Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Margaritas četras mīlestības

Margaritas četras mīlestības

07.09.2012

Ivars Kleins, žurnāls Leģendas. Iespēja abonēt e-kioskā!

Margarita daudzus gadu desmitus darījusi to, kas bijis vajadzīgs miljonu lielajai PSRS auditorijai, dažādu tautību un kultūru klausītājiem, bet tagad atbrīvota no mākslas dienesta un kļuvusi par vienkāršu civilpersonu, kura 16. decembrī svinēs 68. dzimšanas dienu. Viņai nepatīk kavēties atmiņās. "Tā bijis visu mūžu. Vienmēr esmu skatījusies tikai uz priekšu."

Margaritai nav sveša neviena sievietei lemtā loma: meita, draudzene, sieva, māte un vecmāmiņa. "Lai cik jocīgi būtu, visvairāk man jāpiedomā pie mātes lomas, pārējās esmu brīva. Ja gribu nenodarīt ļaunu savam dēlam, būt viņam noderīga, man jāzina, kā pareizi rīkoties. Šajā lomā esmu bijusi arī nežēlīga, iemetu dēlu dzīvē kā kucēnu - kad Andrim bija sarežģīts posms, 90. gados aizsūtīju viņu uz Čikāgu. Domāju, viņam tā būs labāk. Pati juku prātā, jo nevarēju viņu pasargāt. Andris vēlāk teica: "Mammu, tagad es nebaidos braukt, vienalga, uz kurieni!" Laikam tas bija vajadzīgs."

Latviešu Edīte Piafa

Šāds latviešu estrādes zvaigznes salīdzinājums ar izcilo franču dziedātāju un traģisko mīlestības simbolu dzirdēts ne reizi vien. Margaritu Vilcāni tas pagodinot: "Viņa ir viena no manām mīļākajām dziedātājām." Runājot par Piafu, Margarita atceras darbu pie sava nopietnā repertuāra, kurā viens no skaistākajiem stūrakmeņiem ir Paula dziesma Tāls Parīzes radio. "Kad Raimonds uzrakstīja Rudmataino Žannu, programmas režisors Edmunds Freibergs man lika izlasīt visas Merimē noveles! Kad iestudējām Geršvina dziesmu ciklu, profesors Pēteris Pečerskis mums lasīja par viņu lekcijas un deva klausīties visus pieejamos Geršvina ierakstus. Nezinu, kur viņš Padomju Savienībā dabūja, piemēram, Rapsody in Blue. Pateicoties Piafas dziesmām savā repertuārā, es viņu ļoti labi pazīstu, jo esmu interesējusies par šo dziedātāju. Vairākums mūsu klausītāju viņu nepazīst, jo Piafa nav Milord. Ar ko viņa Parīzē kļuva par elku un etalonu? Ne jau ar Non Je Ne Regrette Rien, lai gan to viņa dziedāja brīnišķīgi. Piafas repertuārā ir tādas balādes, ka biju mēma, tās klausoties, - ar tām viņa kļuva slavena!"

Vai Piafa un Vilcāne ir arī dvēseliski tuvas? Vai abas ir vienādi trakas šā vārda atraktīvajā nozīmē? Margarita samulsusi smejas: "Nemāku pateikt. Varbūt... Varbūt tas trakums manī bijis visu laiku, bet gandrīz no visiem milzīgajiem grēkiem, kurus dzīvē varēju sastrādāt, no aplamiem gājieniem mani vienmēr pasargājusi viena doma: un kas būs ar mammu? Viņa to nepārdzīvos. Nedrīkst sāpināt mammu. Tas mani ir atturējis." Secinājums ir viens: Margarita gandrīz visu dzīvi drīkstējusi būt patiesi brīva vien tik, cik varējusi izstāstīt vai noslēpt no mammas. "Nekad tik dziļi nebiju aizdomājusies, bet varbūt tā tiešām bijis," saka dziedātāja. Un tūdaļ nonāk ar sevi pretrunā: "Mamma saprata visu. Visas manas dullības. Un piedeva man."

Pirmā mīlestība - mamma

Margarita piedzima Sibīrijā, uz kurieni pirms revolūcijas no Varakļāniem brīvas zemes meklējumos bija aizbraucis vectēvs Pēteris. Nākamajai dziedātājai tomēr bija lemts kļūt nevis par krievu, bet gan latviešu estrādes zvaigzni, jo Pēteris ar sievu Helēnu, abu meitu Teklu un viņas piecgadīgo meitu Margaritu atgriezās Latvijā. Margaritas tēvs krita karā, un Teklai ar bērnu bija jātiek galā pašai. Tika arī! Ar bērnu, vēlāk - pusaudzi un lielo meitu. Gadu gadiem par mājas soli rūpējās mamma, bet Margarita kārtoja visas oficiālās lietas. Protams, padomju laikos populāras dziedātājas statuss palīdzēja šo to nopirkt ārpus rindas, ātrāk, kā arī piedāvāja papildu iespējas. "Pārāk to neizmantoju, taču savs labums bija. Dabūju labākus, garšīgākus produktus, zābakus... Bijām pieticīgi, tāpat kā visa sabiedrība tolaik."

Margarita atzīst, ka viņu fundamentāli uzturējušas mammas rūpes. "Tiku bezgalīgi lutināta, tāpēc sadzīve man bija pilnīgi sakārtota, arī tad, kad izšķīros no pirmā vīra un varētu domāt, ka tas izsitīs no līdzsvara. Biju mierīga vienmēr. Jo man bija balsts. Negribas to saistīt ar mistiku, bet kāda patiesi enerģētiska saite ar mammu mani vienoja. Viņa pilnībā ziedojās manai profesijai, ģimenei, dēlam. Turklāt to nedarīja ar grūtībām, bet - ar prieku! Kad Andrim bija pusotrs mēnesis, man piezvanīja no Kultūras ministrijas un paziņoja, ka pavasarī būšot jābrauc uz Kanādu, kur notiks vispasaules EXPO izstāde, un jāpaliek tur divarpus mēnešu. Domāju, tas nav iespējams, taču mamma teica: "Brauc!" - un aizgāja no darba, lai varētu auklēt Andri."

Nu jau piecus gadus mammas nav blakus, un tas ir traģiski, jo viņas abas garīgā tuvībā pavadījušas visu dzīvi. "Ļoti sāpīgi izjutu viņas nāvi, aiziešanu. Ārsti man teica, ka mamma dzīvošot mēnesi, augstākais - divus, un tā arī būtu, ja viņu ieliktu slimnīcā. Bet mamma vēl nodzīvoja gadu! Bijām ar viņu pieradušas runāties par visu ko, visas patīkamākās un arī nepatīkamākās lietas man pateica mamma. Mēs vienmēr mēģinājām apsteigt notiekošo, izdomājot iespējamās notikumu sekas. Starp mums nabas saite bija līdz pēdējam brīdim. Man viņas trūkst joprojām. Neesmu sabrukusi, bet kaut kas no manis aizgājis līdzi mammai."

Otrā mīlestība - dēls

Margaritas pirmā laulība acīmredzot bija neveiksmīgs kopdzīves mēģinājums. "Apprecējos ļoti jauna. Tā drīzāk bija nevis mīlestība, bet kaislība. Viņš bija ļoti labs un tīrs cilvēks, un tas man bijis primārais visu dzīvi. Manā gultā nekad nav bijusi šmuce. Tas ir ļoti būtiski.

Pirmais vīrs mani ļoti mīlēja, lai gan visās pārējās jomās bijām nesaderīgs pāris." Viņi izšķīrās, kad Andrim bija četri gadi. "Tas notika bez naida, bet saprasties nevarējām. Bija iejaukta arī dzeršana... Dažus gadus pēc tam viņš aizgāja no dzīves un viņu apglabāja visi mani draugi."

Neraugoties uz visu, izirusī laulība dziedātājas dzīvē atstāja kaut ko viņai ļoti dārgu - dēlu Andri. "Ar viņu visu mūžu man bijušas kolosālas attiecības! Kad atgriezos no kāda brauciena, pēdējos simt metrus līdz mājai es vienmēr skrēju. Gribēju ātrāk satikt dēlu. Andris ar mammu dzīvoja Dubultos, ceturtajā stāvā - skriešus metos pa pakāpieniem uz augšu. Ja iebraucu vēlu, varēju ar viņu, jau četrgadīgu vai piecgadīgu, sēdēt un runāties līdz diviem trijiem naktī. Mums bija, ko pārrunāt. Tagad runājam mazāk, bet mums ir labas attiecības un līdzīga dzīves uztvere. Esam ļoti radnieciski. Protams, mainījušies dzīves apstākļi. Andris teica: "Tu mani nepareizi audzināji!" Jā, tolaik bija citas vērtības un prioritātes. Es esot viņu izaudzinājusi pārāk delikātu, labestīgu. Taču Andris šodien ir iemācījies citas dzīvē nepieciešamās īpašības un ir ļoti patstāvīgs.

Man bija ļoti sāpīgi, kad Andris palika dzīvot Amerikā. Visas negācijas, kas ar to saistītas, mēģināju aizdzīt projām, jo saprotu, ka dēlam tā ir labāk. Pirmdienas mums ir telefona dienas, tagad jau man izveidojies dzīves cikls - no pirmdienas līdz pirmdienai. Pļāpājam stundu, vēl ilgāk."

Mūziķu bohēma

Margarita ir mīlestības sieviete. Par to stāsta viņas repertuārs, skatuves tēls, runas intonācijas un, ko tur liegties, izmeklēti eleganta valšķība. Sievišķīgs šarms. Margarita to nenoliedz: "Pat mūziķu kolektīvā man bija nepieciešams just, ka kolēģiem patīku, ka viņiem ir patīkami uz mani skatīties, - kad pagriežos, es taču to redzu pēc acīm! Mūsu attiecībās mīlestība virmoja vienmēr. Simpātijas, kaislības... Cik tālu to visu attīsti, ir tavā ziņā, bet bez tā radoša vide nav iedomājama."

Tāpat kā bez simpātijām, arī bez izklaidēm radoša vide nevar iztikt. Margaritas karjeras ziedu laikos, neraugoties uz padomju dzīves standartiem, mūziķu lokā bohēma bija diezgan pašsaprotama. "Rīgas Estrādes orķestrī - iedomājieties, trīsdesmit divi vīrieši un mēs, kādas četras piecas sievietes! Bohēma tolaik bija viscaur, sākot jau ar tērpu radīšanu. Ar mākslinieci Āriju Punenovu iepazinos 1967. gadā, kad viņa strādāja Rīgas Modeļu namā, un ar dažādiem panākumiem sadarbojamies līdz pat šim laikam. Neviens mans tērps nav tā vienkārši paņemts un uz lapas uzzīmēts - bante tur, poga šite, un aiziet. Neskaitāmas naktis pavadītas, kopā domājot, kāds būs mans tēls, kāds tērps - krītošs vai plandošs, kādā krāsā, stilā un tā tālāk. Ārijas vīrs šausminājās. Viņš bija augsts valdības darbinieks, naktī ienāca pie mums, kur piepīpēts, visapkārt kafijas trauki. Arī ar režisoru Edmundu Freibergu esam augas naktis sēdējuši viņa un manās mājās.

Daudz laika esmu pavadījusi kopā ar mūziķiem: nu nevar pēc koncerta beigām aiziet gulēt! Tas pilnīgi nav iespējams. Bez šaubām, šādās ballītēs visi sadalās pēc interesēm, piemēram, mēs ar Rīgas Estrādes orķestra programmu vadītāju Genovefu Skangali metāmies kopā. Ne katru reizi pasēdēšanas bija ar alkoholu, bet runas gan vienmēr tikai par mūziku. Bez tā nevar eksistēt neviens radošs kolektīvs."

Brīvas sievietes aizraušanās

Pēc pirmās laulības, dziedātājas slavas gados, par tuvāku iepazīšanos ar viņu droši vien sapņoja simtiem vīriešu. Vai Margarita tolaik jutās kā brīva sieviete? "Viena pati nodzīvoju trīspadsmit gadu. Arī tajā laikā man bija attiecības ar vīriešiem, par kurām neviens neko nezināja. Kā man tas izdevās, nemāku pateikt. Mamma gan zināja par šo cilvēku eksistenci, bet neko - par mūsu tuvākajām attiecībām. Man bija pašai savs dzīvoklis, sadzīve bija labi nokārtota. Biju pārliecināta, ka visa atlikusī dzīve tāda arī būs: ģimene, proti, mamma un dēls, bet ar draugiem būšu kopā tikmēr, kamēr mums abiem būs labi. Un viss."

Viss mainījās, kad Margarita satika krievu rakstnieku Juriju Skopu. "Mums bija spēcīga aizraušanās. Pārāk spēcīga. Tas notika spontāni. Viņš mani satika smagā savas dzīves posmā, kad viss bruka un juka. Es laikam pateicu ko tādu, kas momentāni atsaucās viņa dvēselē. Tā iznāca. Vēlāk nebija pat domas, ka mēs varētu nedzīvot kopā."

Trešā mīlestība - vīrs

Ar Juriju pēc 25 gadu ilgas kopdzīves Margarita salaulājās baznīcā 2006. gadā. "Juris to gribēja jau sen, bet es šo vēlmi neuztvēru nopietni. Pēc mammas nāves tomēr piekritu. Iedomājos, ka tas būtu labi."

Mīļotā sieviete, mīļākā, draudzene - skan diezgan iedvesmojoši, viegli, bet būt sievai ir pavisam kas cits, tas ir nopietns statuss. Pienākumu un atbildības rāmis. "Šo lielo atbildību ne uzreiz dzīvē sapratu. Tā jāuzņemas labprātīgi, tad viss ir kārtībā. Un jāapgūst prasme pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Kamēr to iemācies, bieži vien paiet visa dzīve. Labi, ka man tas izdevies bišķi ātrāk, bet vienkārši nebija. Pateicoties mammai, biju augusi siltumnīcas atmosfērā, tāpēc varēju atļauties daudz dažādu principu - nekad nedarīšu to vai šito. Bet dzīve mani kā kucēnu grūda ar purnu peļķītē - ak tu nekad? Lūk, es tev parādīšu! Un vēlreiz. Kamēr tiku vaļā no sava kategoriskuma arī cilvēku vērtēšanā."

Nekad neesmu varējis saprast, kāda īsti ir Margarita - mierīga vai eksaltēta sieviete? Nevis uz skatuves, bet, teiksim, ikdienas solī. "Juris to ļoti labi noformulējis - nepakļāvīgā pakļāvība." Jāatzīst, gudrāks no šādas atbildes nevar tikt. "Juris ar savu krievu temperamentu sākumā mēģināja aktīvi iesaistīties arī manā darbā, bet viņam nekas nesanāca. Manā darbā nevar iejaukties! Te es lemšu pati un - tikai tā. Sākumā tas viņam šķita jocīgi.

Varu uzklausīt, ņemt vērā, bet balsi gan nemēdzu pacelt. Mūsu kopdzīves laikā esmu to darījusi varbūt pāris reižu, jo krieviem laikam tomēr tā ir: jānokliedzas, lai saprastu, cik nopietni tas ir."

To, ka latviskās un krieviskās mentalitātes atšķirības sadzīvē atklājas pārpārēm, apstiprina pati Margarita: "Mēs esam dažādi, bet mūsu uzvedību izrediģē pati dzīve. Viss atkarīgs no mums pašiem - gribam saglabāt attiecības vai ne. Es sapratu, ka gribu. Kā teica kāda Austrumu sieviete, jāprecas ar cilvēku, ar kuru kopā vēlies nosirmot. Kad es to sapratu, sāku piestrādāt pie attiecībām. Pagāja laiks, kamēr sapratu, kā ar Juri jāapietas. Viņš ir ļoti ātrs, ar viņu var sastrīdēties vienā sekundē. Pēc tam viņš apgalvo: "Kas par muļķībām, es neko tādu neesmu teicis!" Pie tā jāpierod. Sievietei attiecībās jābūt gudrākai un jāsaprot, kas aiz tā slēpjas."

Jurijs pārmetot Margaritai, ka viņa mājās runā krieviski, bet dziedātājai tā šķiet vieglāk, lai gan Jurijs latviešu valodu saprot. "Katrā ziņā aprunāt latviski viņu nedrīkst," smejas Margarita.

Šķiršanās no skatuves

Dziedātāja sarunā izvairās minēt notikumu, par kuru varētu teikt - tā bijusi zvaigžņu stunda. "Pats galvenais manā dzīvē bija tikšanās ar klausītājiem. Varbūt biju mazlietiņ vampīriņš, bet man tās bija pilnīgi nepieciešamas. Mēmā, tumšā zāle, pilna ar cilvēkiem - to es sajutu gluži fiziski, ar ādu. Es to ieelpoju, iztaustīju. Man tas bija kaut kas līdzīgs orgasmam. Līdz pienāca viens brīdis, kad pēkšņi ­- blakc! - klapīte aizvērās un man to vairs nevajadzēja. Lai cik paradoksāli izklausītos, tas notika reizē ar mammas nāvi. Varbūt viņa bija mana vadzvaigzne... Nezinu. Nedomāju, ka viss dzīvē notika mammas dēļ, bet ar viņas atbalstu gan."

Margaritas Vilcānes aiziešana no skatuves sakrita ar politikas un biznesa juku laikiem Latvijā. Viņa gan 90. gados veidoja jaunas programmas, taču tās izrādījās nevajadzīgas. "Ieguldījām milzīgu darbu, bet notika tikai viens vai pāris koncertu, un viss... Ar Ludmilu Trifonovu un Alni Zaķi iestudējām populāru ārzemju šlāgeru un romanču programmas, mēģinājām iefiltrēties Vernisāžā, bet tā kļuva par to, kas ir tagad."

Patiesībā dziedātājas šķiršanās no skatuves notika pakāpeniski un nebūt ne viegli. "Izraudāts ir ne vienu reizi vien. Mamma nomira pirms pieciem gadiem, bet radošā krīze sākās dažus gadus ātrāk." Saistībā ar šiem pārdzīvojumiem Margarita atceras kādu pareģojumu, kam bija lemts piepildīties burts burtā. "Jaunībā draudzene aizveda mani pie vienas zīlnieces. Tas notika manos ziedu laikos, kad - Vilcāne, oi, oi, oi! Bet šī zīlniece mani nepazina un nezināja, kas tā Vilcāne tāda ir. Viņa dzīvoja Valmierā, bet neklausījās radio un neskatījās televizoru, bija ļoti vientuļa un noslēgta. Zīlniece izlika kārtis un vairākas reizes atkārtoja: "Strādāsiet, kamēr gribēsiet." Toreiz domāju - bez šaubām, strādāšu, kamēr gribēšu! Kā var negribēt strādāt?! Tikai tagad saprotu, ka var vairs negribēt. Nezinu, ar ko to var izskaidrot.

Man gan būtu daudz, ko teikt, bet nav kam! Visapkārt tik daudz ačgārnību... Manos laikos to sauca par pašdarbību. Tā smieklīgi skan: pašdarbības zvaigzne! Bet tieši tādu uz skatuves šodien ir daudz. Ļoti daudzi no viņiem ir muzikāli izglītotāki par mums savā laikā, tajā pašā laikā jūtams dabas dotību, talanta trūkums. Bet dziedātājam ir vajadzīgs Dieva dotais tembrs."

Un vēl Margaritai žēl, ka nekur neskan dēla Andra viņai komponētās dziesmas. Ierakstītas ir visas divdesmit četras. "Tās nav vajadzīgajā formātā, neiederas šodienā..."

Ceturtā mīlestība - teātris

Pēc tik ilgiem gadiem uz skatuves ikvienam māksliniekam mazliet zūd identitātes robeža starp publisko tēlu un privāto es, starp darbu un ikdienu. Tā sakot, skatuves mākslinieks tāds ir, arī vakariņas ēdot. "Varbūt taisnība. Man joprojām patīk taisīt pedikīru, savākt galvu, labi jūtos, ja uz mani paskatās nepazīstams vīrietis. Tas man vajadzīgs joprojām. Es ļoti gribu patikt savam vīram, dēlam, viņa draugiem. Es nesauktu to par tīru sievišķību, tajā ir kaut kas vairāk."

Izbraukājusi visu Padomju Savienību, katru gadu - ar jaunu programmu, Margarita plašo auditoriju zaudēja vienlaikus ar milzīgās valsts sabrukumu. "Mēs visi nonācām uz ielas," skaudri atzīst dziedātāja. "Paldies Dievam, man tas biķeris nebija jāizdzer līdz galam - pie galdiem neesmu dziedājusi. Tagad tas Latvijā esot ienesīgākais dziedātāja karjerā, bet man gāja secen."

Šķiet, ka Margarita ir samierinājusies ar likteni. Viņas skatuves mūžs jau ir leģenda, un to neviens nevar atņemt. "Esmu iemācījusies rast prieku vienkāršās lietās. Katra diena sākas ar plānu - man tāds ir! Nekad neklimstu pa māju, domājot, kas un kā būs, jo visu zinu iepriekš." Bet vērienu Margaritas dzīvē dod ceļojumi. "Pagājušajā gadā piepildījās mans sapnis: beidzot nokļuvu Parīzē. Abi ar vīru tā samīlējāmies šajā pilsētā... Tā ir mana! Kopā ar tūristu grupu mums bija ļoti labi, bet tagad gribam aizbraukt divatā. Varbūt gulēsim divu zvaigžņu viesnīcā, jo tas man nav no svara, ja tikai ir ērta gulta un iespējas nomazgāties. Gribas pa pilsētu klejot pašiem, nomaldīties un izjust visas Parīzes garšas."

Pagājušajā gadā dziedātāja ar vīru bija Maskavā, lai izjustu turienes mākslas dzīves vērienu un kvalitāti. "Es neprātīgi mīlu teātri," viņa saka un atzīst, ka starp aktiera darbu un dziedātāja uzdevumiem uz profesionālās estrādes skatuves saskatāma līdzība. Tiesa, ar piezīmi: "Tās tomēr ir divas dažādas profesijas." Uz jautājumu, vai viņa piekristu piedāvājumam atveidot kādu lomu dramatiskajā teātrī, Margarita Vilcāne atbild domīgi: "Pie laba režisora droši vien piekristu..."

Neiespējamais pāris

Lai gan uz skatuves Margaritas Vilcānes un Ojāra Grīnberga duets atstāja visai saskanīgas savienības iespaidu, privātajā dzīvē bija gluži otrādi. Tauta baumoja, ka Margarita un Ojārs ir pāris, taču viņi bija pārāk atšķirīgi, lai kas tāds vispār nāktu prātā. "Manas mammas māsa darbā bija dzirdējusi kolēģes runājam: "Ojārs ar Margaritu dzīvo manās kāpnēs." Tante nevienam darbā nebija teikusi, ka ir mana radiniece, bet šajā reizē gan nebija izturējusi un iesaukusies: "Margaritai ir savs vīrs un ar Ojāru viņai nav nekā kopīga!"

Raimonds Pauls mums rakstīja duetā izpildāmas dziesmas, kas publikai ārkārtīgi patika, un nekā slikta tur tiešām nebija, taču dzīve mani vēlāk aizveda pa mazākās pretestības ceļu. Divatā dziedāt taču vieglāk! Uz konkursiem aicināja mani vienu, bet es atbildēju - mums ir duets. Tā aizvilku Ojāru līdzi, arī Maskavā kopā dziedājām. Domāju, profesionāli no tā esmu zaudējusi - neizdarīju daudz no tā, ko būtu varējusi paveikt, strādājot viena.

Vilku Ojāru sev līdzi uz nopietnāku repertuāru, bet viņa raksturs ir ļoti viegls - ai, gan jau būs labi! Es teicu: nē, tik vienkārši nebūs!"

Ārpus profesionālajām attiecībām starp abiem dziedātājiem draudzība neveidojās. "Kopīgos braucienos bijām spiesti būt viens otra sabiedrībā, kaut gan ne vienmēr tas bija viegli. Mums ir kardināli atšķirīga dzīves uztvere, prasības un gaumes."

Vizītkarte

Margarita Vilcāne

[1940]

Nodarbošanās: dziedātāja

Vecāki: virsnieks Vasilijs Vasņicovs [1914-1941] un kulināre Tekla Vilcāne [1917-2005]

Vīri: tehniķis Leonīds Bogoleiša [1939-1978]; rakstnieks Jurijs Skops [1936]

Dēls: mūziķis Andris Vilcāns [1966]

Populārākās dziesmas: ­Raimonda Paula Tāls Parīzes radio, Cher Ami, Latgalei, Baltā saule, Andra Vilcāna Pareģojums sievietei un Salda dzīve galmā.

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7650 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Vai Margarita Vilcāne nedziedāja arī "Zilos linus"?
    Kādreiz jaunībā lidoju kopā ar Vilcāni un Grīnbergu no dienvidiem.Tas deva drošības sajūtu.Likās,ka nekas nevar notikt,ja lidmašīnā tāda skaista,interesanti ģērbusies,starojoša sieviete. Paši atgriezāmies no atpūtas ar bērniem,tādēļ par viņiem raizējos. Tas gan bija pirms gadiem trīsdesmit,bet nezin kādēļ palicis spilgtā atmiņā.

    ezer Pirms 5 gadiem, 6 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas