Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Dzeja neglābj no sevis pašas

Dzeja neglābj no sevis pašas

26.04.2012

Ivars Kleins, žurnāls Leģendas, tagad vēl lielāka apjoma! Iespēja abonēt e- kioskā!

Viena no Mirdzas Ķempes dzejas pamattēmām bija mīlestība, turklāt radoša, dzīves vitālos spēkus apliecinoša, plaukstoša un ziedoša. Tieši tā stīgota šķita dzejniece pati, taču viņas biogrāfiskā patiesība ir pavisam citāda: piedzīvodama tuvību ar daudziem vīriešiem, viņa vienalga nejutās vīrišķības iedvesmojošo un stipro spārnu pasargāta. Viena, trausla, nedroša un tomēr apveltīta ar bezgalīgu spītu ­- tāda bija Mirdzas Ķempes sirds, lai gan ap viņas kaklu izaicinoši koši staroja sarkans lakatiņš. Varbūt šis tēls apliecināja pārjūtīgas personības romantiku, bet varbūt kalpoja par mānīgu sāņus kustību slavenību pētošās sabiedrības uzmanīgajām acīm. Tiesa, par dzejnieci klīdušas baumas un nostāsti, taču tajos ir daudz pārspīlējumu. Patiesība ir kaila. Literatūras un mūzikas muzeja krājuma lasītavā iepazinu bezgala daudz Mirdzas Ķempes pašas rakstītu un viņai adresētu vēstuļu, līdz sapratu - aizkustinošs ir nevis patiesības kailums, bet tās dziļais traģisms, sērfošana kaislību viļņos un skumju ēnas dzeldējošās vientulības stundās. Tas varētu būt pat katarses avots.

Skaistais sākums

Apgalvot, ka Mirdzai Ķempei mīlestībā neveicās, būtu ļoti vienkāršoti, tāpēc, precīzāk raksturojot šo dzejnieces dzīves dimensiju, jāsaka - viņai visi attiecību pavedieni beidzās grūti izejamos labirintos. Ticami, ka tos radīja pašas zemapziņa.

Neapšaubāmi, viņas sievišķīgās jūtu dzīves galvenā persona bija dzejnieks Eriks Ādamsons, ar kuru Mirdza Ķempe sākumā nedroši aizrāvās, tad iemīlējās un apprecējās, lai gan vēlāk kļuva viņam neuzticīga, bet nekad nespēja un varbūt pat negribēja izmest viņu no savas meitenīgās sirds. Tur viņš ienāca un palika kā vīrietis un vienlaikus kā bērns, blondais puisītis. Ar pirmo vīru piedzīvotās attiecību peripetijas Mirdza Ķempe gluži kā arhetipu vairāk vai mazāk atkārtoja vēlākā dzīvē. To nospiedumu līdz šai dienai glabā abu epistolārie attiecību apliecinājumi, un, pamatojoties uz tiem, veidots arī šis raksts, kas norobežojas no dzejnieku pārējās, galvenokārt sabiedriskās un profesionālās, dzīves.

Viss sākās skaisti. Jaunās radiofona diktores Mirdzas pielūdzējs, par viņu vecākais un jau slavenais Edvards Virza nedomā skaistās meitenes dēļ šķirties no sievas, tāpēc izejai no saspīlētās situācijas iepazīstina jauko, bet diloņslimo Mirdzu ar topošo dzejnieku Eriku Ādamsonu. Jūtīgais erotomāns savu dzīvesveidu lieliski ilustrē jau vienā no pirmajām vēstulēm jaunajai simpātijai: "Jaukais draugs, es rakstu Tev gluži vienkāršu vēstuli, lai viņā nekas nebūtu viltots. Te, kur ir tik klusu kā siltumnīcā, dzeru lēni jāņogu vīnu un spēlēju Fr. Lista Aux Cypres de la Villa d'Este. Ļauna bija mana atbraukšana. Sestdien, 22. XI. mani uzņēma Zaļā Vārnā, un kad parakstīju zvērestu, ka būšu pirmais dzejošanā, mīlēšanā un dzeršanā, pārējie dziedāja:

"Rau Erik, kā šī vārna mirdz,

Ko spraužam Tev pie sirds."

Visu nakti trakulīgi dejoju un dzēru, tā ka rītā, galīgi apreibis, atrados gultā kopā ar kādu sieviešu kārtas Kazimodo, un es būtu juties pārāk zems un apkaunots, ja tajā brīdī, kad alus putainas lūpas skūpstīja manas lūpas, nebūtu domājis, ka Tava mute man pieskaras, un kad šī baigā sieviete uzgūlās ar savām krūtīm man uz sejas, nebūtu iedomājies, ka tās ir Tavas krūtis, kuras mani arvien tā bērnišķīgi un dīvaini iepriecinājušas un apmulsinājušas, tā kā, lai to slēptu, esmu darījis dažādas trakulības. Starp murgiem un reibumu ar bailēm ieprātojos, ka nemaz nezinu, vai Tu mani mīli! [..]"

Mirdza no tādas atklātības nemulst, drīzāk jūtas aizkustināta un pēc pāris dienām, 1930. gada 27. novembrī, atbild: "Erik, Tava vēstule ir sapņu sniegpulkstenis! Viņā bij daudz maigas un uzvarošas kaislības, jo vārdiem pār mani vienmēr ir vara. Tiešām, Tevī ir tā drosme, kuras man trūkst: izsviest sevi nevietā. Baidoties no tā, es nedrīkstu domāt vai kādam teikt: mīlu!

Realība ir vienmēr rupja. No katra spoža brīža jākrīt izdziestot, ja nevar pārmest tiltu uz nākošo.

Primeles, cilvēcība un skaistā mīla atdzeras no putainām lūpām, atduras uz gaļīgā, krūtīm. Tā ir.

Kāpēc Tu neesi sev dārgāks?

Tomēr tas nav pārmetums. Tas ir citādi teikts. Un ko Tu saproti zem "lielās mīlas" [..]. Lielu pretmīlu? Tas nav vajadzīgs, galvenais - sastapt būtni, kas liek pašam skanēt. Izmurgoties smagos un vieglos sapņos. Bet par to es negribu runāt, jo manai bravūrai tas nepiestāv. Kā Tu vari mani tik spēji mīlēt? Vai tā nav paviršība?

Tavu pasauli es saprotu - varbūt pat brīžiem neatļauti mīlu - bet manējo Tu, domājams, noraidīsi ar dižciltīgu žestu. Un atkal jāklus. [..]"

Katastrofas pārvarēšana

Erika pirmā tuvošanās Mirdzai acīmredzot bijusi pārāk strauja un nekautrīga, ko apliecina viņas pēc nepilna mēneša, 15. decembrī, rakstītā vēstule: "Kad es domāju par Tevi, man nāk prātā nostāsts, ka cilvēki varot nomirt no ilgas un stipras jasmīna smaržas. Tagad man rādas, ka es esmu aprakta kautkādos slimīgos ziedos, kuru reibums sākumā viegls un patīkams, pieaug smags un gandrīz pretīgs. [..]

Tu esi slimīgs zieds, kura daiļums atbaidošs.

Tevi es saprotu labāk nekā vecmeistars un nekā Tu pats. Bet dažu Tavu retu īpašību dēļ nevaru aizslēgties pret Tevi, kā man tas būtu vēlams.

Ar briesmām es atceros, ka zem Taviem trakiem skūpstiem manā ķermenī brīžiem nepārvarams kļuva drebošs nogurums. No Tavas mutes vairīdamās, es reizē to vēlējos. Bet poēts Edvarts Virza, drūms un briļļains, vēroja, vai es pati neaizstāvēšu savu cieņu!

To nodomājusi, es pie attiecību katastrofas esmu līdzvainīga. Tomēr Tev jāzina, ka tuvodamies šādi, mēs viens otram pazūdam.

Mūsu jūrmalas diena bij skaista tāpēc, ka mēs viņā bijām vieni. Ja Tu gribēsi, lai mīla dzīvo, Tu mācīsies pareizāki man pieiet. Un es Tev! Ja nē, tad beigas nav ko nožēlot. [..]"

Tomēr jau 9. februārī Mirdzas jūtu pumpurs ir atsprādzis vaļā. "Mans mīlulīt, šodien ir mana dzimšanas diena. Bēdīga dzimšanas diena, jo es ar bailēm domāju par Tevi. Tu esi tik trausls un nomocīts, man bail, ka Tu neaizej bojā. Naktī es uztrūkstos un sapņos vaimanāju. Man liekas, ka es Tevi mīlu.

Kaut gan es esmu 3 mēnešus par Tevi vecāka, tomēr neesmu tik prātīga kā tas vecākai sievietei piestāvētu. [..]"

Atdošanās baudai

Mirdza ļāvās gan jutekliskām, gan emocionālām provokācijām. Lūk, Erika vēstule Mirdzai 1931. gada 20. februārī. Tā rakstīta ar sarkanu zīmuli un ziliem pasvītrojumiem uz dzeltenas, palielas papīra driskas, gluži kā buramvārdi: "Man riebjas Rīt-Āzijas pinass, auksts no ananāsu lapu šķiedrām, bet kad atceros raibo, sarkano, briesmīgo, netikumīgo, zvērisko lakatu, es nevaldāmi gribu savu pieri aizbāzt Tev aiz krekla, lai mana 20 podu un 3 drachmu smagā galva starp abām Tavām drudžainām krūtīm un lūmijām līdzīgiem krūšgaliem atrastos itkā kokoss ķengurū mātītes bērnu nēsājamā somā. Cik neizturami nožēlojami, cik drūmi, cik smagi, ka esmu tikai 1 m 75 cm, tikai 175 cm, tikai 17500 mm garš! Es gribētu būt 175000 mm, vai 1750000 mm vai vislabāk 17.500.000 mm garš un tik lokans kā jaguāra aste, lai varētu bezgala daudzas reizes apvīties no galvas līdz kājām ap Tevi! Savu mēli, kura būtu gara, slaida un karsta kā krītzvaigznes sekste, es iegrūztu tik dziļi, strauji un spēcīgi Tavā mutē, ka Tu mirkli zaudētu samaņu itkā no mašlaka. Bet kad Tu pamostos, mēs būtu pārvērtušies kombustīlijās un Tevi un mani apskurbinātu tik mocoša mīla kā briesmīgs karstums, kas uzliesmotu no mūsu kopā saaugušām kāju potītēm, ceļgaliem, krūšgaliem, vēderiem, plaukstām un lūpām, un apšķaidīti viscauri ar granātu sēklām, mēs ar saviem pirkstiem itkā ar tigrillo nagiem, sumbru ilkņiem, maitu putnu knābjiem iecirstos miesās un nelaistu vienu no otra nekad prom, kamēr vien mēs spētu starp neremdināmu kaislību, izmisumu un drūmumu un biežo samaņu zaudēšanu līksmoties ar veselīgiem, spēcīgiem un gaišiem murgiem!

Bet šodien visasāki mani vajā viens priecīgs murgs - svētdien, plkst. 5.30 pie Eliz. un Brīv. iel. es redzēšu savu lauvu, savu šaloti, savu malahītu, savu briesmoni ar čūskas kaklu! Tavs Jacints!"

Iemīlējušos dzejnieku lielo tuvību raksturo Erika 2. martā rakstītais: "Mani mati (ari uz krūtīm un rokām), krekls un gultas drēbes visu nakti bija apņemtas tām smaržām, kuras pagatavotas no Tavas dvašas un sviedriem, no Tavām asarām un asinīm, jauktām ar saldu, baltu sēklu sulām. Visu nakti zem sava pārmērīgi un nedabīgi jūtīgā vēdera, kuram tā patikās Tava smalkā roka, manīju, kā jau arvienu, kad esmu ar Tevi kopā, kāpjam un zūdam maigāko erekciju, un man likās, ka Tu sakodi līdz asinīm manas lūpas un ausis, nežēlīgi mani izlamā un sasiti kā niknāko ienaidnieku, bet to visu panesu klusu ciešot ar varēnu prieku. [..]"

Pēc 17 dienām Mirdza savam Erikam no radiofona raksta: "Man neganti sāp krūtis, bet es esmu priecīga, ka Tu esi. Tad es varu strādāt kā Ciklopiene.

Tiešām, es esmu paša saules dieva tumšā sieva, un man ir silti arvien.

Rikki, raksti savu stāstu, jo mēs to gribam likt programmā, ja vien viņš neizrādīsies tāds, kas traucē tikumīgu mēru un mierīgu tikumību.

Ja nu viņā būtu perverzas un nemērīgas lietas, tad atļausim monotoni skanēt vecu mēbeļu ķirmju tikšiem, Tutanhamonam Otrajam - V. Dambergam un maigajam mironim - Ad. Ersam. Lai mirušie priecina mirušos! Netraucēsim. [..]"

Pārmetumu jūrā

Neraugoties uz to, ka vasaras mēnešos abi mitinājās šķirti [Eriks brauca uz laukiem, kur viņam vieglāk rakstīt, kamēr Mirdza strādāja Rīgā], varētu domāt, ka Mirdzas un Erika kopdzīve līdzinājās idillei. Tomēr tā nav patiesība. Kaut gan dzejnieces 1939. gada vasarā rakstītā vēstule vīram ir pārāk gara, lai to citētu pilnībā, tomēr tā daudz ko izskaidro. Daudz kas atklājas jaunā gaismā. "[..] Tu zini, Erik, ka pag. vasaru Tu mani biji atstājis ilgi vienu. Lai gan Tu mani mīli, tomēr vienmēr nonšalanti izturējies kā pret manām ciešanām, tā arī pret tām raizēm, kuras jūtu par Tevi. Tās nedēļas un mēnešus, kad Tu dzēri ārpus mājas, es ar raustošos sirdi kā murgos dzīvoju, naktis pavadīdama smagā pusmiegā, līdz Tu dažreiz ienāci smirdēdams, traucēdams manu miegu un piepildīdams manu jau tā no bērnības iebiedēto dvēseli jaunām bailēm. Radiofonā es gāju noraudājusies, rokas man trīcēja strādājot, bet pat telefoniski Tu nekad nepaziņoji, kur esi. Pat tik niecīgu lūgumu Tu neizpildīji, kaut gan mani mīli. Visvairāk man sāpēja, ka pēc tik daudzu gadu grūta darba, kad es visas vasaras pavadīju pilsētā, rūpīgi krādama grašus un Tev uzticēdama tos, Tu viegli vienā vakarā varēji aizsviest simtiem latu, visu, ko Tu biji par savu ilggadīgo darbu nopelnījis, nekad neatcerēdamies, ka ar to naudu varēji mazliet arī iepriecināt mani, noņemot man kādu rūpju nastu. Nekad Tu negribēji būt mans draugs, un meli bija salauzuši kontaktu starp mums. Iekšēji, varbūt neapzinīgi, Tu nicināji manas ciešanas, slimības un pūles, un domāji, ka viss tas ir pārspīlēts. Neko Tu neņēmi nopietni, jo instinktīvi juti, ka - neskatoties uz visām manām simpatijām pret vienu otru - es Tev esmu dziļi pieķērusies, ka es nekad nespēšu no Tevis galīgi aiziet vai ieturēt pret Tevi stingrību. Tādēļ Tu dzīvoji nedomādams, atspēlēdamies par ilgu gadu nomāktību. Un es ticu, ka Tavam īstajam "es" tas nepatika. Bet Tu vienmēr ar baudu darīji to, kas Tev riebjas.

Beigās es sāku notrulināties, jo domāju, ka Tev vairs nav pret mani nekādu jūtu, jo arī tā ikdienā es visbiežāk izjūtu Tavu īgnumu - gan klusu, bet paralizējošu. [..]

Šai laikā es sāku draudzēties ar A.B. [Arnolds Bulāns, saīsinājumā - Arno, filosofes Mildas Paļevičas un dzejnieka Fallija jeb Konrada Bulāna dēls - I.K.] Viņš ir skaidra, viengabalaina dvēsele, viņā nav nekādas jūtekļošanās, bet nav arī abstrakcijas kā viņa mātē. Pirmo reizi savā mūžā es jutu, ka viens cilvēks par mani rūpējās vissīkākajās ikdienas raizēs. Viņš man nesa grāmatas, žurnālus, mācīja sportu, rūpējās vai neesmu slima un nogurusi, vai esmu pienācīgi apģērbta, vai man kautkas netrūkst, pacietīgi analizēja manas slimības un likstas, bet neuzbāzīgi, bez histērijas. Tikpat dabiski, kā ar Koru. Viņš teica, ka Tu viņam esi simpatisks, un ka mēs abi esot nelaimīgi cilvēki savu raksturu dēļ, ka viņam ir pavisam citāda pieeja lietām. Nekad es viņu neredzēju dusmīgu vai nepacietīgu. [..] Ar savām neirozēm mocīdamās es sen meklēju cilvēku, kas man varētu un, galvenais, gribētu palīdzēt, jo Tu gan mani saproti, bet Tev nav impulsa būt aktivam dzīvē un man palīdzēt, tādēļ, ka attiecība ir otrāda - es gribu Tev palīdzēt, kas arī ir ļoti svarīga vēlēšanās.

Tā es garīgi atkopos, jo līdz tam visi pret mani ir bijuši tikai erotiski sadisti. Tas nebija kā ar St., nekādas kaislības un noreibumi un pēc tam pretīgums, bet kautkas harmonisks, gaišs un drošs. Es varēju atpūsties un justies aizsargāta, nevis iekārota un izsūkta un tad atkal pamesta savās bēdās. Bet es jau pašā sākumā teicu A.B. par mani un Tevi "Mūsu attiecības ir sliktas, bet kautkas mūs cieši saista, varbūt līdz pat nāvei". Un viņš atbildēja: "Tu neesi priekš manis, bet es esmu priekš Tevis. Lai Tev palīdzētu, jo tas man dara prieku."

Tad atnāca Tava vēstule, es atkal apzinājos savas vainas pret Tevi - ne šo, jo to es par vainu neuzskatu, tā bij sevis glābšana - un mēs atkal sākām dzīvot kopā. Protams, es redzēju no Tavas sejas, ka Tu zini, ka es satiekos ar B. Un ka Tu bieži ciet, jo šoreiz Tu nevarēji tīksmināties, tādēļ ka te bija kautkas nopietni cilvēcīgs. Bet es nevarēju atteikties no draudzības ar cilvēku, kas ar katru sīkumu man bija devis spēku un pats arī man tik ļoti pieķēries, jo tas būtu bijis zemiski, atgrūst viņu tad, kad Tev atkal labpatikās pārrasties mājās. Bet es sākumā nejutos nemaz tik slikti, jo katrs no Jums man bija dārgs un nepieciešams savā nozīmē. Es biju laimīga, ka Tu esi mājās, nedzeri, strādā, mācies franču valodu un ka varu Tevi apmīļot un dot Tev kautkādu prieku. Es izjūtu Tavas būtnes raksturu un zinu, ka cilvēks ir bieži nevis tas, ko viņš dara, bet kas viņš ir. Bet klusēšana, meli un ciešanas, ko šad tad saskatīju Tavā sejā, sāka mani nomākt un radīja mocošu stāvokli: uzpeldēja atkal Tavi vecie niķi. Grūti man bija. Domāju, ka būtu jāizšķiras, bet tas likās neiespējami. Saaukstējos un spļāvu asinis. Arī tai laikā Tu parādīji man savu mīlestību, uz ilgām dienām pazuzdams no mājas, kaut gan katrs uztraukums varēja man radīt jaunu asiņošanu, bet Tev ir laimīga īpašība - spēja pilnīgi visu aizmirst un dzīvot acumirklim. Tai laikā B. skraidīja ap ārstiem, klusināja manas bailes par sevi un par Tevi un viņš mani atveda uz sanatoriju, jo Tevis jau nebija mājās. Arī manas slimības laikā Tev galvenais bija - pašsajūta. [..] Sanatorijā man uznāca lēkme: nevarēju nostāvēt, nekā neredzēju. B. sēdēja pie gultas un raudāja. Viņš teica, ka es esot bijusi briesmīgi bāla un mana mute tik savādi izlocīta, ka viņš sapratis, cik grūta mana dzīve.

Jā, grūti man bija un es sajutu, ka nevaru vairs tā dzīvot, bet ka no Tevis aiziet arī nespēju. Un tagad, Erik, esmu pieņēmusi ciešo, negrozāmo lēmumu - iekārtoties tā, lai mēs visi trīs varētu justies gaiši un bez meliem, lai neviens nebūtu pazemots un apkrāpts. Un bez tam, es skaidri sajūtu, ka Tu man nozīmē ļoti daudz, bet vecā dzīve mani nobeigs. A.B. bija atbraucis un teica, lai es viņam ļaujot mani redzēt tikai dažas dienas nedēļā. Viņš teica, ka varot arī pavisam aiziet, ja tas man nākšot par labu, bet to viņš teica ar tādu izmisumu, tik bāls un sagrauzts, ka es to nevaru pieņemt. Tad man nebūtu nemūžam vairs miera, un es atkal būtu vienu cilvēku sagandējusi. Bez tam, ar Tevi kopā dzīvojot es Tevi bezgalīgi izlutinu un Tu izlaidies arvien vairāk. Tādēļ pēc sanatorijas konkrēti būs tā: es braukšu uz Ropažiem dzīvot mazā istabiņā. [..]

Būs dienas, kad zināšu: "Atnāks Arno, kas par mani rūpējās" un tad atkal būs dienas, kad "Atnāks Eriks, par kuru es rūpējos." Un tad Tu atnāksi ar grāmatām, žurnāliem, saviem darbiem. Mēs runāsim, mācīsimies franču valodu un būsim mīļi viens pret otru. Un kad Tev kādreiz būs "jautrs gara stāvoklis", Tu būsi savā istabā un es Tevi neredzēšu. Tev vajag kaut istabu ar telefonu, lai varu Tev katru dienu piezvanīt. Tavas mājas būs manējās un manas Tavējās. Un Tu mācīsies pats par sevi rūpēties un pats atbildēt. Un varbūt Tu nemaz nezini, cik jauki dažreiz vienam un brīvam. [..] Varbūt, ka pie tik nepilnīgām attiecībām A.B. tiešām iemīlēsies kādā citā (pilnīgākas tās nekļūs, jo Tu esi viena manas dzīves sastāvdaļa) un es gan tad necietīšu, jo man nesāp, ja mani pamet, bet ja man pašai jāpamet tie, kas man pieķērušies. [..]"

Vēlreiz atzīšanās

Tomēr šim modelim nebija lemts attīstīties, jo 1941. gadā Eriks palika Latvijā, bet kreisi noskaņotā Mirdza kopā ar radiofona darbiniekiem izceļoja uz Krieviju. Viņas jūtas pret reiz tuvo vīru turpināja gruzdēt dvēseles zemdegās. 1942. gada 24. februārī Mirdza vīram tā arī nenosūtītā vēstulē raksta: "Erikiņ, mana zvaigznīte! Dienas iet bēdās un slimībās. Vienīgais mierinājums Saksa vēstules. Vienmēr redzu Tevi sapnī. Esmu Rīgā, meklēju Tevi, bet nevaru atrast. Dažreiz man saka, ka esi izgājis no mājām pie draugiem, dažreiz, ka esi miris. Tad briesmīgi kliedzu sapnī. Vienreiz redzēju Tevi tik dzeltenu un aukstu. Tad atkal skaistu, spožām acīm. Bet Tu man esi noslēpums. Lasu Tavas dzejas, skatos skaistajā, skaidrajā rokrakstā. Neparasta gaume, neparasta būtne. Tik neparasta, ka nevaru aptvert. Viss, ko izlasu, man liek brīnēties, jo visā ir mūžīgs skaistums. Tu esi kā puķes elpa, kā dārgs audums un smalks kalums, un atkal kā uguns mēle. Vairākus mēnešus nedrīkstēju ņemt Tavas dzejas rokā. Kāda būtu mana dzīve, ja Tevis vairs pasaulē nav! Kā lai izlīdzinu pārestību, ko Tev nodarījusi pasaule un es? Bet Tavi skaistie darbi ir jau atlīdzinājums. Nebiju laba, bet tomēr Tevi mīlēju. Nekas man neinteresē, nekam es nerakstu, tik Tev, mana zvaigznīte. Kaut zinātu, vai esi drošs, vai neciet badu. Kas Tev palīdz? Erikiņ, nav gala manām bēdām! Es maldos caur pasauli kā slima. Viss pazūd, tikai Tu paliec. Un arī Tevi esmu sāpinājusi tādēļ, ka gribēju pret daudziem būt laba. Kaut varētu gulēt ar Tevi vienā kapā, mana vālodzīte. Tu esi mans gaišums un mana cerība un Tevis dēļ gribu dzīvot. Visu atceros: Tavu cepuri, rīta tērpu, manuskriptus, dīvanu, vietas, kur bijām. Mūžam esmu ar Tevi un būšu arī tad, kad maldos. [..]"

Dvēsele atvaros

Pēkšņi, par pārsteigumu man un jums, atvērsim Mirdzas Ķempes 30. gados rakstītu dienasgrāmatu, kas atklāj viņas dzīvi jaunā gaismā, asprātīgāk būtu teikt - saulainās ārpasaules dzīves ēnas pusi. Dvēseles tumšo spēku, kas likumsakarīgi sarežģīja ne tikai dzejnieces pašrefleksiju, bet arī attiecības ar tuvākajiem. "Es esmu sevi apspiedusi, lai iegūtu citu mīlestību. Esmu vienmēr "iekārotāja", ne "devēja", ja arī ārēji tas pastiprināti šķiet otrādi. Bērnībā cīņa par mātes simpātijām un atzinību - ar labu mācīšanos, piemērošanos etc. un tādēļ vēl tagad bailes un atkarība no viņas garastāvokļiem. Tāpat cīņa par skolotāju atzinību un simpātijām, bailes būt pārprastai, neatzītai un reizē nepatika par tādu vājību un atkarību. Neticība sev. [..] Bēgšana tuberkulozē, tad neirozē. Tieksme, lai žēlo. Doma, ka ja mani nemīlēs, nomiršu. Vienmēr vienmēr atkarība no citu domām. Kad radio runātāja biju, kaut arī objektīvi ņemot laba, tomēr ja būtu vairāki apgalvojuši, ka runāju slikti, visa pašapziņa sagrūtu, bet ja slavē, slimīga prieka un triumfa sajūta, kas ātri sabrūk un dod vietu nedrošībai, jo pārāk liela ir tieksme patikt. Tāpat attiecībā ar tiem, kurus mīlēju un kuru mīlu gribēju iegūt. Griba, lai S. mani mīlētu, ārkārtīgi ciestu, ka mani zaudējis. Un ja mīla nebija pret mani pietiekoši liela, tā nevērtības sajūta, doma, ka mani nevar mīlēt. Tieksme pārliecināties par pretējo, iegūstot daudzu simpātijas."

Mēnesi vēlāk - atkal: "Depresija. Nevaru neko vēlēties, jo nevaru neko panest. Jāņem, kas nāk, bet ar varu dzīvei neko nevar izraut.

Dienā ārkārtīgi murgains miegs, itkā katalepsija, tomēr kautkas dūcošs, reibonim līdzīgs. Izlasīju Po Dīvainos stāstus. Vareni uzrakstīti, bet slimi, pamatā zemākie instinkti - sadisms.

Ja es zinātu, ko es gribu? Vislabākais, kad kļūstu vienaldzīga un nesu dzīvi kāda tā nāk. Tikai ne varas kāre, kas man jau daudzreiz likusi smagi nokrist no "augstumiem". Un pret šo V. tā ir. Nav nekādas labas jūtas, salīdzinot ar tām, kas man ir pret vīru. Tāpēc vienmēr mielas uz mēles, jo dvēselei nav pamata uz kā nostāties un uzlidot. Kaut gan cilvēks ļoti patiess, zaļām, bet siltām acīm. Smags un sauss reizēm. Bet vieglie man nekad nav patikuši.

Vajadzētu sevi norūdīt. Es izturos ļoti pašapzinīgi, bet patiesībā esmu bailīga un nedroša līdz smieklīgumam. Katrs skats, žests, vārds mani var satriekt un izsaukt mazvērtības sajūtu. Un kāds nieks atkal padarīt laimīgu. Pārkairināti reaģēju uz apkārtni. Laikam patmīlība liela. Bet es baidos apbēdināt un apvainot citus, kautgan man grūti liekuļot. [..]

Bailes ir mana slimība. Jau desmit gadu nav tādas dienas, kad es nedomātu par nāvi. Ne tikai par savu, bet par manu tuvo un pazīstamo cilvēku nāvi.

Es apskaužu dzīvniekus un mierīgos cilvēkus, kas par to nedomā. Un blakus tam manī mīt ārkārtīga dzīvotgriba, prieks, interese pret visu, kas notiek pasaulē. Varbūt ka vecumā būs vieglāki. Bet skrejošie gadi mani biedē. Bailes mūžam un no visa. Arī no savām jūtām, kuras es nesaprotu. [..] Bet vienu gan es savā gļēvulībā tomēr varētu: nomirt Erika vietā, ja tam draudētu nāve. Mans puisītis ir vislabākais, ko es šai pasaulē esmu sastapusi. Es mīlu viņa acis, tievo augumiņu, skaistās kājas, visu viņa skaidro un smalko būtni. Man liekas, ka mēs esam viens. Un atkal nāvīgs žēlums. Jo grūtāki tāpēc man pamest zemākas kvalitātes jūtas, kas mani nelaiž mierā. Man bail, ka es pat ar domām neizpostu to, kas man ir vienīgi patiesais. [..]"

Šajā dienasgrāmatā lasām arī par dzejnieces cita veida izmisumu un šaubām: "Laulība ir skaista un reizē briesmīga. Tā piesaista vienam cilvēkam, kuru sajūti gandrīz kā sevi, no kura negribi šķirties, par kuru baiļojies un kuram piekļaujies maigā draudzībā, bet reizē tā drausmīgi liek tiekties pēc brīvības un citiem cilvēkiem. Te visvairāk jūtamas cilvēka bipolārās tieksmes. Griba būt saistītam un brīvam.

Visvairāk bailes no tā, kuru mīli, jo dvēsele instinktīvi baidas pati no savas verdzības."

Tuvība Krievijā

Neraugoties uz to, ka Mirdza Ķempe, kara gados dzīvojot Krievijā, bija ļāvusies tuvībai ar Jāni Žīguru un kopā ar viņu pēc atgriešanās Padomju Latvijā dibināja Leļļu teātri un ka Eriks Ādmsons šajā laikā sācis kopdzīvi ar Kārļa Padega atraitni Elvīru, dzejniece palīdzēja vēl joprojām oficiālajam vīram. Diloņslimajiem Erikam un Elvīrai piedzima dēliņš Askolds, kurš mira dažu nedēļu vecumā, bet drīz pēc tam mūžībā aizgāja arī Padega atraitne. Mirdza visās situācijās balstīja Eriku līdz pat viņa nāvei 1946. gada 28. februārī. Viņa citādi nevarēja. Tāpat kā netika vaļā no savām bailēm un nedrošības. Spriežot pēc vēstulēm, tās pār galvu nākušas arī Jānim Žīguram. 1943. gada 7. janvārī viņš dzejniecei Krievijā rakstījis: "Nu jau es esmu tas noziedznieks - zinu jau zinu. Varētu jau sadusmoties, bet Tu esi slima - slimniekam sava domāšana.

[..] Es taču eju pie Tevis katru dienu. Vai man bija tevi uztraukt un stāstīt cik es par Tevi baiļojos. Vai man bija Tev teikt, ka, atradis uz ceļa zaļu skujiņu, sajutu smadzenēs briesmīgu egļu dvingu un bēru smaku un gribēju kā ārprātīgs skriet no pusceļa atpakaļ. Jeb man bija Tev teikt, ka es Maskavā sēdēju savā istabā un domāju to vai citu... Vai es vispār drīkstēju pieļaut tādu domu, ka ar Tevi varētu notikt kas slikts? Reizēm tāda doma izzibēja caur smadzenēm un gandrīz norāva no kājām gar zemi.

Ja Tavu mīlestību var iemantot ar pāris streptocīda tabletēm, tad turpmāk tiešām par tevi interesēšos mazāk. Galu galā esmu arī cilvēks un katrs vadzis reiz lūzt. Nu jau vairāki mēneši no vietas nesu slepkavas lāstu un esmu kā notiesāts. [..]

Mana daba nav uz bēdām. Es gribu prieku un gaismu, bet es varu ļoti bēdāties un līdzi just un taisni pārspīlēta līdzjūtība dara cilvēku vienaldzīgu. [..]"

Taču, dzīves uztverē būdams optimists, Jānis Žīgurs aizvainojumu nav ilgi sevī glabājis un jau nākamā gada 13. janvārī sūtījis optimistiskas rindas: "Dārgā Mirdzulīten! Es par Tevi bieži un daudz domāju, jo domāšana par tevi - ir kļuvusi par manu otro profesiju. Pirmā, tā ir - atpūšanās, bet trešā leļļu teātris. Mirdzēn, man patīk, ka Tev iet labi un gandrīz man liekas, ka Tu sāksi izlaist vienu otru "līkumu" uz savu roku, jo Tu zini, pats Kirhenšteins teica: tie plaušu slimnieki ir... kārīgi. Bet ja ņem vēl vērā, ka Tu dzīvo tādā attiecīgi noskaņotā sabiedrībā, tad mani var piemeklēt augustiņa liktenis, bet Tevi - viņas otrās puses..."

Atkal tas pats

1959. gadā Mirdza Ķempe salaulājās ar otro oficiālo vīru, 20 gadu par sevi jaunāko Linardu Naikovski, taču arī šī kopdzīve drīz vien pārvērtās par elli. Dzejnieces draudzene keramiķe Helga Ingeborga Melnbārde intervijā žurnālistam Romānam Koļedam stāstījusi: "Dzejniece bija interesanta un savdabīga personība, vienkārši klasiska mīlniece, kura neko nekur nevarēja apvaldīt. Viss lauzās uz āru! Bet viņas dzīve pavērsās tā, kā dažu labu reizi notiek ar līdzīgiem savdabjiem, kad tie sev iegūst tirānu. Naikovskis būtībā Ķempi iznīcināja. Manā versijā Ķempe Naikovska personā sev ieguva bendi. Ūnikums, kā viņi savā starpā ņēmās! Bet man tas viss bija jāpieredz. Bez tam Naikovskis jau nekad nebija viens. Viņš bija ietonēts zināmā tonī, un tie draudziņi vienmēr grozījās tuvumā. Naikovska izturēšanos ir grūti aprakstīt. Piemēram, šāda aina - esmu pie Ķempes, mēs sēžam viņas guļamistabā un runājam, kad pēkšņi atveras durvis un parādās Naikovskis ļumīgās, pelēcīgi zilās apakšbiksēs un saka: "Helgiņa, nāciet uz virtuvi, es cepu kotletes. Dzejniece jau kotletes nemāk cept...""

Iespējams, Mirdzas Ķempes kopdzīves kārtējā traģēdijā vainīgs bija ne tikai Linards Naikovskis, jo dzejniece pati tā arī nespēja tikt galā ar vakuumu dvēseles pamatos. Vēl 1961. gadā viņa savā dienasgrāmatā rakstīja: "Psihopātija. Cilvēks nav garīgi slims un nav arī vesels. Nikna apsēstība, nemiers.

Kā vajadzīga disciplīna, lai šīs vajātās, apmātās domas savaldītu, dotu tām iespēju sevi pārvarēt, rast jaunus ieradumus. Bet vāja sieviete - tik slima kā es - to nevar. Brutālās sadursmes nokausē. Psihopātam nav ne kauna, ne patiesības - atliek cerēt, ka disciplīna nāks no ārienes.

Varbūt paša dvēselē uzausīs nojausma, ka sevi valdīt ir interesanti un strādāt regulāri - katra cilvēka glābiņš. Bet ja kļūšu veselāka un stiprāka un viss līdz galam apriebsies: nekaunība, necilvēcīgums, kas jūt tikai sevi - es spēšu uzvarēt izdarīt to, kas jādara. Katru dienu par to domāju. [..]"

Mirdzas Ķempes vientulīgā dzīve beidzās gluži simboliskā akordā - viņa mira dzīvoklī viena pati 1974. gada 12. aprīlī. Tūkstošziede, kuras interese par Austrumiem un draudzība ar Indijas premjerministri Indiru Gandiju, goda tituli un slava tēvzemē, baudas mirkļi un dažreiz arī reibums nespēja izglābt no meitenīgas nedrošības un pamestības izjūtas.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7677 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas