Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Pasauli vada prāts

Pasauli vada prāts

06.03.2012

 

Tuvojas Lieldienas. Tās saistās ar jaunas pasaules pavēršanos, tāpēc arī gribas runāt par cilvēka iekšējās pasaules paplašināšanos. Jūs ejat šādu ceļu. Kā tas sākās - vai tiešām ar matemātisko harmoniju?

Nē, ar matemātiku tam maza saistība (smejas), kaut gan - arī tā var palīdzēt, piemēram, ja rodas kādi jautājumi un neskaidrības. Matemātikā ir tā: ja teorēmā kaut kas nav pareizi vienā vietā, kļūdaina ir visa teorēma. Bet es uz realitāti citādi sāku skatīties ļoti sen, kad man bija mazliet pāri trīsdesmit. Vienā brīdī jutu, ka mani līdzšinējie priekšstati par pasauli un sevi tikai kā cilvēka fiziskā ķermeņa iemiesojumu, viņam piedzimstot, nomirstot un kapos ar laiku pārvēršoties par smiltīm, ir nepilnīgi. Sāku interesēties par šiem jautājumiem kā matemātiķis, taču, protams, līdz astoņdesmito gadu beigām par saviem uzskatiem atklāti runāt nevarēju. Jau septiņdesmitajos gados biju dabūjis Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izdodas grāmatas, kas bija pārrakstītas mašīnrakstā, un ar lielu aizrautību gadus četrus studēju indiešu filozofiju. Tikai krietni vēlāk, tuvojoties Atmodas laikam, aptvēru - ja padomju periodā kaut kādā veidā nāktu gaismā manas "nepareizās" intereses, es kā pasniedzējs ļoti viegli būtu izlidojis no Latvijas Universitātes. Tikai mainoties politiskajai situācijai, sāku par to runāt publiski.

Attēlā: kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni

Mūžīgs ir jautājums: kas ir cilvēks? Nākamais jautājums: no kurienes un uz kurieni viņš dodas? Kā jūs komentējat šos identitātes un attīstības jautājumus?

Tas ir jautājums, ko esmu uzlicis savas grāmatas virsrakstā Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Vai mēs apzināmies savu dziļāko būtību un to, kāpēc vispār esam uz Zemes? Cilvēki, kuriem raksturīga ļoti šaura domāšana, loģiski analizē un saka: "Nu, Buiķis ir dumjš! Kā mēs varam nebūt tie, kas mēs patiesībā esam?!" No formālas loģikas viedokļa tiešām tā var piekasīties, bet tas nozīmē, ka cilvēks nespēj iedziļināties un uztvert šīs smalkās lietas.

Varbūt negrib...

Tieši tā arī uzskatu. Daļai sabiedrības izveidojies noteikts pasaules uzskats, bet tad pēkšņi, dzirdot domas, kas ir pretrunā ar to, viņiem būtu jāmaina attieksme pret sevi un pasauli. Un cilvēkos rodas bailes, jo iznāk, ka viņi ir nepareizi dzīvojuši un daudz ko nav sapratuši. Galu galā rodas agresija, kas tiek vērsta pret tiem, kuri viņiem liek mainīties. Būtībā jautājums ir par to, kas ir pasaule, nemaz nerunājot par pašu cilvēku. Palasām Raini, viņa filozofisko dzejas krājumu Gals un sākums. Rainis uzdod šo jautājumu: vai tad, kad pienāk gals, tas ir sākums kaut kam citam? Ja no šāda viedokļa lasa viņa rindas, piemēram: "Tās abas lielās būtības ir viena:/ Top dvēsele liela - apņemt aizsauli,/ Top aizsaule ar dvēseli - prasmē dzīve;/ Un, abām plūstot vienā būtībā,/ Top laime, miers un gals, un jaunais sākums." Ar kādām grūtībām veidojas Raiņa valoda! Jo viņš mēģina runāt par tām milzīgajām pasaulēm, kas esībā maļas. Var just, ka viņš mūsu parastajā valodā īsti neatrod savām domām dzejiskas izteiksmes vārdus.

Jau gadus desmit zinātnē daudz tiek runāts par to, ka eksistē smalkie spēka lauki, kas sadarbojas ar dzīvības formām. Ja atmiņa mani neviļ, 1998. gadā satikās pazīstami Rietumu domātāji Ervins Lāslo, Staņislavs Grofs un Pīters Rasels. Viņi runāja divas dienas, un šo sarunu izdeva grāmatā Apziņas revolūcija. Tajā izteikti nopietni pārmetumi konservatīvajai, tradicionālajai zinātnei, kas patiesībā nodara lielu ļaunumu sabiedrībai, vicinot vienkāršoto materiālisma karogu. Pasaules spējīgākie zinātnieki ir atbildīgi par to, ka rupjo, materiālistisko pasaules skatījumu padarījuši par vienīgo. Grāmatas autori saprot, ka vajadzīga apziņas transformācija, bet jautājums, vai pasaules labākie zinātnieki šīs lietas spēj pieņemt, paliek atvērts. Grāmatas nobeigumā autori paši sev jautā: ko mēs varam darīt, lai cilvēki mainītu domāšanu? Un nonāk pie secinājuma, ka vienīgais ceļš ir mainīt pašiem savu apziņu un ar saviem darbiem, pētījumiem un intervijām mēģināt ietekmēt sabiedrības uzskatus. Ja cilvēki pieņems viņu domas, dzīve pamazām pārmainīsies. Tieši tāpēc es piekritu sarunai ar Citādo Pasauli. Cilvēkiem vajadzētu kļūt kritiskākiem un padomāt, vai tiešām ar nāvi viss beigsies un nekā vairs nebūs. Vai tāds ir pareizais skatījums uz dzīvi?! Ja ir vēlēšanās rast atbildi, to var sameklēt - šodien ir tik daudz literatūras, ka man atliek vienīgi pateikties Latvijas izdevniecībām, kuras izdod ļoti nopietnas grāmatas, piemēram, Grega Bradena Dievišķo matrici. To, ka uz mums iedarbojas materiālā pasaule, neviens neapstrīd - ja izlēksiet pa logu, nostrādās gravitācijas likums, un jūs nositīsieties. Pavisam citi principi saistās ar krievu zinātnieku Pjotra Garjajeva un Vladimira Popoņina pētījumiem, kuri pierādīja, ka mūsu DNS spēj ietekmēt gaismas telpisko struktūru. Amerikāņu militāristi šo pētījumu gaitā DNS ielika traukos, pievienoja elektriskajiem kontaktiem un aizveda aptuveni piecsimt kilometru attālumā. Cilvēkam, no kura tika paņemts DNS, rādīja dažādus attēlus - komiksus, kara ainas, erotiku un tamlīdzīgas lietas, kas spēcīgi iedarbojas uz jūtu pasauli. Ar Kolorādo atompulksteni tika secināts, ka tajā pašā sekundes daļā viņa DNS paraugs piecsimt kilometru attālumā reaģē uz šiem attēliem vai nu atritinoties, vai saritinoties. Ir ļoti grūti pateikt, kur cilvēka ķermenis sākas un kur beidzas... Rodas arī citi jautājumi, jo kopš Einšteina laikiem pieņemts uzskatīt, ka neviens fizikāls process nevar būt straujāks par gaismas ātrumu, bet minētais un citi eksperimenti pierādīja pretējo - laiki momentā sakrita, ļaujot tikai minēt, cik plaša patiesībā ir cilvēka jūtu ietekmes joma. Varu atsaukties arī uz krievu matemātiķi Mihailu Lavrentjevu junioru, kurš kopā ar līdzautoriem pirms aptuveni divdesmit gadiem PSRS Zinātņu Vēstīs publicēja pētījumu par to, kā uz kultūras baktēriju Escherichia coli mikroorganismiem reaģē saules gaisma. Ja skatāmies uz sauli, patiesībā redzam, kur tā bija pirms astoņām minūtēm - tik ilgs laiks paiet, kamēr gaisma nonāk līdz Zemei. Dīvainākais bija tas, ka mikroorganismi stiprāk reaģēja uz vietu, kur saule vēl tikai būs pēc astoņām minūtēm! Šis novērojums sakrīt ar Stenfordas universitātes profesora Viljama Tillera pētījumiem. Viņa eksperimentā piedalījās ekstrasenss, mēģinot telepātiski iedarboties uz cilvēku, kurš atradās izolētā telpā aiz alumīnija un vara sienām, lai iekšā netiktu radioviļņi. Interesanti, bet cilvēka elektroencefalogramma rādīja, ka otro reizi viņš ekstrasensu uztver ne tikai precīzi laikā, bet pat pusminūti pirms tā darbošanās sākuma.

Tas man sāk atgādināt teoriju par hologrāfisko Visumu...

Tieši tā! Visas zināšanas kolosālā veidā savienojas. Viljamam Tilleram ir apmēram 250 publikāciju par materiālu zinātni, bet astoņdesmitajos gados viņš uzrakstīja grāmatu Zinātne un cilvēka transformācija, kurā runāja par smalkajām enerģijām, apgriezto laiku un zīmēja dzīvības shēmu, kā viņš izprot šos vienkāršos laukus. Tās lietas jau ir pārdesmit gadu vecas! Mans draugs Marko Bišofs nesen Vācijā aizstāvēja savu doktora disertāciju, kas robežojas ar fiziku un medicīnu. Viņš ir uzrakstījis ap desmit monogrāfiju, tostarp fundamentālu, piecsimt lappušu biezu grāmatu par tahionu laukiem, orgonu enerģiju un citām smalkajām enerģijām ar apakšvirsrakstu No mītiem līdz zinātnei. Tātad nopietni cilvēki visā pasaulē regulāri raksta par šīm parādībām.

Attēlā: kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu

Kas jūsu pasaules izziņas ceļos šķiet būtiskākais: prāts, sirds loģika vai tīra intuīcija?

Aptuveni desmit gadu strādāju kopā ar habilitēto medicīnas zinātņu doktoru Albertu Aldersonu. Sākotnēji pētījām elektroencefalogrammu kā cilvēka stresa vai relaksācijas atspoguļotāju, bet vēlāk pārgājām uz sirds ritmu mainīgumu. Redziet, sirds nekad nesitas vienmērīgi, kāds vācu profesors teicis: ja jūsu sirds sit absolūti vienmērīgi, jums atlicis dzīvot ne vairāk par 24 stundām. Kopā ar Albertu Aldersonu radījām patentu, izstrādājot sirdsdarbības ritmu izsekošanas algoritmu, kas ļoti operatīvi spēj apstrādāt informāciju. Esmu ar savu kolēģi runājis par sirds saistību ar mūsu domāšanas centru, un viņš teica: "Sirds matemātikas institūts Kalifornijā jau ir konstatējis - arī sirdī ir smadzenes, proti, neironi." Daudzkārt esmu cilvēkiem atkārtojis, ka mums ir vārds "sirdsapziņa", bet var teikt arī divos vārdos - sirds apziņa. Un tad iznāk vienreizīgi precīzi! Kad Albertam Aldersonam jautāju, vai kritiskās situācijās sirds pārraida informāciju uz smadzenēm, viņš atbildēja: "Nē! Tādos gadījumos izlemj pats sirds centrs." Izšķirošos lēmumus mēs pieņemam ar sirdi, nevis prātu.

To jūs varat teikt arī par sevi?

Jā! Kad neesmu paklausījis sirdij un sanākušas nepatikšanas, atceros to pirmo sajūtu, kas teica, kā vajag darīt.

Kristīgais pasaules uzskats cilvēka dzīvi aplūko kā ciklu, aiz kura sākas jauns cikls - aizkapa dzīve. Bet vai patiesībā esība nav jāuztver kā bezgalība, kurā ciklu robežas nemaz nav tik skaidras?

Jā! Tas sasaucas ar to, ko sacīju par Raini, kurš ir mūsu izcilākais domātājs. Viņš šīs fantastiskās lietas mēģināja izteikt dzejā. Es cilvēka esību uztveru no kristīgā viedokļa. Protams, piemērojoties caurmēra uzskatam un kaut ko vienkāršojot, baznīca mēģina pateikt, ka ar materiālo eksistenci nepietiek, jo cilvēks pēc nāves nonāk citā stāvoklī. Minot apziņu un mūsu garu, gribas nosaukt zinātnieka Ričarda Tompsona vārdu un viņa grāmatu Mehāniskā un nemehāniskā zinātne. Viņš atklāj daudz nepilnību tajā, kā zinātne redz pasauli, un pretrunas, nonākot strupceļā, piemēram, ar Ervīna Šrēdingera kvantu mehānikas vienādojumiem (tiem piešķirta tāda pati nozīme kā Ņūtona likumiem, - aut.), bet nobeigumā Tompsons piedāvā jēdzienu "dživatma", ko varētu salīdzināt ar Leibnica monādi. Tā ir mūsu būtība, kas spēj eksistēt bez vieliskā stāvokļa un var kā gars sasaistīties ar mūsu ķermeni. Tā ir mūžīga, jo mirst tikai miesa.

Dvēsele turpina savu ceļu.

Jā.

Vai pasaules uzskats nav vistiešākā veidā saistīts ar indivīda domāšanas kultūru: tas, kurš skaisti domā, pasauli redz skaistu, bet muļķis un ciniķis - neglītu?

Ja cilvēkam dzīvē gadās kāda milzīga problēma, drāma vai nelaime, ir divi varianti: vai nu viņš savas sāpes pārvērš līdzjūtībā pret citiem, vai arī kļūst nešpetns un grib visiem sariebt. Nesen redzēju filmu, kurā kāds serbs ar kompaktu atombumbas modeli ierodas Apvienotajās Nācijās, lai atriebtos visai pasaulei par karā zaudēto sievu un meitu. Ciniķis savas ciešanas mēģina uzspiest pēc iespējas plašākam apkārtējo lokam, kas ne pie kā nav vainīgi.

Patiesībā runa ir par atšķirīgiem skatu punktiem. Mēs izdarām kļūdas, bet, kā saka kristīgā pasaule, Kristus atdeva dzīvību, lai labotu mūsu grēcīgās lietas. Viss tiešām atkarīgs no tā, kā cilvēks uz pasauli skatās.

Kā skatāties jūs?

Vienmēr esmu optimists.

Vai matemātika, būdama tīrs prāta auglis un abstrakta, spēj novest līdz metafiziskam pasaules redzējumam?

Domāju gan, jo matemātika visur darbojas ar bezgalību. Vai tie būtu atvasinājumi, vai integrāļi, vai skaitļu rindu robežas, mēs nonākam līdz bezgalībai. Sākot no viens, divi, trīs un pārējiem skaitļiem, mēs potenciāli kaut kad nonāksim līdz bezgalībai. Bet ir arī otrs ceļš, kad prāts darbojas nevis ar atsevišķiem skaitļiem, bet aktuālām matemātiskām bezgalībām. Dievs vai augstākais gars - kā nu kuram patīk to nosaukt - arī ir bezgalība. Ja tā īsti iedziļinās matemātikā, tur nekad nekas līdz galam nav skaidrs. Tā neskaidrā lieta paliek, bet tāpēc arī jautājums: kā mēs to atrisinām? Katrā ziņā matemātika palīdz saprast lietu būtību.

Kādas ir tās esamības parādības, kas fiziķim, dabas zinātniekiem un mediķiem šķiet brīnumi, bet matemātiķim ir pavisam skaidras un pamatojamas?

Tik strikti matemātiķus no fiziķiem, biologiem un astronomiem es nenodalītu. Pētot universu, arī astronomi darbojas ar milzīgiem attālumiem, gaismas gadiem. Savukārt biologi nonākuši līdz cilvēka šūnai. Krievu zinātnieks Sergejs Suhonoss pirms apmēram trīsdesmit gadiem nodemonstrēja tā saucamo stabilitātes vilni, desmittūkstoš reižu palielinot izmēru no vismazākā, Planka izmēra, līdz visam universam. Zīmējot šo vilni, tā minimumā, kas ir apakšā, atrodas stabilās sistēmas, bet pašā centrā ir cilvēka šūnas kodols kā stabila vienība. Cilvēks, būdams mērogā lielāks, ir ārpus šīs stabilās sistēmas un atrodas jau brūkošajā maksimumā. Tieši tāpat galaktikas ir brūkošas, stabils ir tikai to kodols.

Ne velti tieši dabas zinātņu pārstāvji deviņdesmit procentos gadījumu izrādās ticīgi cilvēki. Pavisam cits jautājums, kā viņi šo ticību dēvē vai apraksta, piemēram, Einšteins teica, ka Dievs ar mums nespēlē metamos kauliņus. Savukārt cits Nobela prēmijas laureāts Makss Planks 1944. gadā, trīs gadus pirms savas nāves, atklāja, ka, visu mūžu nodarbodamies ar matērijas pētījumiem, nonācis pie atziņas - matērija kā tāda nevar pastāvēt, tā eksistē tikai tāpēc, ka ir kāds Prāts (ar lielo burtu), kura ietekmē tas iespējams. Vēl vairāk - viņš apgalvo: mēs nespējam matēriju saprast tāpēc, ka neaptveram savu apziņu, jo arī tā iejūgta materiālā pasaulē. Savukārt saistībā ar Prātu viņš piesauc kādu matricu, ko stipri vēlāk, pēc pusgadsimta, Gregs Bradens nosauca par dievišķo, citi - par kvantu jeb hologrāfisko kvantu lauku. Nosaukumi ir dažādi. Bet tas ir šis jaunais izpētes lauks, kas parādās caur DNS.

Līdz ar to ir definēts, ka tiešām pastāv tāda jau Senajā Grieķijā formulēta spēka lauka kvintesence, kas aizņem septiņdesmit procentu universa. Un tas izpaužas visur, arī antigravitācijā - kā tāda migliņa, jo daļiņas cita no citas atgrūžas.

Vai tam ir kāda saistība ar torsionu laukiem?

Kaut kas līdzīgs, bet es negribu par to runāt, jo mūsdienu fiziķi vēl tagad maniem doktorantiem jautā: "Nu, ko tad Buiķis saka par torsionu laukiem?" It kā mums matemātikā nebūtu citu problēmu! Piedošanu, bet teikšu par dažiem šādiem zinātniekiem - viņi tomēr ir stulbi. Ja es pirms desmit, piecpadsmit gadiem kaut ko esmu teicis par atsevišķiem krievu zinātniekiem (ar torsionu lauku pētīšanu nodarbojas Anatolija Akimova vadītā Krievijas Dabas zinātņu akadēmijas Teorētiskās un lietišķās fizikas institūta fiziķi, - aut.), citiem šķiet, ka visu laiku kā auns uz tā tikai arī sēžu. Torsionu, tahionu vai kvintesences lauki patiesībā ir milzīgs parādību loks. Tāpat kā magnētisms un elektrība savulaik bija divi dažādi lielumi, kamēr skotu fiziķis Džeims Maksvels tos apvienoja.

Pasaule jums šķiet līdzsvarota un godīga vai haotiska un apdraudoša?

Ir vienkāršie cilvēki un tie, kuri taisa politiku. Nerunāšu par Latviju, bet... vai pasaulē ir ilglaicīga, harmoniska politika? Varbūt mēs dzīvojam tā: šobrīd ir nafta, mēs uz nākamo paaudžu rēķina to iztērēsim, nopelnīsim miljardus, nākamās paaudzes būs ļoti bagātas, tāpēc varam par ekoloģiju nerūpēties? Vārdu sakot, mēs visas savas problēmas uzveļam saviem mazmazbērniem.

Luijs XIV teica: "Aiz manis kaut vai ūdensplūdi..."

Jā, to pierādīja pēdējā pasaules krīze, ko mēs tagad pārdzīvojam. Tā sākās ar banku alkatību un apdrošināšanas firmām, kas izlaida arvien vairāk atvasinātu vērtspapīru, līdz viss pārplīsa un, atvainojos, ķeskas izlīda laukā. Nekā aiz tā nebija, mēs zaudējām miljardus. Tagad viss sākas no jauna, jo bankas jūtas tīri labi.

Kas jums šķiet iedvesma šā vārda visplašākajā nozīmē?

Tur klāt ir kaut kas iracionāls, teiksim, veidā, kā pie tevis atnāk idejas, kad pēkšņi uztrūksties četros no rīta. Piemēram, nooma ideja, kas saistās ar noosfēras saprātu, par ko runājis Vladimirs Vernadskis un Teijārs de Šardēns, pie manis atnāca nejauši, it kā kāds man to būtu pateicis. Pamodos un sāku domāt. Kā mēs nonāksim pie noosfēras, kur visas zemeslodes, cilvēka saprāts kļūs harmonisks ar visu esošo dzīvības slāni? Un tad es aptvēru: caur noomiem! Kā Senajā Grieķijā, kur rodams Rietumu civilizācijas sākums, - šaurā ģeogrāfiskā vietā, blakus barbaru ciltīm, pēkšņi radās ļoti augsts intelekts, izcili domātāji. Uz Zemes izveidojas šādi noomi kā salas, un, kad tās saaug kopā, aptver visu planētu. Kad rīta agrumā izdzirdēju sevī vārdu "nooms", sapratu, ka tas varētu būt Baltijas reģions, kolosāls centrs. Mēs esam gājuši cauri sociālismam, mums bijusi pašiem sava ticība, dievturība, tad nāca kristietība, kaimiņos - Skandināvija ar savu Rietumu kapitālistisko kultūru. Ja protam to visu savienot, šis reģions varētu skaisti attīstīties. Garīgā nozīmē, čenelinga veidā (zināšanās nebalstīta informācijas saņemšana, - aut.) joprojām pavīd doma, ka Latvija lielā mērā ar savu pēdējo krīzi būs novērsusi visas nelaimes, tāpēc mums te lielu kataklizmu nebūs. Bet tie, kuri aizbraukuši uz citām zemēm, savu likteni dalīs ar citām tautām. Mēs redzam, kā tas diemžēl notiek Japānā.

Vai domājat, ka ar vārdiem var aprakstīt absolūti visas cilvēka zināšanas par pasauli? Vai skaitļi un to sakarības šādam aprakstam nav piemērotāki?

To teica jau Platons. Padomju laikā man bija grāmatiņa, kurā viens no krievu zinātniekiem saistībā ar Platona jubileju izsakās: patiesībā, ja mēs skatāmies no kvantu mehānikas un visas modernās zinātnes viedokļa, nekādi nevaram apgalvot, ka Platons ir kļūdījies. Arī angļu zinātnieks Rodžers Penrouzs, runājot par fizikālo un mentālo pasauli, darbojas ar absolūtām matemātiskām patiesībām no Aristoteļa un Platona laikiem - Dievs pasauli pārvalda caur skaitļiem un ģeometriju. Latviešu valodā tulkotas vienpadsmit Krajona grāmatas, tostarp par numeroloģiju, kurās cilvēce tikusi aptaujāta šūnu līmenī ik pēc divdesmit pieciem gadiem, sākot no 1962. gada.

Kas uz to ir spējīgi?

To dara būtnes no citām garīgajām sfērām, no smalkajiem enerģētiskajiem laukiem. Krajons ir citas realitātes magnētiskais dienests, kas pārveido Zemes magnētiskos laukus. Tas tiešā veidā saistīts ar cilvēces apziņas mainīšanos. Ja jūs palasītu šīs grāmatas, ieraudzītu daudzas interesantas idejas, tostarp arī matemātiskas.

Sarunās ar cilvēkiem jūs biežāk jūtaties saprasts vai nesaprasts?

Ar kolēģiem zinātniekiem iet diezgan smagi, bet vienkāršā tauta mani kolosāli saprot - no sirds uz sirdi. Nesen iznākusi Pjēra Franka grāmata Rezonanses likums, kurā viņš runā tieši par DNS ietekmi. Mēs rezonējam uz apkārtējiem laukiem - es runāju no sirds, un cilvēki mani saprot.

Vai zinātnieka dzīvē ir vieta sentimentam, un ko tas apliecina - vai cilvēciskumu?

Atkal smags jautājums. Nesen latviski izlasīju grāmatu par Hansu Bergenu un biju pārsteigts. Tas noticis Pirmā pasaules kara laikā. Viņš tikko bija beidzis augstskolu, viņam patikuši zirgi, un viņš iestājies vācu armijā. Jājis, nokritis un redzējis sev tuvojamies artilēriju. Šausmās viņš mēģinājis piecelties, pretī traucošos zirgus izdevies apturēt, un viņš ticis izglābts. Izrādās, tajā pašā mirklī viņa māsa mājās izjutusi spēcīgas bailes un pierunājusi tēvu, lai viņš aizsūta dēlam telegrammu. Dēls pirmoreiz mūžā saņēmis no tēva telegrammu un sapratis, ka viņa pārdzīvojums nonācis līdz māsai, ar kuru juties psiholoģiski tuvs. Vēlāk viņš gribēja šo psihisko lauku izpētīt, rezultātā radot elektroencefalogrammu. Kolēģi Bergenu uzskatīja par pastulbu vējagrābsli, un viņš izdarīja pašnāvību. Fiziķis Ludvigs Bolcmanis, kura vienādojumi tagad nepārtraukti tiek izmantoti modernajās tehnoloģijās, kolēģu attieksmes dēļ arī izdarīja pašnāvību. Šķiet, te ir vieta sentimentam. Es bieži iedomājos šos izcilos cilvēkus, kurus nesaprata laikabiedri. Fizikas grāmatās šīs pašnāvības parasti tiek noklusētas.

Vai tā nav šo cilvēku nepilnība - izdarīt pašnāvību?

Bet vai tad, kad jūs kaut ko būtisku esat izdarījis un mēģināt par to stāstīt kolēģiem, taču viņi jūs uzskata par fantazētāju... nu, diez kas nav.

Kā jūs redzat mūsdienu pasauli un tās virzību?

Optimisms mani glābj. Visi runā par 2012. gadu, kad būs pasaules gals. Palicis tikai viens gads. Manā izpratnē nekāda gala nebūs, bet ļoti spēcīga transformācija - mūsu pasaules priekšstata un zinātnes paradigmas maiņa. Cilvēki sadalīsies tajos, kuri atzīst augstākās patiesības, un tajos, kuri neatzīst.

Tā būs sava veida šķīstītava?

Teikšu tā: pasaule ļoti nopietni sadalīsies. Jebkurā gadījumā zinātnieki jau tagad nosacīti grupējas pretējās nometnēs: vieni saka, ka paradigma nav jāmaina, tikai jāpilnveido atsevišķi likumi; citi apgalvo, ka pretrunu ir pārāk daudz. Pavisam nesen pat konservatīvie kodolfiziķi eksperimentāli bija nonākuši līdz tam, ka bija spiesti atzīt: mums eksperimentos parādās piektais spēka lauks...

Vai, jūsuprāt, realitāte ir determinēta, iepriekš noteikta?

Šajā ziņā lielā mērā esmu Einšteina piekritējs, un viņš ļoti negribēja pieņemt varbūtisko skatu uz pasauli. Pētījumā par kvintesenci (krievu zinātnieki to sauc par torsiona laukiem, - aut.) tā aizņem apmēram 75 procentus no universa, savukārt tas, ko līdz šim saredzam kosmosā - matērija, putekļu mākoņi un citas parādības -, aizņem tikai četrus procentus. Kādi divdesmit seši procenti ir tumšā matērija, ko redzam galaktikās. Apmēram trīs ceturtdaļas ir nezināma enerģija, ko mēs tā arī saucam - tumšā enerģija, jo tā patlaban zinātnē ir nezināma, nesaskatāma...

Pieņemts apgalvot, ka nauda ir enerģija. Mums tās ir ļoti maz. Vai tas nozīmē, ka esam slābani?

Paldies Dievam, neesam kļuvuši par patērētāju sabiedrību. Pēdējā laikā pirms krīzes gan parādījās noteiktas iezīmes, kad cilvēki salīdzinājās ar mantu, īpašumu. Diezgan daudz esmu Rietumos lasījis lekcijas un redzējis īsto patērētāju pasauli. Mums līdz tai vēl ir tālu.

Lieldienu rīts nāk ar jaunu apsolījumu, taču cilvēkam šādas robežas laikā un telpā ir grūti novilkt. Vai tomēr tas ir iespējams - sākt jaunu dzīvi tieši tagad un šeit?

Pēteris Kļava vadīja televīzijas raidījumu, ko tieši tā arī sauca - Šeit un tagad. Tas ir iespējams neatkarīgi no gadu skaita un nodzīvotās dzīves. Man bija 33 gadi, kad ieraudzīju pasaulīgās pretrunas. Tagad man ir pāri septiņdesmit, un es turpinu savu garīgo ceļu. Astoņpadsmit gadu vecumā uz pasauli skatījos ļoti materiālistiski, mana mamma gan ticīga, bet es to visu nepieņēmu, negribēju kristīties, jo šķita - tas viss nav vajadzīgs. Pēc tam gan nonācu līdz saprašanai.

Vai palīdzēja Indija?

Jā, esmu tur bijis kopā ar sievu. Ļoti svētīgi. Tā ir ārkārtīgi interesanta zeme.

Jūs pats vienmēr dzīvojat tagad un šeit vai tomēr paplašinātā laikā un telpā, atmiņās un iztēlē?

Katrā ziņā man jādzīvo šeit un tagad, sevišķi, esot Saeimā. Tajā pašā laikā nepārtraukti dzīvoju dažādās realitātēs. Modernie domātāji saka, ka patiesībā aktuāls ir jautājums, vai mēs visi dzīvojam vienā universā? Vai nav kā kvantu mehānikā, proti, ka mūsu funkcijas ir sadalītas? Varbūt abējādi. Ja es sēžu, man sākumā jāpieceļas, lai lēktu gaisā, bet varbūt kāds ir tik trenēts, ka var to izdarīt uzreiz. Pateikt simtprocentīgi, ka dzīvojam vienā un tajā pašā pasaulē, nav iespējams. Viss atkarīgs no mūsu apziņas.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 6 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 9 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 5 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 5 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 6437 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas