Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Parīziete nebūšu nekad

Parīziete nebūšu nekad

12.10.2012

Raitis Strautiņš, autora foto, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt ekioskā!

Kas tu īsti esi - parīziete vai latviete, kas dzīvo Parīzē?

Nē, nē, parīziete nebūšu nekad. Mēs visi esam tie, no kurienes nākam. Protams, ir cilvēki, kam ir labi kaut kur citur. Bet es neesmu no tiem. Šeit pazīstu katru stūrīti. Daudz ir izmainījies kopš manas bērnības, bet Rīgā jūtos kā mājās.

Esi Juglas meitene?

Jā, tur es augu. Tajā augstajā mājā, kas no četrām ir tuvāk toreizējai Ļeņina ielai. Kad man bija seši gadi, pārcēlāmies, un tad es biju Čaka ielas meitene. Tolaik tā bija Suvorova iela.

Vasaras joprojām pavadi Latvijā?

Labākas vasaras kā šeit es nevaru iedomāties. Dzīvojam Jūrmalā, pie jūras. Gribas pie dabas. Tīneidžera gadi, kuros cilvēks formējas, man pagāja Rīgā. Piemēram, mana vīra meitai Ramonai šie gadi, no 12 līdz 17, kad ir daudz enerģijas un gribas visu izdarīt, ir pagājuši Parīzē. Sākumā viņa tam pretojās, bet tagad saka: esmu parīziete.

Vai tev pieņemt lēmumu par dzīvi Parīzē bija viegli? Tas bija jautājums: ģimene vai tēvzeme?

Nē. Kad 70.gados cilvēki brauca projām no PSRS, viņi zināja, ka šķiras no savas zemes uz mūžu. Raudāja uz perona. Esmu to piedzīvojusi - daudzi manu vecāku ģimenes draugi tā aizbrauca. Bet šodien pasaule ir kļuvusi maza, lidmašīnas lido turpu šurpu, vīzas nevajag, viss ir viegli. Nav jāpieņem smagi lēmumi. Vienmēr vari atgriezties.

Tu minēji ģimenes draugus 70.gados? Tie bija disidenti?

Jā. Mums rados bija arī Solžeņicini - viņa pirmā sieva. (Aleksandrs Solžeņicins - krievu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts, kļuvis populārs ar saviem gulaga dzīves aprakstiem, tika izsūtīts 1974.gadā - red.) Pie mums vasarnīcā arī ciemojās vairāki disidenti. Mans vectēvs bija celtnieks, bet arī virsnieks. Kādam vajadzēja būt raksturam, lai nebaidītos! Kopā ar Solžeņicinu aizbrauca arī tēva labākais draugs, vairāki radinieki. Sākumā uz Romu, vēlāk uz Ameriku. Tādu cilvēku bija daudz - ebreji un politiskie disidenti.

Tevī ebreju asiņu nav?

Nav. Pa vectēva, tēva līniju esam Donas kazaki, vecmāmiņa nāk no Jeļeckas Krievijā. Pētot dzimtas koku, uzzināju, ka mūsu dzimtai piederējusi Rostovā lielākā zirgu rūpnīca. Jā, jā, tā arī sauca - Kazackij konnij zavod. Dzimtā bijuši ģenerāļi un atamani. Mammas ģimenes stāsts ir vairāk ap Maskavu, bet viņa ir izaugusi Latvijā; tētis ar saviem vecākiem šeit ieradās pēc kara. Viņš ir dzimis pie Vladivostokas.

Ja tavam vīram Raitim būtu bizness Spānijā vai Itālijā, tu meklētu džeza skolu tur? Vai otrādi - ja tu nolemtu studēt, piemēram, sambu vai tango, viņš tev sekotu uz Latīņameriku?

Viss bija citādi. Vispirms abi izdomājām, kurp braukt, un tad domājām, ko tur varētu iesākt. Sapratām, ka gribam aizbraukt un paskatīties, kā citur dzīvo. Kad sēdi uz vietas, maz attīsties. Mēs abi ar Raiti esam cilvēki, kam patīk meklēt kaut ko jaunu, sevi pārbaudīt un attīstīt.

Tātad tas bija kopīgs lēmums. Kāpēc tieši Parīze?

Bija domas arī par Barselonu, citām pilsētām. Uz mežu vai laukiem ne, ir vēl nerealizētas ambīcijas un pagaidām vajag pilsētu. Lielu. Un Eiropā. Braukt uz Āziju būtu pārāk radikāls lēmums. Ar amerikāņiem mēs gan esam līdzīgāki, tur visi ir atbraucēji, tā ir emigrantu zeme, un tur visi ir strādīgi. Rietumeiropā cilvēki grib baudīt dzīvi, nevis strādāt. Te nekad vēl cilvēki nav dzīvojuši tik labi kā tagad. Viņiem ir viss, un viņi pat ir noguruši no tā. Bet Amerika nav mana zeme, es tur nejūtos labi. Gribējām arī būt tuvāk mājām. Parīze ir viena no tām pilsētām, kur var justies absolūti brīvi, darīt visu, kas tev patīk. Abi ar Raiti esam tādi. Mums brīvība nepieciešama pat fiziski. Man grūti mašīnā piesprādzēt drošības jostu, vajag brīva lidojuma sajūtu.

Cik ilgi pirms Parīzes jūs, līdzīgie prāti, jau bijāt kopā?

Kādus divus gadus.

Kā īsti viens otru atradāt?

Domāju, ka šī tikšanās bija Dieva rokās. Viss ļoti ātri notika - lēmums dzīvot kopā, veidot ģimeni nāca jau pēc 10 dienām, kopš iepazināmies.

Tur vīrietim vajag gan drosmi, gan pārliecību. Tu tomēr jau biji liela zvaigzne.

Raitis ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš vienā teikumā, vienā jautājumā pateica, uzminēja visu, ko man vajag. Tas varbūt ir nedaudz intīmi. Kad esi pazīstams cilvēks, ir lietas, ko tu meklē attiecībās. Liekas, ka visiem ir izveidojies par tevi stereotips, un tu vēlies no tā izbēgt vai arī gribi, lai cilvēks tevi nepazīst, nezina, kas tu esi.

Bet viņš šajās desmit dienās jau bija šo stereotipu pārkodis un sapratis, kāda esi patiesībā?

Raitis jau vairākus gadus pirms tam gribēja ar mani iepazīties. Redzēja mani vienā klubā, bet toreiz es nebiju brīva sieviete.

Ar Raiti runājat latviski vai krieviski?

Krieviski. Tā mēs iepazināmies, un tā arī aizgāja. Man Parīzē ir tante, viņai vīrs ir francūzis. Ar bērniem viņa runā krievu valodā, viņš - franču, bet savā starpā - angļu.

Lēmums braukt uz Parīzi nozīmēja arī ziedot savu karjeru šeit. Viss jāsāk no nulles.

Arī tādi brīži ir vajadzīgi. Pienāk laiks, kad vairs nesaproti, kāpēc kāp uz skatuves, ko tu tur dari. Gribi paspīdēt? Gribi kaut ko dot? Gribi būt populārs? Tāpēc vienkārši jāapstājas, lai paskatītos uz sevi no malas.

Bija pienācis tāds brīdis?

Kaut kā viss tā sakrita. Nezināju, ko īsti darīt, kurp iet. Tas bija labs posms - kad saproti, ka savu zināšanu līmenī esi sasniedzis visu. Ja turpini tā iet, vairs neattīsties. Tāpēc jāmeklē cits līmenis vai cits ceļš.

Un pārbaudīt sevi citā vidē.

Pārbaudīt - tas bija otrs. Šeit jau visu zināju. Ikdiena. Vsjo, ņeinķeresno! Man gribējās «paēst» - dabūt jaunas emocijas, jaunas zināšanas. Sākumā bija džeza skola, tad aktiermāksla. Man nebija ne vienas, ne otras izglītības. Un ir brīži, kad jūtu, ka man tās trūkst.

Ko tieši Raitis tur dara? Vai tas ir franču tūrisma bizness, vai tam ir kāda saistība ar Latviju?

Viņš strādā tūrisma transporta biznesā, bet šis ir jautājums, kurā es negribētu iedziļināties, ja drīkst.

Kas tu tagad esi vairāk: dziedātāja, aktrise, mamma, mājsaimniece vai viss kopā?

Vai ir kāds cilvēks, kurš var pateikt, ka ir tikai tas un tas? Mājās esmu mamma, mājsaimniece, un tas man patīk. Uz skatuves esmu aktrise, dziedātāja. Māksliniece. Kad organizēju koncertus, esmu mazlietiņ arī business woman, skolā esmu studente. Pirms trim gadiem bija mazliet citādi. Būt vienkārši sievietei un būt mammai ir divas dažādas lietas. Tagad mana diena sākas ar jauku balstiņu, kas mostas un grib paēst.

Un kādā valodā šī balstiņa tev to prasa?

Es ar dēlu runāju krieviski, tētis - latviski. Māsa brīvi runā četrās valodās, arī franciski un angliski. Franču valodu Artūrs pa vasaru noteikti ir piemirsis, bet latviski un krieviski saprot vienlīdz labi. Un viņam vēl ir sava valoda - nav taču vēl pat divi gadiņi.

Kas viņš būs? Francūzis? Latvietis? Krievs? Pasaules pilsonis?

Es ļoti ceru, ka pasaules pilsonis. Cilvēks. Šī vārda garīgajā nozīmē. Ko nozīmē - latvietis, krievs? Nekad neesmu varējusi saprast, kāda atšķirība un kāda tam nozīme. Valodas ir vienīgais, kas mūs atšķir, bet tas rada tik daudz problēmu! Mēs visi pirmkārt esam cilvēki. Kādu valodu viņš izvēlēsies sev ikdienā, kādā runās ar mīļoto sievieti - tas jau būs viņa lēmums. Gribu, lai viņam ir plašākas iespējas.

Vai Artūrs klausās tavas Šūpuļdziesmas? Saprot, ka tā ir mamma, kas tās dzied?

Jā! Vienu vakaru liku youtube dažas lietas un prasīju viņam: kas to dzied? Mamma! Bet Eirovīzijā viņš mani neatpazina, teica - tante. Šūpuļdziesmas bija skaists projekts. Negaidīts. Man tas ienāca prātā, kad biju jau sestajā septītajā grūtniecības mēnesī. Domāju: šis skaistais laiks tūlīt beigsies, un to neiemūžināšu?! Studijā sāku dziedāt tikai astotajā mēnesī. Pēdējo, latviešu šūpuļdziesmu, es ierakstīju dienā, kad vakarā jau sapratu - jākrāmē somas un jābrauc uz slimnīcu! Tā nav baika, tas ir reāls stāsts. Domāju, ka tāpēc mazajam tā mūzika patīk. Viņš to dzirdēja jau man vēderā. Vairāk par četrām šūpuļdziesmām neiztur - aizmieg. Patiesībā tāpat arī šis - Pusnakts Parīzē, ir negaidīts. Tas izveidojās no cita piedāvājuma, pie kura jau biju sākusi strādāt, kad man pateica: nē, šo mēs netaisīsim. Un es nospriedu: ak tā? Netaisīsiet? Nu tad es uztaisīšu!

Spītīga esi?

Oi, šausmīgi! Kā Vladimirs Visockis teica: ja kaut ko esmu nolēmis, tad izdzeršu to noteikti!

Franču valodu tu esot sākusi mācīties vēlu, Patrīcijas Kāsas dēļ.

16 gadu vecumā saklausījos viņu. Vēlāk gan izlasīju, ka Kāsai dzimtā valoda ir vācu... Bet tajā laikā gribējās darīt ko citu, nevis mācīties. Kad sāku dziedāt šansonus, franču valoda lēnām sāka atgriezties. Vēl pirms iepazīšanās ar Raiti biju atbraukusi uz Parīzi mācīties valodu. Padzīvo divus mēnešus Francijā, un liekas, ka jau runā fantastiski, bet tad ierodies skolā un vēderā viss deg, jo ir slikti no cenšanās saprast, ko tev saka. Un kad vēl jāsāk runāt...

Kad sāku gatavot šo franču šansonu programmu, mācīties, uzzināju tik daudzas nianses! Jā, nu es runāju franciski brīvi, bet noteikti vēl ir tēmas, par ko izteikties nemāku.

Ko franči saka par tavu akcentu?

Viņi visi saka, ka akcents jāsaglabā, tas esot charmant! Un jocīgi, ka tas nav slāvu akcents.

Krieviem franču mēle arvien labi padevusies. Varbūt vēl no muižnieku laikiem.

Jā, jā, varbūt! Mani Donas kazaku radi arī mājās runājuši franciski. Kad bija strīds, lai bērni to nedzirdētu, vīrs sievai teicis: Ļizeņka, après! (pēc tam).

To raksturīgo franču «rrr» izrunāt proti?

Tam ir daudz variantu, katrā reģionā to izrunā citādi. Tādu tīģera rūcienu kā Mireijai Matjē es nevaru. Jo ilgāk esi Francijā, jo labāk jūti visas izrunas atšķirības.

Alūksnē no skatuves skanēja trīs valodas. Arī es biju skatītājos un dzirdēju, ka vienam otram ne pārāk paticis dzirdēt tik daudz krievu valodas.

Pirmkārt, tajā koncertā bija arī mani draugi no Baltkrievijas un Pēterburgas, un man gribējās arī viņiem kaut ko veltīt. Man žēl, ja kādam tas traucēja. Man nav grūti runāt visās trijās valodās un liekas, ka tas nav nekas slikts, ja kaut ko pasaku arī dzimtajā. Var jau vispār rasties jautājums, kāpēc Alūksnē jādzied franču valodā.

Kad tev būs nākamā programma?

Nezinu. Idejas ir. Bet kādu laiku programmas vēl nebūs, tas ir skaidrs. Pēc šī skrējiena vēl vajadzēs atiet. Kādu brīdi būs tukšums. Ir doma vēl turpināt sadarbību ar franču mūziķiem arī Parīzē. Tas ir izaicinājums. Kad dziedi savas dziesmas franču valodā, tas ir viens, bet šansons Francijā ir pārbaude, cik labi to vari izdarīt. Jo viņiem ir ar ko salīdzināt!

Šansoni Parīzē vairs neskanot, izgājuši no modes...

Jā, jocīgi. Parīzē vairs nav neviena restorāna, kur var paklausīties šansonu.

Lūk - varbūt tā ir tava niša?

Man bija tāda doma. Bet es negribu dziedāt katru vakaru.

Pati vairs nekomponē? Dziesmas neraksti? I Wanna, ar kuru uzvarēji Eirovīzijā, taču bija tava.

Dziedu diktofonā vienmēr, melodijas ir visu laiku. Bet man vajag cilvēku, kurš to visu var apstrādāt. Diemžēl šogad tādu cilvēku es pazaudēju. Mihails Medvedevs, cilvēks, ar kuru ierakstīju septiņus albumus, aizgāja no mums. Tagad ir vakuums. Saka jau, ka neaizvietojamu cilvēku nav, bet šis bija tāds, un tās nav tikai manas domas.

Šogad biji arī Eirovīzijas nacionālās atlases žūrijā, esot strikti iestājusies pret Mad Show Boys priekšnesumu, pat ietekmējusi žūrijas lēmumu.

Tā nebija! Žūrijā esot, nepateicu nevienu vārdu. Skandāls radās pēc tam - vienam fotogrāfam, kad viņš pajautāja, kāpēc ne Mad Show Boys, pateicu, ko domāju, bet viņš izrādījās šīs grupas draugs. Nu, nepatīk man, kad uz skatuves notiek ņirgāšanās. Tas ir dziesmu konkurss! Tas nav parodiju pasākums. Tie puiši pēc šādas uzstāšanās Eirovīzijā varbūt vēl gadiem tiesātos. Jā, arī tā ir popularitāte... Ir labs teiciens: baidies no savas vēlēšanās! Kad izdomā, ka gribi būt tas un tas, bieži vien iztēlojies tikai to pēdējo punktu. Bet jāizdomā arī ceļš uz virsotni! Uzvaras jāvērtē pēc saviem zaudējumiem - tā ir lielākā gudrība. Mums jau nekā cita nav, tāpēc Eirovīzija cilvēkiem šķiet kaut kas ļoti svarīgs, visi cepas. Mēs sākam šauri domāt, skatīties pa mazu lodziņu, domādami, ka visu zinām. Arī tas ir iemesls, kāpēc gribas aizskriet projām, aizbraukt uz Parīzi.

Vai tev pašai savulaik uzvara Eirovīzijā daudz deva?

Oi, ļoti daudz! Citi uzskata to par lielu panākumu, bet tas bija liels pārbaudījums manā dzīvē. Proverka na všivosķ (burtiski - utainības pārbaude) - kas tu esi, kāds tu esi. Man bija ļoti lieli piedāvājumi, iespējas kļūt par vieglās mūzikas zvaigzni Eiropā vai Krievijā.

Daudzi saka, ka tu neizmantoji to, ko uzvara Eirovīzijā varēja dot.

Es to neizmantoju apzināti un nenožēloju nevienu sekundi. Jo es sapratu, ka ir lietas, ko es negribu darīt. Vienkārši negribu. Varbūt, dažus gadus darot to, kas man nepatīk, es varētu sasniegt tādu līmeni, lai darītu to, kas man patīk. Bet es negribēju zaudēt arī tos gadus.

Atkal tas pats stāsts par brīvību?

Jā. Man vajadzēja brīvību. Man tā patīk tas, ko es daru uz skatuves, ka es negribu padarīt to par konveijeru! Par ikdienu. Es negribu dziedāt 25 vakarus pēc kārtas. Esmu to darījusi. Man nevajag nopelnīt visu pasaules naudu. Tik, cik man vajag, es ceru, ka vienmēr nopelnīšu. Jo man nevajag daudz. Pēc Eirovīzijas es atbildēju sev uz daudziem jautājumiem. Negribu strādāt ar fonogrammām. Labāk, lai ir viens muzikants, bet dzīvs. Tas ir kā atnākt uz operas teātri un skatīties baletu video. Varbūt neatbildēju sev, ko es gribu, bet man bija skaidrs, ko es negribu. Un tas arī ir svarīgi.

Pēdējos gados Eirovīzijā netiekam pat finālā. Nav mums vairs spilgtu dziedātāju vai neprotam sevi pasniegt?

Nezinu, vai man ir taisnība, bet mans viedoklis ir - Eirovīzija ir ļoti mainījusies. Agrāk tas bija orķestris, dzīvs izpildījums. Tad orķestris pazuda, bija dziedātājs un kaut kas. Parādījās šovs, un tas kļuva par šovu konkursu. Tagad tas ir tehnikas iespēju konkurss. Nepietiek ar to, ko esi vai neesi uztaisījis. Ir svarīgi, kā tevi parāda. Mēs braucām ar savu mazu izrādīti. Bet tai pieliek klāt to, to, to, un ir jau kaut kas cits. Parādīt to dzīvajā ir viens. Bet aiznest to pašu līdz skatītājam, kurš sēž pie televizora, - pavisam kas cits. Arvīds Babris man neļaus samelot - es atteicos iet uz skatuves, ja mani neparādīs tā, kā es gribu.

Kāda ir mūzikas dzīve Parīzē? Vai viņi vispār interesējas par citu tautu mūziku vai ir pašpietiekami, kā jau liela nācija?

Es domāju, ka Parīze ir pasaules mūzikas galvaspilsēta. Tur ir viss.

Londonieši droši vien nepiekristu šādam apgalvojumam.

Nu tad es pajautāšu: kas skan Londonā? Soho - jazz mūzika un citur - britu roks. Tāpat kā Amerikā. Visi, kas tur aizbrauc, sāk spēlēt amerikāņu mūziku. Francijā vienā kafejnīcā spēlē afrikāņi, otrā portugāļi, vēl citās brazīlieši, argentīnieši, itālieši. Tas viss tur dzīvo. Ir tāds mazs žurnāliņš, kur vari paskatīties, kurā krodziņā kas spēlēs visas nedēļas garumā.

Kas tev frančos patīk?

Vieglāk pateikt, kas nepatīk. Viņiem ir sociālisms. Un nepatīk strādāt. Viņi zina, kā nopelnīt nestrādājot. Un tas man nepatīk, jo man pašai patīk strādāt. Vēl man nepatīk franču banku sistēma un birokrātija. Tur ir daudz šausmīgāka birokrātija nekā pie mums. Tam, ko pie mums var nokārtot vienas dienas laikā, tur vari zaudēt divas nedēļas. Franči ir ļoti netīrīga nācija, un to man arī grūti pieņemt. Vīrieši atklāti čurā uz ielas, parkos, metro, un viņiem tas ir normāli.

Un tomēr tu tur esi.

Es vairs neplānoju savu dzīvi. Ļaujos tai. Noteikti zinu, ka šogad vēl dzīvosim Parīzē, jo Ramonai jāpabeidz skola. Tik daudz interesantu lietu nāk pēkšņi. Un, ja tu plānojot pasaki nē, neesi laimīgs pēc tam. Jāļaujas notikumiem. Zinu, ka daudz atkarīgs no tā, kur mācīsies Artūrs. Varbūt pa šiem gadiem līdz viņa skolas sākumam vēl kaut kur paceļosim. Ir ideja padzīvot kaut kur dienvidos. Jo jūras trūkst. Parīzē pietrūkst dabas.

Vai latviešu Parīzē ir daudz?

Arvien vairāk. Pirms paliku stāvoklī, rīkojām vēstniecībā Ziemassvētku eglītes. Pirms gada bija 30 bērnu, tagad jau 60. Un tie jau nav visi. Dzīvo arī Strasbūrā, Lionā un citur. Mums ir savs draugu loks. Tie ir latvieši, krievi no Latvijas, krievi no Krievijas. Tie ir cilvēki, kas ir atvērti attiecībām. Bet gandrīz nevienam nav franču draugu. Jo mēs ar frančiem dzīvojam un domājam paralēli. Īstenībā man nav tiesību teikt, ka kaut kas nepatīk. Viņi vienkārši ir citādi, un tur neko nevar darīt.

Marija Naumova

Dzimusi 1973.gada 23.jūnijā Rīgā.

Dziedāt sākusi 6 gadu vecumā bērnu ansamblī, vēlāk džeza grupā Boogie Drivers.

Mācījusies Rīgas 40.vsk., profesionāli tehniskajā skolā (ieguvusi ESM operatores diplomu), LU Juridiskajā fakultātē, džeza skolā Le Cim un aktiermeistarības skolā Acting Internacional Parīzē.

Kopš 1995 gada veiksmīgi piedalījusies daudzos jauno popmūziķu un džeza izpildītāju mūzikas festivālos un konkursos. Sadarbojusies ar daudziem komponistiem un skatuves māksliniekiem. Īpaši nozīmīga bijusi sadarbība ar Raimondu Paulu. Uzstājusies kopā ar Robertīno Loreti, bijusi iesildošā māksliniece Džo Kokera koncertā Rīgā. 2002.gadā ar skatuves vārdu Marie N Tallinā ar dziesmu I Wanna uzvarējusi Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Apliecinājusi arī aktrises talantu muzikālajās izrādēs Māsa Kerija, Neglītais pīlēns, Dāmu paradīze, Nožēlojamie, mūzikla Mūzikas skaņas iestudējumā Rīgā.

Izdevusi astoņus albumus un vairākus singlus. Pēdējais albums Lullabies izdots 2010.gada decembrī.

Vīrs - Raitis Bullīts, dēls Artūrs

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 11 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7498 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 3 gadiem, 9 mēnešiem
  • NEW KREDĪTU REFORMA procentos no 1,90% attiecībā uz visām

    Nepieciešams studējošā kredītu, kredītu, lai iegūtu vadītāja apliecību, auto aizdevumu, hipotēku, kredīta darbu, finansējumu personas projektu? Ar kapitāls, kas tiks izmantoti, lai nodrošinātu aizdevumus starp īstermiņa un ilgtermiņa konkrētus visiem nopietniem cilvēkiem, kuri reālajā nepieciešama, procentu likme ir 1,90%, virs termiņa atmaksas, un es ieviest risinājumus kredīts (1) ekskluzīvs un efficaces.Je esmu pieejams, lai apmierinātu manu klientiem līdz pat 48 stundām, lai redzētu, 2 dienas no saņemšanas jūsu pieteikuma veidlapas. nav nopietni atturēties persona

    Sazinieties tikai pa pastu.

    E-pasts:
    E-pasts:
    E-pasts:

    Antoniovale Pirms 8 mēnešiem, 4 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas