Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Iepriekšējo dzīvju gids

Iepriekšējo dzīvju gids

27.07.2012

Guna Roze, Citādā Pasaule, žurnāls par pasauli, ko tikai nojaušam, abonē e-kioskā!

Tam, ka cilvēks nonāk līdz kādai pārliecībai vai grib pētīt konkrētu niansi, parasti ir kāds sākums vai iemesls. Pastāsti par savu bērnību!

Esmu lauku bērns. Piedzimu Rīgā, bet gada vecumā mani aizveda pie vecvecākiem uz Jaunpili Tukuma rajonā, kur es dzīvoju līdz septiņu gadu vecumam. Vecvecāki bija pensionāri, kopa zemi, mīlēja dabu, parādīja, cik vienkārši var dzīvot. Atceroties to laiku un salīdzinot ar tagadējo, kad visi kaut kur skrien un ar kaut ko nav apmierināti, šķiet - varbūt viņi nemaz negrib būt apmierināti? Varbūt viņiem nav cita piemēra? Atceros, uz veikalu cilvēki gāja tikai pēc paša nepieciešamākā, visu pārējo sarūpēja un izaudzēja paši. Paši kūla sviestu, pašiem bija savs krējums, rūgušpiens, olas. Manā uztverē toreiz gan vecmammai, gan vectēvam bija diezgan sirms vecums, bet siens tika pļauts un zārdots, lauki arti un kultivēti, darbā gāja no rīta līdz vakaram. Ja paši kaut ko nevarēja, palūdza kādam kaimiņam palīdzību. Lauki Jaunpilī man saglabājušies joprojām, tur tagad dzīvo tēvs.

Pamatskolas laikā dzīvoju Daugavpils rajonā pie vecākiem. Mamma ļoti gribēja, lai pēc pamatskolas mācos jūrskolā, bija pat aizbraukusi uzzināt, kā tur ar dzīvošanu kopmītnēs, bet togad kopmītnēs bija remonts un skolā uzņēma audzēkņus tikai ar Rīgas pierakstu. Pabeidzis astoto klasi, īsti nezināju, ko gribu, tāpēc ļāvu izlemt draugam. Klasē no 11 bērniem bijām trīs puiši, un vienam vectēvs bija kara veterāns. Viņš zināja, ka pirms gada Rīgā atklāta suvoroviešu skola - padomju vidusskola ar militāro novirzienu, kur mācījās puiši no 14 līdz 18 gadu vecumam. Nākamais solis bija augstākā karaskola. Trīs gadus tur nomācījos, tad arī skola tika likvidēta, jo pienāca 1991. gads ar šaudīšanos parkos. Daudzi puiši tiešām iestājās karaskolās visā Padomju Savienībā, bet pēc tam viņus kā Latvijas pilsoņus dzina atpakaļ. Man prom no Latvijas negribējās braukt, tāpēc prātoju, kur varētu mācīties, lai nebūtu ķīmija un algebra, jo tās man nepadevās. Uzzināju, ka tikko nodibināta Policijas akadēmija, un aizgāju tur. Nomācījos piecus gadus, man ir augstākā juridiskā izglītība un pieredze darbā Smago noziegumu apkarošanas departamentā. Tolaik man jau bija meitene, bet viņa mani reti redzēja, jo spēlējām pieaugušo spēles - strādājām pa naktīm, ķērām žuļikus.

Tagad arī Policijas akadēmijas nav. Dīvaini sanāk - kur tu iestājies, to likvidē.

Dzīvē viss plūst un mainās. Tas, kas nemainās, neeksistē. Un viss, kas ar mums notiek, ir vajadzīgs, tikai mēs paši visbiežāk nezinām, kāpēc. Bet mēs izdzīvojam filmu, kas režisēta jau krietni iepriekš.

Ar filmām nemaz nav tik vienkārši - gan scenārists var būt uzrakstījis B variantu, gan režisors var nofilmēt B un C variantus.

Jā, scenāriji ir sarakstīti kā koks ar zariem. Katru dienu mēs varam izdarīt kādu izvēli - no viesnīcas istabas devītajā stāvā iziet pa durvīm vai pa logu, un atkarībā no tā veidojas tālākais scenārijs. Pat ja tu neizspēlē A variantu, pat ja sāc spēlēt it kā citu spēli, arī tur viss ir saplānots.

Tas gan nenozīmē, ka vienkārši jāpeld pa straumi. Nē! Saskaroties ar grūtībām, kāds var nolaist rokas, kāds cits var grūtības uztvert kā izaicinājumu, kā iespēju sevi apgreidot, jo neapgreidots dators nevienam nav vajadzīgs. Tāpat cilvēks. Ja pie jebkurām grūtībām viņš noteic: "Ah! Viss lai ir Dieva ziņā!" - tad... Var dzīvot arī ar tādu pieeju. Bet var arī domāt: ko šī situācija man māca, kādu pieredzi gūstu? Un galarezultātā gūt gandarījumu, ka tā vai citādi esi šo pieredzi guvis. Varbūt pat pieļāvis kādu kļūdu, bet arī tas ir labi, jo vismaz esi mēģinājis. Ja neesi pat mēģinājis, nav arī pieredzes. Nonākot šeit, lejā, cilvēks iet vienā klasītē, ko sauc par dzīvi, un te mēs mācāmies. Kļūda ir tā, ka mums visu gribas vērtēt labs - ļauns, melns - balts, godīgs - negodīgs kategorijās. Bet, kad mēs ejam uz teātri un skatāmies, cik feini aktieri nospēlē lomas, mēs viņiem aplaudējam pat tad, kad Otello nožņaudz Dezdemonu. Skumja epizode, bet nospēlēta tā, ka asaras birst un emocijas kūsā. Ar ko mēs atšķiramies no aktieriem? Ir dažādas situācijas - labas un sliktas mūsu uztverē -, bet kurš vērtēs? Tāpēc vajag dzīvot ar prieku, ar «draivu», ar labu garastāvokli! Un izspēlēt spēli tā, lai pats gūtu baudu.

Tu neesi kategorisks, runājot par iepriekšējām dzīvēm?

Nē. Daudzi uzskata: ja cilvēks piedzimis par cilvēku, tad viņš nevar nākamajā dzīvē būt dzīvnieks vai putns. Bet es savā praksē redzu, ka cilvēki, ceļojot iepriekšējās dzīvēs, pēkšņi attopas kā putni, čūskas vai vēl kaut kas. Tad viņi pārsteigti jautā: "Kā tad tā?" Jo gribas domāt, ka vispirms tu dzīvoji kā čūska, tad progresēji par kaķi, līdz kļuvi par cilvēku. Bet atbildes no pašiem cilvēkiem ir: nē, es biju cilvēks, bet man gribējās atpūsties no lēmumu pieņemšanas, gribējās padzīvot saskaņā ar dabu, tāpēc paņēmu tādu kā atvaļinājumu un piedzimu par čūsku.

Mēs mērām tā: mazs, lielāks, liels; jauns, vecāks, vecs. Bet tas ir tikai lineārais laiks. Ja pieļauj, ka viss notiek vienlaikus, tad laika nav. Tas pierādās, kad mēs aizceļojam iepriekšējā dzīvē un risinām tur kādu situāciju, kas iespaido šo dzīvi. Piemēram, bērns redz, kā tēvs uzsit mātei zilu aci vai pats ir nepelnīti nopērts. No tā sakrājas emocionālie mezgli visās turpmākajās dzīvēs. Kad mēs ceļojumā izdzīvojam šo situāciju vēlreiz, bet jau citā rakursā papētām, kā tā brīža aktieru - tēva un mātes - loma ir iespaidojusi mūsu izaugsmi, nekādu traģiku traumatiskajā epizodē vairs nesaskatām. Kaut vai tāpēc, ka tajā brīdī esam sev nosolījušies: "Kad es izaugšu, man būs laba ģimene, un es neko tādu nepieļaušu." Tātad, pateicoties tam notikumam, cilvēks - tobrīd vēl bērns - sācis cienīt ģimenes vērtību. Lai tas varētu notikt, vecākiem bija jānospēlē savas lomas un bērna labā vēl kāda loma. Visas tās zupas dēļ bērns veidojas un iet pats savus ceļus. Tas, kurš šajā dzīvē tevi slāna kā tavs tēvs, kādā citā dzīvē varbūt bija tavs dēls vai vīrs, kam esi nodarījusi pāri. Aktieri visu laiku ir vieni un tie paši, tikai ik pa laikam noiet no skatuves un atkal uznāk.

Citā lugā?
Nē, tajā pašā. Viņi pēc "izrādes" uzkāpj augšā un domā: "Neslikti nospēlēju, bet tajā epizodē varēja vēl feināk." Un sāk domāt, pie kā jāpiestrādā sevis apgreidošanā. "Te man vēl vainas apziņa pieklibo, te biju pārāk neiecietīgs pret citiem, te tieši otrādi - pārāk pielaidīgs. Labi, tagad spēlēsim to pašu, bet citādi - tu man palīdzēsi iemācīties to, bet es tev šo. Tagad tu man būsi bērns, vīrs vai draudzene." Un nākamajā dzīvē viņi šo epizodi uzlabo. Apgreidošanās ir sākusies tad, kad cilvēks uz dzīves situācijām reaģē nevis: "Ak vai! Kāpēc ar mani tā notika?", bet: "Hm! Interesanti, kāpēc ar mani tā notika? Ko dzīve man grib iemācīt?" Šādi var tikt skaidrībā pat ar visgrūtāko situāciju. Piemēram, nomirst mamma. Pirmkārt, tas nozīmē, ka mamma ir izpildījusi savu programmu, viņai laiks aiziet - tā ir viņas brīvā izvēle. Otrkārt, mamma aizejot dod brīvību arī tev. Tu esi izpildījis programmu, piemēram, slimas mammas kopēja lomu vai paklausīga bērna lomu. Tagad tev ir dota brīvība dzīvot citā lomā. Pat cilvēku aiziešanā ir kaut kas labs, tikai to vajag mācēt saskatīt.

Tāpat arī šķiršanās?
Protams. Šķiršanos pārdzīvojam tāpēc, ka cilvēki pārprot lomas. Visbiežāk iedomājas, ka mūsu loma ir vīrietis un sieviete vai vīrs un sieva, bet patiesībā ir tikai tēvs un māte savam bērnam - nekas vairāk abiem kopā nav paredzēts un nav jāizspiež ar varu. Tu man jautāji, kā es nonācu pie reinkarnācijas pētīšanas. 2006. gadā, kad man bija ļoti mīļa sieva un mīlams dēls, vienā dienā viņa pēkšņi pateica: "Viss! Tu man esi apnicis ar savu dzīvesveidu. Es eju prom!" Tolaik biju tāds visai agresīvi noskaņots jaunietis. No policijas jau biju aizgājis, biju pastrādājis arī par miesassargu. Man bija tāds Robina Huda sindroms. Juridiskās iemaņas bija, praktiskās arī, tāpēc cilvēki pie manis nāca pēc palīdzības - kāds apzagts, kādam bandīti neliek mieru. Un es kā Čips un Deils vienā personā skrēju un visiem palīdzēju sastādīt dokumentus, pareizi uzrakstīt iesniegumus, kādu atrast vai noķert. Sievai tas viss piegriezās. Septiņus gadus bijām kopā. Septiņu gadu cikls.

Un tad es sāku "plēst sev spalvas". Biju tik ļoti samīlējies, domāju, ka nomiršu vienā dienā ar šo sievieti, jo mūsu mīlestība taču ir uz mūžu mūžiem! Bet, skatoties uz mūsu šķiršanos ar šodienas zināšanām, saprotu, ka mums bija līgums, ka, šādi rīkojoties, viņa mani stimulēja personiskai izaugsmei. Tagad to saprotu, bet toreiz biju emocionāli sagrauts un uzvedos kā ērms. Kad sapratu, ka nevaru dabūt viņu atpakaļ, sāku meklēt atbildes uz saviem jautājumiem: "Kāpēc tā notika? Kā tā var būt, ka no manis - tik laba - aiziet sieviete?" Gāju uz personības treniņiem, braucu uz Krieviju, apmeklēju seminārus un pirmo reizi mūžā ieraudzīju to, ko var nosaukt par brīnumiem. Pirmie brīnumi, ko redzēju, bija bioenerģētikas semināri, ko vadīja spēcīga personība. Viņš strādāja ar fantomiem; ar klikšķi varēja izdarīt tā, ka cilvēks lasa grāmatu konkrētā lappusē, tajā pat neielūkojoties, vai arī paņem grāmatu rokās un ir to izlasījis.

Kā tas iespējams?

Līdz tam arī man nebija ne jausmas, ka cilvēks ir tik varošs. Katrs no mums. Atliek tikai virzīt savu uzmanību uz kaut ko ļoti konkrētu. Es cilvēkiem gribu pateikt, ka katrs no jums var spēlēt to pašu spēli, ko spēlēju es, katrs var kļūt par ļoti labu ekstrasensu jeb sevi ļoti labi pazīstošu cilvēku, var ārstēt sevi un citus, būt jautrs un dzīvespriecīgs, var blandīties pa savām iepriekšējām un ne tikai iepriekšējām dzīvēm, jo nav nekādu ierobežojumu. Pienāks brīdis, kad katrs no mums to sapratīs, lai arī tagad daudzi nodomā: "Ko viņš tur murgo?" Bet mēs taču katru nakti sapņos nonākam daudzās interesantās vietās un pamodušies atkal esam tepat. Daži uztraucas: "Kā gan tas būs, kad es pabūšu iepriekšējā dzīvē? Vai atgriezies būšu normāls?" Tad jājautā: vai, pamodušies no sapņa, jūs esat nenormāli? Cilvēks taču katru rītu pamostas pēc tam, kad sazin kur miegā ganījies. Kāpēc cilvēkiem vajadzīgs nekustamais īpašums? Lai pa nakti ķermeni varētu nolikt aizsargātā vietā, kur vilki netiek klāt, kamēr dvēsele ceļo.

Tātad viedie sapņi nav nekas cits kā dvēseles pieredze?

Tās ir mūsu sarunas pašiem ar sevi no citiem, zinošākiem izplatījumiem, cita blīvuma formā. Ja ne paši, tad ar mums runā mūsu sargeņģeļi - garīgie skolotāji. Ar mums runā vesels kvantums garīgo enerģiju, ko katrs var nosaukt, kā pašam patīk.

Kad mani pameta sieva un es meklēju atbildes, kāpēc tā notika, pirmo reizi pie manis atnāca informācija, ka ir iespējams ieskatīties savās iepriekšējās dzīvēs. Es to ļoti, ļoti gribēju, bet Latvijā neatradu nevienu mediju. Tagad zinu, ka arī Latvijā ir cilvēki, kas to prot, bet viņi sevi neafišē. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc es sevi visur tik atklāti pozicionēju; lai jebkurš cilvēks, ievadot internetā attiecīgu vārdu salikumu, atrastu to, kas viņam vajadzīgs.

Un kas tu esi bijis iepriekšējās dzīvēs?
Nezinu. Savās dzīvēs neesmu klejojis. Kāpēc, tas ir atsevišķs stāsts, bet tas var palīdzēt man līdzīgajiem. Knifs tāds, ka mēs visi neesam vienādi. Mūsu atmiņa strādā dažādi - katram ir atšķirīgi instrumenti, ar kuru palīdzību saņemam informāciju. Krieviski ir jasnoznaņije, jasnoviģeņije, jasnoslišaņije. Jasnoviģeņije nozīmē, ka cilvēkam ir labi attīstīta vizuālā atmiņa - pienāk "videosignāls". Citam ir audioatmiņa - viņš dzird balsis un var sarunāties ar būtnēm citos izplatījumos. Citi vienkārši zina, un viss. Vairākumam cilvēku ir attīstīta vizuālā atmiņa. Es esmu no tiem, kam vizuālās atmiņas faktiski nav. Ļoti aktīvs esmu sapņos - tur man bilde darbojas uz vella paraušanu, bet ne meditācijās, ne citādās metodēs vēl līdz šim brīdim kā nav, tā nav. Man ir kā zirgam, kam uzmauc tarbu galvā, un viņš vairs neko neredz. Kādreiz par to ļoti stresoju, jo semināros, kad visi skraidīja kaut kādos ceļojumos, es jutos kā invalīds. Esmu pat skatījies savas dzīves caur citu cilvēku. Viņš ieiet manā apziņā un pēkšņi saka: "Es neko neredzu - ir tumša bilde." Bet viņš iegāja tā, kā es būtu iegājis. Kad to cilvēku "pārslēdza", tad, jā, mazliet pablandījāmies. Atceros spilgti vienu bildi, kad Indijā nokritu no ziloņa. Biju diezgan prātīgs un cienījams vīrs. Džungļos bija lietus, es noslīdēju no ziloņa, un tas uzkāpa man virsū. Ne tāpēc, ka gribētu mani samīt, bet, ejot uz priekšu, pārlika kājas, un apakšā biju es. Pēdējā sajūta: cik muļķīgi ir nomirt zem ziloņa pēdas.

Tas nozīmē, ka cilvēki, kam nav attīstīta vizualizācija, aizejot pie tevis uz seansu, var arī neko neieraudzīt?

Nē, tas nav svarīgi, jo es zinu, kā to panākt. Tas var notikt arī domas līmenī. Ļoti reti neizdodas nemaz - tādus cilvēkus kā sevi neesmu saticis. Tāpēc arī tik daudz mācījos, tik daudz informācijas meklēju gan grāmatās, gan braukājot pa pasauli, lai apgūtu to, kam netieku klāt. Man dažkārt prasa: "Kāpēc pie tevis tik dārgi? Trīs stundas - 70 latu." Jā, es šo naudu ņemu nekautrējoties, jo tad, kad to visu apguvu, ieguldīju milzu līdzekļus: pirku vīzas, vilcienu biļetes, maksāju par semināriem un seansiem, vizītēm un viesnīcām. Dažreiz esmu gatavs strādāt arī par velti, jo man ļoti patīk tas, ko daru, bet cilvēki ir pieraduši būt patērētāji - sak', ja tā ir Dieva dāvana, tam jānotiek par velti. Bet aizej un palūdz veikalā maizi par velti! Cilvēks ir apstrādājis lauku, iesējis graudus, novācis ražu un izcepis maizi. Jā, zeme un saule ir Dieva dāvana, bet ne jau maize!

Tātad es ceļoju pa pasauli mācīdamies, līdz pats sāku praktizēt. Kad man sāka izdoties, bija liels stimuls turpināt, jo, kad redzi, kas notiek ar cilvēkiem brīdī, kad viņi ir aizgājuši aiz "aizkara", kad ar spīdošām acīm atnāk atpakaļ un saka: "Cik interesanti!", ir milzu gandarījums.

Kā tu vari būt pārliecināts, ka cilvēks tiešām tur aizgāja, nevis viņam ir spēcīgi attīstīta iztēle un viņš uzbūra vīzijas?

Kas ir iztēle? Kas ir fantāzija? Ja man būtu personiskā pieredze šajos klejojumos, tad man izveidotos savs stereotips par to, kā jābūt. Bet es esmu kā balta lapa. Cienu tos instrumentus, ar kuriem katrs saņem informāciju, kas atnākusi tieši viņam. Te nav nekādu noteikumu, kā jābūt un kā nav jābūt.

Kā tas notiek? Man teica, ka hipnoze gluži tā nav.

Vēl viens jautājums: kas ir hipnoze? Kurš zina? Varētu pat veikt interesantu eksperimentu - aiziet uz dažādām psiholoģijas augstskolām, pa vienam kabinetā ieaicināt pasniedzējus un katram uzdot jautājumu, kas ir hipnoze. Mūs pārsteigtu, cik dažādas būtu atbildes.

Hipnoze nav vardarbība ar cilvēka prātu un apziņu, kā pieņemts uzskatīt. Manā uztverē tas, ko sauc par hipnozi, notiek jebkurā brīdī, kad cilvēks ir iegrimis pārdomās un ir vērsts nevis uz āru, nevis uz to, kas notiek apkārt, bet uz sevi. Hipnoze ir meditācija. Nē, es neuzskatu par hipnozi to, ko daru, jo par hipnozi zinu ļoti maz un man tā nešķiet interesanta. Man ir savs rokraksts.

Praktizējot kopš 2006. gada, reizēm esmu strādājis pat ar trim cilvēkiem dienā, tātad deviņas darba stundas dienu no dienas. Esmu šaura profila speciālists - strādāju tikai ar cilvēku iepriekšējām dzīvēm. Neuzskatu, ka esmu dižs meistars. Esmu kā otrās klases skolnieks, kurš iemācījies siet šņorītes un var arī citiem parādīt, kā tas darāms. Katram normālam cilvēkam pilnīgi pietiek vienreiz pamēģināt, lai saprastu, ka spēj to izdarīt pats, nav vajadzīgs blakus sēdošs psihologs.

Ko cilvēks gūst no ceļojuma citās dzīvēs?
Pirmkārt viņš saprot, ka ir nemirstīgs. Ka šis ķermenis ir kā kleita, ko esi uzvilcis vienam konkrētam gadījumam, pēc tam tu to novilksi, uzvilksi citu un turpināsi būt. Mainās attieksme pret dzīvi - tas, kas kādreiz likās svarīgi, kļūst mazsvarīgs. Otrkārt, cilvēks saprot, ka dzīve ir spēle, kas jāspēlē ar labu garastāvokli un prieku.

Ja tā, kāpēc starp mums ir drūmi un naidīgi cilvēki? Vai tas nozīmē, ka viņiem vēl nav bijis citas pieredzes?

Katram sava loma spēlējama. Iespējams, iepriekšējā dzīvē viņi bijuši priecīgi un apmierināti, bet tagad piekrituši spēlēt nūģus tikai tāpēc, lai kādam palīdzētu gūt mācības.

Kā notiek ceļojums iepriekšējās dzīvēs?

Sākumā es testēju, kādā veidā cilvēkam pienāk informācija, pēc tam sākam šīs dzīves ietvaros pastaigāties laikā. Gluži kā stūrējot automašīnu, mācu pabraukt uz priekšu vai atpakaļ un novietot to dažādās vietās. Tajā brīdī cilvēka atmiņa darbojas kā kinomehāniķis, kas skraida, meklēdams īsto filmu, tad uzliek to uz projektora un ļauj noskatīties. Viegli ir atcerēties izlaiduma dienas. No tām var pastaigāt mazliet uz priekšu vai atpakaļ. Tā mēs aizejam līdz pirmajai klasei un vēl senāk. Galvenais ir iemācīties stūrēt, lai nav tā, ka zemapziņa met informāciju, bet cilvēks tajā neorientējas. Cilvēks iemācās būt šoferis, nevis pasažieris.

Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arhīva

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 0 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 0 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 4470 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 1 gada, 2 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas