Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Kāda māte, tāda meita

Kāda māte, tāda meita

15.09.2012

Romāns Koļeda

Vai starp mātēm un meitām ir kāda iracionāla, vārdos neformulējama saite - kaut kas no mūžības nācis?

Anna Heinrihsone: Nezinu gan, vai starp visām mātēm un meitām ir tāda tuvība. Nav taču noslēpums, ka dažos gadījumos neeksistē nekādas saites, drīzāk konkurences sajūta. Toties mani gan ar mammu, gan meitu Augusti vieno kāda spēcīga, telepātiska stīga. Nereti neatkarīgi viena no otras sākam runāt vienu un to pašu un nemaz par tādām sakritībām nebrīnāmies. Varam klusēt un tad pēkšņi abas ierunāties par vienu jautājumu.

Helēna Heinrihsone: Tā tiešām ir! Tās ir kaut kādas likteņa dotas izjūtas, asinsbalss, kas mūs saista. Kad vienai sāp, otra to izjūt, nebūdama pat blakus. Mēs jau sazināmies nepārtraukti, bija pat tāds gadījums: ar Ivaru (dzīvesbiedru gleznotāju Ivaru Heinrihsonu, - aut.) atradāmies Ņujorkā, kad mani pēkšņi pārņēma neizskaidrojams nemiers, un es teicu, lai aizsūta meitai īsziņu, jo es gribu zināt, kas notiek.

A. H.: Es atbildēju, ka mums ar meitu viss kārtībā, lai gan tieši tajā laikā biju cietusi autoavārijā un gulēju slimnīcā. Domāju - nav ko uztraukt vecākus, kuri atpūšas un pat gribēdami nevar palīdzēt. Taču momentā saņēmu no viņiem īsziņu...

H. H.: Racionāli to nevar izskaidrot.

A. H.: Kad par to sāku domāt, pat redzu tās līnijas, kas mani saista ar vecākiem un tuviem cilvēkiem. Tā ir sava veida struktūra, kurā esi iepīts.

H. H.: Anna tiešām redz. To tu droši vari rakstīt.

Vai esat sastapušās ar tā saukto aklo mātes mīlestību?

H. H.: Vai tad eksistē redzīga mīlestība? Mīlestība ir akla, un nav no svara, vai to izjūt pret māsu vai mīļāko. Ja tu mīli, tad visu piedod un glorificē to cilvēku, lai arī ko viņš būtu sastrādājis; tu vienmēr esi gatavs palīdzēt, un, kamēr vien mīli, nekad viņu nepametīsi; tu dedz par savu cilvēku.

Anna, tu mammas paspārnē, viņas dzīvoklī nodzīvoji trīsdesmit gadu...

H. H.: Labāk pajautā, kā dzīvoju es! Manai mātei jau ir deviņdesmit viens gads, viņa atrodas tepat blakus, savā istabā. Vienmēr esmu dzīvojusi kopā ar saviem vecākiem šajā dzīvoklī, paps nomira pagājušajā vasarā deviņdesmit viena gada vecumā. Taču ar mammu man nekad nav bijis tāda kontakta, kāds mums ir ar Annu, vēl tikai ar brāli (mākslinieku Sergeju Davidovu, - aut.) izjūtu kaut ko līdzīgu.

A. H.: Es arī nevaru iztēloties mīlestību, kas nebūtu akla. Daudz kas mammā mani kaitina, bet es šo cilvēku pieņemu tādu, kāds viņš ir. Visu, bez atlikuma.

Kas tevi tavā mammā kaitina?

H. H.: Saki droši!

A. H.: Nu, labi. Mamma ir ļoti kategoriska, viņa nepieņem nekādas atrunas vai iebildes, un tas attiecas gan uz globālām jautājumiem, gan sīkumiem. Taču viņas kategoriskums var mainīties vienas dienas laikā, un tas, kas vakar šķita nepieņemams, šodien jau būs pieņemams. Lūk, tas ir kaitinoši.

H. H.: Iedomājies, ka tavs bērns būtu neizdevies, - kam tad viņš būs vajadzīgs, ja ne savai mātei? Es daudz lasu detektīvus un nopietnu mūsdienu literatūru, kurā rakstīts par noziedzniekiem un slepkavām, bet mātes viņus nekad nepamet. Ja arī mans bērns būtu klibs slepkavnieks, es tik un tā neatteiktos no viņa.

Jūs abas esat gājušas cauri dažādiem situāciju brikšņiem, šķiet, mazliet arī pabojājot viena otrai dzīvi...

H. H.: Nekas tik šausmīgs nav noticis, bet... drīkst, Anniņ, es pateikšu? Rozentāla mākslas skolā vismaz agrāk skolnieki bija ļoti noslogoti, pat vasarās vajadzēja uzzīmēt un uzgleznot noteiktu skaitu kompozīciju - stingrais režīms raisīja dažādas sekas. Anna bija tāds bērns, kurš pa īstam sāka izlādēties tikai studentes gados, kad bija iestājusies Mākslas akadēmijā. Tie, kuri skolas laikā nekur nebija gājuši, tad jutās kā no ķēdes norāvušies. Tolaik jau nebija mobilo telefonu, un es nekādi nevarēju uzzināt, kur mans bērns naktī atrodas. Anniņa man pat zvanījusi no restorānu virtuvēm, bet es vienalga nevarēju aiziet gulēt, kamēr bērna nav mājās.

A. H.: Ne reizi vien esmu gājusi iekšā dažādu restorānu virtuvēs un teikusi: "Lūdzu, atvainojiet, man jāpiezvana mammai, jo viņa uztraucas, ja es neesmu mājās."

H. H.: Ivaram atšķirībā no manis pietiek tikai nolikt galvu uz spilvena, lai uzreiz iegrimtu saldā miegā.

Piedzīvoju arī savu negulēto nakšu dramatisko kulmināciju, kad meitai līdzi bijām iedevuši savu otru lielāko dārgumu, mūsu pekinieti. Anniņa pazuda ar visu suni! Tā manā mūžā bija pirmā reize, kad uz mājās izsaucu ātro palīdzību, domāju, ka man kļuvis slikti ar sirdi. Par laimi, ar sirdi viss izrādījās kārtībā.

Jums abām ir arī mistiska pieredze. Tas laikam dzimtā. Helēna, tava vecāmamma šajā dzīvoklī savulaik darījusi brīnumu lietas...

H. H.: Jā, viņa nodarbojās ar spiritismu, un domāju, ka ar šīm pagātnes liecībām un savulaik izsauktajiem gariem piesātināts viss dzīvoklis. Sākotnēji dīvainās parādības izjutu kā dzīvnieks, kā zirgs, kurš baidās no vilka, to vēl neredzot. Man bērnībā vispār bija neizskaidrojamas bailes no tumsas. Reiz svinību laikā atmodos uz viesistabas dīvāna un ar šausmām domāju, kā lai tieku līdz savai istabai, jo mums ar māsu tā bija tumšā gaiteņa pašā galā. Ģimenē visiem bērniem - man, māsai un brālim - ir brilles, jo viss mūžīgi grima dziļā pustumsā. Tie dzīvokļa ceļi uz istabām ir samērā gari un līkumoti, bet mistiskas bailes manī arvien kāpinājās pret vakaru. Vēlākos gados man atlika tikai aiziet līdz virtuvei, kur vecmāmiņa savulaik uz galda dancināja šķīvjus, lai iekšēji sāktos panika, bet uz vannas istabu jau cita ceļa nebija.

Kad Anniņa bija maza, dzīvoklis, kā vienmēr, bija pilns ar cilvēkiem, vēl vilku sugas suns, kurš brīnumainā kārtā neko nenojauta. Es, noliekusies pāri vannas malai, skaloju veļu. Durvis bija vaļā, un es sapratu, ka vairs neesmu viena. Sastingu šausmās, ko vārdos nevar izstāstīt. Es pagriezos un redzēju stipri iedeguša, milzīga vīrieša stāvu ar noskūtu galvu. Nezināmais atradās man blakus, viņam mugurā bija brūns maisveida tērps. Tas bija reāls spoks! Man nebija neviena, kam savu noslēpumu uzticēt, jo kaut ko tādu nevienam nevarēja stāstīt. Tikai pēc kāda laika, kad pie mums viesojās draugi no Ēģiptes un Maskavas - zinātnieki, kuri pētīja pārdabiskus spēkus -, es pie galda visu izstāstīju un uzzināju, ka arī mans brālis redzējis tieši to pašu brūno tēlu, taču viņam, līdzīgi kā man, bijis neērti par to kādam stāstīt. Zinātnieki, jau ienākot mūsu dzīvoklī, uzreiz pateica, ka te ir ļoti nemierīgi, viņi kā ekstrasensi sajuta šeit citas esības klātbūtni. Ēģiptiešu fiziķis vēl izskaidroja, ka spoki var blīvēties mūros, kuru biezums sākas no 80 centimetriem. Starp citu, kad vēlāk gleznoju redzēto parādību, sapratu, ka tas ir faraonu laiku ēģiptietis. Mana vecmāmiņa, būdama izglītota - viņa bija Universitātē beigusi biologus un matemātiķus -, savulaik acīmredzot bija izsaukusi šo ēģiptieša garu. Viņa bija ļoti aizrāvusies ar spiritismu un "grieza" galdiņus ne pa jokam.

Anna, tu esi atzinusies, ka savulaik nodarbojies ar maģiju - vīriešu pieburšanu. Kā tev tas vispār ienāca prātā?

A. H.: Tas balstījās dusmās, nelabā kārē atriebties un dziļā negatīvismā. Domājot un koncentrējoties uz kaut ko sliktu, tu daudz ātrāk iegūsti rezultātu, nekā ilgstoši vēloties labu.

Tātad nostrādāja, tikai padomājot vien?

A. H.: Ne tik vienkārši, bet saspringstot. Taču bez iepriekšējas sagatavošanās un attiecīgas literatūras studēšanas. Es šausmīgi pārdzīvoju, tas ļāva uzkrāt milzīgu ļaunumu, ko vadīju vajadzīgajā virzienā. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka viss notika zibens ātrumā - nepagāja pat dažas stundas, kad atskanēja zvans: mana vēlēšanās bija piepildījusies!

H. H.: Nu, zēni, turieties! Mana meita pārbaudīja savus spēkus...

A. H.: Es vienkārši apmierināju savu atriebību.

H. H.: Tas, Anniņ, var nākt atpakaļ.

A. H.: Man jau arī atnāca...

Vai esat piedzīvojušas vēl citas mistiskas izjūtas?

A. H.: Mammas dzīvoklī nevienam nepatīk palikt vienam. Esmu to izjutusi ne reizi vien. Atminos kādu vasaras nakti, kad šķita - te ir pilns ar visu ko. Nevarēju izturēt un zvanīju draudzenei, lai lūgtu naktsmājas. Kad slēdzu ciet tukšā dzīvokļa durvis, gandrīz fiziski izjutu, ka tur sākas mistiskas dzīres. Panikā bēgu prom.

Starp citu, tagad bailes no krēslas un pustumsas, par ko runāja mamma, esmu pārvarējusi.

H. H.: Viena neizskaidrojama parādība notika samērā nesen augšstāva darbnīcā. To redzēja arī galeriste Baiba Morkāne un Ivars. Aizsaulē bija aizgājis mūsu ģimenes draugs, un pirmā dīvainā zīme bija tā, ka salauzu roku, bet otrā - šausmīgs troksnis. Iedomājies, mans paletes galdiņš, kas ir stingri pieskrūvēts un nav izkustināms, nokrāmēts ar krāsām un otām, pēkšņi pacēlās un apgāzās. Sapratu, ka tas ir mans mirušais kaimiņš Koļa, kuram apritēja četrdesmitā pēcnāves diena, kad pēc pareizticīgo tradīcijas dvēsele aiziet debesīs.

Tautā saka, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Par jūsu profesijām to noteikti var sacīt, bet kā ir ar raksturu līdzību, vērtībām, skatījumu uz dzīvi?

H. H.: Mums garīgās vērtības vienmēr bijušas augstāk par materiālajām. Bet es esmu bezrakstura cilvēks, nožēlojama konformiste.

A. H.: Mūsos ir daudz atšķirīga, taču kodols abām ir viens.

Kas tajā kodolā atrodas?

A. H.: Ticība, ka viss ir nevis normāli, bet labi. Tas attiecas uz jebko - viss būs labi! Tas ir mammas iemīļotākais teiciens, un viņai ir taisnība. Mēs abas stingri ejam uz priekšu. Ir cilvēki, kas tendēti uz pašiznīcināšanos, un tādi, kam raksturīga pašsaglabāšanās tieksme.

H. H.: Mēs abas esam laimīgas ar to, ko darām. Tas arī ir mūsu pozitīvisma pamatā.

Ko mamma savai meitai var un ko nevar iemācīt?

H. H.: Omamma, mūsu dārgā spiritiste, man teica: "Tu vari neslaucīt grīdas, nemazgāt traukus. Tavā vietā to var izdarīt kāds cits. Lasi grāmatas, domā, zīmē, nevis nopūlies fiziski!" Tā nu dzīvoju lielā nekārtībā (smejas). Un tāpat Anniņu es nekad neesmu spiedusi kaut ko darīt - īpaši mūsu dzīvoklī, kur kopā dzīvojušas vairākas paaudzes, tas nav patīkami. Apzinājos, ka katram dzīvē pienāks savs laiks grīdas mazgāšanai, galvenais, lai Anniņa glezno, ir skaista un brīnišķīga.

A. H.: Tāpēc man tagad patīk mazgāt traukus un ravēt dārzu. Savai meitai Augustei es arī neko nelieku darīt. Šis princips ir pārņemts jau ceturtajā paaudzē.

H. H.: Bija arī viens mīnuss - omamma nicināja kino, tāpēc šis mākslas veids mani nekad nav saistījis.

Kā ģimene ietekmējusi jūsu orientēšanos pasaulē un cilvēkos?

H. H.: Man visi cilvēki ir labi!

Tad kāpēc tu no viņiem baidies?

H. H.: Tāpēc, ka labāki tomēr ir spoki. Es baidos no klajas brutalitātes, netaktiskuma un diskrētuma ignorēšanas. Ja uz ielas kāds nošķaudās, varu iekliegties.

A. H.: Man gan spoki iedveš bailes. Un man bieži gribas emocionāli norobežoties no cilvēkiem, jo darbs teātros saved kopā ar ļoti dažādām personībām, gluži neviļus izveidojas tāda savrupa ģimene. Bet kostīmu māksliniekiem un scenogrāfiem teātri, kuros viņi strādā, nemitīgi mainās, līdz ar to ir bailes pārāk pieķerties - vienalga būs jāzaudē...

Jūs joprojām spēlējat mātes un meitas lomas vai esat vienkārši draudzenes?

H. H.: Protams, viņa ir un paliek mana meita, izaugusi tik liela, svarīga un nopietna. Ar mokām iedomājos, ka reiz viņa bija mazs, apaļš, silts bērns. Tas man ir brīnums.

A. H.: Dažreiz jūtu, ka ar mammu pa telefonu runāju pavisam citādi nekā ar pārējiem. Uzreiz ieslēdzas kāds klikšķis, un manī pamostas pusaudziska neapmierinātība. Arī mana meita dara līdzīgi. Bet mātes un meitas lomu spēles neizslēdz to, ka esam draudzenes. Arī Auguste manai mammai ir draudzene.

Vai pārspriežat viena otras radītos darbus?

A. H.: Jā, gan savus, gan citu. Nesen trijatā pavadījām nedēļas nogali Londonā, un mūs visas saistīja i tie muzeji, i veikali, i tās ielas. Un nevienai nenāca prātā šķirot pieaugušo un sīko intereses.

Vai bieži ejat ciemos viena pie otras?

H. H.: Man patīk aicināt pusdienās. Stāvu pie plīts, cepu un vāru, esmu iecienījusi truša gaļu ķiršos, buljonus un zupas. Pēc tam varu "dušīt" cilvēkus, lai viņi to visu apēstu. Anna ir pārāk aizņemta, lai regulāri nāktu ciemos, bet Auguste labprāt atnāk, samīļo, paskatās darbus, paēd. Viņa vispār ir ļoti uzmanīga pret veciem cilvēkiem, piemēram, Ivara mammu, kurai ir 93 gadi, - Auguste var sēdēt, turēt roku un klausīties, neizrādot ne mazāko piepūli.

A. H.: Vecāki tagad nāk ciemos pie manis, un papus saka: "Var redzēt, ka esi iespaidojusies no Baznīcas ielas (tur atrodas Helēnas dzīvoklis, - aut.)." Bet cilvēks jau nemaz nevar pavisam aiziet no vides, kurā uzaudzis.

H. H.: Pie tevis valda baroks, man patīk, un nav aizkaru - gluži kā pie mums.

A. H.: Savulaik vēlējos izbūvēt sev istabas vecāku lauku īpašumā, saimniecības ēkā, ko dēvē par kultūršķūni, taču papus atvēlēja tikai daļu, nevis visu. Sadusmojos, tajā pašā dienā nopirku zemi tieši pretī, pāri ceļam, un uzbūvēju māju. Vasarās ik dienas ceļojam no vienām mājām uz otrām ar pannām un katliem un rīkojam kopīgas maltītes.

Anna, no kurienes tevī tās dusmas ceļas?

A. H.: Tās ir taisnīgas dusmas! Kad dusmojos, man trūkst vārdu, neko nevaru pateikt. Neesmu no tiem, kas var kliegt. Drīzāk piesarkstu un rīkojos.

Helēna, tu teici, ka bērnībā ar brāli labprāt spēlējies kapos. Skan dīvaini. Vai Annai bija izteikti individuāla attieksme pret rotaļāšanos?

A. H.: Pavisam nesen mamma iniciēja akciju pavadīt nakti kapos. Es esmu opozīcijā pret šādām aktivitātēm.

H. H.: Tu vienkārši esi bailīga.

A. H.: Nē, tas vienkārši pārkāpj manus estētiskos priekšstatus.

H. H.: Bet tas ir tik brīnišķīgi, paskaties uz meksikāņiem! Mūsu mirušā dārgā drauga, arhitekta, mūziķa un uzņēmēja Vello Remerta dzimšanas dienā mēs ejam pie viņa uz Mārtiņa kapiem Pārdaugavā, kur apglabāts arī Emīls Dārziņš. Piektā jūlija vakarā ņemam ēdienus, dzērienus, sveces un sagaidām rītausmu. Tas ir tik vienreizīgi - putniņi čivina, un tu jūti, ka kapi priecājas. Parasti tur no zemes nāk vēsums, bet mums saliedēta kompānija, esam līksmi - iededzam sveces un dalāmies atmiņās.

A. H.: Var taču līksmoties citā vietā!

H. H.: Kur tad?! Kā vienmēr - istabās? Bet kapos ir ekskluzīvi.

A. H.: Man arī patīk kapi, ārzemēs vienmēr tos apmeklēju, jo tā ir kultūras daļa. Bet vienīgā vieta, kur arī es varētu pavadīt nakti, ir Vaides kapi. Tā ir maza teritorija kāpu galā ezera krastā, kā daļa no meža, tikai ar vārtiņiem. Tur daudzas kapu kopiņas ir aizaugušas, pārņem mājīguma sajūta.

Helēna, tavs bēru scenārijs paliek spēkā?

H. H.: Jā, es kremēšos ar to labāko, kas Augustei mugurā. Mazmeitiņa zina, ka saņēmusi komplimentu par savu tērpu, ja saku: "Šito tu man pataupi kremācijai." Mans paps pret savu gribu arī ir kremēts, toties mums visiem par lielu prieku stāv bufetē.

Vai cilvēka nodarbošanās ietekmē viņa dzīvesveidu? Kāds ir jūsu abu dzīvesveids?

H. H.: Ļoti atšķirīgs. Anna ar savu mākslu spēj materiāli nodrošināt gan sevi, gan bērnu, savukārt es savu pirmo algoto darbu atceros ar šausmām - tūlīt pēc akadēmijas obligāti vajadzēja nostrādāt divus gadus savā profesijā. VEF Kultūras pilī vadīju glezniecības studiju, ceļš uz turieni bija necivilizēti drausmīgs, jo pāriet satiksmes pilno ielu bez luksoforiem un pretvējā bija ikdienas pārbaudījums maniem nerviem...

A. H.: Man bieži ir stress, un es slikti guļu, bet, kad līgums izpildīts, nāk baigie atkritieni. Lai sevī uzturētu tonusu, man jāstrādā.

H. H.: Es arī strādāju, bet Annai, lai to darītu, ir jāuzkrāsojas, jāsaģērbjas un jāiet ārā no mājas. Savukārt es savos zīda rīta svārkos varu dienām gleznot, neizejot no dzīvokļa. Tā ir daudz intīmāka strādāšana.

Skalbe teica, ka cilvēkam savu nākotni vajag izsapņot. Vai jūs to darāt? Un kā sanāk?

A. H.: Katru nakti esmu pārgurusi no sapņošanas. Tie ir intensīvi un daudznozīmīgi sapņi. Bieži redzu reālistiskas pasaules gala ainas. Reiz sapnī redzēju cilvēku, ko gadiem ilgi nebiju satikusi ne dzīvē, ne savās domās, bet tad sastapu viņu uz ielas un izstāstīju par savu sapni. Jocīgi, bet arī viņš bija redzējis sapni, kurā es viņam esot uzbūrusi dažādas pasaules ainas, un viņš sapratis, ka esmu sātans. Manā sapnī viņš bija Dieva, pasaules glābēja lomā.

Vai tu dali pasauli starp Dievu un sātanu?

A. H.: Nē, tas bija sapnis. Vārdi man neko neizsaka, bet par to, ka pasaulē ir dažādi spēki, es nešaubos.

Ir cilvēki, kuri gribētu atgriezties savā bērnībā un izbaudīt to pašu dzīves izjūtu, un ir tādi, kuri otrreiz neko līdzīgu bērna atkarībai negrib piedzīvot. Pie kuriem piederat jūs?

A. H.: Man patika bērnība, tajā jutos absolūti laimīga, taču nekur atgriezties nevēlos. Tikai dzīvot uz priekšu, jo šķiet, ka būs vēl daudz interesanta. Man ir svarīgi pašai būt sava laika noteicējai, nevis upurim.

H. H.: Brīvība ir augstākā bauda.

"Absolūti brīva būšu tikai tādā gadījumā, ja visi radinieki būs miruši." Helēna, šie tavi vārdi skan dramatiski, bet tā laikam ir taisnība. Acīmredzot tas nozīmē, ka esi izteikts pienākuma cilvēks.

H. H.: Jā, un nomirs ne tikai radi, bet arī draugi. Visi. Anniņa ir vienīgais cilvēks, kurš par to neapvainojas, jo domā tāpat.

A. H.: Viņiem nebūtu obligāti jānomirst, pietiktu ar noteiktu distanci, bet tās jau nekad nav...

H. H.: Kad Anniņa mani apsveica par šādām atklātām pārdomām, sapratu, ka viņa tomēr nevēlas manu nāvi, līdzīgi kā es vēlos, lai mana mamma dzīvotu vēl ilgi.

Visas intervijas

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 16 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 11 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 11 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 7498 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Compliment of the day to you. I am Ms Serina Johnson, I am sending
    this brief letter to solicit your partnership to transfer $9.5
    million US Dollars. I shall send you more information and procedures
    when I receive positive response from you.Kindly reply to me
    with this my alternative email address.( )
    Best Regards,
    Thanks
    Ms. Serina Johnson..........Sveiki,

    Kompliments no dienas jums. Es esmu Serina Johnson kundze, es sūtu
    tas īss vēstule lūgt jūsu partnerattiecības nodot $ 9,5
    miljoni ASV dolāru. Es sūtīt jums vairāk informācijas un procedūras
    kad es saņemt pozitīvu atbildi no you.Kindly atbildi uz mani
    ar šo manu alternatīvo e-pasta adresi. ()
    Ar laba vēlējumiem,
    paldies
    Ms Serina Johnson

    sarina Pirms 3 gadiem, 9 mēnešiem
  • Aizdevuma piedāvājumu finanšu starp Mr un Mrs īpaši Francija, Beļģija, Šveice, Rumānija, Itālija, Spānija, Kanāda, Portugāle, Vācija, Austrija, Indija, salas, Māršala...). Jums nepieciešams naudas aizdevumiem starp indivīdu sejas finansiālas grūtības, lai beidzot izkļūt no strupceļa, kas izraisījuši bankām, noraidījumu ierakstu pieteikties uz fondiem. Mēs esam starptautiska struktūra finanšu ekspertu, kas varētu veikt jums aizdevumu summa, kas jums nepieciešams un ar nosacījumiem, kas atvieglo dzīvi. Es varu jums palīdzēt šādās jomās: finanšu, hipotekāro kredītu, investīciju, auto aizdevumu, parādu konsolidācijai aizdevums, kredītlīnija, otrais Hipotekārais kredīts izpirkšanu, personas aizdevums. Mēs izsniedzam aizdevumus, sākot ar €5000 25 miljoni minimālā € līdz visām personām, kas ir spējīgs izpildīt nosacījumus. Esat reģistrējies, banka aizliegta, un jums nav favor no bankām. Mans procentu likme ir 2 % gadā. Ja jums naudu citu iemeslu dēļ, lūdzu, jūtieties brīvi sazināties ar mani, lai iegūtu vairāk informācijas. Es esmu pieejams tikties ar maniem klientiem, kas ilgst līdz pat 5 dienām pieteikuma formas saņemšanas. Ja jums ir interese, lūdzu, sazinieties ar mani plašāku informāciju. Lūk, mans e-pasts:



    PS: Ziņojumu beidzot, lai palīdzētu tiem, kas ir nepieciešams.
    PALDIES PAR SADALI ŠO INFORMĀCIJU, LAI PALĪDZĒTU TIEM, KAM IR VAJADZĪGA NAUDA, LAI ATRISINĀTU PROBLĒMU, VAI VEIKT PROJEKTA.

    geraldine Pirms 1 gada, 10 mēnešiem
  • NEW KREDĪTU REFORMA procentos no 1,90% attiecībā uz visām

    Nepieciešams studējošā kredītu, kredītu, lai iegūtu vadītāja apliecību, auto aizdevumu, hipotēku, kredīta darbu, finansējumu personas projektu? Ar kapitāls, kas tiks izmantoti, lai nodrošinātu aizdevumus starp īstermiņa un ilgtermiņa konkrētus visiem nopietniem cilvēkiem, kuri reālajā nepieciešama, procentu likme ir 1,90%, virs termiņa atmaksas, un es ieviest risinājumus kredīts (1) ekskluzīvs un efficaces.Je esmu pieejams, lai apmierinātu manu klientiem līdz pat 48 stundām, lai redzētu, 2 dienas no saņemšanas jūsu pieteikuma veidlapas. nav nopietni atturēties persona

    Sazinieties tikai pa pastu.

    E-pasts:
    E-pasts:
    E-pasts:

    Antoniovale Pirms 8 mēnešiem, 4 nedēļām

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas