Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Mīlestību nenopirksi

Mīlestību nenopirksi

02.11.2012

Romāns Koļeda

Patlaban Maija iestudē Maikla Talbota populārzinātniskās grāmatas Hologrāfiskais Visums skatuves variantu. Šis darbs balstās diezgan sarežģītā, tomēr viegli izprotamā teorijā: Visumā katra daļa, piemēram, katrs mūsu ķermeņa atoms, līdzīgi hologrammai, ietver sevī informāciju par kopējo. Katrā hologrammas daļā, mūsu šūnas ieskaitot, ierakstīta ziņa par kosmosu, kura daļa tā ir.

Teātra pasaulē nav ierasts kādas teorijas populārzinātnisku izklāstu pārvērst iestudējumā, tomēr tu esi nolēmusi darīt tieši tā. Kā nonāci līdz šādam risinājumam?

Mans mērķis patiesībā nebija pārvērst izrādē Talbota grāmatu. Hermaņa Heses apcerētā stikla pērlīšu spēle, kas ir manas uztveres pamatā, sen kļuvusi par mīļu nodarbošanos. Tā vientulībā notiek jau gadiem. Tajā pašā laikā apzinos, ka gluži vientuļa nebūt neesmu, tikai mani draugi dzīvo grāmatās, mitoloģijā, leģendās. Patiesībā man šķiet, ka ikviena izrāde ir šāda spēle ar atspulgiem, jau esošu tēlu izkārtošana jaunās kombinācijās un nebijušās attiecībās. Mani iejūsmina Talbota grāmata, jo tieši tā arī es uztveru pasauli.

Sajūti, ka ikvienā tavā šūnā ir viss kosmoss un mūžība?

Tieši tā! Pirms Hologrāfiskā Visuma iznākšanas jau biju slepeni iemīlējusies Deividā Bomā, kura teorijas atbalsta un izmanto Talbots. Pirmo reizi Bomam pievērsu uzmanību kādā Masaru Emoto grāmatā. Tur bija atsauce uz Boma teikto, ka ikvienā cilvēka šūnā ietverta informācija par Visumu. Tas mani savaldzināja, šo teikumu toreiz ierakstīju savā bloknotiņā. Cilvēks atklājis tik būtisku parādību! Gadiem ilgi šo domu pārrakstīju no viena bloknota nākamajā. Tā pavēra ceļu daudzām romantiskām asociācijām manī, jo šajā atziņā ieraudzīju bezgalīgu poēziju. Sapratu - ja pasaulē ir kāds cilvēks, kurš tev šķiet svarīgs, katra tava ķermeņa šūna zina par viņu visu. Tikai prāts nezina. Mani šāda teorija fascinēja. Sākumā nezināju, kas īsti ir Deivids Boms, domāju, ka viņš joprojām ir dzīvs, līdz Talbota grāmatā ar šo personību satikos vēlreiz. Ar katru jaunu lappusi, kurā pieminēts Boms, sajūsminājos par viņu arvien vairāk. Šis cilvēks ilgu laiku bija pavisam viens, riskēja ar savu karjeru, kļūdams par izsmiekla objektu, jo pasaulei paziņoja atklājumu, kas pārējo fiziķu saimei šķita ķecerība, bērnišķīgi naiva prāta auglis.

Vai hologrāfiskā Visuma teorija atvieglo cilvēka dzīvi, spēj viņu darīt laimīgāku?

Tas ir būtisks jautājums, jo jebkuras jaunas zināšanas sākumā izraisa pārsteigumu, sajūsmu, taču pēc tam rodas jautājums: ko ar tām darīt? Ja zināšanas paliek neizmantotas, tās kļūst kaitīgas, jo katra ideja, kas nekļūst par ideālu, ir šķērslis cilvēka garīgās attīstības ceļā. Tu to ieliec sava prāta bēniņos, kur šī ideja pārklājas ar putekļiem un sāk trūdēt, vairojot iekšējās pretrunas - es taču to zinu, bet kāpēc nedzīvoju tā?!

Un kā tu tiec galā ar šo situāciju?

Neklāstīšu nekādas receptes, jo manī joprojām ir šī pretruna, bezdibenis starp teoriju un praksi. Tā ir ne tikai mana, bet, domāju, globāla problēma. Arī Talbota grāmatā lasāms, ka patlaban pasaulē izveidojusies nenormāla situācija: ir tik daudz zināšanu, kas mums ļautu dzīvot mierā, vienotībā un mīlestībā, bet tajā pašā laikā aklas inerces dēļ mēs turpinām uzvesties tā, it kā nesaprastu, ka visi esam savstarpēji saistīti.

Nu ja, un hipiji neuzvarēja esošo pasaules kārtību...

Tas bija tikai pirmais šādas apziņas mošanās vilnis, taču nekur nav pazudis. Hipiju paaudzes laikā pasaule iepazina Karlosu Kastaņedu, sešdesmitajos gados tika realizēta pirmā hologramma un veikti daudzi būtiski atklājumi jauna dzīves redzējuma veidošanai. Tas bija vien sākums, viss turpinās.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka šis ir peļņas laikmets, kad kultūras un zinātnes cilvēki neatrodas sabiedrības avangardā.

Bet tas taču nav arguments! Un es ticu, ka ilgi tā nevar turpināties. Vai tad peļņas dēļ mēs atļausim iet bojā šai brīnišķīgajai planētai?

Bet civilizācijas jau ne reizi vien gājušas bojā!

Pēc katra cikla, kad tas sasniedzis galējo robežu, sākusies atjaunotne. Tā ir kā gadalaiku maiņa, un jaņ attiecības - vienam pretstatam nonākot galējā punktā, savu attīstību sāk otrs. Ticu, ka pasaulei ir cikliska attīstība. Iespējams, tas, kas mums šķiet briesmīgs un šausmīgs, no augstāka redzes leņķa izskatās kā pavisam parasta gadalaiku maiņa. Pēc ziemas nāk pavasaris. Tumsai seko saullēkts.

Vai tu visu dzīvi uztver filozofiskās kategorijās? No tā taču var nogurt.

Tās nav filozofiskas kategorijas, un runāt pašai par savu pasaules uzskatu ir muļķīgi. Ikviena cilvēka redzējums ir tikpat individuāls, cik katras sniegpārsliņas struktūra, kas nekad neatkārtojas. Ja runājam salīdzinoši, man vairāk piemīt poētisks pasaules uzskats, domāšana tēlos. Un Boma aprakstītais hologrāfiskais Visums ir ļoti poētisks! Viņš pats dzīves pēdējos gados nonāca pie atziņas, ka īstās zināšanas ir sasniedzamas, ja pacelies pāri vārdiem un domām. Viens no šādiem ceļiem ir meditācija, nonākšana tādā pasaules tēlu sistēmā, kur racionālā prāta veikta štukošana ir lieka. Prāts un apziņa ir dažādas lietas, turklāt pirmais no tiem ir šķērslis cilvēka ceļā uz augstāku patiesību izpratni.

Mēs te runājam par augstām patiesībām, bet aktierim visu mūžu jābalansē starp klaunu un patiesības zvanu. Kā tu ar šo nenoteiktību tiec galā?

Jā, mistiskā klaunāde... Neesmu domājusi par šo jautājumu, neatdalu sevi kā cilvēku no aktrises. Jebkurā gadījumā komiskais un cildenais manī nemaz nav pretrunā. Tās ir viena un tā paša dažādas izpausmes. Gilberts Kīts Čestertons ir teicis: "Lieta ir nopietna tiktāl, ciktāl tā ir universāla. Un - ciktāl lieta ir universāla, to caurauž komiskais." Dievišķais un cilvēciskais, mazais un lielais nav atdalāmi, un to attiecībās ir arī daudz humora. Bez šādas izpratnes nespēju sevi iedomāties. Es pati sevi uztveru kā nenormāli smieklīgu radījumu, reizēm līdz izmisumam. Smejos par sevi, ļoti uzjautrinos. Gadās, ka smiešanās aiziet pretmetā - asarās, un notiek arī otrādi - raudu, līdz kādā brīdī sāku smieties. Patiesība ir tieši šādā savienojumā.

Tu esi Ādolfa Šapiro audzināta un veidota aktrise, kura spēlē arī pie citiem režisoriem. Vai joprojām esi uzticīga savam skolotājam?

Es viņu vēl joprojām ļoti, ļoti mīlu un esmu viņam pateicīga. Mums bija savstarpēja rezonanse, kopīga vērtību sistēma. Kad cilvēki kopā kaut ko rada, ir ļoti svarīgi, lai viņiem būtu vienots garīgais lauks. Mums bija. Tad katrs no viņiem saprot, ko otrs saka. Zini, mīlestību neanalizē, tāpēc neko vairāk pateikt nevaru.

Laika gaitā vērtību sistēma teātrī nav mainījusies? Tagad taču arī teātris atrodas tirgus situācijā.

Nerunājiet ar mani par tirgu, jo tad kļūst nelabi! Ko tur analizēt? Tirgus ir tirgus. Kāpēc to saukt par teātri?

Labi, bet teātris nav iekonservējams, un skatītājs vai nu pērk biļetes un nāk skatīties, vai iet uz krogu.

Šāds uzskats ir muļķīgs, jezga un fona trokšņi. Gan agrāk bija, gan tagad ir cilvēki, kuriem teātris ir vajadzīgs. Viņi nedomā par naudu, bet par kontaktu, kāds veidojas starp viņiem un izrādes veidotājiem. Šādi skatītāji nav pazuduši, viņi joprojām ir. Par visu pārējo nemāku tev atbildēt. Nepazīstu nevienu, kurš nāktu klajā ar jautājumu: "Un kā mēs to varētu pārdot?" Cik es redzu, teātrī tā nenotiek.

Protams, patērētāju dzīves un domāšanas veids ietiecies visās jomās, taču tajā nav iegrimuši visi cilvēki. Jā, patērnieciskums izpaužas cilvēces attieksmē pret dabu, savstarpējās attiecībās, izteiktajos vārdos, tā ir sērga, tomēr visi ar to neslimo. Ir cilvēki, kuri nav tai pakļāvušies, un pārējie, izgājuši cauri šīm peripetijām, sapratīs, ka patērnieciskumam nav jēgas. Tu nevari izbaudīt dzīvi, ja būtiskajam tajā nepievērsies mierā, pa īstam, lai gūtu gandarījumu un jēgas izjūtu.

Patērētāja dzīvesveids visam atņem dvēseli, un tas nevar ilgi turpināties, jo izsmelsies, apēdīs pats sevi.

Lai notiktu globāla pārvērtība, cilvēkiem būtu jāvienojas par kādām kopējām patiesībām, bet pašlaik katram svarīga ir tikai sava patiesība, tā sakot, katrs apkalpo pats sevi. Kā tu redzi pārmaiņu iespēju?

Par to satraucās arī Boms. Fragmentācija, kas pārņēmusi visu pasauli, kļūst par draudu cilvēces izdzīvošanai, jo daļu nevar aplūkot atrauti no veseluma. Cilvēkiem būtu jāfokusē skatiens uz to, kas mums kopīgs, nevis savstarpēji jākašķējas, kuram kāda apģērba krāsa patīk labāk. Lietu dziļākajā kārtībā mēs taču esam vienoti! Galu galā šī planēta mums visiem ir kopīga, un mēs to varētu glābt.

Bet vai nav tā, ka būtībā esi vientuļa kā pirksts un dažas dienas pēc nāves visi tevi aizmirsīs? Un tad šīs skaistās runas par kopīgo planētu kļūst mazsvarīgas. Tu spēj ietiekties tikai pati sevī...

Nav tiesa, jo ir miljoniem cilvēku, kuri domā līdzīgi man. Viņi varbūt nav tik skaļi, cik patlaban apkārt valdošais tirgus. Viss atkarīgs no tā, kam cilvēks pievērš savu uzmanību. Tirgū tracis un troksnis ir liels, jo tas nepārtraukti un agresīvi pieprasa pievērst sev masu uzmanību. Paskaties, te, pilsētā, teju katrs dzīves telpas kvadrātmetrs ir piepildīts ar akciju un kakciju reklāmām, lai tikai tu visu pamanītu. Nāciet, pērciet, būs! Ņemiet! Balsojiet! Tirgus mūsu uzmanību grib aprīt, piedodiet, ar pilnīgām muļķībām un nejēdzīgām lietām, no kurām cilvēka laime nepavisam nav atkarīga. Bet pienāks brīdis, kad cilvēki no tā visa nogurs un ikviens teiks: "Lieciet mani mierā, es gribu dzīvot!" Tagad jau arī vienkārši ļaudis, kuri nekad nav iedziļinājušies augstās gudrībās, novesti līdz tam, ka saka: "Vai nu jāņem dakšas, vai jāpasūta viņi visi uz..."

Bet ir taču grūti būt uzticīgam sev un dzīvot tikai pašam vien pieņemamu dzīvi, jo tad zaudēsi sociālā konteksta sajūtu, nebūs, ko pārspriest ar kaimiņiem...

Nav tiesa. Ir ļoti daudz cilvēku, kurus šīs sabiedrības masu spēlītes neinteresē. Viņi grib dzīvot citādi.

Un kas atrodas tavas dzīves centrā?

Vai dieniņ, katrs mikrokosmoss ir pats savas dzīves centrā! Ticu, ka katra dzīva būtne ir vērtība pati par sevi. Katrs cilvēks ir unikāls Radītāja ceļojums laikā. Tas, ka dzīves centrs katram ir savs, gan nenozīmē, ka viņš ir pilnīgi neatkarīgs, jo kosmosā nav pilnīgas neatkarības. Galu galā visi esam atkarīgi no gaisa, ko elpojam, zemes, pa kuru staigājam, ūdens, ko dzeram, cilvēkiem, ar kuriem saskaramies. Tā ir savstarpēja atkarība. Mēs saskaramies mijiedarbībā, un ir svarīgi, lai tā būtu sadarbība, nevis pretdarbība.

Zinu, kas ir pilnīga vientulība un bezpalīdzība, tajā pašā laikā, to apzinoties, iedomājos - bet tā taču jūtas miljoniem cilvēku! No vienas puses, mēs visi esam vientuļi, no otras - viens vesels. Ja atrodi kaut vienu būtni, kas domā līdzīgi tev, jūties laimīgs.

Cik noprotu, tu draugus atrodi arī rakstītā tekstā. Daudz lasi, vai ne?

Grāmatas manā dzīvē ir ļoti svarīgas, taču apzinos, ka ir bīstami iekrist galējībās. Kad pārvērties par savas bibliotēkas bibliotekāru un dzīvo tikai šādi, nekas labs tur nevar sanākt. Tad zūd kontakts ar dzīviem cilvēkiem.

Vai esi kādā brīdī attapusies, ka vairāk dzīvo literatūrā nekā starp dzīviem cilvēkiem?

Nu, jā. Bet tas nozīmē atgriešanos pie iepriekš runātā - ja zināšanas tev nepalīdz dzīvot, labāk tās, tēlaini izsakoties, izmest vai sadedzināt. Neesmu tikai grāmatu lasītāja, daudz eju dabā, tiekos ar cilvēkiem. Esmu sev pārmetusi, ka pārāk dziļi kontaktējos ar kādu dabas spēku, teiksim, sev mīļu koku, vai sarunājos ar zemi zem kājām... Viņi atbild, un jocīgi, ka reizēm šāds kontakts ir ciešāks nekā ar dzīvu cilvēku. Drusku smieklīgi. Ai, tas ir pārāk intīmi, lai par to te runātu!

Un tomēr saprotami. Jo kokam un zemei nav sava ego, viņi atbild tev tikpat lielā atvērtībā, kādā esi pie viņiem vērsusies.

Precīzi teikts. Tu pret šīm lietām un parādībām vari izturēties pavisam vienkārši un gūt bezgalīgu piepildījumu. Kāpēc tikpat atklāti, ar tikpat lielu pateicību nevari izturēties pret cilvēku blakus? Tāpēc, ka baidies, vai sapratīs, ko nodomās, vai nespriedīs, ka tev kaut kas aiz ādas, pieņems, ka esi traka... Ir drusku bail. Un kāds varbūt ļoti sakaunēsies, ja pie viņa šādi vērsīsies. Nobīsies.

Nu ja, jo cilvēks savā aizspriedumainībā ir noslēgts un bailīgs.

Prāta ielikts priekšstats par to, ko drīkst vai nedrīkst, jo tā ir pieņemts. Šie ierobežojošie un vienu no otra atdalošie priekšstati...

Bet kā tu rīkotos, ja tādu nebūtu?

Domāju, ka tāda sabiedrība ir iespējama, tikai tad pilnīgi visiem tajā jābūt šādi domājošiem un jūtošiem. No otras puses, apzinos, ka patlaban jābūt kādam aizsargslānim. Ja es tādā pilnīgas atvērtības stāvoklī, tā sakot, mīlu, ņemiet, iziešu no mājām, nezinu, cik tālu tiktu. Būtu daļa, kas nobītos un pamuktu, bet kāds droši vien tad arī ņemtu, līdz manis vairs nebūtu.

Kam tu šajā dzīvē pilnībā uzticies? Kas ir tavs neapšaubītais balsts? Vai pati?

Izvēlos to nesaukt par sevi pašu. Bet man kā sievietei par to, uz kuru es pilnībā paļaujos, labāk patīk domāt kā par... nu, sauksim to par Saimnieku. Iekšēji viņu saucu dažādi, bet jebkurš vārds šajā kontekstā būs ierobežots. Un katram lasītājam radīsies savas asociācijas. Tas ir intīmi, tāpēc vārdi, kādos viņu saucu, ir tikai mani.

Tu daudz runā par tēliem un poēziju. Droši vien esi sentimentāla.

Esmu nepieklājīgi sentimentāla un romantiska. Ko lai dara? Atrodu kompensāciju pašironijā.

Ikdienas plūdumā jūties harmoniska vai pati veido iekšējus īssavienojumus?

Nemitīgi veidoju. Man šķiet, no tā nemaz nav iespējams izvairīties. Katrā no mums ir pretmeti, un jaņ, pluss un mīnuss, par un pret, tumsa un gaisma. Gadās, ka prokurors manī plūcas ar advokātu un pati ne par ko nevaru izšķirties, vienlaikus saprotot, ka tas ir absurds. Viena puse saka "par", otra - "pret". Tas, kuru saucu par Saimnieku, prot abus šos kaušļus apvienot. Viņš saka apmēram tā: "Bērni, ir taču labi!" Harmonija jau atklājas kustībā, nevis sastingušā stāvoklī; kad tu to pazaudē, laikā atkal atgūsti. Dzīve ir nemitīga plūsma.

Kā parasti no rīta celies - ar domu, ka dzīve ir skola ar saviem uzdevumiem, vai pavisam vieglprātīgi laimīga, kā daži mēdz teikt, ar sajūtu "Paldies, Dievs, ka tu man esi dāvājis šo dienu!"?

Nav melns vai balts. Stāvokļi mainās un mijas. Nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo rītos neceļos ar kādu lozungu. Uz šo jautājumu varu atbildēt citādi: neuztvert dzīvi kā dāvanu būtu nepateicības pilna ķecerība, savukārt bez pateicības nevar būt laimes. Ja man gadās "pelēkais rīts", jo ārpasaule bieži no manis prasa to, ko es labprāt nedarītu, pozitīvā puse manī tūdaļ atrod redzesleņķi, kurā esmu spiesta atcerēties... dzīves jēgu. To, kas manai dzīvei piešķir jēgu.

Vai tavā dzīvē bijuši iracionāli brīži, kurus pati nevari izskaidrot?

Bez sava gala! Dzīve tiešām ir pārsteidzoša. Inerce ir slogs, bet ikviena lieta, ja tajā iedziļinies, atklājas kā brīnums. Ik uz soļa sastopos ar to, ko daudzi mēdz dēvēt par mistiku.

Tas nozīmē, ka redzi vairāk, nekā tavas acis rāda.

Acis vispār neko nerāda. Tās uzrāda tikai viļņu frekvences, no kurām mūsu galvā izveidojas tēli, ko attiecinām uz ārpasauli. Tas, protams, ir brīnums, kas, no vienas puses, nav aptverams, no otras - paver esības uzbūves noslēpumu, kurā gribas iet arvien dziļāk.

Bet vai jūti savu cilvēcisko iespēju robežas?

Protams, un paldies Dievam, ka esam ierobežoti! Esam nepilnīgas būtnes, tāpēc neierobežotība būtu ļoti riskanta. Ja neierobežotu vismaz laiks, mēs aizplūstu uz visām pusēm.

Vai tu tici pasakām?

Ko tu sauc par pasakām? Man patīk tāds formulējums: pasaka ir stāsts par brīnumu. Vienā brīdī iedomājos - pagaidi, bet tad jau ikviens stāsts ir pasaka! Vai tad tu man gribi apgalvot, ka visi vēstures stāsti ir patiesības?! Un vislielākais brīnums, ka ir daži tādi stāsti, kuros brīnums ir ignorēts. Kā var skatīties uz pasauli un šo brīnumu neredzēt, par īstu uzskatot tikai pelēko, ikdienišķo?

Saka, ka visgrūtākais ir zināt, ko gribi, tad jau viss būtu kārtībā. Vai zini, ko tu gribi?

Zinu savas esības augstākajā līmenī, bet samulstu konkrētās lietās. Es būtu laimīga, ja Saimnieks pateiktu, kas man jāgrib. Bet viņš saka: "Saulīt, mīļā, tev pašai jāizlemj, ko gribi!" Reizēm tā arī stāvu krustcelēs: es gaidu viņa lēmumu, bet viņš - manējo.

Jo tev dota brīvā griba un Dievs vēlas, lai uzņemies atbildību pati par saviem lēmumiem.

Jā! Tas ir kā noslēpums, kas vienā mirklī man noteikti atklāsies, bet pagaidām esmu tur, kur esmu. Pasaulē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es tam ļoti ticu.

Tu gribētu, lai kāds uzņemas atbildību par tevi?

Nē. Ideālais cilvēku eksistences modelis būtu katram pašam sevī līdzsvarot brīvību un atbildību. Būdams brīvs, nedari pāri citam! Uzņemies atbildību par savu laimi, neierobežojot citus! Krievu filozofs Vladimirs Solovjovs teica aptuveni tā: "Mīlestība ir iekšējā vienotība, kuras ārējā izpausme ir skaistums, bet tās nosacījums - brīvība." Brīvi var justies tikai cilvēks, kurš mīl, nebaidoties, neko neprasot, neuzdodot jautājumus: kas būs, kā uz to reaģēs? Mīlošs cilvēks nekad neierobežos otra brīvību un pats būs brīvs. Mīlestība ir brīvību apvienojums, savstarpēji uzņemoties atbildību.

Ideāliste!

Kāds ideālisms?! Tā pašos pamatos ir vienkārša patiesība. Un ko tad mēs visi gribam? Nu ja, mēs gribam mīlēt un būt mīlēti. Bet kāpēc to slēpt, izlikties, ka gribam ko citu? Un par naudu to nenopirksi.

foto: jrt.lv, kroders.lv

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 4 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 3 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 5627 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Liels paldies Maijai par šo interviju, jo es parakstos pilnīgi zem katra vārda! Tiksimies izrādē! Lai mums veicas!

    magdalena Pirms 3 gadiem, 10 mēnešiem

  • hi dear
    kā jūs darāt šodien, es ceru, ka naudas sods mans mīļais esmu tik priecīgs, iet caur savu profilu šodien es biju tik laimīgs, es mīlu jūsu dvēsele mate, un jūsu sapņu sieviete gaida, lai lasītu no jums paldies un palikt svētīt Vivian.pleas rakstiet man ar mana e-pasta adresi šeit ()

    vivianolove Pirms 2 gadiem, 9 mēnešiem
  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 2 gadiem, 5 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas