Ritini un būs vairāk ↓
Raksts
Lai dzīvo kapusvētki!

Lai dzīvo kapusvētki!

31.07.2012

Inese Kļava, žurnāls Citādā Pasaule, par pasauli, ko tikai nojaušam, iespēja abonēt ekioskā!

Pirms 101 gadiem Vietalvā notika pirmie oficiālie kapusvētki. Tradicionāli kapusvētkos nevienu neizvada un ne ar vienu nekādus rēķinus neslēdz. Jā, alus, rausīši un zaļumballe kapusvētkus padara jautrākus, tomēr pēc būtības tie ir pieklusināti svētki, kuros godināt mirušos, atcerēties dzimtas saknes un mūžības kontekstā pārdomāt savu dzīvi. Kristieši teiktu: saņemt stiprinājumu. Kā nu kurš to izprot, bet tiem, kas regulāri apmeklē kapusvētkus, tas noteikti ir ja ne galvenais, tad viens no svarīgākajiem gada pārskata punktiem.

Kā radās kapusvētki?

Lai arī kapu kopšanas tradīcijas, tostarp kapusvētki, iekļauti Latvijas kultūras kanonā, kapusvētku fenomens līdz šim ir maz pētīts un dokumentēts. Pārsteidzoši maz, ņemot vērā kapusvētku lielo popularitāti Latvijā. Kad Viesītes evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Alvis Āboliņš, tolaik Lutera akadēmijas students, 2004. gadā rakstot diplomdarbu, nolēma pētīt kapusvētkus, viņš atskārta, ka ir celmlauzis šajā jomā. Rakstisku liecību par kapusvētkiem ir maz, un aizrakties līdz pašām šo svētku saknēm nemaz nav tik viegli. Tāpat grūti atšķetināt, cik lielā mērā kristīgie kapusvētki radušies kā mēģinājums aizvietot vai izskaust kādu pagānisku rosību kapos, jo drošu ziņu par šādiem kapsētās noturētiem rituāliem nav. Līdz mūsdienām saglabājušies tā sauktie pagāniskie ieradumi vairāk saistīti ar bērēm (ķemmes un naudas likšana zārkā), kapu apkopšanu (pēdu aizgrābšanu) un sevis aizsargāšanu no spokiem un mošķiem, bet ne svētbrīža noturēšanu kapos.

Attēlā: Kurzemes katoļu kapusvētku brīdis

Celmlauzis Andrievs

Daudzviet minēts, ka šo tradīciju Latvijā iedibinājis mācītājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra 1911. gadā, Vietalvas draudzē noturot pirmos oficiālos kapusvētkus. Alvis Āboliņš savā diplomdarbā min, ka tā gluži nav taisnība, jo pirmie kapu jeb kapsētas svētki svinēti jau labu laiku pirms Niedras dzimšanas. Alvja Āboliņa diplomdarbā minēts, ka pirmās rakstiskās liecības ir par 1831. gadā Krimuldas kapsētā svinētiem kapusvētkiem, kā arī ir nepārbaudītas ziņas par vēl agrāk notikušiem kapusvētkiem Āraišos. Nākamās ziņas liecina, ka kopš 1840. gada kapsētas svētki regulāri svinēti Allažos, bet kopumā 19. gadsimtā kapusvētku svinēšana ir tikai atsevišķu Vidzemes draudžu ieradums. Kurzemē kapusvētki ienāca nedaudz vēlāk un nekad nesasniedza tādu vērienu un tautas atbalstu kā Vidzemē un Latgalē.

Taču nenoliedzams ir Andrieva Niedras ieguldījums kapusvētku popularizēšanā. Būdams labs sprediķotājs, viņš kapusvētkiem piesaistīja lielas ļaužu masas un kā literāts rakstīja atbilstošus darbus par kapsētas, nāves un mūžības tēmām, kas aizkustināja vienkāršo klausītāju sirdis. Niedra arī ļoti precīzi uztvēra latviešiem raksturīgo iezīmi pulcēties un svētkus svinēt ārpus telpām, un kapusvētki ļoti labi atbilda šai tradīcijai. Latvijas brīvvalsts laikā kapusvētki jau bija nostiprinājušies, tautā iecienīti un kļuvuši par neatņemamu Latvijas baznīcas sastāvdaļu un ikgadēju tautas tradīciju.

Trīsdesmito gadu periodikā - gan baznīcu laikrakstos, gan laicīgajā presē - jūlija numuros daudz vietas atvēlēts kapusvētku tematikai. Kapusvētki nostiprinājās arī Kurzemē. Tika izdotas speciālas kapusvētku lapiņas, kas bija labi izstrādātas, mākslinieciski pievilcīgi noformētas un nebija adresētas kādiem konkrētiem kapu svētkiem - draudzes tās varēja iegādāties un lietot pēc vajadzības.

Arī kara laikā notika kapusvētki. Skarbajos laikos tie pat bija ļoti nozīmīgi, jo bija daudz upuru un cilvēki alka garīga mierinājuma. Laikrakstā Baznīcas Ziņas lasāms: "1943. gada 22. augustā, iesvētot Rūjienā jaunu kapsētu un noturot kapsētas svētkus, bija pulcējušies ap 7000 dievlūdzēju. Bija veikti pamatīgi kapsētas izveidošanas darbi, un svētku noskaņu papildināja 4 apvienotie kori."

Attēlā: Arī padomju laikos kapusvētki bija ģimenes tradīcija

Ar bufeti un orķestri

Arī padomju vara kapusvētkiem nebija šķērslis, tikai ar laiku, sešdesmitajos gados, tie ieguva jaunu paveidu un parādījās tā sauktie laicīgie kapusvētki. Šajā gadījumā tautu uzrunāja nevis mācītājs, bet kāds no vietējiem kultūras darbiniekiem ar labu balsi un runas spējām, piemēram, kultūras nama vadītājs, kāds pašdarbnieks aktieris vai jaunās profesijas pārstāvis - izvadītājs. Kristīgie kapusvētki būtībā netika aizliegti, tie bija vienīgie atļautie baznīcas pasākumi ārpus kulta celtnēm. Tikai laicīgos kapusvētkus svinēja ierastajā laikā augustā, bet kristīgos pārcēla uz septembri, oktobri, kad laika apstākļi vairs nebija tik labi, jo domāja, ka tad tajos piedalīsies mazāk cilvēku. Un daudzi arī nepiedalījās - vieniem amats neļāva publiskā vietā klausīties sprediķi, citiem, "mērenajiem" kristiešiem, pie sirds gāja arī jaunais kapusvētku variants ar dzejas priekšlasījumiem un pūtēju orķestra parādi. Sadzīviskā daļa, proti, tradīcija kapos satikties ar sen neredzētiem radiem, draugiem un skolasbiedriem, nemainījās, un daudziem šis kapusvētku aspekts arī bija vissvarīgākais. Tāpat kā brīvvalsts laikos, lielākos pagastos - nu jau kolhozos - pēc kapusvētkiem notika teātra izrādes un zaļumballes. Netrūka pat bufetes aiz kapsētas vaļņa! Trīdesmit gadu laikā kapusvētku laicīgais variants izkonkurēja kristīgos svētkus.

Savukārt atjaunotajā Latvijā iestājās tāds kapusvētku juceklis, kādu tiešām citviet pasaulē neatrast. Atkal oficiāli un ierastā laikā tiek svinēti luterāņu kapusvētki, savus kapusvētkus notur arī katoļi, bet daudziem pie sirds joprojām ir laicīgais variants. Citviet visi kapusvētki tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā, un beigās tiek noturēts laicīgais variants, bet ir kapsētas, kur katoļu un luterāņu kapusvētkus svin katrus savā dienā. Ja vēl pieskaita svecīšu vakaru rudenī, kam nav noteikta datuma, un mirušo piemiņas dienas pēc katoļu un luterāņu tradīcijas, tad par pasākumu trūkumu kapos latvieši tiešām nevar sūdzēties.

Ne tikai latviešu īpatnība

Gluži tāpat kā mazliet tiek pārspīlēts par kapu kultu Latvijā, pārspīlēts ir arī uzskats, ka latvieši vienīgie cītīgi kopj savus kapiņus un ir vienīgā tauta, kas svin kapusvētkus. Kaimiņi igauņi kapusvētkus svin gluži tāpat kā mēs. Lietuviešiem gan pietiek ar vienu pasākumu kapos, proti, mirušo piemiņas dienu 2. novembrī, kas ir oficiāla valsts svētku diena un brīvdiena. "Šajā dienā uz kapiem iet visi, nezinu tādu ģimeni Lietuvā, kas to neatzīmētu," stāsta kultūrvēsturniece Rūta Muktupāvela, dzimusi un augusi Lietuvā, bet nu jau vairākus gadus piederīga Latvijai. "Bet tādu kapusvētku vasarā lietuviešiem gan nav." Latviešu kapusvētku tradīcija Rūtai šķiet visnotaļ simpātiska, un arī Muktupāvelu dzimta šos svētkus apmeklē. "Kapi un svētki - it kā jocīgi skan, divas tik pretējas lietas kopā minētas, bet es vārdu "svētki" drīzāk saistītu ar vārdiem "svēts, svētums". Un ir patīkami apzināties, ka mums ir tādas vietas un tādi svētki, kur mēs neskraidām, runājam pieklusināti un nopietni, jo svētki jau nav tikai balles un baloni.

Kapusvētki ir tāda latviešu īpatnība. No vienas puses, nemoderni un nelaikmetīgi, bet latviešiem un zemkopju tautām vispār ir ļoti raksturīgi uzturēt ciešu saikni ar mirušajiem senčiem. Tagad, laikā, kad tradicionālā nodarbe, zemkopība, marginalizējas, mainās arī attieksme pret kapusvētkiem un kapu kultūru, jo senču pieredze mums vairs nav tik nepieciešama. Pat dzīvo vecāko radinieku pieredze mums nav sevišķi nepieciešama, nemaz nerunājot par aizgājējiem. Tomēr joprojām cilvēki pagātnē smeļ spēku, un latviešiem šī saite ar mirušajiem ir ļoti dabiska. Kapusvētki palīdz apzināties ģimenes saknes, uztur piederības izjūtu dzimtai un arī tautai. Un tas dod stabilitāti šajā mainīgajā laikmetā, kad tik ļoti vienkārši ir nospļauties un aizbraukt, kur vieglāk," uzskata Rūta Muktupāvela.Vai kapusvētku tradīcija mūsdienās ir apdraudēta? "Kopt šādas tradīcijas mūsdienās kļūst grūtāk gan tīri fiziski, gan arī finansiāli. Jaunā paaudze noteikti attālinās, viņi skatās plašāk, daudzi aizbrauc no Latvijas. Arī baznīcas loma mazinās. Ar laiku, visticamāk, šī tradīcija iznīks. Žēl. Tomēr spītīgākie latvieši, kas vēl turas pie zemes, iespējams, šo tradīciju iznesīs un saglabās. Gan jau visi nepakļausies hipnozei, ka pie mums ir tik slikti un šeit paliek tikai neveiksminieki."

Attēlā: Kapusvētki vienmēr saistījušies arī ar bagātu maltīti.

Kapusvētki teātrī un bildēs

Citāts no Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes Kapusvētki: "Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kāds jauns austriešu mūks nolēmis savu dzīvi veltīt kādai misijai, kļūt par misionāru.Un viņam piedāvātas divas iespējas, uz kurieni doties - uz kādu Āfrikas valsti vai Latviju. Mūks apjucis un nolēmis lūgt kādam padomu. Tajā laikā dzīvoja tāda Terēza Noimane, gaišreģe. Mūks uzdevis savu jautājumu, viņa iegrimusi tādā kā transā, tad tā kā atmodusies un teikusi: ej uz Latviju! Viņš prasījis, kāpēc? Un Terēza Noimane atbildējusi: tur dzīvo viena ārkārtīgi sīksta tauta, kas līdz šai dienai izdzīvojusi tikai tāpēc, ka ļoti daudz lūdz par saviem mirušajiem."

Ar izrādi Kapusvētki ir noslēdzies JRT aktieru ansambļa un režisora Alvja Hermaņa pētījums par latviešiem, šo mazo, sīksto tautu. Trīs gadus iepriekš neatkarīgu kapusvētku pētniecību bija uzsācis fotogrāfs Mārtiņš Grauds, fiksējot kapusvētku redzamo daļu. Viņa fotogrāfijas būtiski papildina arī JRT izrādi. Mārtiņš atzīst, ka kapusvētki un kapi fotogrāfam ir neizsmeļams avots. "Te ir viss - kolorīti portreti, tērpu parāde, daiļdārzniecība un amatniecība. Te savdabīgi vienuviet izpaužas latviešu sievišķais un latviešu vīrišķais. Sievietes izpaužas kapu kopšanā, apstādījumu veidošanā, vīrieši - kapu soliņu darināšanā. No kapu soliņu "portretiem" vien Mārtiņš izveidojis veselu fotogrāfiju sēriju. Tagad mākslinieka četru gadu darbs tiek apkopots grāmatā, ko plānots izdot gada beigās ar nosaukumu Kapusvētki.

Bet sākās viss Alūksnē - pilsētā, kur kapusvētki tiek svinēti visvērienīgāk. "Te viss notiek pēc strikta scenārija," stāsta Mārtiņš Grauds. "Vienpadsmitos procesiju uzsāk katoļu mācītājs, pēc stundas laiks luterāņiem, un tad civilā dāma mikrofonā nosauc visus iepriekšējā gada aizgājējus." Trīs vasaru laikā, vai ik katru sestdienu, svētdienu apmeklējot kapusvētkus visā Latvijā, Mārtiņš guvis priekšstatu, kā šo pasākumu atzīmē dažādās Latvijas vietās. "Tā deķu klāšana ar uzkodām aiz kapu sētas raksturīga tikai Madonas pusē un šur tur Latgalē. Tūlīt pēc mācītāja runas katra ģimene izklāj savu deķi, saklāj galdu, sasēžas, un sākas pikniks. Citi galdu klāj uz mašīnu motoru pārsegiem."

Gaujienā un Alūksnē pie kapu ieejas vērojams tāds kā gadatirgus, tur var nopirkt visu: cukurvati, burgerus, puķes, kapu soliņus, zeķbikses un dažādu kristiešu atribūtiku. Ir arī treilerīši, kur iestiprināties.

Runājot par kapusvētku apmeklētāju vecumu, Mārtiņš Grauds neapstiprina aizdomas, ka tie ir svētki vecākai paaudzei. "Tā nav, nāk arī jauni cilvēki un bērni, un neizskatās, ka viņi nāktu piespiedu kārtā vai negribīgi. Tā intensīvi pabraukājot pa kapusvētkiem, pavisam nav sajūtas, ka šī tradīcija izzudīs. Lai gan es nevaru objektīvi spriest, jo man tomēr nav iepriekšējo gadu pieredzes. Tas laikam bija Cesvainē, kapu celiņš pilns ar cilvēkiem, lai pasprauktos garām, man nācās iet tādā kā galopa solī - sāniski. Un tā, spraucoties ar savu fotokameru un statīvu, es dzirdēju, kā viena tantiņa teica: jā, šogad jau pavisam maz cilvēku..."

Attēlā: Kapos svētku dienā satiekas vairākas paaudzes.

No Latvijas kultūras kanona

Kapsētas Latvijā ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Laika gaitā tās mainījušās, bet kapu regulāras apmeklēšanas un kopšanas tradīcija ir noturīga vairāku gadsimtu garumā.

* Vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapusvētki, kuros pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi, kuru ikdienas dzīve rit dažādās Latvijas vietās vai pat ārpus Latvijas.

* Kapu svētku tradīcijai nav vairāk par simt gadiem, bet tā ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai.

* Gatavojoties kapusvētkiem, kapi tiek īpaši saposti - pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi.

* Latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.

Attēlā: Čigānu ģimene Cesvainē

Saruna ar mācītāju Alvi Āboliņu

Ko jums nozīmē kapusvētki?

Man pašam nav tādas ģimenes pieredzes no bērnības, ka mēs būtu apmeklējuši kapusvētkus. Ar vecomammu uz kapiem gājām diezgan bieži, bet uz kapusvētkiem ne. Kapi mani sāka uzrunāt vēlāk ar savu īpašo noskaņu - mežs, krusti, tāda klusa vieta, kur lūgties. Bet viena lieta ir kapi un pabūt tur vienam pašam, otra - kapusvētki, kad valda pavisam cita gaisotne. Simpātijas pret kapusvētkiem man radās vēlāk, kad sāku kalpot Sēlijas pusē. Tur mazajās kapsētiņās veidojas tuvas attiecības ar cilvēkiem, atnāk tikai kādi pārdesmit, un visi uzmanīgi klausās. Tas ir citādi nekā runāt lielai masai.

Vai kapusvētki ir baznīcas svētki?

Tie vienmēr ir bijuši un ir baznīcas svētki. Jautājums, kas tam visam vēl nāk klāt. Tāpat kā Ziemassvētki ir baznīcas svētki. Protams, kapusvētki ir baznīcas svētki, kaut gan baznīcas kalendarā nav iekrakstīti. Nav tāda rīkojuma noturēt kapusvētkus, un nekad nav bijis. Tas tāds interesants fenomens. Luterāņiem visa gada svētdienām un svētkiem ir noteiktas lasījumu vietas no Bībeles, bet kapusvētkiem tādu noteiktu Rakstu vietu nav. Tā ir mācītāja brīva izvēle, un veids, kā runāt, ļoti atkarīgs no mācītāja paša pieredzes. Var aizpļāpāties, runājot tikai par piederīgajiem, un saldsērīgi pārcilāt atmiņas, var piedāvāt tikai kristīgu skatījumu, bet kapusvētkos jāspēj atrast veidu, kā uzrunāt visus atnākušos cilvēkus. Jo tie, kas regulāri nāk uz baznīcu, jau ir uzrunāti, viņi nāk saņemt atgādinājumu, bet sprediķim jābūt tādam, lai uzrunātu arī tos, kas uz baznīcu nenāk. Tā jau parasti nenotiek, ka cilvēks, vienreiz kapusvētkos izdzirdējis sprediķi, sāk nākt uz baznīcu. Bet vēsts un pieredze kaut kur tomēr krājas.

Mazajos kapos mācītājs brauc no vieniem kapiem uz otriem, un apmeklētāji ar savām automašīnām brauc līdzi, jo arī tur ir piederīgie. Tad jādomā, lai sprediķis neatkārtotos. Ir mācītāji, kas vienā dienā paspēj pabūt piecos sešos kapos. Es nekad vairāk par trim nevadu, tad iestājas rutīna, un tādai runai vairs nav jēgas.

Ko latviešu kapu mīlestība dod tautai, varbūt tieši otrādi - nevis dod, bet traucē?

Jā, no kristietības viedokļa skatoties, cenšanās uzturēt kontaktu ar senčiem ir pārspīlēta. Viņi jau ir tajā pasaulē un nekādu dialogu ar viņiem uzturēt mēs nevaram. Mēs nākam uz kapiem viņus pieminēt, atcerēties, bet galvenais - mēs nākam domāt par sevi mūžības priekšā. Man dažreiz patīk paskatīties, kā cilvēki kopj kapus. Daži ir tā aizrāvušies, ka tas jau kļūst par dzīves piepildījumu - būt kapos. Iespējams, tas traucē skatīties uz priekšu. Jā, laikam jau mēs pārāk daudz skatāmies atpakaļ. Kāds mācītājs reiz teica, ka auto atpakaļskata spogulītis taču ir salīdzinoši mazs. Mums tikai mazliet jāpaskatās atpakaļ, lai neizdarītu kādas muļķīgas kļūdas, braucot uz priekšu un skatoties pa lielo logu.

No otras puses, baznīca ar saviem kapusvētkiem cilvēkus joprojām tur pie pareizas izpratnes par kapiem, piederīgajiem un senčiem.

Kas mūsdienās rīko kapusvētkus?

Ir pagasti, piemēram, Sunākste, kas kapusvētkus joprojām veido kā pagasta pasākumu, saskaņo datumu, lai tajā notiktu kāds kultūras pasākums, teiksim, koncerts vai teātra izrāde, un pagasts arī maksā gan mācītājam, gan mūziķiem, bet tas tagad ir retums. Parasti baznīca pati organizē, nosaka datumu, vāc ziedojumus, pagasts piepalīdz ar transportu, varbūt mūziku. Lielākoties laukos, vismaz luterāņu daļā, baznīca ir uzņēmusies kapusvētku organizēšanu.

Jūs jau desmit gadu vadāt kapusvētkus. Kā tie šajā laikā mainījušies?

Te, Sēlijas pusē, es nejūtu pārmaiņas. Vairāk vai mazāk cilvēku - tas galvenokārt atkarīgs no laika apstākļiem. Ja ir lietains vai ļoti karsts laiks, cilvēku ir mazāk. Pārsvarā uz kapusvētkiem nāk vecāki cilvēki, bet ir arī jaunie. Sapucējušies kā uz balli, jo te var satikties, parunāt. Pat ja nerunā, var skatīties. Ir kapi, kur cilvēku skaits mazinās, jo tur vairs nenotiek apbedīšana. Man ir pieredze ar kādu ģimeni, kas reizi gadā no Rīgas brauc uz šādiem kapiem. Ar mašīnu tur piebraukt nevar, jo vairs nav ceļa, tad vienās lauku mājās visi sakāpj traktora piekabē, mācītājs līdzi un brauc uz kapiem. Vispirms uzrīko talku, visu sakopj un pie viena notur kapusvētkus. Tas ir tāds atskaites punkts reizi gadā.

Cik ilgi kapusvētki notiks?

Man liekas, ka notiks visu laiku, un baznīca noteikti centīsies to izmantot. Protams, ja pienāks tāds brīdis, kad izziņo kapusvētkus, bet neviens vairs nenāk, arī baznīcai būs kaut kas jāmaina. No ārzemēm nāk pieredze runāt un sludināt arī ielās, bet vai latvieši uz ielas apstāsies un ieklausīsies? Tas mums nav pieņemami, bet mācītāja runa kapos ir pieņemama, un, kamēr cilvēki nāks, tikmēr baznīca kapusvētkus noturēs.

Cik nozīmīga, jūsuprāt, ir dzimtas pulcēšanās un turēšanās kopā?

Pašam man tādas pieredzes nav, un kā mācītājs savās runās es nekad neesmu uz to licis uzsvaru. Latvieši ir vienpatņi, sapulcēties sanāk tikai kāda tuvinieka bērēs. Bet kapusvētki ir regulārs pasākums, kas turklāt nav bēdīgs, ko izsaka jau pats nosaukums - svētki, un tas liek radiem pabūt kopā. Taču, ja kapusvētki kļūst tikai par radu festivālu, to vēsti, ko mācītājs sludina kapos, var arī nesadzirdēt. Bet cilvēku satikšanās prieks ir saprotams. Pagaidām neizskatās, ka kapusvētki mirtu. Vienīgi lauki pamazām izmirst, un līdz ar to arī lauku kapsētas.

Vai kapusvētkus visvairāk neapdraud mūsdienu straujais dzīves ritms?

Mazajos kapos to nejūt, lielos gan, tur cilvēki ir steidzīgāki. Kaut kas zūd un mainās visu laiku, mākslīgi šo tradīciju neviens neuzturēs. Ir lieli notikumi, piemēram, Dziesmu svētki un Jāņi, kas notur mūs pie sajūtas un apjausmas, ka esam latvieši, bet jaunā paaudze arvien mazāk jūt Latviju kā savu dzimteni un latvietību kā ko svarīgu. Tā ir globālisma izpausme, līdz ar to sajaucas dažādas tradīcijas un latviskais pamazām zūd.

Attēlā: iestājoties tumsai, kapi atmirdz tūkstoš svecīšu gaismā.

Andis Strods, JRT aktieris:

"Visu bērnību, no pirmās līdz astotajai klasei, nodzīvoju Rucavā pie omammas. Vienīgā izprieca bija svētdienās iet uz baznīcu un vasarā uz kapusvētkiem. Manā ikdienā bija tikai cūkas, aitas, govis un vecmamma, bet kapusvētkos tomēr sabiedrība. Tajā laikā, septiņdesmitajos gados, bija gan baznīcas kapusvētki, gan laicīgie. Baznīcas svētkos bija tikai tantiņas un es, uz laicīgajiem atbrauca arī vecāki, un tur bija daudz cilvēku. Tie bija smieklīgāki, ar mūziku un pantiņiem. Balles gan mūsu pusē nebija.

Mans tēvs ir no Latgales. Tur uz kapusvētkiem viņš brauca viens pats, speciāli uz to laiku ņēma atvaļinājumu un tad tāds "puķains" atgriezās mājās. Mēs līdzi nebraucām, jo mammai kā kurzemniecei tas čangaļu alus un izdarības ne pārāk patika, vienkāršāk bija palaist tēvu vienu pašu, lai "tusē" ar saviem brālēniem. Bet man tās ir tikai tādas bērnības atmiņas, apzinīgā vecumā neesmu piedalījies kapusvētkos, vienīgi kā novērotājs, kad gatavojāmies teātra izrādei."

Inta Bērente Strenga, māksliniece, dizaina aģentūras DUE radošā direktore:

"Bērnībā dzīvojos Latvijas divās pusēs - Ventspils un Alūksnes novadā. Ventspils man nesaistās ar kapusvētkiem, bet Alūksne noteikti. Tās ir spilgtākās bērnības atmiņas - visgaršīgākais saldējums, visvairāk draugu, visvairāk prieka un kopā būšanas. Kopš sevi atceros, katra gada augusta pirmā svētdiena mūsu ģimenes kalendārā iezīmēta ar sarkanu krāsu. Kapusvētki ir latviskās identitātes apzināšanās, jo katrs latvietis cenšas uzturēt savu dzimtas koku. Vismaz viens no katras ģimenes noteikti cenšas ierasties, un atkal un atkal tiek apzināts kāds jauns dzimtas atzars.

Alūksnes joprojām cenšas iepriecināt un izklaidēt tautu, kas ierodas uz kapusvētkiem, un šajā dienā var noskatīsies kādu izrādi vai baudīt koncertu. Man savulaik nepatika galda klāšana un ēšana turpat pie kapiem, bet pēdējos gados šis paradums ir mazinājies.

Ļoti svarīgi, ka, ieejot Eiropā, mēs saglabājam savu identitāti. Tu zini, ka tev uz kapusvētkiem ir obligāti jāiet, un tu saproti, ka tā ir tava kultūra. Kā šo kultūru vērtē no malas, tas ir cits jautājums, bet es esmu tā mācīta.

Mani bērni, kuriem ir 16 un 20 gadu, bieži vien kapusvētkus uztver "sāpīgi", kā mīlestības apliecinājumu piespiedu kārtā, bet, tā kā mēs vienmēr ģimenē esam kopuši šo tradīciju, viņiem pret to ir zināma pietāte.

Protams, mēs visi tagad esam Eiropas cilvēki, bet mani bērni zina savas nācijas saknes un neaizmirsīs tās, un šo apziņu var saglabāt tikai ar milzīgu darbu. Lai arī naudas nav, kapi Latvijā tiek kopti, tā ir sava veida ziedošanās. Vieglākais ceļš, protams, ir visu pamest, bet grūtākais ir smagi stradāt, kopt, lolot un pēc tam pelnīti atpūsties. Un paturēt to, kas mums ir svēts."

Attēlā: Kapusvētki Latgalē

Visi raksti

Redaktors iesaka

Tikai Mocarts

Tikai Mocarts

12. decembrī Lielajā Ģildē ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Sigulda velogida - seniora pavadībā!

Sigulda velogida - seniora ...

Ļauties rāmam un nesteidzīgam ...

Lasīt vairāk 2 komentāri
Latviešu mēmā kino zvaigzne

Latviešu mēmā kino zvaigzne

Izstāde un lekcija „Jaunā ...

Lasīt vairāk 3 komentāri
Akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”

Akcija „Café Spleen jeb ...

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas ...

Lasīt vairāk 2 komentāri

Iepazīšanās

Iepazīsties ar vairāk nekā 4973 seniori.lv lietotājiem!

Atrast

  • Labs raksts

    tolstovs Pirms 3 gadiem, 5 mēnešiem

Lūdzu ienāciet, lai pievienotu komentāru.

Mūsu draugi (klikšķini uz bildes)

  • Olimpiskais sporta centrs
  • Sava Dizaina Telefonu Vāciņi
  • Dienas Žurnāli
  • Latvijas Mākslas akadēmija
  • Projekts StarDust
  • Labklājības ministrija
  • Rīgas domes Labklājības departaments
  • Osteo.lv
  • tikaisievietem.lv
  • Medkursi
  • Dalbes Līcis
  • Iespēju karte
  • Piepūšamās atrakcijas