Aktiera Rafalsona karstā vasara

01.09.2012

 

Kaspars Odiņš, žurnāls Sestdiena, iespēja abonēt ekioskā!

Neliela auguma vīrietis gaišā uzvalkā steidzas pa vecpilsētu, rīdzinieku ziņkārīgo skatienu pavadīts un plati smaidīdams, atbildot uz sveicieniem. Pašvaldības policijas patruļa ilgi pavada viņu ar lielām acīm, taču arī - ar smaidu. Aši soļojot, viņš pieliek pie auss ik pa brīdim trallinošo klausuli un pasaka dažus vārdus - īsi atbild, sola piezvanīt vai ar kādu no Ņujorkas - saskaipoties. Skrienošais cilvēks ir Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons. Vairākums garāmgājēju, protams, atpazīst viņā TV seriāla Ugunsgrēks varoni - blēdīgo kazino īpašnieku Felzenbaheru, varbūt vēl kādam nāk prātā viņa skatuves lomas. Rafalsons steidzas, jo ir pieprasīts, popularitātes zenītā. «Vienīgais Latvijas krievu aktieris, kurš kļuvis tik slavens, integrējies bez latviešu valodas!» - šādus apzīmējumus var dzirdēt par Rafalsona daudzsēriju dzīvi televīzijā no cilvēkiem, kas viņu pazīst. Taču spriest par viņu pēc Ugunsgrēka vien nozīmē nepateikt gandrīz neko. Šoreiz aktieris dodas uz Ādažu militāro poligonu, tur uzvilks formu haki krāsā un kopā ar Ģirtu Jakovļevu kāps tankā. «Vai dieniņ, cik tur bija šauri!» - vēlāk viņš dalīsies iespaidos par kārtējo filmas Džimlai Rūdi rallalā uzņemšanas dienu. Ja tā kļūs par nacionālo grāvēju, noteikti sekos vēl viens Rafalsona popularitātes vilnis. Pats aktieris pārvērtības radošajā dzīvē uztver mierīgi un ar jūtamu paškritikas devu - profesionālim ir aiz muguras neskaitāmas komiskas un dramatiskas lomas dažādos teātros Krievijā un Latvijā. Sarunā te emocionāls vispārākajā pakāpē, te apcerīgi nosvērts, viņš starodams izskatās tā, kā laikam pusmūžā jāizskatās no sirds laimīgam cilvēkam.    

Vasara ir atvaļinājumu laiks, taču esat ļoti aizņemts.

Tādas vasaras man vēl nav bijis, nudien! Tā ir laimīga sakritība, ka man bija iespēja atrast mazliet laika, lai mēs satiktos. Tikko beidzu filmēties pie Ilonas Brūveres dokumentālajā darbā par Oskaru Stroku, viņa bija sākusi šo darbu, pirms tapa iestudējums par šo komponistu Krievu teātrī.

Un, protams, arī pilnmetrāžas filma Džimlai Rūdi rallalā.

Kādā veidā nokļuvāt filmā?

Es pirmo reizi spēlēju nevis kādu citu, bet Jakovu Rafalsonu. Režisori Jānis Cimermanis un Māris Putniņš taisa filmu par aktieriem gados, kuri... njā, nezinu, cik daudz varu jums atklāt no sižeta...

Mazliet!

Tātad - aktieri sirmā vecumā nolēmuši atdot pensiju valstij un doties dienēt bruņotajos spēkos. Pēc žanra, kā man šķiet, tā ir skumja komēdija. Ir tāds jēdziens «karātavu humors». No krievu aktieriem esam divi - es un Marks Ļebedevs. Filmēšana fiziski ir ļoti smaga.

Kādā ziņā? Ko jūs darāt?

Esam ierindnieki - mūs dzenā pa Ādažu poligonu, bet esam taču cilvēki gados. Nācās skriet ar pilnu ekipējumu un pat līst zem dzeloņdrātīm.

Vai blakus nestāv ātrā palīdzība?

Jā, ārsti ir pa rokai, jo katru epizodi filmējam ne jau pa vienam dublim vien. Taču noskaņa uzņemšanas laukumā ir brīnišķīga. Tas ir mans atvaļinājums - lai tik pietiktu spēka nākamai teātra sezonai pēc tādas atpūtas! (Smejas.)

Attēlā: Jakovs Rafalsons filmēšanas brīdī Ādažos (foro: Matīss Markovskis)

Esat kļuvis par pieprasītu aktieri. Vai bijis tā, ka nācies atteikt kādam projektam - nav laika vai slikts iestudējums?

Esmu darbaholiķis un ar lielāko prieku pieņemu visus piedāvājumus. Ceturto sezonu Nacionālajā spēlēju kopā ar Guntu Virkavu izrādē Laulāts un brīvs, ko iestudēja mans draugs Mihails Borisovs, režisors no Maskavas. Tauta balso ar biļetēm - nokļūt uz izrādi ir diezgan sarežģīti. Spēlēju Liepājā, vajadzēja arī Dailē pie Rolanda Atkačūna, bet nebija vairs laika!

Vai būs pareizi teikts, ka tieši Ugunsgrēks padarīja jūs populāru masās?

Pro-o-tams! Nav šaubu!

Esat vairāk teātra vai TV aktieris?

Teātra aktieris, protams. Lielākā dzīves daļa pavadīta uz skatuves. Aktieris tiek iepazīts tikai tad, kad priekšā ir skatītāju zāle un kad viņš uzvar skatītājus. Un, kad es uzvaru, skatītāji nezaudē. Viņi ir zaudētājos, kad es padodos, zaudējis lomu, un tad nekāds brīnums nav noticis.

Kādas sajūtas, kad esat uzvarējis?

Jūtos it kā noguris un iztukšots. Arī fiziski ir smagi. Bet milzīgs gandarījums. Es zinu pauzi, kāda man jāietur uz skatuves. Nevis es nosaku to, bet gan skatītāji zālē. Man tas ir jādzird, un es dzirdu, kādā līmenī šodien zāle var ieturēt šo pauzi. Ne vairāk, ne mazāk. Šodien var būt tāda un rīt tāda (rāda ar plaukstām).

Nebaidāties, ka Felzenbahera tēls jums ir pielipis?

Ja kaut kas tāds būtu noticis uz skatuves - es uztrauktos. Taču teātrī man ir ļoti dažādas lomas: Vakariņās idiotiem es spēlēju galveno muļķi, izrāde par Oskaru Stroku  ir pavisam kas cits (domā). Nē, nē...

Slava jums kaut ko nozīmē?

Mānīšos, ja teikšu «nē». Būdams jauns aktieris, kad mani nezināja un nepazina uz ielas un kad gadījās tā, ka svešs cilvēks pajautāja, kur strādāju, es meloju - teicu, ka esmu inženieris. Ja aktieri nezina, tad viņš nav apguvis savu profesiju. Tu taču pats izvēlējies šo publisko nodarbošanos, un ja tevi nepazīst?! Kāds tad tu esi aktieris? Jābūt kā zibenim, kas spoži uzplaiksnī! Zibenim ir pienākums būt spilgtam! Protams, savā ziņā tas ir paradoksāli. Ja, piemēram, savulaik Luspekajevs nenospēlētu Baltā tuksneša saulē (aktieris Pavels Luspekajevs tēloja filmā bijušo muitas priekšnieku Pavelu Verešjaginu), viņu nezinātu visā Krievijā, bet viņš taču no tā sliktāks nepaliktu. Viņš bija izcils teātra aktieris - laikmeta zīme! Taču pazīst viņu pēc Baltās tuksneša saules, un viss! Bet Tjutkins Pupkins, kas parādījās seriālā, nu visiem uz mēles!..

Izstāstīšu vēl vienu gadījumu par aktiera slavu. Es ļoti slikti mācījos - knapi beidzu 2.vakarskolu, kas savulaik bija pretī operetes teātrim. Ja nebūtu skolas direktora, uzvārdā Braticelo, man neiedotu diplomu. Viņš lika skolotājiem salikt man visus četriniekus, jo zināja, ka domāju mācīties par aktieri. Citādi viņš man pat vieninieku neieliktu! (Smejas.) Jau strādājot dažādos teātros Krievijā, katru reizi, kad atbraucu, domāju viņam piezvanīt, bet nedarīju to. Domāju - nu, kas es esmu, lai traucētu cilvēku?... Un jau beidzot, kad biju kaut ko sasniedzis, atradu telefonu grāmatā viņa numuru un piezvanīju. Klausuli paņēma viņa mazmeita un paprasīja, kas zvana. Es atbildēju - kāds bijušais skolnieks. Viņa turpināja: ziniet, nu jau pāris gadu, kopš viņš aizgājis no dzīves. Iedomājieties, kāds lepnums manī sēdēja, ka es nevarēju gadiem ilgi viņam piezvanīt! Tas man nekad, nekad netiks piedots! Paldies vienmēr jāpasaka laikus.

Nav žēl, ka esat tik populārs pēc parādīšanās seriālā, nevis pēc nopietnām lomām?

Teikšu tā - jebkuru darbu var darīt labi un slikti, un Ugunsgrēks ir uztaisīts godīgi. Intai (Inta Gorodecka, režisore, - red.) izdodas jau kuru gadu noturēt pie TV ekrāniem tik daudz cilvēku, jo sevišķi mazpilsētās, kur ļaudis burtiski dzīvo kopā ar Ugunsgrēku. Jā, var visu mūžu teātrī nospēlēt galvenās lomas, un tevi nezinās... Bet šī kaste vienā mirklī padara slavenu, un tad cilvēki nāk arī uz Rafalsonu teātrī.

Attēlā: Seriālā "Ugunsgrēks" .

Slavas virsotnē mainījās arī pazīstamu cilvēku attieksme?

Protams, protams...

Pazīšanos sāka meklēt arī tā saucamais sabiedrības krējums, piemēram, bagātnieki?

(Smejas.) Nē, tādā ziņā, protams, ka ne! Teikšu tā. Manu paziņu un draugu vidū tāpat bijis daudz turīgu cilvēku. Piedzīvoju tādu gadījumu. Manam brālim Kijevā (diemžēl viņš vairs nav dzīvo vidū) bija steidzami nepieciešama sirds operācija. Aizgāju pie kāda pazīstama cilvēka, kuram ir kapitāls un ietekme, uzreiz pateicu - es neatnācu prasīt naudu, vēlējos tikai lūgt, lai paskubina Ukrainas ebreju organizācijas savākt naudu brāļa operācijai. Šis cilvēks man atbildēja - zini, Jaša, kamēr mēs meklēsim, varam visu nokavēt, es samaksāšu... Man bija kamols kaklā. Diemžēl nepalīdzēja arī nauda. Galvenais, lai būtu šādi bagāti un kulturāli cilvēki, nevis, kā padomju laikā sludināja, visi nabagi - mir hižinām un voina dvorcam (miers būdām, karš pilīm).

Varbūt Jakovs Rafalsons pats beidzot būs ticis pie turības, kļūdams par TV un filmu zvaigzni? Teātrī, kā zināms, nekad nav bijušas lielas algas.

(Smejas.) Nē, vairāk gandarījuma nekā naudas! Laikam esmu bagāts ar kaut ko citu. Nevaru sūdzēties un kaitināt Dievu. Paldies Tam Kungam, ka šajā vecumā esmu pieprasīts! Tik daudz pūļu esmu pielicis, savos gados neprazdams latviešu valodu... Kad Inta uzaicināja filmēties, man bija jubileja, un teātra kolektīvs uzdāvināja ceļojumu uz Baikālu. Uz kuģa desmit dienas es tikpat kā negāju ārā no savas kajītes - mācījos lomas tekstu. Man bija jābūt sagatavotam labāk nekā latviešu aktieriem, jo viņi taču runāja savā dzimtajā valodā. Nedrīkstēju pieļaut, lai manis dēļ bremzētu filmēšanu.

Tātad latviski sākāt runāt, tikai nokļuvis seriālā? Vai krievu aktieri Rīgā dzīvo it kā noslēgtā un pašpietiekamā vidē, vai nav talanta uz valodām? Jūsu tēvs taču prata vairākas valodas.

Jā, sešas valodas, un nebūt nebija inteliģents, bet gan atslēdznieks. Kad 1964.gadā pēc ilgās prombūtnes mūsu ģimene atgriezās Rīgā, viņš izkāpa uz dzelzceļa perona Rīgā un ierunājās latviski, it kā nekas nebūtu bijis. Kad sāku mācīties valodu, tēvs man teica - nevaru ciest, kā tu runā latviski! Mana izruna bija šausmīga. Pats viņš runāja literāri tīri, Latvijas laikā bija dienējis Cēsīs armijā, zināja ivritu, jidišu, latviešu, krievu, angļu un vācu valodu. Tā, lūk, toreiz izglītojās. Bet padomju laikā ļaudīm valodas nemācīja. Tobrīd arī es tā domāju - kāpēc man jāmokās ar ārzemju valodām. Pēc tam sekoja mācības un darbs teātrī Krievijā. Mans tēvs bija skarbs cilvēks. Reiz atbraucu uz Rīgu ar Sevastopoles teātra viesizrādēm, un vecāki pirmo reizi atnāca paskatīties, kā es spēlēju, biju galvenajā lomā. Mājās pie vakariņu galda māte iejautājās tēvam: kā tev patika Jaša? Viņš mierīgi atteica: izņemot viņu, neviena tik slikta nebija.

Attēlā: Kopā ar sievu Gaļinu un jaunāko dēlu Maksimu filmas "Rūdolfa mantojums"  uzņemšanas laikā

Viņš neatbalstīja jūsu izvēli kļūt par aktieri?

Varbūt es kaut ko nespēju saprast... mēs bijām ļoti dažādi cilvēki. Mums ļoti maz bija iznācis aprunāties, kaut arī dzīvojām zem viena jumta. Paradokss... Kāds stāstījis, ka mans vectēvs pa mātes līniju bijis ebreju teātra direktors Ukrainā. Nezinu! Esmu pārliecināts tikai par to, ka neko citu īsti nemācētu darīt. Cik sevi atceros, visu laiku domāju tikai par teātri.

Un tēvs tikai par dzimteni?

Jā, bet mēs varējām atgriezties tikai 1964.gadā. Tēvam vajadzēja nopelnīt dzīvokli Doņeckā, un tad viņš apmainīja to pret dzīvokli Rīgā. Viņš ļoti gribēja atpakaļ. Šeit kapos gulēja visi viņa radi, arī vecākais brālis, kurš gāja bojā padomju armijā. Brālis aizgāja karā kā brīvprātīgais, un Mavriks Vulfsons man stāstīja, ka viņš gāja bojā, jo pats to bija redzējis. Tēva brālim bija briļļu stikli pirksta biezumā - tāds inteliģents, kas nezināja, kā turēt šauteni un uz kuru pusi tēmēt. Krita jau pirmajā kaujā.

Sevi vairāk uzskatāt par krievu vai ebreju... domājat par Krieviju?

Par Krieviju kā valsti es vispār nedomāju.

Ilgus gadus taču esat nodzīvojis tur.

Un esmu saņēmis Krievijas Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu. Es vairāk domāju par tautu. Jā, esmu krievu kultūrā audzināts. Bet, kamēr Krievija nenožēlos zināmos pagātnes grēkus, tāpat kā to izdarīja vācieši, kamēr Krievija, nevis tauta, bet augšā esošo varasvīru līmenī neatzīs, ka rīkojusies noziedzīgi, kamēr galvenais līķis guļ mauzolejā, tikmēr šī zeme diemžēl būs nolādēta - man tā šķiet.

Man nepatīk runāt par politiku, runāju tik asi, jo padomju laikā esmu gājis cauri drošībnieku vajāšanām. 1969.gadā mani gribēja atskaitīt no Jaroslavļas teātra skolas 3.kursa par aktieru streika organizēšanu Pēterburgā. Kopā ar vēl 14 cilvēkiem atteicos spēlēt kādā izrādē, jo mums nemaksāja par komandējumu un honorārus un par mūsu naudu dzēra un uzdzīvoja teātra vadība. Es tomēr pabeidzu mācības, jo citi studenti iestājās par mani.

Vai tas bija saistīts ar 60.gadu tā dēvētā atkušņa laiku Krievijā?

Nē, tas bija lokāls notikums. Savukārt, strādājot Tomskas Dramatiskajā teātrī, lasīju tā dēvēto disidentu sacerējumus režisora Ļeva Dodina aktieru kursam. Mani izsauca uz Valsts drošības komiteju un jautāja, vai man ir šī literatūra. Es liedzos, bravūrīgi teikdams: ja jūs man neticat, ņemam mašīnu un braucam pie manis meklēt! Man atbildēja - tu taču neesi tāds idiots, lai glabātu aizliegto literatūru mājās. Bet tā stāvēja manā grāmatplauktā! Viņi man noticēja, es gāju mājās, un man visu laiku bija tāda sajūta, ka aiz muguras seko mašīna. Vai tad šo pazemojumu var aizmirst? Es atnācu mājās un dedzināju šīs grāmatas tualetes podā - vai es to varu aizmirst?! Pats šausmīgākais bija bailes. Tomskā man jau bija sieva un bērns. Toreiz citus apcietināja un viņi dabūja sēdēt.

Kāpēc tik ilgi nevarējāt spēlēt Rīgā un braukājāt pa Krievijas skatuvēm?

Mani neņēma! Ne Arkādijs Kacs, ne Ādolfs Šapiro. Es rakstīju Kacam un aicināju viņu atbraukt paskatīties manu diplomdarbu. Viņš nevarēja, jo bija aizņemts ar Ķiršu dārzu (pasmejas). Tagad mani aicina uz Maskavu... Saprotat?

Brauksiet?

Nnnē! Nu nē! Es elpoju šeit. Es vairs nevaru nekur aizbraukt, jo esmu ļoti aizņemts šeit.

Vai filmēties krievu seriālos arī aicināja?

Man bija sarunas par to. Taču teikšu jums godīgi - es nemaz neilgojos pēc Krievijas... Divus gadus strādājot Maskavā, atskārtu, ka tik daudz man tur ir sveša gan kultūrā, gan mentalitātē. Tur jābūt arī sava talanta administratoram... un vēl šī elkoņa sajūta partnera zobos. Kad aizbraucu uz Jūrmalu, dažbrīd nespēju izturēt šo gaisotni.

Attēlā: Uz Krievu teāra skatuves

Beidzot 1991.gadā sākāt strādāt teātrī Rīgā. Uzreiz gāja labi?

Tēva vairs nebija. Bija palikusi mamma. Atbraucu no Maskavas jau ar Krievijas Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka titulu, bet ar vienu mērķi - palikt Rīgā. Neiebildu, teikdams, ka esmu «nopelniem bagātais» un nespēlēšu masu skatos. Sāku ar sīku lomu un viena teikuma tekstu Leonīda Beļavska brīnišķīgā iestudējumā Kamera Obskura pēc Vladimira Nabokova darba. Pirmā cēliena beigās iznācu uz skatuves ar vēstuli rokās un teicu - lūk, jums vēstule! Toreiz dzīvoju kopā ar mammu Kauguros. Kādu dienu piegāju pie režisora un teicu: Leonīd Saveļjevič, vai es varētu neiznākt uz paklanīšanos izrādes beigās, jo baidos nepaspēt uz vilcienu mājās, man taču tikai vēstule... Viņš pretī: nē, tev jāpaklanās. Es nācu ārā paklanīties un uzreiz metos uz pēdējo eļektričku - sešās minūtēs noskrēju no teātra līdz stacijai, pēdējiem spēkiem ierausos vilcienā un nevarēju apsēsties - kādu brīdi staigāju pa vagonu, cīnīdamies pēc elpas.

Jums bija īpaši tuvas attiecības ar māti?

Jā! Septiņus gadus braukāju uz Izraēlu pie viņas un šo zemi neredzēju, jo biju visu laiku viņai blakus. Viņa aizbrauca projām 1991.gadā, es atbraucu, un viņa drīz vien devās projām.

Viņai bija tuvāka ebreju kultūra?

Ko jūs! Mamma bija no Ukrainas. Ja tēvs būtu bijis dzīvs, viņš nekad nepieļautu, ka mamma aizbrauktu! Nekad! Māte man bijā kā... (aizdomājas). Kāds ebreju cadiks (gudrais, garīgais skolotājs - red.) reiz teica: Dievs nevarēja paspēt visur, tāpēc viņš izdomāja mātes. Man šķiet, tas ir tik precīzs raksturojums! Pat ja būtu iespēja uzcept savās plaukstās vēršaci, arī tad mēs neizpirktu visus parādus, kas būtu mātēm jāatdod. Kaut gan nekad neesmu uzskatījis, ka esmu kaut ko parādā vecākiem. Es vienkārši viņus mīlu un daru visu mīlestības dēļ. Nu, kā es viņiem varu būt kaut ko parādā?! Bet parādā esmu saviem bērniem. Tas gan! Jo viņi paši nav prasījušies piedzimt. Un mani bērni būs parādā saviem.

Mana mamma nomira Izraēlā. Jā, tā ir mana vēsturiskā dzimtene, man patīk tur aizbraukt, bet es dzīvoju šeit.

Cik lielā mērā esat saistīts ar ebreju kultūru un reliģiju?

Man dvēselē ir Dievs, bet es nepiederu pie kādas konfesijas. Zinu tikai to, ka Dievs ir viens. Kad sākas cīņa par konfesijām - tas ir pats šausmīgākais. Man ir daudz draugu ebreju sabiedrisko darbinieku, mamma nomira Izraēlā, tā ir mana vēsturiskā dzimtene, un man patīk tur aizbraukt, tas arī viss.

Tagad jums vistuvākais cilvēks ir jūsu sieva Gaļina...

Kad mēs sagājām kopā, tad arī panācu visu, kas tagad esmu. Es tikai zināju, ka man ir jābūt godīgam pret savu profesiju. Mana sieva pasniedz vēsturi latviešu valodā Klasiskajā ģimnāzijā. Jaunākais dēls mācās starptautiskās attiecības 2.kursā Rīgas Stradiņa universitātē. Savukārt vecākais - Maksims (no pirmās laulības, diemžēl pirmā sieva Margarita Orlova tagad jau mirusi) arī strādā teātrī, bet viņš ir atsities savā vectēvā - konstruē motociklus, pats veido detaļas un arī izpilda profesionālo sportistu pasūtījumus no ārzemēm. Kā tas ģenētiski sanācis caur vectēvu? Es taču esmu pavisam citāds. Zinu tikai, ka Dievs man uzlika, lūk, tik augstu latiņu (rāda ar roku), un man nav tiesību to nolaist zemāk. Kas tu tāds esi, lai to darītu?! Tev tas ir dots, un tālāk atliek tikai tavs darbs.

Attēlā: Seriālā "Ugunsgrēks"

TV3 piblicitātes foto un no personīgā arhīva