Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Āderu kosmiskā izcelsme

Āderu kosmiskā izcelsme

03.12.2011

Romāns Koļeda, žurnāls Citādā Pasaule iznāk reizi divās nedēļās un stāsta par pasauli, ko tikai nojaušam.

Pretēji tautā populārajam viedoklim rīkstniecība pēta ne tikai ūdens āderes, jo āderes laikam taču ir plašāks jēdziens, kas ietver gravitācijas, elektromagnētiskā starojuma un jonizācijas anomālijas. Vai jūs varētu to komentēt?

Vārds "ādere" ir tautā iegājies ģermānisms, pareizāk būtu teikt: biofizikālā anomālija, jo ūdens āderēm ar ūdeni nav nekāda sakara. Tā ir tikai varbūtība, jo ūdens klātbūtni nosaka augsnes granulometriskais sastāvs, piemēram, mālā vispār nav vietas reālam ūdenim, ko varētu iesmelt, bet visideālākā vieta ūdens avotiem ir smilšakmens. Savukārt biofizikālās anomālijas raksturo dažādas novirzes no apkārtējā fona: gan elektromagnētiskajā laukā, gan temperatūras pazeminājumā, gan pastiprinātā gaisa jonizācijā un mitrumā. Tas ir vesels fizikālo rādītāju komplekss, kas ietekmē visu dzīvo un nedzīvo. Pasaulē ir ļoti daudz dažādu biedrību, kas nodarbojas ar tā saucamo rīkstniecību attīstītajās rietumu valstīs. Kad Latvijā sākām zinātniski nodarboties ar šo parādību pētniecību, mums nebija nekādu zināšanu. Vienkārši nejauši atklājām, ka rokās kaut kas klausa, griežas. Un interesanti - rīkstītei griezties liek nevis gravitācijas, bet kāds cits spēks. Saņemot žākļveida zariņu rokās, sajutu asu griezes kustību, kas deformē plaukstu ādu. Bija skaidrs, ka tie ir ārēji, zemes magnētiskā lauka spēki. Bet no kurienes?

Pats nekad nebiju redzējis, kā ar rīkstīti meklē ūdeni, tikai dzirdējis pieaugušo stāstus par akas vietas meklēšanu. Pirmoreiz ar šo parādību praksē saskāros 1972. gadā lauku mājās Sarkaņu ciemā, Madonas rajonā pie Cesvaines, kur kopā ar ģimeni pavadījām atvaļinājumu. Mums akā izsīka ūdens, un vecais kaimiņš Pēteris Šņucītis, praktizējošs rīkstnieks, divu metru attālumā no vecās akas parādīja jaunu vietu ar brīnišķīgu ūdeni. Viņš man teica: "Rīkste jāgriež tikai no pelēkā kārkla." Atcerējos Ilonas Leimanes romānu Vilkaču mantiniece, kur vienai no saimnieka sievām klausījusi kārkla vica. Latvijā ir aptuveni vienpadsmit kārklu pasugu, bet es nezināju, ka tām ir tik specifiskas īpašības. Tas dziļi aizskāra manu profesionālo godu, jo pēc izglītības esmu kocinieks, beidzis Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti. Manī bija liels neticības gars, domāju, ka tas vīrs pats griež metru garo rīksti, bet, kad pamēģināju, arī manās rokās tā klausīja. Tūlīt pat gāju mežā un pagatavoju rīkstes no visdažādākajiem kokiem - gan lapu, gan skuju. Man par lielu izbrīnu, griezās visi zariņi, pat no zemes pacelts sauss puļķītis un sarūsējusi dzeloņstieple. Visu esmu radis izlaist caur savu zināšanu prizmu, bet tas nav labākais ceļš patiesības noskaidrošanai, jo izglītots prāts bieži vien ir aizspriedumains. Sekojot vienīgi dabas likumiem, mēs neļaujam smadzenēm ieraudzīt, kas ir solīti sāņus. Nevarēju rast mieru, kamēr neizdomāju, kādi spēki liek manās rokās griezties rīkstei. Atcerieties, velkot pāri galvai sintētisku apģērbu, gaisā lec dzirksteles! Uz cilvēka ķermeņa vienmēr ir liels elektriskais lādiņš, savukārt lādiņiem raksturīgi uzkrāties asumos. Tas ir zibensnovedēju princips. Iedomājos, ka lādiņš, kas uzkrājies rīkstes galā, nāk no cilvēka un mijiedarbojas ar elektrisko lauku, ko izraisa ūdens plūsma zemē. Kaimiņš taču teica: "Lūk, uz šīs āderes atrodas tava aka!" Viņš norādīja dzīslas virzienu. Destilēts ūdens ir labs dialektriķis, tas nevada elektrību, tāpēc ar dialektriskās pretestības metodi nosaka ūdens tīrības pakāpi. Bet zemē, kā zināms, neatrodas destilēts ūdens, tajā vienmēr ir kaut kādi sāļi, un tāds ūdens ir elektrolīts, proti, elektrību vadošs materiāls. Šī elektrību vadošā vide ar zemes magnētisko lauku iedarbojas uz cilvēka dabisko lādiņu. Un nav nekādas nozīmes, kāda materiāla rīkste ir rokās - virs āderēm tā vienmēr pagriežas. No atvaļinājuma atgriezos varen apmierināts, ka tagad man viss par rīkstniecību skaidrs. Tolaik strādāju Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta radiācijas ķīmijas laboratorijā Salaspilī, Fizikas institūtā, kur savos eksperimentos izmantojām atomreaktora gamma kontūru - spēcīgu staru ģeneratoru un savu gamma-staru 60Co izotopa avotu. Kad pie manis pienāca fiziķis Tālivaldis Kalniņš un iztaujāja par koksnes pjezoektriskajām īpašībām, jutu, ka patiesībā viņš mani apciemojis rīkstītes sakarā. Koksnes sastāvā aptuveni puse ir celuloze, 70 procentos tā ir kristāliska viela, kuru saspiežot var elektriski uzlādēt. Arī mēs, satverot rīkstīti, ar savu muskulatūru un centrālo nervu sistēmu ievadām tajā spriegumu, un mijiedarbē ar ārējo elektromagnētisko lauku noviržu jeb āderu vietās rīkstīte reaģē. Kad izstāstīju savu hipotēzi, izrādījās, ka fiziķis domā līdzīgi. Tālivaldis man piedāvāja piedalīties jaunā pētījumā par elektriskā lauka sadalījumu uz Zemes virsas - šis jautājums bijušajā Padomju Savienībā bija palicis neskarts, jo padomju zinātne pastiprināti apguva tikai zemeslodes dzīles un kosmosa telpu. Lai pārbaudītu savu hipotēzi un izskaidrotu nieka rīkstītes griešanos zinātniski, izmantojām tā saucamo Faradeja būri. Ar šo fizikas terminu apzīmē sazemētu metāla kasti - neviens radioaparāts tādā neskan. Kad iegājām šādā kamerā, mums rīkstīte skaisti pagriezās, lai gan pēc fizikas likumiem Faradeja būrī nekādi elektromagnētiskie viļņi nevarēja nonākt. Izstrādātā hipotēze bija jāatmet, taču mūs nepameta pārliecība, ka rīkstnieku demonstrētais jeb biolokācijas efekts atspoguļo dabā objektīvi pastāvošus fizikālus procesus, kuru detektēšanā rīkstnieku nespēj aizstāt neviens mērinstruments. Redziet, mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara, mums nebija pieejama nepieciešamā literatūra, izņemot atsevišķas cara laika publikācijas un Ķīnas hroniku.

Kas tajā hronikā interesants?

Tajā ir pazīstama koka gravīra, kurā leģendārais valdnieks Jujs (no 2205. līdz 2197. gadam p. m. ē.) no pirmās Sja dinastijas attēlots ar rīkstīti rokās. Ķīniešu hronikā rakstīts, ka nedrīkst celt māju, pirms rīkstnieks nav pārbaudījis, vai šī vieta ir brīva no pazemes dēmoniem, - ja cilvēks guļ virs šādas vietas, viņš saslimst ar reimatismu. Arī apglabāt miroņus āderu vietās Ķīnā bija aizliegts. Pēc slavenā ceļotāja Marko Polo (1254-1324) ziņām, brīnumrīkstīte lietota visās austrumu zemēs un tai ir ļoti senas tradīcijas. Jau faraonu laikos ēģiptieši prata izmantot brīnumrīkstīti un skaidroja to ar burvju spēku, šo atribūtu lietoja skiti un persieši, bet sengrieķu vārds "rabdomantija" nozīmē dārgmetālu, apraktu mantu, noziedznieku un avotu akas rakšanai meklēšanu ar zižļa palīdzību. Ne velti antīkajā mitoloģijā slavēts Minervas, Kirkes un Merkura maģiskā zižļa spēks.

Bet viduslaikos rīkstniekus dedzināja par sadarbību ar velnu.

Aptuveni viena desmitā daļa cilvēku šādas ar āderēm saistītas anomālijas sajūtot zemapziņas līmenī, savukārt rīkstniecība tās uzskatāmi padara redzamas.

Biofizikālās anomālijas sajūt visi, taču tās vizualizēt var apmēram trīs procenti cilvēku. Rīkstīte ir tikai palīgierīce, jo noteicošā ir cilvēka pašsajūta. Dažiem pietiek ar roku, lai sajustu āderu vietas kā siltus, aukstus viļņus vai dūrienus pirkstu galos, citi turpretim āderes saskata ar acīm kā gaišas līnijas. Tāpēc jau cilvēks ir izdzīvojis, ka intuitīvi vai instinktīvi pratis noteikt šādas vietas. Taču bieži cilvēks tikai iedomājas, ka rīkstītei jākustas, un tā viņam klausa! Jāsaprot, ka vienmēr būs klāt subjektīvais faktors, tāpēc jau klasiskā zinātne rīkstniecību neatzīst.

Kā beidzās jūsu eksperimenti ar rīkstīti?

Turpmākajā izpētē mums ar Tālivaldi Kalniņu pievienojās fiziķis Jānis Valdmanis. Trijatā sākām ar rīkstīti ķemmēt Salaspils apkārtnes mežus. Vēlāk gan izrādījās, ka cilvēki jau sen fiksējuši mūsu "jaunatklājumus". Konstatējām, ka biofizikālās anomālijas orientētas noteiktā virzienā attiecībā pret debess pusēm. Šo likumsakarību vajadzēja pētīt dziļāk - rīkstīte mums reaģēja visur: mašīnā, vilcienā, augstceltnē, lidmašīnā desmit tūkstošu metru augstumā un šahtā, kur pabijām astoņsimt metru dziļumā. Šo anomāliju izplatības veids, fakts, ka tā virzās perpendikulāri un nediverģē (neizklīst), fiziku dzen kaktā! Parasti jebkurš starojums izklīst, bet šis bija neizskaidrojams gadījums. Mēs dzīvojam anomālā starojuma režģī, un dzīvā daba to jūt. Georga Agrikola kapitālajā darbā par kalnrūpniecību un metalurģiju De re metallica (1556), ko PSRS Zinātņu akadēmija izdeva krieviski (1962), ievietota gravīra, kurā parādīta zižļa lietošana rūdu meklēšanā, - tajā redzams manis minētais anomālā starojuma režģis. Kā redzams, biofizikālo anomāliju struktūras vispirms atklātas sešpadsmitajā gadsimtā, mūsdienās to izdarījuši vairāki pētnieki neatkarīgi cits no cita, bet visos gadījumos tā ir tīklveida parādība. Lai tuvotos šai visaptverošajai struktūrai, dabūjām kvantu magnetometru - visjutīgāko mērinstrumentu, kas var noteikt magnētiskā lauka intensitāti līdz vienai gammai (viena ersteda simttūkstošā daļa). Vajadzēja pierakstīt šā starojuma stiprumu, elektrostatisko lauku, konfigurāciju, taču mēs to nepratām, jo kvantu magnetometrs te tomēr nederēja.

Kāpēc tā?

Jo dzīvojam elektromagnētisko lādiņu mākonī, ko pastiprina mūsdienu tehnoloģijas: mobilie tālruņi, datori, elektropārvades līnijas. Tas viss šo lauku ap mums padara arvien blīvāku. Līdz ar to rodas arvien jaunas slimības.

Lai pierakstītu āderu vietās esošā elektriskā lauka konfigurāciju, ielikām ķerrā automobiļa akumulatoru, dinamisko kondensatoru un pašrakstītāju. Mežā āderes viegli noteikt, jo tikai uz šādām vietām savas mājas ceļ rūsganās skudras, savukārt melnās savus pūžņus veido, kur pagadās. Veselīgā mežā uz viena hektāra jābūt vismaz diviem rūsgano skudru pūžņiem. Tās darbojas kā sanitāri. Skudru pūznis ir sterils, tajā nav nevienas cilvēkam kaitīgas baktērijas. Atraduši vienu tādu skudru pūzni, braucām ar savu ķerru apkārt un skatījāmies - jā, te ir īstā vieta! Bet, kad pamēģinājām braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, mūsu mērinstrumenti uzrādīja pavisam citu ainu. Laiks bija viegli apmācies, debesīs peldēja sīki mākonīši, un, tiklīdz kāds mākonis parādījās virs mūsu galvām, notika lādiņu pārorientēšanās. Zeme ir lādēta pozitīvi, mākoņi - negatīvi, tās ir kondensatora divas plates. Mēs bijām noķēruši nevis lokālo, bet atmosfēras starojumu, kuram nebija nekāda sakara ar āderēm. Piedzīvojām kārtējo vilšanos! Nepalīdzēja arī no padomju armijas dabūtais radiometrs, ar kuru gribējām izmērīt gamma starojumu. Nekas nedarbojās. Bijām pamatīgi apdedzinājušies...

Ko jūs galu galā ar saviem nebeidzamajiem eksperimentiem gribējāt panākt?

Āderu vietu vai, pareizāk, biofizikālo anomāliju starojumu objektīvu, fizikālu uzmērījumu.

Vai tas kaut kādā veidā izdevās?

Nē!

Un secinājumi?

Tikai pāris hipotēžu, taču mums neizdevās iegūt nevienu eksaktu pierādījumu.

Bet ko jūs pats par to visu domājat? Kā var būt, ka tik milzīgs spēks, kam pakļauts ikviens, nav objektīvi satverams?

Ir gan satverams! Manuprāt, biofizikālās anomālijas radījis mūsu tuvākais kosmiskais kaimiņš Mēness. Neskatoties uz to, ka Saule pēc masas ir krietni lielāka par Zemi un Mēnesi kopā, eksistē tā saucamais paisuma spēks. Būtībā tas ir gravitācijas lauks, un mūsu zemeslodīte divas reizes diennaktī tiek saspiesta un izstiepta kā ermoņikas. Paisuma vilnis ar milzīgu spēku skrien apkārt zemeslodei pa ekvatoru. Šķidrajā fāzē tas paceļ pasaules ūdeņus līdz teju divdesmit metriem, kā tas vērojams Fandi līcī Kanādā, un līdzīgi notiek arī cietajā fāzē - cilājas zemes garoza. Maskavas platuma grādos izmērīts, ka diennakts laikā augsne nolaižas un paceļas par četrdesmit centimetriem, tātad amplitūda veido astoņdesmit centimetru. Tikai mēs to neredzam, jo nav atskaites punkta. Izdarīju aprēķinu ar lodi 6,3 tūkstošu kilometru rādiusā, kas sakrīt ar Zemes rādiusu, un kustību, kas rodas Mēness gravitācijas ietekmē, - tā bija neaptverama enerģija! Nav tāda materiāla, kas izturētu tik lielu saspiešanas un izplešanās skaitu, izņemot cilvēka sirdi līdz septiņdesmit gadu vecumam. Zemeslode šim paisuma spēkam ir pakļauta miljardiem gadu un nav spējusi izturēt, tāpēc tās garoza ir saplaisājusi noteiktās formās. Biofizikālās anomālijas nav nekas cits kā Zemes garozas tektonisko lūzumu projekcija uz zemes virsas. Tieši šajās vietās arī notiek brīnumi - gan pozitīvi, gan negatīvi. Mūsu zeme ir tikai izpausmes vieta tam starojumam, kas nāk no kosmosa.

Ko āderes dara ar cilvēku, kāpēc tās sauc par nolādētām vietām?

Āderes negatīvi iedarbojas uz cilvēka veselību. Cilvēks slikti guļ, murgo, ir nervozs. Ilgstoši uzturoties virs āderēm, bieži novērojamas dažādas sāpes, arī sirds, žultspūšļa, aknu, nieru, plaušu, kuņģa un nervu slimības, straujāk attīstās audzēji - saslimšana ar vēzi novērojama pēc viena līdz piecpadsmit gadu ilgas gulēšanas virs āderes. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās rīkstnieks Arnolds Krūze apstaigāja tos dzīvokļus Rīgā, kuros cilvēki bija miruši ar vēzi, un konstatēja, ka visos gadījumos viņu gultas atradušās virs āderēm. Ne velti vācu literatūrā āderes sauktas par vēža un pat nāvējošām zonām. Veselu cilvēku āderes neietekmē, taču... līdz noteiktam laikam.

Kāpēc ir izplatīts viedoklis, ka gulēt virs āderes ir veselībai kaitīgi, savukārt strādāt radošu darbu - vēlams? Arī baznīcās kanceles esot celtas virs āderēm.

Tā ir taisnība, jo āderes pievelk cilvēkus. Šīs vietas liek īslaicīgi mobilizēties un rosina prāta darbību. Mācītāji kancelē, līdzīgi aktieriem uz skatuves, elektrizē publiku, jo āderu vietās notiek straujāka enerģijas apmaiņa.

Ko darīt cilvēkiem, kam daudzstāvu namu dzīvokļos ir āderes?

Vienīgais ieteikums - izvairīties no āderu vietām jebkādiem līdzekļiem. Nekāda izolācija tur nelīdzēs, jau minēju, ka šis starojums nemaina savu spēku ne zem zemes, ne debesīs. Spoguļi, istabas augi, piemēram, līdakastes, vai citi neitralizētāji ir cilvēku iedomas. Āderes nevar ietekmēt nekādiem līdzekļiem, var vienīgi izvairīties no ilgstošas uzturēšanās šādās vietās.

Esmu aicināts uz mājām, kas atrodas pie ezeriem vai vietās, kuru nosaukumā ir kāda saistība ar velnu, lai atrastu brīvu vietu, kur nolikt gultu. Ar grūtībām šajās vietās atradu neitrālu zonu, jo āderu tur ir daudz un tās ir tikpat platas kā attālumi starp tām. Ne velti cilvēki šo vietu bija nokrustījuši velna vārdā. Patiesībā tur vispār neko nevajadzētu celt, kur nu vēl dzīvot!

Ir rīkstnieki, piemēram, Jānis Neibergs, kas apgalvo, ka spējot novirzīt āderu ietekmi. Vai arī jūs uzskatāt, ka tas ir iespējams?

Jānis ir spējīgs cilvēks, kas redz un sajūt vairāk par mani. Tomēr viņam nepiemīt kritiska attieksme pret sevi, bieži vien viņš vēlamo pieņem par esošo. Esam daudz strīdējušies arī par tā saucamajām uguns āderēm, ko viņš uzskata par veselīgām, bet nespēj paskaidrot, ar ko tās atšķiras no ūdens āderēm. Jānis vienkārši saka, ka tā jūt. Vēl vairāk - viņš apgalvo, ka varot likvidēt vai novirzīt āderi, piemēram, zem mājas, uz ceļiem. Ir daudz līdzīgu rīkstnieku. Lai padomju gados legalizētu rīkstnieku darbību, 1979. gadā ar Popova Radiotehnikas, elektronikas un sakaru zinātniski tehniskās biedrības prezidija lēmumu tika izveidota bioelektronikas sekcija. Faktiski mēs nodarbojāmies ar rīkstniecību, četras reizes gadā aicinot uz semināriem VEF Kultūras pilī rīkstniekus no visas Latvijas. Vienmēr bija pilna zāle. Jau toreiz bija pamanāma rīkstnieku subjektīvā lietu uztvere, ieciklēšanās un nepamatota savas taisnības uzspiešana. Tika apzināti ap trīssimt rīkstnieku, vēlāk izveidojās arī ekstrasensu un zintnieku grupas.

Kas tad ir uguns āderes?

Nezinu. Uz šo jautājumu vēl neviens sakarīgi nav atbildējis. Parasti šie skaidrojumi saistās ar subjektīvām izjūtām, tāpēc nevar būt pieņemami. Taču tas nenozīmē, ka uguns āderu nebūtu. Piemēram, parasti stārķa ierīkotajās ligzdās, kuras ir tikai uz āderēm, zibens nesper. Varbūt stārķis jūt kādu citu biofizikālo parametru, ko mēs nezinām, un tās vietas tautā sauc par uguns āderēm.

Kāda ir āderu un senlatviešu kulta vietu saistība?

Vistiešākā. Ja aplūkojam upurakmeņu un kulta vietu izvietojumu dabā, redzam, ka tie vienmēr atrodas āderu krustpunktos. Manuprāt, šajās svētajās vietās ir normalizēta enerģētiskā apmaiņa, proti, tur, neskatoties uz āderēm, pastāv zināma homogenitāte, harmonija.

Tikai vienā no 37 tūkstošiem sakopotu latviešu tautas ticējumu pieminētas ūdens āderes. Par ko tas liecina?

Tauta izmantoja rīkstniecību, tikai āderu vietā lietoja citus vārdus, teica: labā vai sliktā, nolādēta, velna vai spēka vieta. Ticējumos tiešām ir ļoti maz runāts par āderēm, lai gan Vācijā rīkstniecība bija vairāk attīstīta nekā jebkur citur Eiropā. Iespējams, vācu baroni savus baurus - latviešu zemniekus - nevēlējās šajā virzienā izglītot, taču tauta vienalga dzīvoja saskaņā ar dabu un zināja, piemēram, ka sīlis ir tas putns, kas zīles ziemai ierušina āderu krustpunktos. Ozoli, ko iestādījis sīlis un kas aug virs āderēm, ir rekordisti saņemto zibens spērienu ziņā. Atšķirībā no bērziem ozoliem un priedēm patīk āderes. Tautā arī novērots - ja stārķis ierīkojis ligzdu uz mājas jumta, tajā nekad nespers zibens. Tāpēc šo putnu sauc par svēteli.

Vai ir kas labāks par grāmatām, kurās šodien var izlasīt faktiski par jebkuru tēmu, arī rīkstniecību?

Jā, Dieva atklāsme! Radošas iedvesmas mirkļos cilvēks atrodas it kā citā dimensijā, viņš pārvēršas par instrumentu un ir spējīgs uz daudz ko. Roka pati tiecas pēc rakstāmā, un doma plūst, spēj tik pierakstīt! Bet pēc pacēluma vienmēr seko atslābums kā paisuma un bēguma gadījumā, jo dabā pastāv enerģiju līdzsvars. Pats esmu piedzīvojis atklāsmi pēc smagas operācijas. Šķiet, atrados narkozes ietekmē, kad man parādījās gaisma vertikāla tuneļa galā. Sapnī atrados augšā uz caurspīdīgas grīdas un redzēju zem sevis no zemes iznākošu vertikālu tuneli ar tādu gaismu! Tā nebija vienkārša gaisma, tā bija vesela gaismas lavīna, kas aptvēra visu. Un šajā gaismā atradās ļoti smalkas kristāliskas struktūras, kas nepārtrauktā kustībā skaisti mainījās, veidojot smalkus vertikāli horizontālus filotaksisa veidojumus, kas pakļāvās Fibonači skaitļiem* un zelta griezumam. Tas bija tik grandiozi, ģeniāli, aizraujoši, neparasti un skaidri, ka sev teicu: "Tas ir mans starojums, es būšu vesels!" Un tā notika. Man ir teikuši: "Tev ir tāda enerģētika, kāpēc nenodarbojies ar ārstniecību?" Bet tas nav mans lauciņš, negribu staigāt pa zobena asmeni.

Zinātniece Lija Bērziņa apgalvojusi, ka zīdaiņi, kas guļ uz āderes, gultā meklē neitrālāko stūrīti. Kādā vecumā un kāpēc cilvēki zaudē dabiskās spējas just nelabvēlīgo ietekmi?

Cilvēks nekad nezaudē savas dabiskās spējas just, vienīgi bērniņš nemāk izteikties. Bērna starojums kā liesmiņas redzamas virs galviņas, viņš ir nemierīgāks par pieaugušajiem, jo attīstās un lēnām pielāgojas apkārtnei. Kāpēc mums gribas bērnam noglāstīt galvu - ar savu enerģiju mēs izlīdzinām viņa liesmiņas, un bērns nomierinās. Ir cilvēki, pie kuriem bērni it kā līp klāt, un ir tādi, no kuriem izvairās. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena nav nekas cits kā divu enerģētisko lauku saplūsme.

Kas īsti ir rīkstniecība?

Tā ir cilvēka mijiedarbība ar ārējo pasauli, vienalga, izmantojot rīkstīti, atsvaru, roku vai acis. Ekstrasenss, dziednieks vai gaišreģis - tie visi ir rīkstnieki. Rīkstniecību izmanto daudzās jomās, arī militārajā, piemēram, amerikāņu karavīri Vjetnamas kara laikā ar rīkstīti noteica partizānu tuneļus un apakšzemes ejas. Esmu Sanktpēterburgā redzējis, kā izcils ģeologs ar svārsta palīdzību dešifrē aerokosmiskos fotouzņēmumus. Korelācija - 80 procenti! Rīkstnieki ir atradušu zelta rūdu Jeņisejas kalnos un citus derīgos izrakteņus mūžīgā sasaluma vietās, okeānos un jūrās. Lomonosovs gan apšaubīja rīkstniecības paņēmienu izmantošanu metālu, īpaši zelta un sudraba, meklēšanā, sakot: ja tas būtu dabas likums, visiem cilvēkiem vajadzētu prast ar rīkstīti darboties.

Viņam savā ziņā taisnība, jo rīkstnieki var sniegt atšķirīgus secinājumus, tāpēc mans padoms būtu šāds: klausi tikai savām sajūtām, jo tā tev būs vislabāk.

* Par Fibonači skaitļiem sauc virknes 1, 1, 2, 3, 5, 8, 13 utt. elementus. Tās pirmie divi locekļi ir vienādi ar 1, bet katru nākamo locekli iegūst, saskaitot divus iepriekšējos.

 

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Slavenību laulātie pāri

Slavenību laulātie pāri

Saistībā ar Valentīna dienas ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Mācīs mājamatniekus

Mācīs mājamatniekus

Izsludināta pieteikšanās bezmaksas 7 ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Rīgas domes pārtikas pabalsti

Rīgas domes pārtikas pabalsti

Rīgas Sociālajā dienestā no ...

Lasīt vairāk 1 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 2524 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 1 mēneša, 3 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte