Dzejniece no paralēlās pasaules

07.07.2012

Egīls Zirnis, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt e-kioskā!

Vai jūs maz kādu manu dzejoli esat lasījis? - uzvaicā Kornēlija Apškrūma, kad esmu viņu sazvanījis, lai intervētu pa telefonu, jo norunāto tikšanos, proti, Sestdienas braucienu pie dzejnieces uz Virešiem viņa bija lūgusi atcelt sliktas veselības dēļ. Un brīdi vēlāk noskaita rindiņu no mana pirmā presē publicētā pantiņa 1977.gadā, tātad pirms 35 gadiem, ar to apliecinot, ka literatūras procesam rūpīgi seko jau sen. «Rīgas latviešu biedrības Baltā zāle bija stāvgrūdām pilna, un auditorijas liela daļa bija skolotājas,» iespaidos par Kornēlijas Apškrūmas radošo vakaru dalās publicists Ēriks Hānbergs. Arī bijušais latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks atceras Apškrūmas četru grāmatu atvēršanas vakaru - kad dzejniece pirms tam teikusi, ka tirgos biļetes, viņš pie sevis nobrīnījies, vai nu kāds tā nākšot, ka biļetes jātirgo, bet vakarā ieraudzījis, ka Baltā zāle, kurā ir vairāk nekā 200 vietu, ir tik pilna, ka nav kur ābolam nokrist. «Vienai daļai lauku cilvēku Kornēlija Apškrūma ir dievs!» saka Rūmnieks. Jau turpat divdesmit gadus viņš sēž Rakstnieku savienības valdēs un stāsta, ka caurmērā reizi gadā kāds valdes sēdēs puspajokam, pusnopietni sakot, vai tad nevajadzētu Apškrūmu arī uzņemt Savienībā. Taču viņa pati šādu interesi neesot izrādījusi. Lai gan Kornēlija Apškrūma sāka publicēties tikai mūža otrajā pusē, viņai iznākušas jau 26 dzejoļu grāmatas. Ar viņas vārdiem sacer dziesmas. Tikmēr literatūras kritika Apškrūmas grāmatas lielākoties atturas vērtēt vai caur puķēm atgādina, ka tiesības publicēties demokrātiskā valstī ir ikvienam, bet mākslas vērtējumam nu gan nav nekāda sakara ar demokrātiju. Reizēm rodas iespaids, ka Apškrūma un viņas cienītāji dzīvo kādā paralēlā pasaulē, tā sauktā elitārā dzeja - citā, un kontaktu viņu starpā nav vai arī viņi runā dažādās valodās. Lai nu kā - 12. aprīlī Apšukrūma, joprojām popularitātes virsotnē nosvinējusi savu 75. dzimšanas dienu

Sašķeltā bērnība

Dzejoļus rakstījuši jau Apškrūmas vecāki. Māte Leonīda Krieviņa (1915. - 1996.) Latvijas brīvvalsts laikā publicēja dzejoļus Sievietes Pasaulē un citos preses izdevumos, bet to, ka arī tēvs Valters Krieviņš dzejojis, meita uzzinājusi pavisam nesen, atradusi 1933.gadā rakstītu tēva vēstuli mātei - tajā bija vairāki dzejoļi. «Manā skatījumā ļoti labi dzejoļi,» stāsta Kornēlija Apškrūma. Savu bērnību viņa dala divās daļās. Pirmā, laimīgā bija līdz 1944.gadam, kad Kornēlija bija tēva mīlēta meita lielajā un skaistajā lauku saimniecībā - vectēvs bija uzcēlis veselu muižu, 12 ēkas. «Mežu tumšās villaines, ziediem piebērtu pļavu plašumi, Vizlas upes gleznainie līči, liepām, vīksnām, ozoliem ieskautas mājas - tā ir manas bērnības pasaules glezna, kuru, kopš manas piedzimšanas 1937.gada 12.aprīlī tagadējā Smiltenes novada Grundzāles pagasta Dauguļos, laiks joprojām nav izdzēsis no atmiņas,» dzejniece tagad saka un kādā no saviem dzejoļiem to apliecina vēlreiz: „Mana bērnība - baltā grāmata,/ cik gan tur bija /lappušu daudz: skudru pūžņi, kamenes, pintiķi,/ pļavu vīgriezēs/ noslēpies strauts."  Tēva nāve no insulta 1944.gadā Kornēlijas un brāļa acu priekšā bija traģiska robežšķirtne viņas dzīvē. «Atceros, ka izskrēju dārzā, un man ienāca galvā rindas par tēva nāvi. Rakstīt tad vēl nemācēju, bet esot tās rindas skaitījusi mātei,» Kornēlija atceras savu pirmo dzejošanas pieredzi. Taču bērnības turpinājumā nāca nevis dzeja, bet proza - kara iespaidu traģiskā proza, kuru Apškrūma pagaidām nav uzrakstījusi, taču apgalvo, ka šāda iecere viņai esot gan. «Tās šausmas, ko es esmu pieredzējusi, stindzina asinis dzīslās,» dzejniece stāsta, ka viņas ģimene, frontei tuvojoties, izdzīta no mājām bēgļu gaitās un Palsmanes pļavās nokļuvusi starp divām armijām, kas nāca viena otrai pretī - krieviem un vāciešiem. Tur nebija nekādas žēlastības, tikai cīņa uz dzīvību vai nāvi. «Iekļuvām tanku kaujā, vāciešu tanki pļavās šķaidīja cilvēkus, nešķirojot, kurš ir bēglis, kurš nav.» Kornēliju un brāli māte paņēmusi uz rokām un ievedusi mežiņā pie Palsmanes kapsētas, tur vēl tagad priedes esot šķembu pilnas, to dēļ tur nozāģētie koki faktiski neesot lietojami. Kad māte ar bērniem bija paslēpusies mežā, apkārt krituši šāviņi un šķembas pļāvušas zarus.

Pistoles stobrs mutē

Otras šausmas Apškrūma piedzīvoja pēc padomju armijas atgriešanās. Kad tika spridzināta munīcijas noliktava, viņa redzēja, kā sievietei, kas priekšā Kornēlijai sēdēja ratos, norauj galvu. Apmēram pie Mežmuižas krievi bēgļus iedzinuši milzīgā šķūnī, likuši nogulties uz salmiem, gulēt un necelties augšā. Visus vecākos vīriešus, kas bija palikuši neiesaukti vai partizānos neaizgājuši, un arī pusauga zēnus izveduši ārā. «Visu nakti ārā skanēja vaidi, kliedzieni un šāvieni. No rīta mūs laida laukā no šķūņa un pavēlēja pa labi neskatīties. Taču es, sajutusi asu smaku, pagriezu galvu un ieraudzīju, ka tur milzīgā kaudzē samesti nošautie pusaudži un vīri. Šo skatu atceros kā tagad.» Apškrūma atceras arī to, kā tad, kad viņas vecmamma nav gribējusi ļaut padomju virsniekam izjūgt viņu pēdējo zirgu (vienu pajūgu bija sašķaidījuši vācu tanki), tas iebāzis vecmammai pistoles stobru mutē, izjūdzis zirgu un vietā iedevis nodzītu asiņainu kleperi. Arī par zudušajām dzimtas mājām būtu rakstāmas atmiņas, tagad nopūšas Apškrūma, bažīdamās, vai veselības stāvoklis ļaus viņai pie šā darba ķerties. Viņai īpaši kremt patriotisma trūkums samērā ar Ulmaņlaikiem, cilvēku aizbraukšana no Latvijas. „Trešā lieta, par kuru man vajadzētu rakstīt grāmatu, ir piedzīvojumi šahistes gaitās," Apškrūma 50.- 60.gados populārajā sporta veidā bija ieguvusi 2.sporta klasi. Reiz 1958.gadā šaha sacensībās Smiltenes mūzikas skolā viņa iegāja tualetē un ieraudzīja tur lielu plakātu, kas instruēja padomju pilsones, kā tualetē jāuzvedas. „Nevarēju noturēties, izvilku rakstāmo un apakšā pierakstīju: „V.I.Ļeņins".... Pēc kāda laika, kad jau pie galdiņa spēlēju partiju, ieraugu, ka zālē parādās trīs vīri uniformās. Sapratu, ar ko tas man var beigties, pateicu draudzenei, ka man palika slikti, arī tiesnesim tā pateicu un labi žigli tinos prom. Tur pēc tam esot gājusi vaļā liela izmeklēšana! Tajā laikā par šādu rīcību mani varēja momentā izslēgt no skolas."

Ķempes skolniece

«Dzīvē daudz ko esmu aizmirsusi, bet no kara nevaru tikt vaļā,»  tagad saka Apškrūma. Tomēr savai dzejai spēku un tēlus viņa smeļas nevis traģiskajā pieredzē, bet dabā («daba ir mans skolotājs») un cilvēkmīlestībā, sakot, ka cilvēks otram cilvēkam var dot tikai labu vārdu. Smiltenes vidusskolā Apškrūma publicēja dzejoļus skolas literārajā žurnālā, un tos pamanīja tolaik daudzu jaunu dzejnieku atklājēja un audzinātāja Mirdza Ķempe. «Biju nopelnījusi balvu visas republikas mērogā, pulksteni, tas tajos laikos skaitījās liels notikums, un balvai līdzi uz skolu atnāca Ķempes pavadvēstule,» Apškrūma atceras, ka vēstulē slavenība rakstījusi, lai dzejošanu nekādā gadījumā nemet pie malas. Literatūras skolotāja Marta Laubēna piespiedusi Kornēliju stāties ar Ķempi lietišķos sakaros, un sākās abu sarakste. «Ķempe lika sūtīt viņai manus dzejoļus. Laboja nodeldētās atskaņas un šlāgerstila dzejoļus, mācīja mani, bet es pie sevis klusībā domāju: ko viņa man var piesieties?» Ķempe mudinājusi Apškrūmu arī atdzejot klasiķus. Tikmēr skolniecei bija sākusies vētrainā jaunība, uz laiku viņa pazuda no lielās dzejnieces redzesloka. Taču Ķempe viņu atkal uzmeklēja un burtiski piespiedusi rakstīt. Atsākās abu sarakste. Pēdējā vēstulē Ķempe rakstījusi: «Kad es biju slavena, man bija tik daudz draugu un paziņu. Tagad, kad guļu slima, man nav pat neviena, kas varētu krūzīti ūdens pasniegt.» Tagad līdzīgi reizēm jūtoties arī Kornēlija.

Padomju garam sveša

Ķempe aicināja Kornēliju ciemos, taču tas tā arī nenotika. 1974.gadā, 12.aprīlī, Apškrūmas dzimšanas dienā, Ķempe nomira, atstājot skolnieci ar vainas apziņu, ka viņa tā arī nav satikusies ar savu dzejas skolotāju. Nolēmusi, ka no viņas nekāds dzejnieks neiznāks, Apškrūma kādu brīdi nerakstīja vispār, tad atsāka, taču tagad stāsta, ka rakstījusi tikai savam priekam. Dažus kursus viņa bija nomācījusies Latvijas Valsts universitātes filologos (viens no viņas kursabiedriem bija kinorežisors Ansis Epners), taču materiālie apstākļi bijuši pārāk smagi, lai turpinātu studijas. Kursu augstāk mācījās Imants Auziņš (viņa grāmatu Šķautnes Apškrūma uzskata par ikvienam dzejniekam nepieciešamu rokasgrāmatu), Jānis Sirmbārdis, Imants Lasmanis. Apškrūma tad rakstīja dzejoļus par dabu un atceras, ka universitātes jauno autoru apspriedēs saņēmusi bargu Ulža Norieša kritiku, ka padomju cilvēks nevarot tā rakstīt - tik par mežiem, jārakstot par jaunās dzīves celtniecību. Aizgājusi no filologiem, dzejas mīlestību Apškrūma saglabāja, Grāmatā pa pastu pasūtīdama visus iznākušos krājumus un tagad lēš, ka viņai varētu būt viena no lielākajām dzejas bibliotēkām Latvijā. Tikai pēdējā laikā vairs neesot naudas, par ko visas jaunās grāmatas pirkt.

Populārākā bērēs

Tikai 1991.gadā Apškrūmas dzejoļi pirmoreiz tika publicēti (dzejnieces 54 gadu vecumā). Tas notika līdz tam brīdim bez savas grāmatas palikušu dzejnieku darbu kopkrājumā Mūža acis. Drīz pēc tam, 1992.gadā pie viņas ieradās Gaujienas pagasta priekšsēdētāja Veronika Jurča ar vaicājumu: «Cik ilgi tu tā rakstīsi, nemaz nedomādama par grāmatu?» Tika izdots Apškrūmas pirmais krājums Mājvieta. «To cilvēki momentā izpirka, mani pamanīja, un sāku saprast, ka var rakstīt...» atceroties smaida Apškrūma. Pirmās grāmatas viņa izdevusi tik biezas, ka no katras kādas trīs varētu sanākt, jo, vairāk nekā 40 gadus būdama saistīta ar kultūras darbu novadā un vadīdama pirmrindnieku godināšanas un līdzīgus tematiskus pasākumus, to scenārijos pati rakstījusi veltījuma rindas, izkopdama tā saukto sadzīves dzejas prasmi. Kopš 1960. gadā viņa vadīja arī bēru ceremonijas. Tām rakstītie vārdi Apškrūmu tagad padarījuši par bēru sludinājumos izmantotāko autori.

Reiz kādā pasākumā Apškrūma lasījusi savus dzejoļus par dabu un darbu un pārsteigta ieraudzījusi, ka vienkāršas lauku sievas raud. «Tad man pirmoreiz mūžā palika tā savādi ap sirdi, ieraudzīju, ka cilvēks ar vārdiem var otrā atraisīt kaut ko labu. Tad mainīju savu domāšanas un rakstīšanas veidu arvien vairāk un vairāk. Tā tas ir aizgājis.»

Nodeg dzejnieces māja

Kopš 2002.gada Apškrūma ar divām dziedošām pavadonēm, Mētru Kalniņu no Saulkrastiem un gaujienieti Lilitu Kauliņu, kura ir uzrakstījusi mūziku daudziem viņas dzejoļiem, sāka uzstāties dažādās Latvijas malās. 2003.gadā Palsmanes tautas namā notika vesels dziesmu festivāls ar Kornēlijas Apškrūmas dzejas tekstiem. Par publikas atsaucību dzejniece nesūdzas: „To mīlestību, kuru esmu saņēmusi vēstulēs, vienkārši nevaru vārdos izteikt. Sūta apsveikuma kartītes, taisa grāmatzīmes, ko tik vēl ne... Pasakiet, lūdzu, paldies visiem, kam neesmu varējusi to pateikt!" Veselības dēļ Apškrūma uzstāties vairs tikpat kā nebrauc, lai gan tiek aicināta.  Dzejoļus Apškrūma tagad rakstot tikai naktīs, jo vājās veselības dēļ pagulēt nevarot - pret rītu, kad sāk justies mazliet labāk. Dzejolis ienāk pats: «Paskatos uz koku, puķi vai mākoni, arī citu dzejoļi mani iedvesmo.» Tas gan neattiecoties uz postmoderno dzeju. Tajā esot zudusi saikne ar dzīvo dabu, uzskata Apškrūma. Dzejnieces rokraksts ir glīts, savulaik viņa strādājusi par māksliniecisko noformētāju, zīmējusi apsveikumu kartītes. Nekas gan no tām nav saglabājies, jo aizpagājušogad nodega dzejnieces māja, kā viņa saka, «visa dzīve sadega», un tagad viņa viena pati mīt vasaras mājiņā, kur laimīgā kārtā saglabājušās grāmatas. Lai gan dēla mājā ir internets, Apškrūma to neesot mācījusies apzināti, jo esot tik ziņkārīga, ka, ja apgūtu internetu, tad gan vairs nevienu rindiņu neuzrakstītu.

Mīlēs arī pēc 100 gadiem?

Sadzīves dzejas žanra spožs piemērs kopā ar izpildījumu, - tā Apškrūmas daiļradi vērtē publicists Ēriks Hānbergs, dzejnieces plašo auditoriju skaidrodams ar viņas spēju piedāvāt praktiski dzejisko uzrunājumu jebkurās cilvēkam nozīmīgās situācijās: kristībās, iesvētībās, kāzās, bērēs... «Pat literatūras skolotājas izmanto apsveikumos Apškrūmas dzejoļus, jo mūsu lielākie dzejnieki, kas saņem literatūras balvas, ir maz izmantojami šādām praktiskām vajadzībām. Te ir liela pretruna - bibliotēkas pieprasa vairāk Kornēlijas Apškrūmas grāmatu ar ieganstu, ka viņu lasa.» Tāpēc arī bibliotēku iepirkuma komisijā paši bibliotekāri maz pieprasot attīstības procesu virzošos dzejniekus, stāsta Hānbergs, kurš pats pāris gadu šādā komisijā darbojies. Literatūras kritiķe Ieva Kolmane Apškrūmas sakarā atgādina par nosacīto dalījumu populārajā un elitārajā literatūrā. Parasti tiek pieņemts, ka populārā literatūra ir sliktāka par elitāro, bet patiesībā katrai no tām ir sava loma un funkcija. «Populārajā literatūrā, un dzejā tai skaitā, ir vairāk shematisma, tēmas ir gana plašas, lai lielāks ļaužu loks varētu identificēties un just līdzi. Bieži saka, lietišķajā dzejā esot par daudz klišeju, bet klišeja pati par sevi nav nekas slikts, tā dod stabilitāti. Literatūras «lietojamais gals» tev dod stabilitātes apziņu, ka viss ir tāpat kā bijis, uztur spēkā tradīciju, lai varam katru gadu atkal svinēt tos pašus svētkus. Savukārt tradīcija vieno vairāk ļaužu nekā kādi kulta romāni vai supermoderni virzieni.» Protams, lietišķās literatūras vājā vieta mēdz būt mazprasīgums un garlaicīgums. Prasīgāku lietotāju lietišķā literatūra kaitina tāpat kā reklāma, kas viņu uzrunā ar tiem rīkiem, kurus lieto masu uzrunāšanai.

Savā žanrā Apškrūma nenoliedzami ir apdāvināta, vērtē Kolmane un izsaka nožēlu, ka latviešu lietišķajai literatūrai nav profesionālas kritikas. Nav lielas jēgas ar to lupu, kas domāta elitārajai literatūrai, pētīt darbus, kuru funkcija ir pavisam cita. Tad nu iznāk, ka lietišķajai literatūrai nekāda kritika vispār nav vajadzīga, tās vērtību nosaka tikai lasītāju skaits. Tā gluži nav, saka Kolmane, turklāt jebkuram rakstniekam gribas dzirdēt sava darba profesionālu izvērtējumu. Ja tādu dabūt nav iespējams, lietišķās literatūras rakstnieka psiholoģiskā situācija ir diezgan neapskaužama. Protams, vienmēr jau paliek tautas mīlestība. Kuru mūsdienu dzejnieku tauta mīlēs vai vismaz pieminēs pēc simt gadiem? To mums nav lemts zināt, bet nevar izslēgt, ka Apškrūmu.

foto:Sestdiena, Smiltenes novada bibliotēka