziemā kapos uzjautrinājās, pa tumsu garāmgājējiem maucot kaklā metāla kapu vainagus. Dažai izbiedētai dāmai puisis kapsētā bija dzinies pakaļ ar vainagu rokās.

Nav brīnums, ka kapu pārziņi, saukti par kapu kungiem, šādas publikas dēļ kļuva nervozi un rūgtumu izgāza uz gluži godīgiem pilsoņiem. 1930. gada 26. augustā kāda kundze avīzei Pēdējā Brīdī sūkstījās, ka, vēlā pēcpusdienā atgriezdamās no bērēm, gribējusi vēl pastaigāt pa Raiņa kapiem, taču tikusi kapu sarga rupji atraidīta, lai gan pulkstenis bijis ap astoņiem, bet kapi atvērti līdz deviņiem. Tā nav bijusi pirmā reize, kad Raiņa kapu uzraugs tik nepieklājīgi uzvedies, un avīze aicināja reiz taču viņu nomainīt. Kaimiņu Meža kapu pārzinātājs tobrīd jau bija nomainīts. Viņš vēlākā stundā kādai sieviņai piezadzies no mugurpuses, pacēlis brunčus un uzšāvis ar koku. Sieviņa iesūdzēja sitēju tiesā, uzrādot ārsta apliecinājumu "par zilumiem uz mīkstumiem".

Gluži nešpetns kapu uzraugs 20. gadu beigās gadījās Bebrenes pagasta Kamenčā. Viņš nonāca domstarpībās ar kāda aizgājēja radiem, jo, kad viņi atveda nelaiķi uz kapiem, vārti izrādījās slēgti. Uzraugs tikmēr Kamenčas muižā dzēra alu. Bērinieki tomēr iedabūja zārku kapsētā, taču uzraugs atauļoja rumakā, "pieskrēja klāt, sāka lamāties, sist zārku un raut no kapiem ārā". Bēres beidzās ar izkaušanos, miesas bojājumiem un krimināllietu.

Gari klīst vaidēdami...

Kas gan tie par kapiem bez neviena spoku stāsta! Diemžēl 20. gadsimta eksistenciālajā pasaulē tādi, ja arī radās, dzīvoja ļoti īsu mūžu, jo pārdabiskā noslēpumaino auru parasti drīz notrauca kāds gauži piezemēts izskaidrojums.

Par Valmieras kapiem klīda baumas, ka naktīs tur varot dzirdēt savādas nopūtas, koku brakšķēšanu un smagus soļus. Reiz kāda sieviete tumšā rudens naktī gājusi caur kapiem, kad piepeši izdzirdusi lūstoša koka brakšķēšanu un viņas priekšā nostājies tumšs stāvs ar lielu, baltu krustu pār plecu. Ceļiniece nav paguvusi lāgā nobīties, kad baisais tēls pats iebrēcies, nometis krustu un aizbēdzis. Iejaucās policija, un kapu sargs pavēstīja, ka kapsētās jau kādu laiku zūdot koka krusti, soli un pat sētas dēļi. Pēdas veda uz kādas trūcīgas valmierietes mājvietu. Tur plīts priekšā jau slējās no krustiem un soliem sagatavotas malkas kaudze. "29 g. v. Natālija Eglīte dzīvojusi galīgā trūkumā un pārtikusi no tā, ko labi cilvēki viņai atmetuši. Agrā jaunībā viņa iemīlējusies kādā plostniekā, kas to piemānījis un vēlāk pametis likteņa ziņā. Meklēdama vieglu dzīvi, viņa pamazām nogājusi no ceļa. Vasaras viņa pavadot kopā ar plostniekiem, klaiņājot gar Gaujmalu, kur tā vēl vienmēr meklējot savu līgavaini. Pēdējā laikā viņa sākusi izrādīt gara nenormālības pazīmes. Par kapsētas postīšanu Eglītei būs jāatbild tiesā," 1938. gada 2. februārī zināja stāstīt Jaunākās Ziņas.

1937. gada novembrī Latvijas prese ar baudu izgaršoja stāstu par notikumu Virgas kapsētā pie Priekules. Tur vīrs, vārdā Jēkabs Ķudis, vēlu vakarā no Liepājas vezumā vedis preces lauku veikalniekiem. Pie Virgas baznīcas kapiem Ķudis aizsnaudies, līdz pēkšņi jutis, ka kāds rausta preču maisus un grābstās gar ratiem. Preču vedējs nav bijis bailīgs, tūlīt ķēris pēc revolvera un ieraudzījis kādu stāvu baltās biksēs iebēgam kapu eglītēs. Ķudis šāvis un meties vajāt. Vajāšana beidzās ar baltbikša notveršanu kapsētā. Spoks izrādījās 23 gadus vecais Virgas puisis Jānis Putra. No mantu vezuma viņš bija paspējis izķeksēt kurpju pāri, 20 citronu un 20 apelsīnu. Tropiskie augļi bēgot bija izbārstīti pa visu kapsētu, un Ķudim nācās tos laternas gaismā meklēt un uzlasīt.

Policijas hronikās kapsētas diezgan bieži bija minētas kā vietas, kur garnadži slēpuši sazagto. Viņiem nez kādēļ šķita, ka tur laupījums ir drošībā, taču pilsoņi savā modrībā zagļus nereti pārspēja. Piemēram, 1930. gada oktobrī Jēkabpils vecticībnieku kapos tika uzieti trīs maisā paslēpti tītari, kurus neilgi pirms tam nezināmi ļaundari bija nozaguši Pļaviņu iedzīvotājai Edei Kalniņai. Dažus gadus vēlāk ziemā Jēkabpils kapos puišeļi atrada paslēptas divas ragaviņas. Vesels piedzīvojums 1938. gada novembrī Rīgā gadījās zagļiem, kas bija aptīrījuši krietnu skaitu dzīvokļu, bet sazagto slēpa Meža kapos. Viņu apslēptās sudrablietas zem kāda krūma atrada kapu sargs, un policija šīs vietas tuvumā ierīkoja slēpni. "Vēlā vakarā, kad kapsēta jau grimusi tumsā, kriminālpolicijas ierēdņi izdzirduši divu vīriešu čukstošas balsis un beidzot mēness gaismā ieraudzījuši arī pašus nācējus. Tie uzmanīgi tuvojušies krūmājam, kurā bijis apslēpts laupījums. Kad viens no nācējiem jau noliecies, lai mantas paņemtu, nakts klusumā atskanējusi kriminālpolicistu stingrā pavēle: "Stāt!" Abi nācēji bijuši tā pārsteigti, ka vairākas minūtes nav varējuši izrunāt ne vārda," informēja Jaunākās Ziņas.

Latviešu ciemā Lauros Igaunijā 1940. gada sākumā gadījies tā - tur kāds jauneklis nelaimīgas mīlestības dēļ izdarījis pašnāvību, bet naktī sagatavotās kapa bedres tuvumā sargs pēkšņi izdzirdējis baisus vaidus un pamatīgi nobijies. Noslēpums atklājās, kad mirušā jaunieša draugs devās pārliecināties, vai viss sagatavots bērēm. Bedrē bija ievēlies apkaimē plaši pazīstams dzērājs ar palamu Lauru Cars. Nabadziņš visu nakti velti saucis pēc palīga.

Ar kapu mirtēm uz Rīgu

Neticiet, ja saka, ka ziedu zagšana no kapiem ir jaunlaiku parādība. Arī senos laikos ņēma visu - sākot no puķēm un beidzot ar pieminekļiem. Vēl tālajā 1910. gadā Latviešu Avīzes konstatēja: "Par kapu aplaupītājiem pēdējā laikā jau vairākkārt atzīmēts, un pierādījumi norāda, ka šo nedarbu izdara pa lielākai daļai padzīvojušas sievietes, kam jūtas izgaisušas par savu līdzcilvēku aizgājēju jauki uzkoptām kapu kopiņām." Tik tiešām, 1929. gada Jēkabpils Vēstnesī var izlasīt, ka notverta kāda 64 gadu veca Sērenes sieva, kas regulāri zagusi puķes no apkaimes kapsētām. Šī pilsone atkārtoti sodīta sešas reizes. Viņas aizbildināšanās allaž skanēja vienādi - trūkums spieda... Līdzīgas ziņas atrodamas par sievām, kuras no kaimiņu kopiņām zagušas puķu stādus, lai tos pārstādītu saviem aizgājējiem. "Ir tādi cilvēki, kas nekaunas un iet uz kapsētu zagt pat pēdējās piemiņas zīmes no aizgājēju kapa kopiņas," rakstīja Jēkabpils Vēstnesis, stāstot par gadījumu, kad Zalves kapsētā no kādas pāragri aizgājuša skolnieka kopiņas bija nozagta zīda lente.

Rīgā neklājās labāk, bet līdz galvaspilsētas avīzēm parasti nonāca tikai skandalozākie gadījumi. 1929. gada novembrī Rīgas Lielajos kapos no vandaļiem cieta pat tolaik nesen aizgājušā uzņēmēja un Latvijas Universitātes labdara Kristapa Morberga kapa kopiņa. Daļa puķu bija paņemtas, daļa izsvaidītas. Prese gan sprieda, ka vainīgi varētu būt saniknotie radinieki, kuri nespēja aizgājējam piedot, ka bagātība novēlēta augstskolai, nevis viņiem.

Brīvā Zeme 1936. gada 20. jūlijā vēstīja, ka notverti Lielo kapu un Meža kapu vainagu zagļi. Vainīgie izrādījās 54 gadus vecā Helena Glāzniece un 46 gadus vecais Jānis Šakāns. Abi naktīs kapos salasīja maisā svaigus vainagus, nakti pārlaida turpat kapsētā, bet no rīta devās pie paziņas Artilērijas ielā, kur vainagus izjauca, noņemot tiem mūžzaļā magonijas koka lapas. Pēc tam lapas piedāvātas ziedu veikalos. Policija minētajā dzīvoklī uzgāja kaudzi lapu un dzelzs stiepļu no izjauktajiem vainagiem. Sods - seši mēneši cietumā. Tikpat saņēma arī persona, kuras dzīvoklī notika vainagu izjaukšana.

Bezdievīgie garnadži nezināja mēru - 1937. gada aprīlī Bēnes pagasta Gailīšu kapos tika nozagtas kapu mirtes 400 latu vērtībā. Vainīgos notvēra nākamajā gadā. Tā bija rūdīta zagļa vadīta ļaužu grupa, kas strādāja Jelgavas apkaimē un kapos grieztās mirtes veseliem saiņiem vilcienā veda uz Rīgu pārdošanai Centrāltirgū.

1929. gada oktobrī pie tiesas tika saukta astoņu cilvēku banda, kas nekrāmējās ar ziediem, bet ņēma kapu plāksnes. Kopumā pie noziedzniekiem atrada ap 60 plākšņu un krustu, ko tie cerēja pārdot "otrreizējai izmantošanai". Bandā darbojās krustu kalējs Jānis Vasariņš, kuram piederēja darbnīca Lāčplēša ielā. Pārējie bija piegādātāji. Darbības lauks aptvēra Rīgu, Tukumu un Jelgavu. Par katru vienību akmeņkalis devis aptuveni desmit latu, kaut gan plāksnes patiesā vērtība sasniedza 50 latu. Vairums kapakmeņu nāca no Dzegužkalna kapiem, kur mūsdienās ir parks. "Pa nakti šitos kapos ir visādi - tur guļ, staigā un amizējas," vienu no apsūdzētajiem citēja Pēdējā Brīdī. Tiesu pārsteidza, cik viegli zagļi savās gaitās tika galā ar kapsētu sargiem - tiem vienkārši samaksāja.

Izkaisītie pīšļi

Nestabilajā valsts sākuma periodā kapu apgānītāji jutās īpaši brīvi. Kapeņu aplaupītāju kustība sākās vēl Pirmā pasaules kara gados, kad nezināmi ļaundari, piemēram, Vaiņodes kapos uzlauza un izlaupīja baronu Grotusu kapenes. 1925. gada februārī Kandavas pagasta Tennu pusmuižas īpašnieks grāfs Aleksandrs Koškuls sūdzējās policijā, ka nezināmi ļaundari mēģinājuši atrakt aptuveni simt gadu vecos viņa senču kapus. Koškuls presei uzsvēra, ka nekādas vērtības zārkos neesot apslēptas.

Tikmēr 1924. gadā Liepājā, Ziemeļu kapsētas pareizticīgo kapos, mantrači iztraucēja 1893. gadā mirušā ģenerālleitnanta Jakubovska un viņa dzīvesbiedres pīšļu mieru. Klīda baumas, ka kungs apbedīts ar visām medaļām, zobenu un vēl briljanta gredzeniem pirkstos. Leģendas iedvesmoti, subjekti kādā tumšā septembra naktī ne tikai uzlauza kapeņu durvis, bet arī izkala caurumu betona grīdā, lai tiktu pie pāris metru dziļāk nolaistajiem šķirstiem.

1930. gada janvāra sākumā pa visu Latviju tika izdaudzināta kauja baronu Vulfu kapenēs Aumeistaros. No vienas puses tajā piedalījās aizsargi un policija, bet no otras - 26 gadus vecais laupītājs Emīls Gavars un viņa līdzbiedrs Ludvigs Skrastītis. Gavara vadītā banda jau kādu laiku tiranizēja Smiltenes apkaimi un sirojumos ieklīda pat Igaunijā. Gavars sevi dēvējis par Ziemeļlatvijas noziedznieku karali un gribējis līdzināties slavenajam Kaupēnam. Karali iegāza nostāsti par Vulfu kapenēs apraktajām bagātībām. Naktī, kad Gavars kopā ar Skrastīti bija ielauzušies baronu mūžamājā un ķērušies pie apbedījumu atrakšanas, abus aplenca policija un aizsargi. Kapenes bandītiem kļuva par lamatām. Uz aicinājumu padoties Gavars no pusatraktā kapa atbildēja ar pistoles šāvieniem un sauca, ka dzīvs rokās nedošoties. Kapliča bija labs cietoksnis, un apšaude ilga visu nakti. Gūstītājiem palīgā nāca kārtības sargi no Smiltenes, Valkas un citiem apkaimes pagastiem, atveda pat ložmetēju. Kad ap nākamās dienas pusdienlaiku aizsargi nošāva 21 gadu veco Skrastīti, Gavaram pārsteidzošā kārtā izdevās izlauzties cauri aplenkumam, iebēgt mežā un atrast pajumti kādās mājās. Policija viņu tomēr izsekoja un pie mājas nāvīgi ievainoja. Gavars mira pēc pāris stundām Smiltenes slimnīcā.

Visbiežāk gan sabiedrība neuzzināja, vai kapu atracēji tiešām ieguvuši kaut ko vērtīgu, un droši vien tā bija labāk. Tomēr 1939. gada 24. novembra Jaunākajās Ziņās varēja lasīt, ka zagļi izvandījuši barona Taubes kapliču Mazzalves pagasta Ērberģu kapos un aizstiepuši apmēram 400 kilogramu smago barona vara zārku. Tā metāla vērtība vien sasniedza vismaz 260 latu.

Lai nonāktu garnadžu uzmanības lokā, aizgājējam nemaz nevajadzēja būt bagātniekam. 1930. gadā ļaundari izsita Pāvila baznīcas kapličas logu un apzaga tur zārkā guļošo nelaiķi. 1937. gada martā par zagļu upuri kļuva kāds no diloņa miris vīrs, kurš gaidīja savu kārtu Matīsa kapu kapličā. Atnākušie bērinieki konstatēja, ka nelaiķim novilktas uzvalka bikses, krekls un žakete apmēram simt latu vērtībā. Bija atstāta tikai apakšveļa un kaklasaite.

Kurš kapos saimnieks?

Uz kapu lietām latvieši raudzījušies tik nopietni, ka tur varēja uzvirmot pat juridiskas kaislības. Brīvajā Zemē 1936. gada 10. augustā sadaļā Juridiski jautājumi un atbildes atrodami šādi vaicājumi: "Esmu draudzes loceklis un maksāju baznīcas nodokli, bet mana māte bija palikusi šos nodokļus dažus gadus parādā. Kad māte nomira, mācītājs liedza tai savu svētību un arī liedza manu māti apglabāt mana tēva samaksātā kapa vietā, bet ierādīja kapa vietu kapsētas slapjā stūrī, kur neviens savus piederīgos neapglabā. Vai mācītājam uz šādu rīcību bija tiesības?" Atbilde: "Mācītājs varēja liegties dot savu svētību pie mātes apglabāšanas, jo tā neskaitījās draudzes loceklis, bet nebija tiesības liegt māti apglabāt samaksātā kapa vietā." Jautājums no Balgales: "Mēs, daži saimnieki, saziedojām naudu un nopirkām mūsu tuvākai kapsētai zvanu. Vai par zvana lietošanu mēs varam prasīt no citiem atlīdzību? Vai zvanu mēs varam skaitīt par savu, vai tas pieder draudzei?" Atbilde: "Zvans pieder tam, kam pieder kapi, kas arī var prasīt atlīdzību par zvana lietošanu."

Latviskā tieksme uz privātīpašumu kapos nezuda. Sesavieši vairākus gadus ar lielu interesi sekoja līdzi tiesas prāvai, kas norisinājās starp Sesavas luteriskās baznīcas draudzes mācītāju Jāni Rubeni un soļotāju Jāni Kalniņu no Rīgas. Tajā izskatīja jautājumu, kam pieder Rudzīšu kapsētas teritorijā esošie koki. Kalniņš tos it kā kapsētas izdaiļošanas vārdā bija sācis cirst, taču kapu pārzinis un baznīca iebilda, norādot, ka Rudzīšu kapi pastāv jau simt gadu un draudze tos pastāvīgi kopj. Savukārt Kalniņš aizrādīja, ka zeme, uz kuras kapi atrodas, pieder viņam. Lieta tika izskatīta vairākās instancēs ar dažādiem spriedumiem, līdz 1937. gada martā Jelgavas apgabaltiesa pielika punktu, nolemjot, ka Kalniņš par koku ciršanu nav sodāms.

Par savu privātīpašumu domāja arī Zikmaņa kungs no Liepājas, kam Gaviezes pagastā piederēja Mazkvasta mājas. Līdzās tām atradās kapsēta, bet kapu kopēji regulāri meta pāri sētai Mazkvastu pļavā "sakaltušos kapu vaiņagus, vecas puķes un citus nederīgus kapu atkritumus", kā 1937. gada 5. jūnijā vēstīja Kurzemes Vārds. Zikmanis par šīm nejēdzībām iesūdzēja tiesā kapu pārzini, taču prāvu zaudēja.

Kārļa Ulmaņa nākšana pie varas iezīmēja arī pavērsienu kapu kultūrā. To varēja pat manīt uz izklaidējošā žurnāla Atpūta vāka.

Autoritārā režīma laikā jaunatnei Mātes dienā nācās sveikt ne tikai savas mammas, bet arī godināt augsto politiķu mātes. Mazpulki noliek ziedus pie Kārļa Ulmaņa mātes kapa Bērzainē 1938. gada 14.maijā.

20. gadu sākumā daudzi kapi bija nolaisti. Lai iegūtu līdzekļus sakopšanai, Dubultu draudze bija pat gatava ierīkot kapos azartspēļu namu. Zobgalīga karikatūra par to žurnālā Svari.

Kapu kultūras latviskošanai etnogrāfi piedāvāja atgriezties pie senākām tradīcijām un masīvu kapakmeņu vietā likt koka krustus ar jumtiņiem.

Kvalitatīvs ceļš līdz prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietai Meža kapos saistīja daudzus autosacīkšu cienītājus. Braukāšanas tika pārtrauktas tikai pēc atkārtotiem protestiem.

Mūsdienās neierasta šķiet tradīcija plaši atainot presē nevien augsti stāvošu politiķu, bet arī viņu radinieku bēres. Prezidenta Alberta Kvieša tēva bēres Penkules kapsētā saistīja daudzu žurnālistu uzmanību. Kviesis pie tēva kapa.

Akmeņkalis Jānis Vasariņš zelta āderi atradis, pārtaisot zagtus kapakmeņus. Uz jautājumu, kāpēc tādu grēku uzņēmies viņš atbildēja, ka "bijis spiedīgos materiālos apstākļos".

Kapu aplaupītāju pamestais komplekts. Bandīti bieži vien izdemolēja baronu dzimtu kapus, cerībā atrast uz līķiem dārglietas.

Daži virsraksti, kas raksturo rosīgo dzīvi kapu kultūrā:

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 3 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 5106 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Mākslinieks gribēja, kā smukāk, bet sanāca smieklīgi - tiešām kurpītēs kupenās!

    Lidija Pirms 4 gadiem, 1 mēneša

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas