Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Mūsu kriminālklasiķis

Mūsu kriminālklasiķis

15.01.2013

 

Egīls Zirnis, žurnāls Leģendas, iespēja abonēt e-kioskā!

Šodien Andris Kolbergs ir tik stabila vērtība latviešu prozā, ka šķiet - viņa slavenie kriminālromāni te bijuši vienmēr. Taču patiesībā Kolbergs literatūrā tā īsti ienāca samērā vēlu. Viņa pirmais romāns Krimināllieta trijām dienām tika laista klajā 1977. gadā, kad Kolberģim - tā viņu sauca kolēģi latviešu padomju humora un satīras žurnālā Dadzis - bija jau 39 gadi. Pirms tam bija 19 gadu ilgs un ērkšķains mācekļa posms, kas sākās ar pieciem gadiem, par kuriem rakstnieks tagad ar smalku ironiju saka: ja viņš tad nebūtu sācis tos burlakgabalus rakstīt, varētu teikt, ka šie gadi viņu ietekmējuši slikti. Runa ir par Kolberga augstskolu - pieciem gadiem [no 1958. līdz 1963. gadam] valsts maizē.

Ieskatoties, ko rakstnieks pats par šo mūža posmu izteicies un rakstījis 2010. gadā publicētajā Dienasgrāmatā, zvērināts morālists gandrīz varētu visgudri teikt: "Uz to jau gāja." Tāpēc, ka Kolberga zinātkāre, enerģija un Rīgas pašpuikas pārgalvība uz pagājušā gadsimta 50. gadu sociālo apstākļu fona [to pašu apstākļu, kuru ietekmi viņš tik eleganti attēlo un analizē savos romānos] bija no likumsargu viedokļa stipri sprādzienbīstams sakausējums. Tā arī notika - vēlākajam noziedznieku psiholoģijas pētniekam zēnībā un jaunībā pašam bieži iznāca saķeršanās ar miliciju. Taču vissmagākā reize viņam nāca kā likteņa pirksts, laime nelaimē, jo soda smagums bija daudz lielāks par nodarījuma smagumu, toties, ja šo piecu gadu uz cietuma nārām nebūtu bijis, mums droši vien nebūtu rakstnieka, kura romānus var droši likt blakus pasaules labākajiem sociālkritiskā detektīva meistariem.

 

Pakaļdzīšanās ar šaušanu

Nākamais latviešu kriminālliteratūras spīdeklis bērnības vasaras pavadīja mātes tēva mājās Blauviņās Salacas pietekas Īģes krastā un kopš tiem laikiem nopietni aizraujas ar makšķerēšanu. "Kad onkuļi no Alojas piezvanīja, ka vakarā brauks uz pirti, es pusdienas laikā nogāju lejā pie upes un saķēru simt vēžu. Vēdzeles nemaz neskaitīsim, kuras turpat vēžojot dabūju."

Lielākās dēkas tomēr tika piedzīvotas Rīgā. Te viņš savu reizi tikai par mata tiesu izglābies no nāves. Bukultu kanālā nirstot zem kuģīšu vilktiem plostiem, tērauda troses gals reizēm paslīdējis ļoti tuvu pārgalvīgā nirēja galvai. Citā reizē nākamajam klasiķim pakaļ tika šauts - tā bija viena no pirmajām viņa saķeršanās ar likumsargiem.

Iemeslu šādām saķeršanās reizēm netrūka. Kā raksta pats Kolbergs, tolaik padomju sistēmā "visi zaga, es arī". Aptuveni desmit gadu vecumā izsalkums bija viena no viņa pamatsajūtām, tāpat kā sirojumi pa ģimenes dārziņiem veselīgas veģetārās pārtikas meklējumos bija viena no pamatnodarbēm līdzās tesiņiem ar Krāsotāju ielas puikām un gājieniem uz kino. Vasarās par zaķi varēja aizbraukt uz Jūrmalu zemenēs, ielienot kādā dārzā un, ja saimnieki pamana, laižoties prom. Viena šāda laišanās beidzās ar šaušanu, kad kāds milicijas virsnieks, acīmredzot domādams, ka tur nevis vienkārši čiepj zemenes, bet laupa, sāka viņam dzīties pakaļ un arī īstenot draudus: "Stoi! Streļaķ budu!" [Stāvi! Šaušu! - krievu val.] Lodes beigās spingušas pavisam blakus pret bruģi, tomēr zēnam izdevās iebēgt mežā.

Aukstajā gadalaikā ēdamo nācās čiept veikalos un šķūnīšos. Uz letēm novietotajās vitrīnās stiklu varēja pabīdīt uz priekšu tiktāl, lai mazgadīgā noziedznieka roka tur varētu aizstiepties pēc kādas konservbundžas vai halvas paciņas. Tad atlika tikai žigli mukt laukā. Pats par sevi saprotams, ka vienā veikalā šis manevrs nevarēja izdoties pārāk bieži, tāpēc apstaigājamo veikalu areālu nācās paplašināt, un tas, kā dienasgrāmatā atzīstas Kolbergs, tika darīts līdz pat Brīvības piemineklim. Vakaros tika ķemmēti malkas šķūnīši un pagrabi, kur parastais guvums bija tukšas burkas, ko varēja nodot un par dabūtajām kapeikām nopirkt saldskābmaizi un margarīnu. Tiem, kas gribētu pārmest tālaika puiku vecākiem audzināšanas trūkumu, viņš atgādina, ka darba diena strādniekam ilga no septiņiem rītā līdz pieciem vakarā sešas dienas nedēļā, turklāt pēc tam mātei [rakstnieka māte strādāja VEF] vajadzēja sanest malku un iekurt plīti, lai uztaisītu ko ēdamu.

Valūta uz krāsns

Šķūnīšu periodam sekoja smalkākas lietas. Strādādams VEF montāžas iecirknī, Kolbergs nesa laukā visu, ko vien varēja iznest, ar savu vērīgo aci konstatēdams, ka priekšniecība nes laukā daudz vērienīgāk. Sliktāk nekā Latvijas rūpniecības flagmanī viņam izgāja Daugavas sporta bāzē. Par sporta velosipēdu zagšanu Kolbergs un vēl divi mazgadīgie tika notiesāti uz trim gadiem nosacīti. Otrus trīs nosacītos viņš dabūja pēc kādas balles, kad divatā ar draugu bija īstenojis fikso ideju - ielīdis apavu fabrikas Rekords cehā un nočiepis kirzas zābakus. Lai gan rakstnieks pats apgalvo, ka pēc rakstura neesot riskētājs, nosacītā sodāmība viņu īpaši rāmāku nepadarīja - sekoja padomju ideoloģijas nosodītā pīšanās ar ārzemju jūrniekiem Eksporta ielā pie ostas vārtiem, tirgošanās ar košļenēm un amerikāņu cigaretēm un bēgšana no miličiem, kas šo privāto iniciatīvu apkaroja, rīkodami pat aplenkumus. Kādā no tiem Kolbergs ar bēdubrāļu baru tika sagūstīts, aizrauts uz miliciju Kaļķu ielā un, zinādams, ka pratināšanas laikā operatīvais darbinieks majors Jefremovs noteikti kratīs kabatas, atstāja uz krāsns pretī kabinetam žūksni angļu mārciņu, jo valūtas spekulācija bija smags noziegums. Pēc kratīšanas saņēmis kārtējo brīdinājumu, apdomīgais un piesardzīgais Kolbergs promejot tomēr nav noturējies un paņēmis savas mārciņas. Tā kā tolaik visās malās vēl nebija videonovērošanas kameru, viņš tika cauri sveikā. Taču videokameras vietā iegāza pats sevi - nenoturējās un izlielījās. Tas nāca ausīs Jefremovam, kurš piešmaukšanu neaizmirsa, kad radās izdevība atspēlēties.

 

Liktenīgā meitene

Tāda izdevība radās 1958. gadā. Kolberga dzīve tolaik sastāvēja ne tikai no mazā biznesa ostmalā. Viņš, tāpat kā vairākums tālaika puiku, dzīvojās arī pa sporta zālēm - basketbola treniņus bija nomainījis bokss, kurā tika iegūta sporta klase -, ne pārāk cītīgi mācījās vakarskolā, toties cītīgi gāja uz ballēm un mīlēja meitenes. Liktenīgā diena pienāca 1958. gada 1. maijā. Izsvinējusies darbaļaužu solidaritātes svētkus Vērmaņdārza Pakavā, kompānija, kurā bija arī Kolbergs, vakarā pārvācās uz kādu Mēness ielas dzīvokli. Pēc brīža solidaritāte bija jādemonstrē pavisam nopietni: "Kad es ap pusnakti sekoju citiem, kas gāja laukā uzsmēķēt, uz ielas jau tesās." Nepiedalīties šādā pasākumā nozīmēja iegūt gļēvuļa slavu, un tad ballēs varēji nerādīties - bet kā lai 19 gadu vecumā dzīvo bez ballēm? Kolbergs piedalījās, un, kad karadarbību, kuras sākumu un iemeslus neviens vairs neatceras, apslāpēja saucieni pēc milicijas no apkārtējo namu logiem, kā uzvarētājs atgriezās pie svinētājiem. Taču nākamajā rītā pie viņa dzīvokļa durvīm klauvēja milicija.

Izrādās, viena meita, kas pie Kolberga kādas reizes bija pārgulējusi, atzinās, kur viņš dzīvo, un nu tika meklēts puisis baltā kreklā. Cietušais vīrs, kas no kautiņa atcerējās tikai balto kreklu, bija dabūjis zilu aci un sāpošas ribas, par ko viņa pāridarītājs varētu arī īpaši neuztraukties, taču viņš bija arī apgalvojis, ka kāds viņam izrāvis no rokām portsigāru un norāvis rokas pulksteni. Lai gan šīs mantas cietušais raksturoja kā nevērtīgas, tas bija ne vairs sīkais huligānisms, bet daudz bargāks pants - laupīšana grupā. Neviens neapgalvoja, ka sitējs un laupītājs noteikti bijis puisis baltajā kreklā, tomēr krimināllieta tika ierosināta.

Tā kā Kolbergam jau bija nosacītā sodāmība, viņš steigšus ķērās pie biogrāfijas uzlabošanas - atrada darbu artelī Autoremonts, taču galvenos ienākumus joprojām guva no sava ostmalas biznesa, būdams pārliecināts, ka ierosinātajā krimināllietā viņam nekas nevar draudēt.

Tomēr 1958. gads Kolbergam izvērtās dramatisks. Vasarā pašnāvību izdarīja tēvs. Rudenī tika noķerts īstais pulksteņa norāvējs Romanovskis. Tā kā pirmstiesas liecībās viņš pret Kolbergu nebija vērsies, uz tiesu apzinīgais autoatslēdznieka māceklis gāja mierīgu sirdi. Taču tiesā Romanovskis, kā pieļauj Kolbergs, droši vien senā vajātāja Jefremova samācīts, sāka apgalvot, ka pulksteni viņš gan norāvis, bet portsigāru savācis Kolbergs. Ar šo apgalvojumu pietika, lai abiem piespriestu pa pieciem gadiem ieslodzījumā, un mēģinājumi panākt taisnību neko nedeva. Nākamā rakstnieka dzīvē sākās jauns posms.

 

Mūza uz nārām

Tajā brīdī Kolbergs par piecu gadu rūtaino perspektīvu nebūt nepriecājās, bet tagad dienasgrāmatā secina, ka tā bijusi viena no viņa lielajām veiksmēm. Ne tikai tāpēc, ka deva zināšanas un pieredzi, kuras pēc tam lieti noderēja kriminālžanrā, bet vispirms tāpēc, ka, palicis brīvībā vai iznācis no cietuma pārāk ātri, viņš 60. gadu sākumā varēja dabūt daudz smagāku pantu - par valūtas spekulāciju. Tolaik visā Padomju Savienībā vienotā kampaņā par šo pantu tika notiesāti daudzi, vairāki ar nāvessodu, un desmit gadu cietumā bija mazākais sods. Notiesāto vidū bija arī viens otrs Kolberga agrākais kompanjons valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijās.

Cietumā pie Kolberga pamazām atgriezās veiksme. Tiklīdz savācās nepieciešamais skaits, notiesātos tolaik mēdza sūtīt uz Sibīriju kokus zāģēt. Tā kā Kolbergam vēl nebija izskatīta kasācijas sūdzība, viņš tika vaļā no zāģēšanas un, kā tagad atceras, "okolačivalsja tepat pie Brasas stacijas" - kolonijā. Iepazina ļoti raibu publiku, sākot ar rūdītiem urkām, kas vairs neatceras, cik gadu jau sēž, un beidzot ar mazgadīgiem noziedzniekiem. Saņēma kameras biedru, bijušo leģionāru atbalstu, kad kādu nakti kamerā iebruka vīri un gribēja viņu nodurt par to, ka, nezinādams likumīgo zagļu kodeksu, viņš kādu no tiem nebija palaidis bez rindas pie biljarda galda. Strādāja par piegriezēju šūšanas cehā un turpināja mācības kolonijas vakarskolā, kas vismaz vakara stundās bija "patvērums no tās pretīgās melnās masas, kas kolonijā tevi apņēma vienmēr un visur ar savu argo - kriminālvides žargonu - un primitīvismu".

Vēl uz Centrālcietuma nārām sākās Kolberga darbība, kuras dēļ tagad policisti meklē nevis viņu pašu, bet gan viņa grāmatas, viņa portrets Interpola birojā atrodas goda vietā, nevis meklējamo reģistrā, un literatūrkritiķis Guntis Berelis raksta: latviešu detektīva vēsture lielā mērā sakrīt ar Kolberga radošo biogrāfiju. Par katalizatoru rakstniecības sākumam kalpoja inventarizācija cietuma bibliotēkā: pirms Jaunā gada pārsūtīšanas kamerā ieslodzītajiem noņēma visu lasāmvielu bez cerībām kaut ko dabūt vietā līdz pat 1959. gada janvāra vidum. Tātad nosist laiku varēja tikai ar iztēli.

Te nu liktenis Kolberga rokās bija ielicis ""vidēji biezu rūtiņu kladi" un zīmuli. Ērtības labad viņš apvēlās uz vēdera, pabāza zem krūtīm spilvenu un uzrakstīja pirmo teikumu. Par nevainīgi notiesātu varoni, kurš pavasarī iznāk no cietuma, meklē bijušos draugus, satiek uzticīgo meiteni, lai noskaidrotu patieso iemeslu nonākšanai cietumā un atriebtos vainīgajiem. "No cēli iecerētā stāsta iznāca sirdi plosoša lubene ar cīņām starp labo un ļauno un boksa elementiem. Kaut kas starp Kurts-Māleri un Old Vāverlī uz Rīgas fona," - tā savu pirmo soli literatūrā novērtē Kolbergs, piezīmēdams, ka lasītāju nedalītāku atzinību neesot guvis neviens no viņa turpmākajiem darbiem. Jau tajā pašā vakarā jaunajam rakstniekam tika piešķirtas augšējās nāras tuvāk logam, taču par to jāturpina rakstīt un uzrakstītais jālasa priekšā bēdubrāļiem. Diez vai viņa literārajai darbībai būtu radies laiks, ja nebūtu jānīkst piespiedu bezdarbībā, bet jāstrādā rūpnīcā, jāskrien pa ballēm vai jāstudē Politehniskajā institūtā, kā bija iecerēts, - tā cietuma svētīgo ietekmi novērtē rakstnieka daiļrades pētniece, grāmatas Andris Kolbergs autore Astrīda Skurbe. Rakstnieks pats gan tagad saka: "Ja tev ir iekšā uz rakstīšanu, tu rakstīsi, ne tevi kāds noturēs, ne pamudinās." Tomēr divas iesācējam svarīgas lietas viņš cietumā guva - laiku un pārliecību, ka tevis rakstītais patīk citiem. Lai neatgriezeniski nostātos uz rakstniecības ceļa, bija nepieciešami vēl daži grūdieni - jau brīvībā. Tātad pēc 1963. gada 22. oktobra.

 

Jaunais autors

Kad Kolbergs, nosēdējis sroku no zvana līdz zvanam, iznāca no kolonijas, viņu gaidīja jauka meitene, provinces bibliotekāre, ar kuru bija sācis sarakstīties cietumā un redzējis tikai pa lielu gabalu. Tā bija viena no piecām meitenēm Kolberga mūžā, ar kurām būtu varējis apprecēties, "ja vien viņa nebūtu greizsirdīga pat uz telefona stabiem". Sācis strādāt par piegriezēju šūšanas fabrikā Latļegsnabsbitsirjo, viņš pēc pusgada paklausīja intuīcijai, kas čukstēja priekšā, ka žigli jābēg, vienalga, uz kurieni, jo fabrikā visi priekšnieki zaga, un, ja viņi iekritīs, Kolbergu kā agrāk sodītu personu būs ļoti ērti pataisīt par galveno grēkāzi.

Sācis strādāt Vagonu rūpnīcā, Kolbergs sagaidīja nākamo liktenīgo grūdienu. Tas tuvojās pa ielu veca paziņas Anatolija Sviķa izskatā un piedāvāja nesen brīvlaistajam censonim doties viņam līdzi uz pirmdienas apspriedi žurnālā Dadzis - tur ikviens varot iesniegt tēmas karikatūrām. Kolbergs pirmajā reizē atnesa 11 tēmas un turpmāk darīja to regulāri, kamēr saņēma pamudinājumu kaut ko arī uzrakstīt. Humorista gaitās viņu skoloja toreizējais Dadža literārās daļas vadītājs, labākais latviešu pēckara humorists Andrejs Skailis, pirmos gabalus gan izbrāķēdams. Taču Kolbergs sagaidīja dienu, kad Skailis par viņa gabalu sirsnīgi smējās.

Jau stipri vēlāk Skailis atzinīgi novērtējis Kolbergu ar zīmīgu pastāstu: "Agrāk bieži tikos ar lasītājiem, toreiz daudzus rakstniekus trieca tikties ar darbaļaudīm. Reiz uzstājos ar dzejniekiem, kas aizrautīgi un cēli deklamēja savu dzeju. Pēc tam vakara vadītājs jautāja, vai klausītājiem ir jautājumi dzejniekiem. Jā, viens esot. Vai viņi zina, kad iznāks nākamais Andra Kolberga kriminālromāns? Bija skaidrs, ka tie dzejoļi vienkārši nav aizgājuši līdz klausītāju saprašanai. Toties rakstnieks Kolbergs līdz viņiem bija aizgājis. Viņa romānos un stāstos ir spēcīga faktūra, tajos var just laikmeta garu. Tāpēc arī viņam bija plašs lasītāju loks."

 

Čiekurkalna faktūra

Faktūras veidošanā Kolbergam palīdzēja arī kāds 60. gadu otrās puses Rīgas fenomens - Čiekurkalna tirgus. Vienu dienu kādam ienāca prātā uz brīvajiem galdiem patirgot vecus apģērba gabalus, un pāris nedēļās uzplauka krāmu tirgus. Lupatām sekoja pēckara laikā noslēptās grāmatas un žurnāli. Tādējādi no pagrabiem un bēniņiem gaismā nāca padomju režīma aizliegtā vēsture. Pēc nepilna gada tirgu slēdza, bet džins jau bija palaists vaļā - grāmatnieki cits citu bija iepazinuši un turpmākajās pulcēšanās vietās niknākās grāmatas nemaz līdzi neņēma, tikai klusu vienojās par cenu. Kolbergs tolaik bija cītīgs grāmatnieku pulcēšanās vietu apmeklētājs un vēlāk atzina, ka visus pirmskara fundamentālos izdevumus, kādu pustūkstoti sējumu, ieguvis Čiekurkalna tirgus laikos, bet pats svarīgākais bijis tas, ka šīs grāmatas atraisīja viņā kritisko domāšanu [tās blakusefekts esot rakstnieka neticība politiķu solījumiem]. Vēlāk, iepazinies un iedraudzējies ar tēlnieku, bijušo zaļvārnieti Mārtiņu Zauru, Kolbergs sāka krāt ne tikai grāmatas un 70.-80. gados bija ļoti aizrāvies ar kolekcionēšanu. Ja rakstnieku aprindās izplatījās ziņas, ka kāds izpārdod privātbibliotēku, un ziņai sekoja piebilde, ka abas haizivis Kolbergs un Peters tur jau bijušas, bija skaidrs - lielus retumus tajā bibliotēkā nav vērts meklēt.

Kad Skailis sāka vadīt Jauno autoru apvienību, uz to 1964. gada beigās atnāca arī Kolbergs, tolaik jau Dadža līdzstrādnieks. Apvienībā tolaik darbojās daudzi vēlāk latviešu literatūrā pazīstami vārdi: Bels, Jakubāns, Mauliņš, Lukjanskis, Čaklais, Leinerts, Neibarts... "Tikpat ātri kā redakcijā, arī jaunajos autoros Andris Kolbergs kļuva par mūsu Kolberģi," atceras Skailis. Drīz vien klajā nāca viņa kriminālstāsts Arnolda Zandes cigarete. Grāmatiņa mīkstos vākos par 14 kapeikām sākumā tika izdota 15 000 eksemplāru metienā, taču piedzīvoja atkārtotu metienu - kopā 60 000 eksemplāru. Laikmeta faktūra spilgti parādās jau šajā pirmajā Kolberga grāmatā. Tiem, kas interesējas par leģendāro kafejnīcu Kaza, noteikti jāpievērš uzmanība stāstā kolorīti iezīmētajai kafejnīcai Āzis.

Aplis ar krītu

Līdz nākamajai grāmatai nebija ilgi jāgaida - 1971. gadā iznāca stāstu krājums Šāviens dienas laikā. Tajā pirmoreiz parādījās izmeklētājs Alvis un viņa priekšnieks pulkvedis Konrāds Ulfs, vairāku vēlāko Kolberga grāmatu pastāvīgie tēli. Dienišķo maizi rakstnieks tolaik pelnīja arī Latvijas kolhozu rīkotajos vakaros klubos un kultūras namos, lasot tajos savas humoreskas. 1974. gadā iznāca garstāsts Liekam būt, ar kuru Kolbergs beidzot iekaroja nedalītu kritikas atzinību, un 1977. gadā arī pirmais romāns Krimināllieta trijām dienām, bet tajā pašā gadā iznākusī filma Liekam būt padarīja viņu slavenu visā Padomju Savienībā un par būtisku ienākumu avotu padarīja kinoscenāriju rakstīšanu. Atšķirībā no daža cita talantīga rakstnieka, scenāriju rakstīšana Kolberga prozaiķa talantu neizniekoja.

Debitējot kriminālžanrā, viņam priekšā Latvijā bija tikai trīs rakstnieki: Anatols Imermanis, Gunārs Cīrulis un Miermīlis Steiga, īstajā vārdā Iļja Frīdmans. Žanram bija viens trūkums - padomju ideoloģija uzskatīja, ka kriminālromāns ir nenopietns žanrs, viegli rakstāms un pieklājīgs cilvēks tādus no kapitālisma ievazātus gabalus nemaz nelasa. "Lasīt burlakromānus bija un vēl joprojām ir sliktais tonis," uzskata Kolbergs, piebilzdams, ka jaunie rakstnieki ar šo žanru nenodarbojas cita iemesla dēļ - kriminālromāns nav žanrs, kur var piesēst un rakstīt, kamēr apnīk. Te tomēr beigās visam jābūt savilktam kopā.

Kriminālžanra jaunpienācējs skaidri apzinājās savas priekšrocības salīdzinājumā ar kolēģiem: "Es to drēbi pazinu, viņi - ne." Otra priekšrocība bija spēja izdomāt tik aizraujošus sižetus, ka Kolberga romānu nav iespējams nolikt malā, kamēr tas nav izlasīts: "Sižetus izdomāt man nekad nav bijis grūti, esmu pat dāvinājis tos citiem." Rakstnieks stāsta, ka parasti viņš sižetu izfunktierē jau pirms rakstīšanas, tāpēc rakstot neko daudz sabojāt vairs nevar. Grūti dažreiz esot darbu iesākt. Piemēram, ar romānu Cilvēks, kas skrēja pāri ielai bijis tā: "Izeju no mājas, skatos - uz ielas apvilkts aplis ar krītu, milicija apzīmējusi avārijas vietu. Uzreiz gāju atpakaļ un sāku rakstīt."

Kritiķis Guntis Berelis par Kolberga izcilākajiem romāniem sauc vēsturisko detektīvu "juveliertriloģiju" Pulkstenis ar atpakaļgaitu [2002], Klaunu maršs šausmu tirgū [2002] un Sieviete melnā [2004], kuros viņam vēsturi izdevies uzrakstīt "īpaši taustāmu un saožamu". Kolbergam pašam tuvāks ir romāns Atraitne janvārī: "Sāku to rakstīt kā kinoscenāriju, bet kinocilvēki teica: klausies, mēs ziemā nevaram, mums aparatūra salst ciet."

Romāns nosirmošanai

Vislielāko ažiotāžu tomēr radīja 1984. gadā iznākušais kriminālromāns Naktī, lietū, kura varoņa, ģeniāla, bet korumpēta ķirurga Narkēviča, tēlā sevi sazīmējis tolaik slavenais kardiologs Jānis Volokolakovs. Kolbergs dievojas, ka neesot viņu pat redzējis. "Dakteri man teica, ka vēl labāk uzzīmēta ir viņa sieva, bet arī viņu neesmu redzējis! Lieta tāda, ka sabiedrībā ir dažādi slāņi. Vienam slānim, par kuru rakstīju, acīmredzot piemīt šīs vājības." Ģeniāli ārsti, bet ar savu piemēru neoperēt tos, kas nevar samaksāt, maitā kolēģus, kamēr nonāk līdz tam, ka ņem naudu, pat ja apzinās, ka pacientam nespēs palīdzēt.

Tomēr Volokolakovu Kolbergs rakstot esot gan iedomājis. Iemesls - 1983. gadā cēlušās runas, ka kompānija, kurā bijis arī profesora dēls, Saulkrastos izvarojusi un pēc tam nolikusi uz sliedēm grūtnieci. Šo stāstu Kolbergam stāstījis labi informēts avots, un viņš svētās dusmās ķēries pie rakstīšanas. "Lai to lietu varētu norakstīt uz citiem, milicija laida savas dāmas, lai pavazājas Inčupes apkārtnē, kur bija noticis noziegums. Trīs puikas arī iekrita. Milicijai viss rīmējās līdz brīdim, kamēr uztaisīja ekspertīzi un izrādījās, ka neviens no iekritušajiem nebija gulējis ar sievieti..."

Ažiotāža ap Naktī, lietū bija šausmīga; Kolbergs pats atzinis, ka šā romāna dēļ viņš nosirmojis. Iekšlietu ministrijas Kriminālizmeklēšanas daļas vadītājs Aloizs Vaznis, pie kura Kolbergs mēdza konsultēties, rakstot romānus, viņam ieteicis Naktī, lietū nedrukāt, jo ietekmīgais profesors to nekad nepiedošot. Kad žurnāls Zvaigzne romānu turpinājumos sāka drukāt, profesora sieva braukājusi, kioskos izpirkdama visus žurnālus. Ar to nekas vēl nebeidzās. Tika panākts, ka Zvaigznes redaktors Augusts Lediņš pārtrauc romāna turpinājumu drukāšanu. Kolbergam tas nāca tikai par labu - viņš tika izvirzīts PSRS Iekšlietu ministrijas prēmijai literatūrā un mākslā. Pēc tam rakstnieka dzīve kļuva daudz vieglāka - viņš tika gan pie prēmijas, gan slavas, un, kā atceras toreizējā Iekšlietu ministrijas preses daļas vadītāja Edīte Pulka, ažiotāža beidzās bez likumsargu iejaukšanās. Tiesa, uztraukumi nebeidzās. Kad Kolberga vecākajai meitai Klaidai bija aizdomas par audzēju, viņam zvanījuši un teikuši, ka šeit neviens viņu neoperēs. Taču arī ārsti ir dažādi: rakstnieka atbalstītāji viņu mierināja, lai neuztraucas - leišos arī labi operē.

Bija arī anekdotiskas sagadīšanās. Kad jezga ap Naktī, lietū gāja gaisā, Andris Jakubāns Literatūrā un Mākslā bija ieviesis satīrisku tēlu Cumlaku. Abi ar Kolbergu nosprieda uzrakstīt izlīdzinošu feļetonu par šo gadījumu. Uzrakstīja, nopublicēja. Pēc pāris dienām Jakubāns zvanīja Kolbergam un smējās: esot saņēmis ziņas, ka profesoram šo feļetonu nolasījuši priekšā, un viņš galīgi pārskaities, atsēdies uz kušetes un teicis: "Nu gan es viņam sadošu!" Kur tā nelaime? "Nezin kāpēc mums tam gabalam pie beigām vajadzēja ieviest pundurpūdeli." Izrādās, profesora ģimenei bija tieši tāds pūdelis...

Manuskriptus negrauž

Atjaunotajā Latvijā Kolbergs nevienā partijā nestājās - radošā dzirksts joprojām bija pietiekami spēcīga. Pēdējos piecus gadus viņš raksta dienasgrāmatu. Padomā esot vēl viens romāns, vēsturiskās triloģijas turpinājums - par 90. gadiem. Saviesīgās sarunās būdams ne mazāk dzīvespriecīgs un asprātīgs kā savos romānos [tas tikai pierāda, ka Kolbergs ir detektīvžanra pārstāvis, nevis humorists, kuri dzīvē parasti ir drūmi un mazrunīgi], dienasgrāmatās Kolbergs nevairās arī no argumentēti kritiskiem spalvasbrāļu un politiķu vērtējumiem, prezidentu Bērziņu ieskaitot, un atļaujas pa apokaliptiskai notij: "Lielas dzīvotgribas nav, jūtos padarījis gandrīz visu, kas man šajā pasaulē bija jāpadara, un neredzu pietiekami svarīgu iemeslu, kura dēļ man te vēl vajadzētu uzkavēties un kauties ar garlaicību. Cilvēkus var iedalīt divās daļās: vieni nosaka sev mērķi nodzīvot līdz tik un tik gadiem, otri - kaut ko konkrētu izdarīt. Pēc dabas esmu ideālists, tāpēc man šodien šeit piedāvātā dzīve nepatīk. Laikam tā var justies celtnieks, kas ar labām domām būvējis gaišu namu, bet tagad redz to pamazām sagrūstam caura jumta un žurku izgrauztu pamatu dēļ." Pagaidām gan nav novērots, ka Kolberga grāmatas latvieši kā nebūtiskas turētu vietās, kur mitrums un žurkas tiek klāt.

Andris Kolbergs

1938

NODARBOŠANĀS: rakstnieks, scenārists, atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Detektīvžanra asociācijas prezidents, atjaunotā žurnāla Atpūta pirmais redaktors, zolītes federācijas dibinātājs

DARBI: pirmā publikācija - humoreska Ledusskapis žurnāla Dadzis 1965. gada 1. numurā; pirmā grāmata - kriminālstāsts Arnolda Zandes cigarete [1969], pirmais romāns Krimināllieta trijām dienām [1977]; 70. gadu beigās un 80. gados kļūst par populārāko latviešu kriminālromānu rakstnieku, kura

darbi tulkoti 16 valodās; pēc Kolberga scenārijiem un kriminālromāniem uzņemtas kinofilmas Liekam būt [1976], Atspulgs ūdenī [1977], Dāvanas pa telefonu [1977], Trīs dienas pārdomām [1980], Dubultnieks [1986], Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili [1987], Rīgas sargi [2007] un citas; sarakstījis vairākus ceļvežus par Rīgu

VECĀKI: jūrnieks Leonīds Kolbergs un Milda Kolberga [meitas vārdā Tauriņa]

DZĪVESBIEDRE: Aīda Kolberga [dzimusi Saviele]

BĒRNI: meitas Klaida un Madara, dēls Dāvis

VAĻASPRIEKI: kolekcionēšana, medības, makšķerēšana

Foto: Raitis Puriņš

Visi raksti

Redaktors iesaka

Māksla un Pirmais pasaules karš

Māksla un Pirmais pasaules ...

Aizsākot Eiropas kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Mācīs mājamatniekus

Mācīs mājamatniekus

Izsludināta pieteikšanās bezmaksas 7 ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Interese par mākslu neizsīkst

Interese par mākslu neizsīkst

Neraugoties uz Latvijas Nacionālā ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Rīgas domes pārtikas pabalsti

Rīgas domes pārtikas pabalsti

Rīgas Sociālajā dienestā no ...

Lasīt vairāk 0 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 1938 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

Nav komentāru

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte