Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Elejas veronikas lūgšanas

Elejas veronikas lūgšanas

06.06.2012

 

Romāns Koļeda

Elejas Veronika: Šodien Latvijas priesteri nostājušies pret mani, jo, būdama sieviete, es uzcēlu baznīcu. Ne jau tādēļ, lai paspīdētu - man nav vajadzīga publikas atzinība. Esmu bijusi zemē un sastapusies ar Dievu. Ir kāda svarīga lieta - tas, ko redzu. Un es nemaz neesmu par šo redzēšanu laimīga. Domā, ir viegli redzēt cilvēku tukšās smadzenes, izgrieztās iekšas, augoņus un audzējus? Esmu bijusi pie visiem Dievmātes altāriem pasaulē: Lurdā, Fatimā, Gvadelupē, Montserratā, Lasalettē, Meždugorjē, Jasnagurā, Jeruzalemē, Romā... Un lūgusi, lai noņem, - es negribu redzēt! Ikreiz, kad aizeju no Dievmātes altāra, redzēšana tikai pastiprinās, pat dubultojas. Es nevaru acis pacelt un skatīties uz cilvēkiem - spīd cauri. Pati nekad nevienam neskrienu klāt, nesaucu, neko neprasu un nesludinu. Cilvēki paši mani atrod. Esmu devusi solījumu Dievmātei, ka neatteikšu nevienam, kurš lūgs manu palīdzību. Pie manis nāk cilvēki ar dažādām ambīcijām. Viena daļa grib apmierināt ziņkārību. Man bieži nākas nodot pa mizu meitenēm, kuras uzdzīvo ar vīriešiem un kliedz, ka viņām sāp mugura. Mūsu sabiedrībā ir ļoti maz veselu cilvēku. Vīrietis vairs nav vīrietis, bet trešā persona - ono, kā krievi saka. Viņiem vēzis veidojas prostatā, bet sievietēm ir audzēji dzemdē.

Mūsdienās par daudzu slimību cēloni tiek uzskatīts stress, milzīgā informācijas plūsma, īpaši pilsētās. Ko cilvēkiem darīt - kļūt vecmodīgākiem?

Nē. Kāpēc es nestresoju? Jo zinu, ka to, ko man nolicis Dievs, mainīt nevaru. Bet šodien visiem jābūt moderniem un vienādiem! Visiem jālīdzinās korumpētajiem, zagļiem, meļiem un laupītājiem. Cilvēks cenšas būt līdzīgs vairākumam un dara visu, lai sevi iznīcinātu. Viens no veidiem ir sekošana valdošajai modei - likt jostu zem nabas, uzlikt žņaugu prostatas dziedzerim un dzemdei, kas rosina miomu, cistu, audzēju veidošanos. Un šie svešķermeņi ir jāizņem ārā, bet pēc tādām operācijām cilvēks vairs nav ne sieviete, ne vīrietis. Arī jūtas, ko sauc par mīlestību, pazūd, jo visu dienu tiek traucēta erotiskā zona. Zemo jostu izgudroja Versače, piedodiet, prostitūtai Madonnai. Tas ir cilvēces pavedināšanas līdzeklis, lai sieviete parādītos vīriešiem plika. Pasakiet, kurš izveidoja tautisko jostu ar aizsargājošajiem rakstiem? Ja esi latvietis, tad tā ir tava vecvecvecmāmiņa, mūsu kopējie senči. Un tai ir sava vieta ap vidukli, lai sargātu mūsu nieres, kas tika pieturētas ar tautisko jostu. Zīmes uz tās mums ir Dieva dotas.

Latvijas teritorijā zināšanas par Jēzu Kristu izplatīja bīskaps Alberts, bet latvietim jau pirms tam bija svētā Māra, Laimes māte, kura ir tā pati Jaunava Marija. Dievmāte vienmēr ir sargājusi latvieti.

Jēzus atklājas ciešanās, nabadzīgajos un slimajos. Tu viņu saskati cilvēkos, kuri vēršas pēc palīdzības?

Ikviens no mums ir Jēzus bērns. Taču ir arī tādi, kas pie manis nāk nevis no Dieva, bet sātana. Kad es tādu ieraugu, lamājos. Ar ko cilvēki šodien nodarbojas?! Ar zīlēšanu un pareģošanu, iet pie visādiem draņķiem un tic. Neesmu nekur mācījusies un nemācīšos, man nevajag. Ja kāds atnācis, pasaku viņa diagnozi. To, ko redzu tālāk, man ir aizliegts atklāt, ja cilvēks pats nejautā. Pagājušā gada rudenī man televīzija jautāja, kāda būs ziema. Teicu, ka ilgi turēsies zaļa, sals sāksies tikai pēc februāra. Un tā arī bija, bet cilvēki nāca ar pārmetumiem, it kā tā būtu mana vaina. Es nemaz nedrīkstu teikt visu, ko redzu.

Tas ir kāds bloks, kas neļauj visu runāt?

Nē, tā ir ētika, kas liedz man cilvēku dzīt izmisumā. Pat ja redzu, ka cilvēks mirs, nedrīkstu viņam to sacīt. To atļaujos teikt tikai saviem radiniekiem. Mani sauc pie slimajiem, kuri atrodas reanimācijā Latvijas slimnīcās: Stradiņos, Gaiļezerā. Zbigņeva kungs (Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, - aut.) man jautāja: "Jūs esat bijusi pie pāvesta? Jūs viņu ārstējāt?" Jā, pie Karola Vojtilas, bijušā pāvesta Jāņa Pāvila II, esmu bijusi sešas reizes, bet nezinu, vai tas, ko darīju, bija ārstēšana. Kad pāvestu sašāva, mani izsauca viņa bijušais sekretārs. Līdz 1981. gada atentāta mēģinājumam pāvestu neapsargāja, cilvēki pie viņa varēja brīvi piekļūt. Aizbraukusi uz Romu, es uzliku rokas, biju vienīgā, kuru tur pielaida. Pāvestam laimējās, jo viņš bija sašauts trešdienā, kad gavēja. Sašautās zarnas bija tukšas, un tas izglāba viņa dzīvību. Es Stankevičam atgādināju arī par 2004. gadu, kad slimnīcā nogādāja mūsu kardinālu Jāni Pujatu. Pēc divām operācijām viņš mira un atradās reanimācijā. Es aizbraucu pie Pujata brīdī, kad viņš tikko no Stankeviča rokām bija saņēmis pēdējo vakarēdienu. Mēs ar viņu satikāmies durvīs. Kad iegāju, jau tika slēgta ārā aparatūra, bet es iejaucos ar vārdiem: "Viņš dzīvos!" Pēc tam vēl divas reizes apciemoju kardinālu, kurp mani pavadīja viņa operējošais ārsts Rudzāts. Pujata kungs jautāja, vai tiks ārā, un es teicu, ka viņš drīz vadīs misi. Vēlāk kardināls mani izsauca pie sevis uz kūriju, apskatīju viņa brūces, kas vairs nesāpēja. "Cik ilgi es dzīvošu?" viņš man prasīja. Teicu, ka viņam jādzīvo līdz 90 gadiem.

Daudzi ticīgie, kuri redzējuši un dzirdējuši runājam Jēzu, Dievmāti, eņģeļus, piemēram, Māte Terēze, pēc tam bieži iegrimst it kā garīgā tumsā. Vai arī tev bijušas līdzīgas sajūtas?

Pilnīgi pretēji! Zinu, ka man ir aizstāvība no augšas, bet es nevēlos būt Māte Terēze! Esmu pie viņas Kalkutā bijusi četras reizes un zinu, ko viņa pārdzīvojusi. Negribu, lai mani pielīdzinātu svētajai uz šīs zemes, piedodiet. Tie paši priesteri un katoļu baznīca Māti Terēzi noliedza. Tikai tad, kad viņa saņēma Nobela prēmiju un tika pie lielās naudas, baznīca sāka viņu slavināt. Man pašai ir baznīca, kurā dievkalpojumi notiek katoļiem, luterāņiem un anglikāņiem, tur celebrē trīs priesteri, kurus es uzaicinu, - tas ir vistīrākais ekumēnisms, jo mēs visi lūdzam vienu Dievu.

Mēdz teikt, ka slimība ir sekas nepareizai rīcībai, bet slimo taču arī labi cilvēki, kuru sirdsapziņa ir tīra. Kā tu to skaidro?

Mēs katrs saņemam par savām domām, nemaz nevajag būt ļaunam un darīt sliktu. Atliek tikai ļaunu padomāt par kādu, lai pēc brītiņa pašam kaut kur sāpētu.

Būt ticīgam laikam ir vieglāk, ja esi redzējis Svēto Mariju un Jēzu, bet ko darīt tiem, kuri viņus pat nejūt?

Nav taisnība! Tam, kas neredz un nedzird, bet notic sirdī, var būt daudz vieglāk. Mani piecu gadu vecumā nospēra zibens, un kopš tā laika es jums visiem redzu cauri. Dievs ir!

Tu esi i nomirusi, i augšāmcelusies, un nāve, šķiet, tevi vairs nebaida...

Nē, man augšstāvā ir zārks, ko sev atvedu 55 gadu vecumā. Nebaidos mirt un zinu, ka pati savā nāvē neaiziešu. Mani nogalinās. Cilvēkos ir šausmīgi liels ļaunums. Ir kāds, kurš man zvanīja naktī un jautāja: "Tev baznīca jau gatava?" Es viņam teicu: "Gatava, bet visi darbi vēl nav galā." Gribu izveidot telpas, kur apmesties un pārnakšņot priesteriem, klostermāsām vai kādam ceļiniekam.

Un ko meita par to saka?

Neko. Viņa zina. Mājās gan vairs nepieņemu, tikai noteiktās vietās. Vakaros, kad esmu baznīcā, atbrauc cilvēki, un mēs lūdzam Dievu.

Vienreiz baznīcai garām gāja piedzērusies sieviete un kliedza: "To Pestītāja brūti ar visu baznīcu vajag uzspridzināt! Ko jūs te stāvat, nāciet labāk iedzert, būsiet veselāki." Viņa pagāja piecus soļus un nokrita beigta. Tas notika 2004. gada 1. decembrī. Manis tobrīd tur nemaz nebija, atrados Lielvārdē; kad ierados, redzēju piebraucam ātro palīdzību. Pieskrēju klāt: "Varbūt varu palīdzēt?" Mediķi man saka: "Viņa ir auksta." Tajā naktī man nelaiķes pudeles brāļi visu šīferi un logus ar akmeņiem sasita.

Vai ticīgie un neticīgie cilvēki atšķiras, dvēsele taču ir abiem?

Atnāk pie manis cilvēks, kuram sāp kāja vai roka. Dod man šurp to slimo locekli, izsviedīsim ārā pa logu! "Ko?! Kā tad es dzīvošu bez kājas?" Viņš netic, ka Dievs ir. Atdod savu sāpošo galvu un slimību, es to izmetīšu ārā, jo Dievs tev iedos jaunu galvu, ja tu viņam tici. Ja cilvēks ir gatavs šķirties no savām mokām, tās pāriet, ja ne - staigā sāpošu galvu.

Bijuši arī anekdotiski gadījumi. Satikās pie manas mājas divas māsas, abas konstatēja, ka nes Veronikai olas, un nolēma - viena savu grozu atstās krūmos. Bet bija vasara, un grāvī dzīvoja zalkši, kas ap tām olām saritinājās. Kad māsas bija no manis aizgājušas, izdzirdēju viņu kliedzienus: Veronika uzsūtījusi čūskas!

Vai cilvēka garīgā dzīve, viņa domu pasaule ir tik cieši saistīta ar ķermeni? Baznīca aicina miesu ignorēt, bet vai tas vispār ir iespējams?

Dvēsele atnāk uz Zemes ne vienreiz vien. Māte var iznēsāt vairākus bērnus, bet ne divus vienādus. Dvēsele iemājo sievietē, kura tai dod miesu un asinis. Šeit dvēsele ir pilnīgi cita. Es zinu, ka dvēsele atgriežas citā miesā. Inkarnācija pastāv. Es šeit sēžu, piecēlusies no miroņiem.

Kur, tavuprāt, cilvēkā mājo dvēsele? Vai tu to redzi?

Jā, tu to ar savu miesu esi apģērbis. Ķermenis ir tikai apģērbs, dvēsele caurstrāvo, tā dod arī prātu. Tikai jālūdz Dieva svētība saviem darbiem, un tu nekad nepaliksi ar neatbildētiem jautājumiem, ja nemelosi.

Kāda tavām acīm izskatās paradīze un kāda - elle?

Būdama mirusi, es to visu redzēju. Kad mani ar tēvu nospēra zibens, atrados tunelī, it kā akas dibenā - augšā bija liela gaisma. Mani šajā gaismas laukumā izveda vecmāmiņa. Ieraudzīju ļoti spilgtu, smaragda zaļu pļavu, kur bariņos stāvēja cilvēki baltās, bēšās un gaiši zilās drēbēs. Tad man pretī parādījās Jēzus ar izstieptu roku. Būdama bērns, nezināju, kas ir šis ārkārtīgi skaistais, gaišais cilvēks, kam no rokām tecēja asinis. Tad man parādīja Dievmāti, ko esmu uzgleznojusi. Jēzus tēvam teica: "Tev te ir jāpaliek." Bet mani paņēma Dievmāte un parādīja elli. Redzēju, kā melni vīrieši no karietes dzen ārā cilvēkus pie lieliem vārtiem, aiz kuriem kā klintī deg milzīgs ugunskurs. Un tie cilvēki nenormāli rupji lamājās. Prasīju, kas viņi ir. Pašnāvnieki, savāktie Lucifera bērni, - man teica.

Sapņus neredzu, bet, ja gadās, tad gan ļoti zīmīgus. Kad 1993. gadā uz Lietuvu bija atbraucis pāvests Jānis Pāvils II, mēs tikāmies Krusta kalnā, un tajā naktī redzēju sapni. Atrados Aglonā, āra altāra priekšā nometusies ceļos, un no tā ārā nāca mūsu bijušais kardināls Juliāns Vaivods baltā albā un asiņojošām rokām. Sapnī kliedzu: "Kas to izdarīja, ekselence?" Bet viņš saka: "Tu neskaties uz mani, skaties uz Jēzus kapelu tur, lejā." Sāku skriet uz kapelu, kājas ķeras, bet man jātiek līdz Jēzum. Kāds man iesita pa muguru, es nokritu. Piecēlos un atskatījos - aizsteidzās mācītājs melnā sutanā. Ieskrēju kapelā. Krustā sistais Jēzus bija dzīvs, no viņa ērkšķu vainaga tecēja asinis, un uz ķermeņa - trīs pātagas cirstas svaigas brūces. Es apķēru, pielipu pie viņa asinīm un saucu: "Kas to izdarīja?" Jēzus sacīja: "Veronika, paskaties uz baziliku!" Tai brīdī Aglonas dievnama torņi krita iekšā, es aizvēru acis, jo domāju, ka pazudīšu zem gruvešiem, bet Jēzus atkārtoja: "Atver acis!" Redzēju, kā sagrūst baznīca un no tās paceļas augsta asins strūkla. Atmodos piecos no rīta un domāju: "Ārprāts, ko tas nozīmē?!" Zvanīju Pujatam: "Ekselence, es redzēju tādu parādību!" Kardināls man jautāja: "Veronika, baznīca kritīs fiziski vai garīgi?" Manā skatījumā abējādi. Kas tagad notiek?! Zinu, ka ir daudz godīgu priesteru, bet ir arī mantrauši, kuriem svarīgi dzīvot labāk par vienkāršo tautu.

Tu laikam bieži dzen projām pie tevis atnākušos...

Jā, bieži! Man negribas ar tādu cilvēku runāt, esmu asa, briesmīga. Es neeju kopā ne ar vienu ekstrasensu grupējumu.

Kas cilvēkam būtu jānodod Dieva ziņā, bet kas tomēr jādara pašam?

Galvenais ir nedarīt otram to, kas nepatīk pašam. Bet es esmu asa, jo redzu, ar ko cilvēks pie manis nāk. Ir tādi, kuri prasa: "Vai tiesa, ka jūs ar vīru nedzīvojāt 40 gadus?" Jā! "Un jūs viņu apglabājāt?" Jā, piedevu un apglabāju. Un neviens viņa bērns no citām sievietēm neatbrauca pat uz bērēm. Tagad vīram lieku pieminekli.

Biju laulājusies, bet vīrs no manis aizgāja. Taču šķīrusies neesmu un nevienu citu cilvēku savā dzīvē nemeklēju. Bija tādi piedāvājumi, bet es atteicos, jo laulības zvērests ir svēts. Nejūtos zaudējusi, ka neesmu mainījusi vīriešus. Tikai ieguvusi.

Pasaule šodien ir kataklizmu pilna. Vai seko līdzi notikumiem un bieži domā par tiem?

Es to visu zinu. Zeme maina savu trajektoriju. Neaiztieciet mežus! Amerikā džungļi ir izzāģēti, un tagad tur plosās tornado. Mūsu Latvijas meži arī tiek izvesti, un skābekļa kļūst arvien mazāk. Šogad Latvijā būs divas viesuļvētras, paraus ārā pa kādam kokam, kādu jumtu aiznesīs. Bet Zeme bojā neies, tā pastāvēs, kā pastāvējusi. Viena daļa cilvēces līdz ar polu maiņu gan aizies bojā, un atkal viss būs jāsāk no gala. Zemei ik pa laikam tuvojas meteorīti, tāpēc Dievs ļāva cilvēkam atklāt atoma spēku - lai viņš varētu šīs briesmas novērst, sadalīt milzīgo masu, kas gāzīsies pāri. Cilvēki gan atomu izmanto savtīgi, iznīcinādami paši sevi. Ne velti Bībelē rakstīts, ka pienāks tāds laiks, kad cilvēks meklēs cilvēku.

Kādā sapnī atrados Nazarē klintī (Portugālē, - aut.) un redzēju, kā pa Atlantijas okeānu viļņi nesa saplēstu Latvijas karogu un salauztu krēslu kājas. Vilnis aiznesa visas drazas, bet apakšā atklājās dzidrs ūdens, un dzelme bija pilna ar smaragdiem, rubīniem, safīriem. Un man tā gribējās padzerties kā jaunībā, kad nācu no skolas un strautos tecēja dzidrs ūdentiņš! Domāju, jāpadzeras, bet tad attapos, ka varu iekrist un nolauzt kaklu, ja liekšos. Kāda balss man teica: "Tur nemaz tik sekls nav, 200 metru dziļš." Un pašā centrā zem ūdens mirdzēja milzīgs dimants. Man sacīja: "Paņem, Veronika, to dimantu, paņem, tev pie kājām būs visa pasaule!" Bet man gribējās tikai dzert, nevis visu pasauli. Pagriezos, lai ietu prom, bet viens mani rāva aiz pleca atpakaļ: "Ko tad tev vajag?" Es teicu: "Man? Dievu!" Tajā mirklī no okeāna man pretī nāca Dievmāte, deva zizli, un es atmodos.

Visas intervijas

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 1475 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • piekrītu Veronikai,jo tikai ar Dieva bijāšanu sākas gudrība.Ļaunums nes nelaimi pašam ļauna darītājam.A

    ainite Pirms 1 mēneša, 3 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte