Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Pastāvēs, kas atgriezīsies

Pastāvēs, kas atgriezīsies

21.12.2012

Egīls Zirnis, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt e-koskā!

Reti kura cilvēka dabu tik labi raksturo viņa uzvārds kā Vili Daudziņu. Kolēģi Jaunajā Rīgas teātrī viņu dēvējot par teicamnieku, kurš dara ātri un daudz, skatītāji dievina kā aktieri, kurš spēj nospēlēt visu. Arī talantu Daudziņam ir daudz - ne tikai aktieris, bet arī apveltīts ar scenogrāfa un literāta dotībām, turklāt drosmīgs, ar savu monoizrādi Vectēvs viens pats izkarodams Otrā pasaules kara traģiskās pretišķības Latvijā. Tikai ķerties pie režisūras viņš vēl nav sadūšojies. Tagad par Zahara lomu izrādē Oblomovs Spēlmaņu naktī atzīts kā labākais otrā plāna aktieris un atvadīdamies no publikā tik populārā JRT dokumentālā tipa izrāžu laika, no 19.novembra Daudziņš kinoteātros pilda Latvijas basketbola izlases trenera palīga pienākumus Aigara Graubas jaunajā filmā Sapņu komanda 1935. Latvijas nākotnei viņš tic arī 2012.gadā.

Tev pietiek ar to, kā tu uzrunā sabiedrību kā aktieris, vai gribi uzrunāt arī tieši?

Esmu uzrunājis.

Kad par Gada kaunu nominēji Ušakova parakstu par krievu valodu?

Ne tikai. Esmu arī braucis uz skolām runāt ar vidusskolēniem. Man to ir ļoti interesanti darīt - ne tikai stāstīt par savu profesiju, to, kā redzu pasauli un vēsturi, bet arī runāt ar viņiem, jautāt, ko viņi domā par Latviju un savu vietu te. Ko darīs - mācīsies vai brauks uz ārzemēm, ja brauks, tad uz kurieni...

Ko viņi tev stāsta?

Ja tas nav Rīgā, visi stāsta, ka brauks prom no tās vietas. Saku: pareizi vien darīsiet, jo augstākā izglītība ir nepieciešamais minimums. Problēma ir tā, kur viņi paliks pēc tam. Es ļoti gribētu iedvest pārliecību, ka ir iespējams lietas darīt šeit, Latvijā, ka te var nodzīvot dzīvi ar gandarījumu, ne visu laiku raudzīties, kur it kā ir foršāk. Viens, ko viņiem iesaku, - pierakstīt, ko vecāmamma stāsta, jo tā tiešām ir vērtība.

Ja jaunie tomēr aizbrauks prom, vai Jaunajam Rīgas teātrim pietiks ar to paaudzi, kas ar jums kopā novecos?

Domāju, ka pietiks, un - ka visi neaizbrauks. Man vēl kaut kāda ticība ir, un tā balstās darīšanā. Ja nodarbojamies tikai ar vērošanu, tad gan mūs varētu pārņemt pesimisms, bet, ja vērošanai pa starpu arī kaut ko jēdzīgu darām, tad pesimisms attālinās. Jo, tiklīdz tu dari, tu ieraugi domubiedrus. Tā darīšana var būt kaut vai lielā talka, mana nebeidzamā cīņa pret Varkaļu kanāla makšķerniekiem, kas tur mēslo. Ar dēliem tur talkas laikā vācam jau kuro gadu, un šogad, starp citu, mēslu bija mazāk. Mans personīgais rekords bija pirmajā gadā - 30 maisi. Neesmu makšķernieks, un man nav nekāda sakara ar kanālu, bet cilvēkus, kuriem ir tukšums galvā, vienkārši ienīstu un nesaprotu, kā viņi rodas.

Tu sāki Dailes teātrī, tur ir daudz makšķernieku. Tevi neiesaistīja?

Makšķernieks makšķernieku jūt, bet es biju ļoti tālu no makšķerēšanas. Jānis Āmanis, kurš spēlē galveno lomu jaunajā filmā Sapņu komanda 1935 un ir arī makšķernieks, mani reiz aizvilināja ķert līdakas. Viņa uzraudzībā netīšām izvilku vienīgo zivi mūžā - vilku ārā pīcku, un tai bija pieķērusies maza līdaciņa. Man tas āķis iekšā nav. Vai nu esmu par vecu, man patīk dārzkopība un mežkopība, vai arī nav bijis tāds gadījums, kad zivis nāk kā no āderes.

Vai Latvijas 1935.gada sapņu komandas trenera palīgs Rihards Dekšenieks basketbolu spēlēt māk?

Nē, es peldu, to varu darīt kilometriem, lai gan skolā man peldēšanā bija divi. Sports man nepatīk, bet filmā pieslēdzos basketbola noteikumiem. Filmēties ir interesanti, tāds adrenalīns tikai filmās ir saķerams.

Ināra Slucka nesen izteicās: senāk domājusi, ka nav tādu vairāk teātra un vairāk kino aktieru, bet tagad vairs tā nedomā.

Jā, tā ir. Es esmu teātra aktieris. Pie kameras ir drusku cita organika. Bet filma, manuprāt, būs laba, labāka par Rīgas sargiem. Tad jau redzēs.

Skatītāju atsauksmes vispār lasi?

Nē. Liekas, nekad.

Jaunā Rīgas teātra mājaslapā pie katras izrādes ir gan kritiķu raksti, gan skatītāju atsauksmes.

Jā, jā. Nelasu.

Tātad arī nezini, ko tur par tevi raksta?

Drusciņ zinu, nojaušu, ja kāds kaut ko pastāsta, bet lasīt - nē.

Esi jau tajā stadijā, kad pats labi zini, kā esi nospēlējis?

Nē, ko tu! Tādi jautājumi, vai ko zinu, jēdzu un varu izdarīt, jau piezogas ik pa brīdim, it īpaši, kad kaut ko jaunu sāc darīt. Piemēram, jaunais režisors Vlads Nastavševs, ar kuru kopā Mazajā zālē uztaisījām Ivana Buņina Tumšās alejas, bija pavisam cita veida un jauns piedzīvojums, kurš, protams, atkal uzdod jautājumu, ko es te daru, kas ir teātris, kāda ir mana eksistence uz skatuves.

Attēlā: kopā ar aktrisi Baibu Broku

Kā Nastavševs uzdod šos jautājumus? Jeb tās ir tik profesionālas lietas, ka man būs grūti saprast?

Grūti teikt. Protams, tas ir profesionāli, turklāt arī intīmi... (Pauze.) Jā, ir ļoti grūti paskaidrot šos sensitīvos tehniskas dabas jautājumus... Spēlējot tu ar laiku iegūsti zināmu skaitu ieroču vai instrumentu, kurus lieto un zini, kā tie iedarbojas zināmā situācijā, zināmā veidā. Un ir ļoti labi, ja nāk kāds un saka: tas viss, ko tu dari, protams, ir labi, bet es jau redzu, ka tā ir atražošana, redzu, ka tu vienkārši lieto instrumentus. Mēģinām tos nolikt malā un iedziļināties patiesajos iemeslos, kas motivē varoni rīkoties tā vai citādi.

Kā austrumu cīņas mākslās: kad esi paņēmienus apguvis līdz pilnībai, tad aizmirsti tos?

Apmēram tā arī bija. Pārsteidzoši un ļoti interesanti pašam. Nav runa par ārējām izpausmēm, tas ir iekšējās patiesības līmenis.

Ja tā nav ārēja izpausme, kā skatītājs to var redzēt?

Tā jau režisora darīšana. Viņam ir divi uzdevumi - panākt, lai skatītājs saprot viņa ideju, un atvērt mūs. (Pauze.) Jā, interesanti par režisoru būt, vai ne? Es vēl neesmu uzdrošinājies.

Grāmatā Latviešu zvēri tu biji vilks, ar vilka masku. Kā tev ir labāk spēlēt - kad seja aizsegta vai atklāta?

Pavisam nesen televīzijā rādīja mūsu vecu izrādi Kaspars Hauzers. Tur mēs, visi aktieri, bijām cilvēki bez sejas, vadījām maziņus aktierus, bērnus. Tā man bija pirmā pieredze spēlēt, kad mani neredz, droši vien līdzīgi spēlē leļļu teātrī. Es negribētu tā spēlēt katru izrādi, bet šī sajūta, ka mani neredz, esmu vienkārši orķestra instruments, man ļoti patika!

Ziemassvētku vecīti esi spēlējis? Tam arī seja aizsegta.

Ne to vien. Kad bija bada laiki, esmu spēlējis arī porolona burkānu (sasmejas), piedāvājis lielveikalā Bonduelle zirnīšus!

Oblomovā tavs Zahars arī ir ar bārdu.

Tas ir cits stāsts. Zahara mīmiku redz. Oblomovā un Oņeginā jāsaka liels paldies mūsu grima māksliniecei Sarmītei Balodei. Neviens, atskaitot profesionāļus, kas ar viņu ir saskārušies, pat nenojauš, ka ir šāds cilvēks, kas spēj radīt mākslas darbus, šedevrus. Jo tas, kas man ir uz sejas - frizūra vai parūka, tas, kas ir pielīmēts, grims - tā ir mana otrā āda, kaut kas ļoti intīms, kas palīdz ļoti precīzi pieslēgties tam tēlam, par kuru man jākļūst. Grūti iedomāties, vai es spētu tā nospēlēt, ja man nebūtu uz sejas tā visa, kas man tur ir.

Tas tevi dara brīvāku, nav kā mākslas darbs, kuru nedrīksti daudz kustināt?

Nē, nē, dara brīvāku! Man pat ir visās malās noslēptas līmes pudelītes, lai gadījumā, ja kas notiek ar manu grimu brīdī, kad nevaru noskriet nost, varu ielīst kādā kaktā un, cerams, skatītājiem nemanot, pielīmēt atpakaļ - tā ir gadījies.

Grims ir intīma padarīšana, daudzi aktieri nomierinās un sagatavojas izrādei frizētavā.

Mani bērnībā esot četri turējuši aiz rokām, lai frizieris varētu nogriezt matus.

Tas ir cits stāsts, man arī, sēžot uz beņķīša Ķengaraga frizētavā, bija šausmīgi bail no tās mašīnītes, tad vecāmamma turēja man roku, jo es raudāju.

Neiešana bērnudārzā tev bija zaudējums vai ieguvums?

Nezinu. Bet esmu uzaudzis vienpatnis, ar savu iztēli. Sēdēju mājās pie galda un zīmēju ieročus un pilis, sarežģītas fortifikācijas sistēmas, kurām ienaidnieks nevarētu piekļūt. Ar tādām lapām man bija piezīmētas pilnas klades, ieskaitot skolai domātās.

Bijāšana pret aktiera profesiju tev ir bijusi?

Nē. Par aktieri kļuvu nejauši. Negribēju kļūt par aktieri, tāpēc nedomāju, kā tas ir - aktierim būt. Mani neinteresēja, kā viņi to dara, gribēju kļūt par helikoptera pilotu.

Esi stāstījis, ka stāties aktieros ieteica tava veidošanas skolotāja Lietišķās mākslas vidusskolā Māra Birzkope. Kā viņai tas izdevās?

Harismatiski cilvēki mani spēj pārliecināt. Protams, esmu paškritisks, bet mani var virzīt. Tas bija tas gadījums. Viņa bija suģestējoša persona, un brīdis bija īstais, jo tikšanai Mākslas akadēmijas metāldizaina nodaļā mani četrinieki gleznošanā, zīmēšanā un kompozīcijā bija par nīkulīgu, tur konkurss bija liels. To es apzinājos, tikai neapzinājos, ka uz aktieriem konkurss ir vēl lielāks. Birzkopei šķita, ka es varētu darīt kaut ko jēdzīgāku nekā stāšanās akadēmijā, viņa ieteica pamēģināt aktieros. Pēc tam sāku domāt, kāpēc. Nu, bija kādas izpausmes, teatralizēta jauno modelētājmeiteņu iesvētīšana, ko mēs lietišķajos taisījām, tas man patika - bet ne vairāk. Man rados nav neviena aktiera, nebija ne mazākā priekšstata par to, kā aktiera darbs izskatās no otras puses.

Gāju uz aktieriem - un izkritu. Taču tā pati komisija pieņēma aktierus Daugavpils kursam. Tur tiku. Līdz ar to vairs nebija jāuztraucas, ka mani var iesaukt armijā un aizsūtīt uz Kalnu Karabahu, kur 1989.gadā gāja vaļā.

Tātad arī Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam jāpateicas par to, ka esi aktieris... Atgriežoties pie komentāriem, kurus tu nelasi, piemēram, atsauksmēs par Oblomovu 95 procenti ir «Daudziņš Zahara lomā vienkārši ģeniāls!». To tu zini?

Jā, zinu, bet ne tāpēc, ka... Nojaušu, ka tā varētu būt rakstīts... (sadusmojas). Ko tu mani piespied? Uz ko tu tagad velc, ka es ko daru vai nedaru? Neskatos, un nevaru paskaidrot, kāpēc. Varbūt kopumā tā ir nevēlēšanās lasīt jebkādus komentārus. Nevēlos, un cauri. Bet tas, ka skatītāju attieksme ir labvēlīga un ka esmu bezgala pateicīgs mūsu publikai, tas ir skaidrs. To jau var just pēc katras izrādes. Kad ej paklanīties, tu jau jūti, ko cilvēki par tevi domā, tev nevajag lasīt komentārus.

Attēlā: kopā ar filmu režisoru Jāni Nordu

Izrādes laikā arī jūti, ko skatītājs domā?

Jā.

Kā?

Ha, gribēji gan, ka es tev pateikšu... Domā, ka varu pateikt? Nevaru. Bet to jau katrs aktieris jūt. Tajā satiksmē ir ļoti maigas, trauslas lietas - jebkurā izrādē. Jebkura reakcija, jebkura skaņa, arī klusums no zāles ir jūtams. Protams, es to vislabāk jūtu Vectēvā, jo skatos zālē un tad pirmajās trīs rindās labi redzu sejas. Bet galvenais, es jūtu klusumu. Kad iestājas klusums, apzinoties to, ka cilvēki sēž neērtos krēslos un sēž tā jau labu laiku - tas man laikam ir augstākais kompliments. Tajā brīdī vienkārši esmu laimīgs, jo man notiek saruna, un sarunas biedrs manī klausās un ar savu reakciju atbild. Jūtu, ka Vectēvā lielai daļai galvā paralēli griežas arī sava filmiņa par tuvinieku pārdzīvoto. Tas ir tas ideāls, uz ko es cerēju, un tā tas arī notika.

Vai skatītājs ir mainījies kopš tā laika, kad sāki spēlēt?

Droši vien. Kad sākām te spēlēt, pirmkārt, cilvēku bija maz. Spēlējām Maratu ar aizkariņu zālei pa vidu, vēl dažas izrādes, par kurām žēl, jo, ja mēs tās spēlētu tagad, tās būtu ne vien pārpildītas, bet ar tām mēs braukātu pa pasauli - piemēram, izrāde 20.gadsimts. Pojezd prizrak tagad būtu izcila, īsti vietā. Laiks iet, cilvēki mainās. Kļūstam vecāki, uzkrājas pieredze...

Vai ar skatītājiem nenotiek pretējs process - ienākot jaunai paaudzei, pieredzes kļūst mazāk?

Alvis Hermanis kaut kad teica, ka būtu ļoti priecīgs novecot kopā ar mūsu publiku. Protams, tā ir utopija, un ir labi, ka nāk jauni cilvēki. Jaunais skatītājs tagad skatās uz Revidentu kā uz jaunu izrādi, nezinot, ka tā ir jau 230.izrāde.

Tu Revidentā tagad spēlē savādāk?

Drusku brīvāk. Revidents man bija nopietns klupšanas akmens, pārbaudījums, kāds man līdz tam teātrī nebija bijis, viss manī tam pretojās. Tā īstenībā bija mana ideja - taisīt Revidentu, Alvis tam piekrita, es spēlēju Hļestakovu, bet tajā pašā laikā tā sajūta... Man ir zināma neērtības sajūta būt galvenajam varonim dažās situācijās. To nevar salīdzināt ar Vectēvu, jo tad esmu viens, bet, ja ir salīdzinošās pakāpes, tad tas ir savādāk (ceru, ka Znotiņam Ziedonī tā nav!). Pirmajās Revidenta izrādēs man bija pretruna starp Gogoļa tekstu un Alvja interpretāciju. Jutos neērti un nevietā. Tas pārgāja pēc kādas sešdesmitās izrādes... Jā, tāds piedzīvojums man teātrī nav bijis, un ceru, arī nebūs, jo tas nav forši. Bet jebkura pieredze ir laba vai arī jāņem par labu esam, savādāk nav jēgas.

Vai Oblomovā tu brīžiem neesi kā galvenais varonis, ja reiz tiec no skatītājiem slavēts biežāk?

Tā ir skatītāju interpretācija. Līdzīgi kā Gunai Zariņai Revidentā, viņas Annas Andrejevnas tēls tur ir tik neaprakstāmi krāšņs, ka vienmēr ir ovācijas. Kad tev tāds tēls ir, tad ir viegli. Uzdrošinos kaut kādā veidā to salīdzināt ar manu sajūtu Oblomovā - man ir viegli būt Zaharam tāpēc, ka nav jādomā par kustību loģiku, balss vibrācijām vai to, kā runāju, tas viss notiek kaut kā automātiski. Tā būtu jābūt ar katru tēlu. Kad tēls ir pilnīgs, tajā viegli eksistēt, tajā var runāt jebkurus citus tekstus, ne tikai tos, kas man tur jāsaka. Ja pēkšņi sabruktu dzīvoklis, kurā Oblomovs dzīvo, un viņam vajadzētu pārcelties citur vai ierasties vizītē pie imperatora, es zinātu, kā Zaharam jārunā.

Bet ja izrādes laikā zāles stūrī iebruktu griesti, tad arī tavs Zahars zinātu, ko teikt?

Baidos no šādām situācijām. Ir cilvēki, kuri viegli improvizē, runā ar zāli un nebaidās no tā, ka viņiem kāds skatītājs kaut ko pajautās. Es neesmu tik fleksibls, mani var izsist. Reiz spēlējām Latviešu stāstus, tur man ir stāsts par autobusa šoferi, un tajā ir vieta, kur viņš mātes vārdiem lamājas par mūsu politiķiem. Kad nu esmu riktīgi nodevis, zālē aplausi, lielākā daļa atpazīst kaut ko sevī vai līdzās, bet no zāles vidus tomēr diezgan skaļi atskan viens: «Vai tad tiešām nevar bez tām rupjībām?!»

Protams, zālē atkal smiekli, bet man tajā brīdī jāizlemj, ko darīt. Atbildēt nedrīkst, jo tad ir auzas, izrāde beidzas.

Tev esot bijušas bailes arī no prototipa, tā šofera, kurš bija zālē.

Tās ir cita rakstura bailes. Tie nav nekādi joki, jo tu jau uz skatuves esi uzlicis īstu dzīvi. Tā ir milzīga atbildība, tieši tāda pati kā žurnālistam, jo cilvēks tev ir atklājies. Viņš ir runājis ar tevi, un tu vēl to interpretē, īsini. Tātad Daudziņš ir izrediģējis viena cilvēka dzīvi. Un tajā brīdī, kad tas cilvēks skatās izrādi, es vairs neko mainīt nevaru. Visi smejas. Jautājums - par ko? Vai par to, cik šie teksti ir paradoksāli, vai par viņa dzīvi? Ja par viņa dzīvi, tad viss ir nepareizi, tad es esmu cūka. Ja kā par mākslas faktu, tad viss kārtībā. Bet kā lai es zinu, kā viņš to uztver?

Tu viņu biji uzaicinājis?

Jā, bet ne uzreiz. Biju jau drusku paspēlējis, piešāvies. Pēc tam ar viņu aprunājāmies, un viņš teica, ka tā laikam bijusi laimīgākā diena viņa mūžā.

Tu spētu nospēlēt Vili Daudziņu?

Nē.

Bet Uldi Pūcīti?

Runā, ka es esot viņam līdzīgs pēc sejas... Bet Vili Daudziņu spēlēt, tas mani neinteresē. Viņš jau ir medijs, aktieris, kurš, tāpat kā viņa kolēģi, mēģina bēgt prom, izvairīties no Viļa Daudziņa organikas un atrast tēla organiku. Guna Zariņa ir mācījusies Krievijā, viņas meistars teica: tava organika nav nekas, tā ir kapeikas vērta, uz skatuves ir svarīga tava tēla organika. Tā arī ir. Un tev katru reizi ir jāspēj atrast jaunus paņēmienus, kā tam tikt klāt, bet interesantākais ir tas, ka tā miza kļūst arvien biezāka, tu arvien biežāk saskaries ar līdzīgām teikumu uzbūvēm lugā, un tev kaut kā neviļus izlaužas tas, kā tu to teici pirms desmit gadiem un kam nav nekāda sakara ar tavu jauno tēlu.

Kas būs tavas nākošās izrādes?

Veidojot tēlu, mani kā aktieri interesē motivācija. Tāpēc ir interesanti veidot un spēlēt tādas izrādes kā Vectēvs, bet... Nevar saprast, cik ilgi mums turpināsies dokumentālā tēma, šobrīd tā laikam ir izsmelta - tāds izrāžu veids, kad paņemam nevis lugu, bet tēmu, kas mūs interesē, un taisām. Ja no tā iznāk izrāde, tad ir. Par nākotni neko īsti nezinu. Tagad taisām izrādi ar Gati Šmitu, par notikumiem 1205.gadā...

Piektais gads...

Pamēģini iztēloties! Neviens nevar. Tam nav nekāda sakara ar 1905.gadu, 1205.gadā Rīgā notika pirmā teātra izrāde. Indriķa hronikā minēti trīs sižeti, visi no Vecās Derības. Viens vēstījums būtu «mūsu Dievs ir stiprāks par jūsējo», rādot, ka mazais ar dievpalīgu var uzveikt lielo. Varu iedomāties, kā tas priesteris, kas uzveda to pirmo izrādi, gribētu tehnoloģiski izdarīt tā, lai Daugavas ūdeņi atveras, nāk leišu sirotāji, un tad Daugavas ūdeņi aizveras! Tāds brīnums ietu pa visu pasauli, kristieši pūļiem nāktu uz Māras zemi un uzbūvētu visskaistākās katedrāles, lielākas nekā Ķelnē... Bet to nevar, tāpēc jāizdomā cits veids, kā parādīt lībiešiem, kas ir mūsu Dievs.

Kurš no jums raksta?

Šobrīd mums ir neprātīgi interesants periods! Tiekamies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri mums stāsta par domāšanas tipu viduslaikos, par arheoloģiju, par iespējamo tādas apmetnes izskatu un struktūru, esam gājuši pat pie antropologiem un uzzinājuši, ko var pastāstīt mūsu deguns un pieres kaula platums! Izrāde sauksies Pirmie aplausi, pirmizrāde februāra sākumā.

Vai mūsdienu aktieris var iejusties pat ne XIII gadsimtā, bet kaut vai jūsu tagad spēlēto Buņina varoņu ādā? Tad taču pat sekss bija cits.

Nē, tā mēs uz to neraugāmies, Buņina gadījumā mums nav restaurācija. To gan būtu iespējams izdarīt, bet mēs nedarām. Bet vislielākā problēma aktierim ir nezināt to, ko tu zini. Tu nedrīksti zināt, ka pienāks XXI gadsimts un tad būs tā un tā. Tas ir visgrūtākais, un attiecībā uz 1205.gadu it īpaši.

Mūsdienās tu uzreiz zini visu, kas notiek. Protams, nezini, kurš pirmais rīkosies, bet zini drīz pēc tam. Senāk cilvēki nezināja. Absolūta neziņa, tāpat kā cilvēkam, kurš ir ielikts vagonā. Viņš neko nezina, neko nav izdarījis un nepretojas faktiski tāpēc, ka tic kādai tiesu varai: «Labi, kaut ko ar mani izdarīs, pateiks «tā vairs nekad nedari un atdod visus īpašumus» - atdošu...» Es pat biju domājis par mazbudžeta filmu, kurā redzam tikai vagonu. Tajās divās nedēļās, ko aptver filma, neko vairāk arī neredzam kā tikai vagonu un kādu, kas pa spraugu pasniedz ūdeni vai izmet kādu mirušu bērnu. Kas notiek ar to māti, kas notiek ar čaļiem, kuri vagonā varbūt paņemti no kroga? Ir jau zināms, kas notiek - ja cilvēkus ieliek būrī, civilizācija vienam pazūd ātrāk, citam lēnāk. Tas ir šausmīgākais, ko ar cilvēku var izdarīt vara - ielikt šādos apstākļos, kas tavu cilvēcību aprij.

Tu šo ideju īstenosi?

Man ir daudzas idejas. Bet neesmu tik rosīgs. Pirmkārt, nezinu, no kura gala sākt, otrkārt, diez vai esmu tas, kurš varētu uzrakstīt visbrīnišķīgākos tekstus. Nē, īstenībā es varētu būt dramaturgs, bet nevarētu būt režisors. Esmu ļoti pateicīgs Alvim, ka viņš mūs provocēja domāt plašāk un bezkaunīgāk, nekā līdz šim bijām domājuši. Ka mēs varam rakstīt lugu un nesaukt to par lugu, bet par darba materiālu.

Attēlā: Kopā ar aktieriem Andri Keišu  un Bainu Broku izrādē Mans nabaga Marats

Romānu neraksti?

Mēģināju rakstīt vienu filmu, bet par to neko negribu stāstīt.

Mēģināji vai mēģini?

Mēģinu. Brīnišķīgu tēmu ir daudz. Man padomā arī viens Ādamsona stāsts. Lērums talantu ir visriņķī un pagātnē, no kuriem var smelties un baroties. Aizej uz Mākslas muzeju, apsēdies un paskaties uz to mākslas sprādzienu, kas noticis pēc Pirmā pasaules kara, tiem meistariem. Grosvalds, Eliass, Kazāks - neticami skaisti.

Kas tevi saviļņojis visvairāk - tas, kas ar tevi noticis teātrī, vai kaut kas no ārpusteātra dzīves?

Saviļņojis mani ir Latvijas lepnums! Biju uz vienu Lepnumu, sēdēju un raudāju vienā gabalā. Sapratu, ka vai nu esmu sentimentāls, vai ārkārtīgi jūtīgs, bet, kad tādā blīvumā ir tik daudz labu darbu, brīnišķīgu cilvēcības piemēru, par kuriem arī tiek izstāstīts, tad es zaudēju paškontroli.

 

Vilis Daudziņš

Dzimis 1970.gada 7.novembrī

Sieva - aktrise Zane Daudziņa, dēli Kārlis un Matīss

1977-1985.gads: mācījies Rīgas 72.vidusskolā

1989.gads: beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu mākslinieciskās metālapstrādes specialitātē

1993.gads: Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti leģendārajā «Daugavpils kursā»

Studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā

Aktiera darbu sācis Dailes teātrī

Kopš 1997.gada Jaunā Rīgas teātra aktieris

2009.gads: gada labākais aktieris un skatītāju simpātija par lomu monoizrādē Vectēvs

2012.gads: nominēts labākajai otrā plāna lomai (Zahars izrādē Oblomovs)

Aizraušanās: dārzkopība, mežkopība

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 18 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 12 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7556 seniori.lv lietotājiem!

Atrast


  • hi dear
    kā jūs darāt šodien, es ceru, ka naudas sods mans mīļais esmu tik priecīgs, iet caur savu profilu šodien es biju tik laimīgs, es mīlu jūsu dvēsele mate, un jūsu sapņu sieviete gaida, lai lasītu no jums paldies un palikt svētīt Vivian.pleas rakstiet man ar mana e-pasta adresi šeit ()

    vivianolove Pirms 4 gadiem, 1 mēneša
  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 3 gadiem, 10 mēnešiem
  • NEW KREDĪTU REFORMA procentos no 1,90% attiecībā uz visām

    Nepieciešams studējošā kredītu, kredītu, lai iegūtu vadītāja apliecību, auto aizdevumu, hipotēku, kredīta darbu, finansējumu personas projektu? Ar kapitāls, kas tiks izmantoti, lai nodrošinātu aizdevumus starp īstermiņa un ilgtermiņa konkrētus visiem nopietniem cilvēkiem, kuri reālajā nepieciešama, procentu likme ir 1,90%, virs termiņa atmaksas, un es ieviest risinājumus kredīts (1) ekskluzīvs un efficaces.Je esmu pieejams, lai apmierinātu manu klientiem līdz pat 48 stundām, lai redzētu, 2 dienas no saņemšanas jūsu pieteikuma veidlapas. nav nopietni atturēties persona

    Sazinieties tikai pa pastu.

    E-pasts:
    E-pasts:
    E-pasts:

    Antoniovale Pirms 9 mēnešiem, 2 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas